Vai var būt tā, ka cenšoties sadzīvot ar greizu domāšanu un pārāk lielu ieciklēšanos uz visu, kas rada depresiju un nomāktību, ja to cenšas novērst ar alko+narko, tad tā problēma paliek lielāka.. agrāk tik traki nebija.. vakaros dzēru pēdējo pusotru gadu un tagad liekas, ka arvien mazāk par visu interese palikusi un lielāks prāta gļuks uz negatīvajām lietām.. tā vispāŗ jau no bērnības bija, bet tad par nenozīmīgākām lietām..tagad tā doma, ka dzīvē īsti nezinu ko darīt, kaut augstākā izglītība, bet nekādu nākotnes vīziju nav... tas man katru dienu galvā sitas un urbjas.. agrāk vismaz intereses vairāk bija..tagad nevaru nekam patīkamam ilgi noskaņoties, jo prātā uz riņķi iet tās sliktās domas. Vai var būt tā, ka tieši alkohols pastiprina to visu un vai atmetot tādus ieradumus ir iespējams sākt mazāk pārdzīvot par visu katru dienu.. tāda sajūta, ka arvien dziļākā sviestā prāts brauc.. kaut neesmu atkarīgs no narkotikām..alkohola.. ja nu vienīgi psiholoģiskais pieradums, bet ne fiziskais...
vienmēr paticis dziesmu tekstus rakstīt, bet agrāk tas man sagādāja lielaku prieku..tagad tada sajuta, ka vispār praktiski nekas mani īpaši neiepriecina.. protams ir atsevišķi momenti, bet tad atkal nakama dienā viss pa vecam un gruzos.. ir tā, ka dienā kādas 2-3h varu noskaņoties pozitīvi, bet pārējais ir negācijas galvā pamatā, ja netusējos un aizdomājos.

+ vel tas, ka ļoti esmu nepārliecināts par sevi, tāpēc visas jaunas lietas baidos darīt, pat autoskolā braukšanas man ir kā kaut kāds slogs liels.. tāda sajuta, ka neko nedarīt man visērtāk, jo tad nekad neizgāzīšos.. arī uz trenažierzāli eju 2 gadus.. tagad periodiski arī, bet vairāk nejutu to prieku, jo neredzu tik lielu jēgu, kaut turpinu to darīt, jo uzskatu, ka ja beigšu tad vispāŗ būšu pēdējais lūzeris. ari esmu ļoti slinks, tāpēc visi brīnījās par to, ka tik ilgi spējis esmu to lietu piekopt - trenazierzāli..

kaut kā jūtos galīgi nekads pēdējo gadu.. vel vairak, kad pameginaju paris reizes amfetaminu.. nezinu kā man pauri savest kārtībā? meditet? Man 24

Protams, ka ar narkotikām un alkoholu problēmas netiek risinātas un samilzt. Labi, ka ej uz zāli.

Nojauta par to, ka pie šo galvas problēmu saasinašānās tieši alkohols vainīgs jau kādu labu laiku bija, bet katru reizi, kad apņemos nedzert, tad tomēr salūztu un ļaujos tam, jo uz to mirkli liekas : "aj, tak jautrāk būs" .. Agrāk vēl tas likās vēl jautrāk, jo zem alkohola paliku daudz komunikablāks utt...

Tagad vispār pat tas sāk pazust un pat piedzerties neprotu... lai cik dīvaini to būtu teikt, bet es vislaik galvā kaut ko analizēju un domāju... ka pārāk reibst un tad pēksņi sāku meklēt visus veidus kā palikt skaidrs... melnu bildi pat neesmu noķēris kādus 2 gadus un tas arī bija tad, kad speciāli pamēģināju ātrā tempā šņabi izdzerrt..vemstijos un neko neatceros.. kaut šķiet, ka derētu tā piedzerties, jo tas vismaz kaut kā iedragātu manu vēlmi pēc alkohola + izlādētos kārtīgāk.

Te kaut ko vairāk vajag zināt, tā nekonkrēti.

Kas Tev par izglītību ir? Vai sekmes skolā bija labas?
Vai dzīvo patstāvīgi? Vai Tev ir draudzene vai pat ģimene?
Ko vēl esi lietojis bez alkohola un amfetamīna?

Tavā vecumā daudziem iestājas pirmā dzīves krīze, kad saprot, ka neko dižu varētu dzīvē arī neizdarīt, lai gan sapņots par to augot. Izklausās, ka esi tendēts uz apreibināšanos, un esošais alkohola patēriņš liekas īpaši iznīcinošs.



Edited 3 time(s). Last edit at 25.09.2016 19:01 by Synapscape.

dzīvoju pie vecākiem, arī daļēji pateicoties viņiem iestājos un pabeidzu augstskolu un vispār tur iestājos (budžetā biju)... nejau materiāli, bet psiholoģiski, kā arī negribēju dzirdēt pārmetumus, ka nemācos.. tā esmu salīdzinoši gudrs, jo ja saņemos, tad izdaru visu, ko no manis prasa. Izglītība - vēstures maģistrs. Bet pa lielam bez vecākiem es varbūt pat 9.klasi nebūtu pabeidzis, jo nekas izņemot izklaides un savas hobija lietas nekad nav interesējis..

draudzene nav, jo ar tādu domāšanu kā man pašlaik ir, tas nav īpaši viegli.

"Savas hobija lietas" - kādas (bez dziesmu rakstīšanas)? Vai saistībā ar tām nav nekādu studiju programmu / darba?

Labi, ka apzinies to visu, ko raksti.

Maģistrs, tas jau ir kaut kas. Tikai diemžēl maz ir darba vietu, kur vēstures diplomu prasa.

Gan jau ir kāds domu gājiens, kāpēc vēsture tika izvēlēta. Neticas, ka vecāki lika tieši to. Tā ir milzum liela problēma daudziem jauniešiem mūsdienās, ka līdz vidusskolas beigām nav nostabilizējušās savas intereses un nevar skaidri pateikt, kur tālāk grib iet, līdz ar to tiek izvēlēta izglītība, kas pašiem vēlāk neder.

Saprotu, ka nestrādā. Ir daudz iespēju kā bezdarbiekam iegūt priekšstatu par dažādām profesijām (īpašas programmas jauniešiem, kas ļauj pastrādāt šur tur īslaicīgi). Būtu noderīgs interešu tests.

Svarīgi pašam saprast arī, kā ir ar draugiem un sociālajām vajadzībām, jo daudz kas to nosaka - 1) vai ir draugi, 2) vai jūs vieno kādas intereses, tai skaitā alkohols, 3) vai draugi ir tikpat izglītoti, 4) kāda vispār ir Tava loma draugu vidū un attiecības ar tiem - sirsnīgas vai bravūrīgas/paviršas, esi līderis vai ņerga...



Edited 1 time(s). Last edit at 25.09.2016 23:14 by Synapscape.

ar to kompāniju, ko vienmēr pazinu - tie ir izglītoti pārsvarā visi. Ar tiem tikai alkohols bija dzerts.. jutos ok.. tad gada sākumā iepazinos ar vēl citu kompāniju.. neviens nav gājis augstskolā, daži arī nav pabeiguši vidusskolu... ar tiem aizsākās jaunu apreibinošu vielu iepazīšana. Daļa ir kopumā izglītoti par lietām, bet ir arī tādi, kas ir baigie alkoholiķi un dzīvo nožēlojamu dzīvi kopumā ņemot. kontaktējos ar abām pieminētajām kompānijām, bet kaut kā nedaudz retāk ar to iepriekšējo, kur parasti ir tikai alkohols... jo tie nav gatavi tik bieži vakaros iznākt ārā.

Tad jājautā, kāpēc vēlies kontaktēties ar tādiem. Vai tā ir jaunu apreibinošu vielu iepazīšana?
Tam pat nav sakara ar izglītības līmeni. Pazīstu daudzus ar augstāko izglītību, kas ir lietojuši amfetamīnu. Ļoti gudri cilvēki. Varbūt atšķirība, ka šie cilvēki vairāk lietos to nevis lai apreibinātos, bet gan lai uzlabotu darba produktivitāti.
Ja esi tikai dažas reizes pamēģinājis amfetamīnu, tad nekas traks. Vairāk uztrauc tieši alkohola un marihuānas lietošana, kas sabiedrībā ir pieņemamāka, tāpēc šīs vielas tiek lietotas pāri mēram un ikdienā, kaitējot cilvēkam un tā prātam. Īpaši gribu uzsvērt marihuānu, kas, ikdienā lietojot, ļoti pavājina motivāciju un personību.

no personīgās pieredzes jāsaka, ka tad, kad pusotru gadu pīpēju marihuānu, man bija motivācija daudz lielāka un arī intereses, tostarp arī spēja justies laimīgam bija lielāka. problēma sākās, kad sāku pārāk daudz aizdomāties, jo marihuāna reizēm liek apsvērt dzīves problēmas un analizēt tās. Tāpēc pārgāju tikai uz alkoholu un amfiku - un varu teikt, ka viss palika tikai sliktāk un sliktāk... Ja man nebūtu vājš raksturs, tad es sen jau būtu atmetis ko nevajag un pa retam mēģinājis to, kas lielas problēmas neizraisa... bet esmu vājš raksturā un jebkura tusēšanās reize..vai tas būtu ar alkoholu vai ar ko citu.. man ir grūti no tās atteikties.

Reizēm liekas, ka mani vajadzētu ieslēgt četrās sienās uz mēnesi, lai es mainītu savu dzīvesveidu.

Cerams, izlasīji divas rindkopas par izglītību un bezdarbu, ar ko biju papildinājis savu ierakstu 23:03 pēc tā uzrakstīšanas.

Marihuāna rada šo paradoksālo sajūtu un katrs tās piekritējs tā teiks, bet no malas es neko labu neesmu redzējis. Tā paliekoši ietekmē lineāro domāšanu un atmiņu, atšķirībā no alkohola un amfetamīna, tāpēc vairumā profesiju tikai traucē.
Kāpēc pats beidzi smēķēt?

Lai nepārprastu, neuzskatu, ka šai gadījumā galvenā vaina būtu alkoholam+narkotikām, bet tās ir sekas, kas visu tikai padziļina.

biju pāŗtraucis, bet nesen atsāku šad tad.. tad tajās dienās vismaz interese parādījās par lietām, jo negāju ārā tusēties, bet guvu jaunu informāciju internetā. a tā man pat neinteresē bieži neko jaunu lasīt, kad esmu ikdienas tusēšanas gaitās pa vakariem.,

reizēm pat liekas, ka man ir kaut kāda psiholoģiska saslimšana, kas turpina progresēt, līdz psihenē nonākšu. Nu tik traki jau arī vēl nav,bet man izdodas vienmēr pārspīlēt.. bet tas, ka ir trakāk nekā pirms 1-2gadiem, tas jā.

Vai vispār pastāv iespēja, ka viss sāks atgriezties agrākajā stāvoklī, ja pārstāšu lietot - da jebko?

tikai tad, ja man kāds profesionālis spēs atbildēt uz šo, tad tam tiešām varēšu apņemties.. tāpat kā apņēmos uzturēt savu fizisko izskatu tik ilgi, jo zināju, ka būs no tā rezultāts.

labi, varbūt pārāk emocionāli reaģēju. nesen dažus aliņus izdzēru, tad kaut kā parasti emocionalitāte parādas.. kaut vai arī ja dziesmas ar dziļu tekstu klausos.

man arī ar kritisko domāšanu problēmas, jo uz sitienu man bieži sanāk ne to pareizo lēmumu izdarīt... par ko pēc tam tikai sāku domāt, kad jau tas ir izdarīts....

biju arī alkohola vietā kloņus lietojis dažas dienas.. it kā viss forši.. nekādu uztraukumu un pārdzīvojumu, bet beidzu to darīt, kad mājās blenderi sačakarēju.. nevarēju uzgali atrast un izdomāju bez tā uztaisīt proteīna kokteili.. beigās sāka gar blendera vadu tecēt piens :D nu tas tā, daļēji rēcīgi, bet tai pat laikā nav.

"Atgriezt agrākajā stāvoklī" - nu bet kāds tas ir bijis, ja pats saki, ka nekad nekas nav interesējis un nebūtu pat vidusskolu bez vecākiem pabeidzis.
Tur problēma, ne lietošanā.
Tagad, kad vairs neko jaunu nemācies un savas zināšanas neliec lietā, viss iet uz leju.
Tev šajā dzīves posmā jābūt mērķim par patstāvīgu dzīvi. Kas tā par tusēšanos ar zemāka līmeņa cilvēkiem par Tevi pašu? Neesi uzrakstījis neko, kas parādītu centienus uz to. Ne narkotikas, ne trenažieru zāle neveido dzīvi. Vari nelietot neko un apmeklēt zāli, bet tāpat paliksi, kur esi.

Kādas ir attiecības ar vecākiem? Nevarētu par šo mēģināt runāt?

Ja tā negribi, noteikti palīdzētu psihoterapeits. No Tevis teiktā skan zināmas bailes un nedrošība, ko parasti rada brieduma trūkums. Labi, ka pieņēmi vecāku atbalstu, daži mēdz atteikties. Tā nu ir. Tev derētu tā plašāk ar kādu parunāt, kas palīdzētu atraisīties.

Visi cilvēki visās jomās nenobriest vienādi.

Es, piemēram, esmu audzināta neizturēties nicīgi ne pret vienu sabiedrības šķiru, un tas ir bijis prātīgi, bet ir jautājums, vai es pie viņiem ciemojos, tusēju. Un atkal ne jau tāpēc, ka viņi būtu zemāki -- nē, nav nevienas kopīgas tēmas. Tev arī vajadzētu būt vēl citām interesēm.

Neizklausās, ka Tev būtu psihiska saslimšana, vismaz pagaidām nē, bet ar brieduma trūkumu ir tā, ka tas mēdz uzvesties kā melnais caurums, un tad reizēm cilvēki tiešām saslimst.

Un atbildība par visu tālāko jāuzņemas pašam. Arī sadarbībā ar profesionāli būs jāsvīst Tev.

reizēm zem alkohola liekas, ka esmu atradis to īsto piegājienu un sapratis kā visu kontrolēt un dzīvot tālāk. man tā šobrīd ir. Kā jau teicu.. man ir tās lietas, kas man patīk un man nekas cits neinteresē un nekad nav interesējis.. žēl, ka nevar kļūt miljonārs mūzikas industrijā Latvijā, tāpat kā to izdarījuši un dara ASV. Man ir daudz dziesmas ierakstītas un daudzi teksti, kas vel gaida tapt ierakstīti. viss ir labi..... līdz rītam, kad atkal kunstēšu :D

es, kad atnāku mājās, pārsvarā neko citu nedaru kā klausos mūziku..tad es jūtos labi, jo iejūtos tajā.. šad tad skatos filmas un palasu jaunumus.. that's about it.

Katrs cilvēks ir indivīts, tas ir dzīves balans cīņa par izdzīvošanu, nevis dzīvošanu.

o, čau, enfuego.. es te kaut kad sen biju par veselības problēmām uztraucies, no tiem laikiem tevi atceros. runājāmies te.. kaut kāds 2012-13. gads. Tad vēl nebiju par psiholoģisko veselību nemaz aizdomājies. vecie labie naivuma laiki vē tad man bijal.. ah

Pasaule mana šobrīd liekas tāda nedaudz jocīga
Slogus rada daudz, bet to sāpi neļauj norīt
Tie maisās manā galvā tā kā vēja laikā lapas
Dzīve rūgti saldā,jā, par to es tagad rakstu


....

vārdu sakot, laikam man jāiet tagad gulet :D

...adar uzsāk gaudu dziesmas...vajag, lai kāds pažēlo???

Es te vairs nežēlojos, man jau pofig kautvai armagedons iznīcina šo pasauli, cilvēks pārkāpj jau robežas, vērtības kas agrāk bija šitai paudzei, jau nav, visi youtbe un internets bērni visu to mācās un spēlē spēlītes, nevis tākā es ar izsskapti pļāvu zāli un tabuju pa dirsu ar nātrēm, tagad pamēģīni, uzreiz sociāli būs klāt, nerunājot par norvēģiju, tur vispār pa pakaļu nevar iedot, nekādas disciplīnas, kāpēc Latvijā daudzi labi cilvēki dzer, jo sapņoja par labāku dzīvi, a ja vīrietim maksā kapeikas, viņš dzer, jonormāls vīrietis grib pelnīt labu naudu un viņam uz dzeršanu nestāvēs. Šitā politika man jau zb, es TV neskatos vispār, tur tikai var redzēt, ko politiķi atļauj! A visa tauta skatās kā zombiji!

kādas gaudu dziesmas, mad? vienkārši padalījos ar mazu ieskatu no viena jauna teksta.. vispār nesaprotu kāpēc to publicēju.. ne jau medicīnas lapā kāds te kaut ko novērtēs :D :D

nē nu kāpēc
ja vēl nedaudz pieslīpētu tekstu un samazinātu negatīvo toni, tad varētu kādā šlāgerputenī piedalīties :D

Neņem viņu galvā viņš pats ir slims!!!

Zini, man Tava situācija ir zināmā mērā pazīstama. Es arī šobrīd daļēji vēl esmu stāvoklī, kad dzīve šķiet lielā mērā garlaicīga un nevaru atrast savu vietu, viss ir aizgājis rutīnā, un man tā ir jau gadiem. Vienīgais, ar ko paveicās - ka uz dullo vai kaut kā tā izvēlējos specialitāti (arī novilku līdz maģistram), ar kuru dabūju darbu, pie kura tagad arī turos un nopelnu vismaz pietiekoši, lai izdzīvotu, bet nekādu karjeru negribu veidot dažādu iemeslu dēļ.

Tad lūk - manā gadījumā problēma ir mērķa trūkums. Kad biju mazs, bija mērķis - izaugt lielam. Kad studēju, tad bija mērķis - izvilkt līdz diplomam. Pēc tam mērķis pazuda un vairs nav jēgas censties. Tagad es veltu laiku tam, lai atrastu pazudušo jēgu, un pamazām secinu, ka patiesībā ļoti alkstu pēc dziļām attiecībām. Īsāk sakot - gribas iemīlēties (taču tur gan man ir daudzas problēmas ar veselību, bet tas jau ir cits stāsts). Bet kamēr tas neizdodas, es mēģinu kaut ko citu - sāku sekot līdzi to radinieku dzīvēm, kuriem klājas grūtāk, mēģinu piedalīties, palīdzēt, skatos, kā aug viņu bērni. Tā laikam ir tā sauktā pašrealizācija - redzēt to, ka spēj dot citiem kaut ko, kā reizēm pat pašam trūkst. Tas ceļ pašvērtējumu, dod motivāciju, izrauj no ieciklēšanās uz sevi (esmu egocentrisks un sapratu, ka ilgus gadus biju arī egoists, bet šķiet, ka nu jau sāku tikt tam pāri).

Es gan nezinu, kā tieši uz Tevi (un vispār uz citiem cilvēkiem) patiesībā iedarbojas alkohols, bet tās pāris reizes, kad es mēģināju piedzerties, man uznāca tādi melnie un tieksme uz raudāšanu, ka ar steigu izklunkuroju laukā no telpas un staigāju pa svaigu gaisu tik ilgi, kamēr kaut cik izvēdinājos. Secināju, ka nekad vairs negribu būt piedzēries :D

Bet starp citu, tas ko Tu sākumā pieminēji - meditācija - manā gadījumā izrādījās ļoti spēcīgs rīks. Man patīk vakarā iziet laukā vienam pašam, uzlikt austiņās mūziku, kas iedvesmo, ideālā variantā - bez vārdiem, lai nebūtu jādomā, vai arī ar vārdiem svešvalodā, lai tā īsti neieklausītos (Deep forest, Thomas Bergersen utml.) Tad es eju pa ielu un vienkārši skatos apkārt, nedomājot, bet cenšoties izjust visu līdz sīkumam - katru vēja pūtienu sejā, katru putna čirpstienu debesīs, katru soli. Galvenais nedomāt, bet vērot. Tas arī ir viens no meditācijas veidiem, tikai vērsts uz ārpusi, nevis tā stereotipiskā meditācija, kā parasti iedomājas (sēdēt lotosa pozā un dūkt zem deguna). Rezultātā rodas tāds enerģijas pieplūdums un kaifs, ka pietiek vairākām dienām. Rodas sajūta, ka man pilnīgi pietiek ar to, ka eksistēju un pieredzu to mirkli ar visu, kas ir, bet viss pārējais - pagātne, nākotne - ir tikai lielā mērā ilūzija, kaut kas pārejošs. Vispār kā eiforija bez kaitīgām vielām :D
Es nezinu, vai tajā brīdī no manis plūst kāda "aura" vai kas, bet ir gadījies, ka es tā staigājot satieku kādu vientuļu gājēju, un šis pilnīgi svešais cilvēks izkrata man sirdi, pastāsta kaut kādu dziļāku sāpi, bet es tikai klausos un jūtu kaut ko... nezinu ko. Nu mistika kaut kāda. Bet daudz interesantāk nekā politika un ekonomika. Štrunts par tām izdomātajām zinātnēm, kad tev blakus ir dzīvs cilvēks ar savu pasauli.

Taču meditācija laikam ir stipri individuāla lieta, un varbūt dažam labam mans paņēmiens var nederēt vai pat būt bīstams.

Jebkurā gadījumā, man ir aizdomas, ka Tev (tāpat kā man un, iespējams, daudziem mākslinieciskā tipa cilvēkiem) ir raksturīgs egocentrisms un nostalģija (eh, gribas, lai dzīve būtu tik pat interesanta kā kaut kad agrāk). Tas viss noved pie pārāk dziļas rakšanās sevī un beigās sanāk apmaldīties un uzskatīt sevi par galīgu lūzeri, jo pietrūkst atgriezeniskās saites no ārpuses. Tad ir vajadzīga vai nu psihoterapija, kas dod adekvātu saiti un palīdz atjaunot normālas attiecības ar pasauli, vai arī nākas pašam sevi "sist laukā no komforta zonas" un piespiest darīt lietas, kas dos atgriezenisko saiti (un vēlams, pozitīvu, lai radītu vēlmi darīt vairāk). Bet ir viena lieta, ko jāsaprot - nekas nekad vairs nebūs kā agrāk. Ja nepatīk tas "es", kas ir tagad, tad ir jābūvē sevi no jauna. Tas ir iespējams. Ir pat lasīts par gadījumiem, kad cilvēki pēc smaga insulta pilnībā zaudē ne tikai visas prasmes, bet arī savu personību un identitāti, un pēc tam uzbūvē sevi no jauna, bet jau izvēloties labāko no tā, kas ir bijis pirms tam.

Ar to arī šīs dienas psihoterapijas seansu beidzam :D Turies un nerocies sevī, paskaties vairāk apkārt.