Vēlos uzjautāt kā ir - vai psihiatram ir tiesības bez pacienta ziņas uzmeklēt viņa piederīgos un informēt/iztaujāt tos par pacienta stāvokli. Ārstējos ambulatori, stacionārā neesmu bijusi. Radinieki ir radinieki un nav viņiem viss jāzina... nu vismaz man tā šķiet...

Tev tarakāniņi vēl nav izdzīti, piedod. :D

Valsts psihiatrs, salīdzinot ar citiem dokiem, strādā par grašiem. Viņam ko -- vakaros pa dzīvokļiem ložņāt?

Nav valsts psihiatrs...
A ko viņam ir tiesības urķēties un meklēt manu rodņu? Neesmu nepilngadīgs.

Tiesību nav, bet kāpēc Tev vispār tādas fantāzijas?

Labi, Tev ir privāts doks, Tu domā, ka viņam nav ko darīt pa vakariem? Tev pašam tas nemaz neizklausās slimi?

Kāpēc gan lai kāds tā darītu. Vienīgā iespēja, ka cilvēks pats uzmācas psihiatram pēc darba laika, un psihiatrs, nevarot vairs dzīvot, ir spiests uzmeklēt viņa tuviniekus, lai tie palīdz tikt galā.

Nē nu uzmākties es nevienam neuzmācos....
Zinot savus radus, gribēs stacionārā dabūt, jā es zinu un saprotu, ka tur arī jābūt pamatojumam... bet nu jā..

Viņš arī man stāsta par Tevi.

Piespiedu kārtā Tevi var dabūt stacionārā tikai, ja apdraudi sevi vai apkārtējos.



Edited 1 time(s). Last edit at 02/17/2017 02:14PM by crucial333.

Ja Tu šitā runā un domā arī mājās, tad radi var visu ko sacerēt. Jo neba no debesīm Tev problēmas, gan jau radiņiem arī savi tarakāni.

Viskautkur var dabūt cilvēkus, kas ļoti baidās.

Aizej arī pie psihoterapeita, zāles vien neglābj šādu domāšanu un bailes.

Bet domas jau neizmainīsi... mājas vai ne mājas ne tā?
Tjipa skaitās psihiatrs/psihoterapeits. Papļāpājam ar... no zālēm izrakstīts rispolepts, bet no tā tikai miegs nāk un galva reibst...

Prasīju ārstam diagnozi- muld kaut ko par bērnības traumām... bet zāles ir nopietnas.
Zinu, izklausīsies slimi bet slēpj diagnozi?

Ja viņš ir arī psihoterapeits, tad viņa skatījumā diagnoze var būt "peldoša" lieta. Ja pats neesi aizdomājies, uzreiz būs grūti definēt, bet psihiatrijā katru dienu var būt sava diagnoze, tā nav statiska lieta, kaut bioloģiskie psihiatri bieži to tā gribētu definēt.

Un kam Tev diagnoze?

Galvenais šai procesā ir svarīgi iepazīt sevi, saprast, ko īsti no dzīves gribi un ar psihoterapeita atbalstu to panākt.

Un, ja viņš ir psihoterapeits, tad svarīgi būtu visu šo gruzonu ar viņu izrunāt.

Domas var izmainīt, vismaz no uzmācīgajām var tikt vaļa.

Tāpat šai procesā daudz var iemācīties, kā izdzīvot/sadzīvot ar ģimeni. Varbūt laiks meklēt savu mitekli, ja dzīvo kopā.

Man ir bail no diagnozes... bail, ka piešūs šizofrēniju, pateiks radiem un tad es kā tāds dārzenis piestūķēts ar zālēm varēšu pūt slimnīcā....
Doks teica, ka pie šizofrēnijas ir ofic dzirdes halucinācijas, tādu man nav. Tiesa citiem neredzamu cilvēku es redzu...

Var arī būt šizofrēnija bez dzirdes halucinācijām, kā arī var būt dzirdes halucinācijas bez šizofrēnijas, tas nav tik vienkārši.

Un ko forums var darīt, ka Tev bail no diagnozes?

Stāsti to psihoterapeitam. Tikai tā uz kaut ko var cerēt.

Mums te katram savas šaizes un savas dzīves problēmas, turklāt, ja Tev tādas uzmācīgas domas ir, tad te var rakstīt 100 labi griboši cilvēki, bet jēgas tāpat nebūs.

Nē, nu neko jau negribu...

Tā jau nu nebūs, ka neko negribi, -- tad jau nemaz nerakstītos. Droši vien, ka gribi būt sadzirdēts, bet to vērtīgāk teikt tam, kas Tevi zina kā profesionālis un var dot auglīgu atgriezenisko saiti. :)