Šobrīd saspringts un nomācošs periods dzīvē, pus gads vēl tā jānovelk - nervi čupā, no rītiem vairs negribas pamosties...

Sieviete 27, 169, 58, ne ar ko nav slimots un bērnu arī nav bijušu.

Kā jūtas sagrauts cilvēks, neaprakstīšu, jautāšu par pagaidu risinājumu. esmu ievērojusi, ka 50 g stiprā alkohola (vai 100 vakarā) palīdz nedaudz atvilkt nervus. Man ir darbs un es nedrīkstu lietot alkoholu, darbs man 24/7 un vēl pusgadu. Nevēlos iekulties problēmās vai pazaudēt darbu. Alkoholu kā risinājumu nevēlos ilgtermiņā arī tādēļ, ka bail kļūt atkarīgai (ģimenē ir pieredze, mans genofonds mani gan jau ieliek riska grupā).

Vai ir kādi viegli antidepresanti, kas aizvietotu šos 50/100 g alkohola un palīdzētu sagrabināt kaut nedaudz dzīvotspējas, kamēr šis pus gads paiet? Esmu mēģinājusi herbastress un kaut ko no Ajurvedas veikala, bet tas viss ir bijis bez rezultātiem.

Paldies par jūsu viedokļiem.

Es vispirms mēģinātu skatīties uz notiekošo no cita leņķa, varbūt var palīdzēt psiholoģiski, tā uz dullo es neieteiktu zāles, alkoholu kā medikamentu jau nu noteikti nē.

Antidepresanti ir dažādi, ne viegli, ne smagi, kas kuram palīdz. Pret recepti saņemamie arī reizēm ir jāmaina, jo visiem cilvēkiem nelīdz viens un tas pats. Bez receptes neko saturīgu nenopirksi.

Bet, manuprāt, mēģināt izvilkt dzīves problēmu ar zālēm nav saprātīgi.

Šis ir anonīms forums, vari rakstīt droši, varbūt kādam rodas kāda ideja. Varbūt pašai rodas.

Tātad es tomēr gribētu jautāt -- kas ir noticis jeb kas notiek?

Runcene: "manuprāt, mēģināt izvilkt dzīves problēmu ar zālēm nav saprātīgi."

Runcene, protams, ka nav saprātīgi, bet apstākļi šobrīd tādi, kas vienkārši jāpārdzīvo - ir pārejoši. Esmu darbā ārzemēs - esmu izolēta no cilvēkiem, darbs on call 24/7, attieksme no cilvēkiem nekāda, bet alga- laba - vienīgais, kāpēc te esmu. Kas mani te noveda, protams, nav tālu jāmeklē - materiālie apstākļi. Gaišā puse ir tā, ka tas pēc laika būs garām - tumšā, ka būs jāintegrējas atpakaļ sabiedrībā un darbā, kad būšu atpakaļ (bet to es saskatu kā labo). Mana ģimene gribētu, lai es te palieku mūžīgi, saskata mani kā vienīgo stabilo atbalstu - bet es esmu sieviete, pie tam diezgan emocionāla un trausla, un šobrīdējā dzīves situācija ved izmisumā, kam ģimenes ne-atbalsts (mani nemaz nevēlas redzēt atpakaļ) - nepadara situāciju labāku.

Jūtu, ka man vienkārši jāpārdzīvo šis pus gads un jāizdara tas tā, lai būtu spēks- par spīti visiem apstākļiem - braukt mājās un pierādīt, ka arī dzīve mājās ir iespējama pienācīga (un ir arī visas iespējas), tik vien, ka negribas, lai šis pus gads mani noved līdz tādam nervu sabrukumam, ka nekur vairs negribas un neko.

laikam normāla dzīves situācija - interesētu, kā citi tiek galā. Kaut kāds atbalsts man ir vajadzīgs, jo alkohols nav opcija, lai nepazaudētu darbu un pašai sevi (taču ar 50 g pēc mēneša nebūtu gana). Gribās vienkārši kaut kā truli pārdzīvot šo laiku un nepazaudēt sevi, tāpēc kāds viegls antidepresants šķiet mazākais no ilgtermiņa ļaunumu.

Bet lai kā, paldie par Tavu komentāru, Runcene. Saprotams, ka zāles nav risinājums, turklāt ne mirklīgs - jo var nestrādāt. Varbūt vēl kāds dalīsies ar pieredzi, varbūt ir kādas "vieglākas" zāles, kas īsti nav Adepresanti, bet kaut kāds viegli seditīvs līdzeklis, kas varētu būt mēģināms (herbastress nelīdzēja,tas vairs nav variants).

Runcene, piedod par tām dažām drukas kļūdām, mans vienīgais sabiedrotais ir planšete, kam stipri jābaksta pogas - tur pazūd daži burti. :)

Nu, ja mans bērns šitā justos, ne mirkli neļautu viņam tur palikt un tik nežēlīgi strādāt. Nezinu, kā tavējiem var būt vienalga...

Bet kāpēc tieši pusgads?

Un kam Tu gribi pierādīt?

Vellos, ir liela iespēja, ka viņi tāpat nesapratīs.

Tev Latvijā nav kur vienai dzīvot? Varbūt vari mesties ar kādu kopā?

Es neteiktu, ka man ir visas pasaules pieredze, bet ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kas grib "tikai mazliet iespringt līdz tam un tam laikam". Tas var nebeigties labi.

Vai tur, kur Tu esi, nav iespējams atrast kādu nelielu sabiedrību? Latvieši taču ir visur. Kaut varētu ar kādu vismaz parunāt, citādi izklausās nelabi.

Es gandrīz nekad nedodu padomu "aizej kauč uz baznīcu", bet tagad gribas to teikt.



Edited 1 time(s). Last edit at 08/01/2017 08:49PM by Runcene.

zive

Es domāju, ka to, kā es jūtos vecāki nevar līdz galam izprast - neviens nevar ielīst otra ādā. Ne jau aiz gribēšanas kaut kur devos, tāda bija vajadzība. Arguments no vecāku puses it kā loģisks - aizbrauci un aizbrauksi vēlreiz, nu neesot nekā tur LV.
Darbs, nevaru sūdzēties, līdz šim ir devis iespēju nosegt visu, kas bijis jānosedz (palikušas tikai astes), esmu varējusi dzīvot pati un palīdzēt radiniekiem - protams, ka no malas var rasties jautājums - kāpēc kaut kas jāmaina, ja tas līdz šim ir strādājis. Bet šis darbs nav man, nespēju panest izolētību.

Runcene,

Laikam jau sev pierādīt, vai vismaz neapgrūtināt, ja domā perspektīvā. Jātiek galā ar astēm - vēlos būt brīva no visiem parādiem un nedaudz iekrāt, lai varu bez stresa sākt dzīvi no jauna - nevis tā, ka atgriezies un strādā jebko, lai pabeigtu maksāt, kas jāmaksā. Varētu jau meklēt citu darbu, zemāk apmaksātu, bet tad tas vienkārši izstiepsies garumā, tāpēc nolēmu sakost zobus un kaut kā to visu izdzīvot - pusgads ir ātrākais iespējamais variants, ilgāk vilkt negribu. Latvijā nu jau būs, kur dzīvot - ideāli būtu tikai darbu atrast, lai par komunālajiem varu maksāt, nevis dzīvot no iekrājumiem, bet tas ir mazākais. Un samesties ar kādu kopā, protams, gribētos, un laiks jau arī tā kā liktu,bet - no sākuma jābeidz dzīvot izolētībā un jānodibina sava dzīve. Un ticu, ka tas viss būs, tikai vēl nedaudz jāpaciešas - kaut kā.

Paldies Runcene, es jūtu, ka tiešām vēlies palīdzēt. Nav jau tā, ka cilvēku apkārt nebūtu, tāpat jau eju gan uz veikalu, gan sporta zāli, un jā - pat uz baznīcu, bet, tas kaut kā nav tas - nevienu tuvu, dvēselei tuvu cilvēku ar ko parunāt neesmu atradusi- iespējams, tas ir kultūras jautājums, vai varbūt tas, ka pilsētiņa ļoti maza un vairums ļauži- provinciāli, pat snobiski. Satiktie cilvēki vairumā gadījumu virspusēji, intereses - kā jau attīstītā valstī - mateirālas, pieklājība augsta, bet ieinteresētība nulle. Sarunājos ar cilvēkiem internetā un tas arī ir daudz - pat neizsakāmi, bet citādi - skatos kā dzīve iet gar degunu un katru dienu pamostos viena kā salms kaut kur pasaules nostūrī, ar laiku- depresīvi.

Kas tur ko īspaši nesaprast, kad uzraksti vairāk... Nākas secināt, ka jūties vientuļi un tieši tā vientulības izjūta dažkārt Tevi pārāk nomāc, nevis tas darbs..., it īpaši, ja vēl pēc tam ir "iekšās" apmeklēt spotra zāli.
Snobi, saki, apkārtējie? A pati kāda? ;)

Zive

Snobs mācētu pats izvēlēties - 50 g vai depresantu, - man pat izvēles nav, jo dzert nedrīkst, bet zāles nezinu. :) Jā, vientulības sajūta ir tā, kas nomāc, bet darbs būtībā ir tās ierosinātājs - man nav sava laika, savas dzīves - vienalga vai esmu gym, shop vai wc - blakus telefons un darbs,man jābūt pieejamai neatkarīgi no laika. Darbā cilvēki arī pēdējā laikā neizturas pārāk jauki, katram savas problēmas, protams, bet nereti tas nāk pār manu galvu, un ne vienmēr spēju neuztvert personīgi. Tad nu viss kopā, vide, pašsajūta, apziņa, ka brīdi nekas nemainīsies un cerība, ka tas tomēr kaut kad paies - kaut kā ir jāizdzīvo.

Bet, zinot arī kas īsti par vainu - jautājums vēl paliek, kā aizstāt tos 50 g, kā savākt nervus, lai varu no rītiem piecelties un dienu izvilkt.

kā aizstāt tos 50 g, kā savākt nervus, lai varu no rītiem piecelties un dienu izvilkt. (c)

Tas Tev ir pašai jāizdomā.
Vienu varu pateikt - tas miers un prieks, kas tik ļoti lielā mērā atkarīgs no dažādiem ārējiem apstākļiem, nekad nebūs paties un noturīgs miers un prieks. Ne velti pasaulē ir tik maz viedu un apskaidrotu cilveku, kā Ekharts Tolle, katie Byron u.c.

Pagaidām varu piedāvāt Tev nomierināt sevi ar domu, ka Tev nav ne tuvu tik slikta situācija, kāda ir vairāk kā 1/2 pasaules iedzīvotājiem... Filozofēt gari un plaši man slinkums... Pati ikdienā saskaros ar n-tiem "ķieģeļģīmjiem"... ;)

Ne viens, ne otrs nav labs. Tad labāk lasi grāmatas un ej uz masāžu, dari to, kas pašai patīk. Ķīmiski neko labu nepanāksi (tikai īstermiņā), jo vēlāk nāksies atdot "kredītu" organismam. Ar šādu mindsetu sāk daudzi alkoholiķi un narkomāni.

<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/-9huWlXFA1s" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>