Jautājums rūdītiem psihoterapeitu apmeklētājiem, kuri varbūt var padalīties ar pieredzi... Terapijā bez zālēm esmu aptuveni 2 gadus, stāsts nav īpašs, parasta cīņa ar bērnības un citiem tarakāniem. Pirms sākšanas bija nojausma, ka būs grūti, bet tā kā mokās esmu pavadījusi daudzus gadus, tas nelikās biedējoši. Bet.. mani pārsteidz tas, ka jau no paša sākuma regulāri pēc t apmeklējuma man vienkārši ir fiziski slikti un nav ne jausmas ko ar to sajūtu iesākt. Pat tik slikti, ka ir jāņem slimības lapa un vienīgais, ko spēju darīt ir dienām ilgi gulēt un izmisumā neko nedarīt, reizēm ir sajūta, ka no tā pazemojuma negribas iziet no mājas un kādu satikt. Pēdējā reizē diezgan strauji kaut kas atnāca vaļā un man nedēļām ilgi bija sajūta it kā būtu izskalotas smadzenes, tāds ļoti nepatīkams tukšums, it kā varētu sajukt. T teica, ka laikam bija par ātru, ka laikam bija aizņemta un nepamanīja, ka par ātru utml.
Saprotu, ka katram tas stāsts terapijā ir citādāks, tomēr varbūt ir kāds viedoklis, vai tā tam vajadzētu būt. Iespējams tas viss ir pārnese vai kā to sauc. Un tomēr nesaprotu, kā varu zināt, ka viss notiek tā, kā tam jābūt, ka nav riski, ka kaut kas noies greizi, īpaši ja notiek par ātru, un vai terapeitam nebūtu jāuzmana, vai nav par ātru.
Paldies jau iepriekš.

Neesmu bijusi nekāda lielā psihoterapeitu apmeklētāja, bet daudz lasījusi esmu savā laikā...
Ko gribu teikt, ja psihoterapiju apmeklē apm. 2 gadus, tad nē, tā tam nevajadzētu būt. Jautā pati sev (piem., rakstot dienasgrāmatu), kāpēc Tu sevī izsauc vai ļaujies šaj pagātnes cilāšanai. Tas nepalīdz atlabšanai, ja tik slikti jūties. Darbojies savā labā psihoterapijā, nevis ļujies psihoterapeites teorijām, matj tvaju zanagu, piedodiet.

tas nav atkarīgs no gadiem,bet gan no tā ko jūs nesat uz saviem pleciem un kas glabājas Jūsu katliņā...ja tas ir pilns ar visādiem pazemojumiem,pāridarijumiem,,aizvainojumiem utt...tad 2 gadi ,tas nev nekas....

pagātnes cilāšana ir vajadzīga,tad parādās iespēja to izprast,izdzīvot,pārstrādāt un arī atlaist un tikai tad cilvēks tiek uz priekšu...savādāk ,ja pagātnes durvis vienkārši aizslēdz,tā tāpat turpina dzīvot,mums to gribot vai negribot....tākā es teiktu ,ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek...

Viss kas var būt. Man ir bijis ļoti, ļoti slikti un ļoti labi. Es arī piekrītu tam, ka gadiem nav nozīmes, bet tam, ko nes uz pleciem.

Ejiet mazliet lēnāk, domāju, ka terapeitei taisnība.

Varētu pieņemt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, bet tomēr.. kā Jūs tiekat/tikāt pāri tam ļoti ļoti slikti periodam? varbūt ar zālēm, lai vieglāk pārdzīvot? man tas laiks ir it kā izsvītrots no dzīves, esmu skumja, nesabiedriska, neko negribas, citi apkārt priecājas, bet es kā citā pasaulē - nespēju atiet no pēdējās terapijas.. kaut kā ar pūlēm mēģinu savākties un tajā brīdī neizskatās, ka varētu būt ļoti labi.

nav jau lielas izvēles....ja ir jācieš,tad ir jācieš...aiz ciešanām kautkas slēpjas un ja izdodas to ieradzīt ,tad tam ir liela jēga...tāpēc es to daru bez zālēm....

drīzāk Jūs nespējat atiet nevis no terapijas,bet gan no tā ,ko Jūs terapijas laikā uzceļat augšā,respektīvi ,Jūsu,Jūsu dzimtas dzīvesstāsta nesmukumiem...tā to sauc psihoterapijā...baznīcā to sauktu par grēkiem....

Tā izskatās, ka te pulcējas LV psihoterapeitu upuri :D
Nē, nu šito man nesaprast, tik ilgi pašiem sevi spīdzināt. Ā, jā..., kā es neiedomājot... tie spīdzinātāji jums tak ir AUTORITĀTES :D
Nu neko... biznes tiem sertificētajiem rulzzzz uz muļķu rēķina...

Es neturpinātu sevis spīdzināšanu, ja vien nebūtu palicis labāk.. un salīdzinoši labāk tiešām ir.
Vienīgi, protams, mieru neliek doma, vai tik brīžiem nav par traku un kādi ir bijuši citi pacienti, kuri to varējuši izturēt.. nu ne gluži to pašu, bet tikpat mokošu procesu.
filja, paldies, man tas uzceltais bieži ir par daudz.. sajūta, ka nav varbūt pareizi, ka tas 'apēd' visu pārējo - piem, prieku par vasaru, draugiem utml. Terapeits arī daudz neko nepaskaidro, nestāsta, laikam man pašai kaut kas ir jāizdomā... tik nesaprotu, kas.

Es ieteiktu mainīt domàśanu...sākt runàt ar sevi.ieklausìties sevì.mìlèt sevi

Analizèt pie sevis galvà..kas.kapèc tà.kam no tà labàk.kà risinàt.ko man tas maina dzìvè utt.

Tak vienkārši. Domas un emocijas ir ļoti cieši saistītas savā starpā. Par ko domāsi, tā arī jutīsies...
Sen jau plaši izskanējusi ir prakse / māksla dzīvot "Šeit un tagad". Apzinies mirkli, kurā viss ir kārtībā, nekas Tev REĀLI nedraud, ja nu vienīgi pašas domas / atmiņas var izraisīt nepatīkamas izjūtas un emocijas...
Varbūt baidies kļūt vesela? Tas tak uzliek pienākumus... atbildību par savu dzīvi... ;)
Labi, es tik tā, pa fikso, viegli piesāros...

Ja Tev nav nekas pretī, Tu vari piereģistrēties un uzrakstīt man privāti + mazliet vairāk no sava stāsta. Es ar tiem nedalos, tā kā droši. :) Bet man nav vēlmes un enerģijas strīdēties ar sabiedrības viedokli, ka terapeiti ir naudas kāsēji un kaut ko pierādīt tādā atmosfērā. Lai es kaut ko sakarīgu uzrakstītu, man vajadzīga normāla vide sarunai.

Svarīgi ir tas, kas notiek ar Tevi pa nedēļu. To vienmēr lekcijās ir uzsvēris psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Kaut kad rīt vakarpusē es varētu Tev uzrakstīt nedaudz no tā, ko pati "pa nedēļu" esmu centusies darīt. Uzreiz nevar zināt, vai tieši Tev tas derēs, bet būs vismaz kāda versija.

zive...nebūs viss tik vienkārši kā šeit un tagad....ja nāc no dzimtas,kur viss ir ļoti bēdīgi,nekāds šeit un tagad nelīdzēs...kādam tie sūdi būs jāpaceļ augša,jāizprot,jāizdzīvo un tad jau varbūt ....
ja dzimtā no paaudzes paaudzē tiek nodotas slimības,nelaimes un vēl visādas hui..s varat būt šeit un tagad,bet dzirnaviņas tāpat mals tālāk...

Runcene, abloms Tev par tiem 10 gadiem psihoterapijas. Protams, ka psihoterapeitu prakse ir tāds pats bizness, kā visa pārējā medicīna. Tikai pats cilvēks var iemācīties neļauties visiem vējiem (jeb visām domām, kas var ienākt un tik pat viegli IZIET no galvas, proti, nevajag tik ļoti pat pašiem savas domas tvert pārlieku nopietni, piedodot tām pārlieku lielu nozīmi. Psihoterapeiti arī sniedz TIKAI interpretācijas un kas pers man interesanti - dažādi psihoterapeiti pienīgi noteikti sniegs DAŽĀDAS interpretācijas (vadoties katrs no savām skolām, skolās apgūtajām teorijām, kas arī ir dažādas) par vienu un to pašu jautājumu.
Moments ir, ka jebkura interpretācija arī ir tikai virspusējs viedoklis. Cilvēkiem pašam jāiemācās neļauties negācijām.

Varu pastāstīt, cik veiksmīgi apgājos bez psihoterapijas. Man bija klaustrofobija. Nevarēju atrasties slēgtās telpās, nāca virsū panika. Es labi apzinājos savu patoloģisko reakciju, bet neko nemācēju un nevarēju izmainīt, līdz vienā jaukā dienā, pilnīgi bez sagatavošanās un ar visām bailēm, ņēmu un nolidoju 3h līdz UK. Rokās man bija burtnīca, kur, gadījumam, ja no panikas, proti, lielām bailēm noģībst, lai pārējais apkalpojošais personāls manis dēļ neraizējas, tātad, uz burtnīcas vaka bija uzraksts "man ir tikai klaustrofobija ar kuru mācos tikt galā".
Nenoģību, bet to 3h lidojuma laikā ... ak Dievs, kādas tik domas, kas ienāca prātā, tur nesarakstīju. Atšķirība - labi apzinājos, ko daru un kas ar mani notiek... he... ;) vot

Zive...visi nav tik spècìgi pañemt sevi pie rìkles.atzìt un sàkt ko mainiit..tamdèļ maksà par psihoterapijàm,tas uzśauj pa pakalju! Es apzinàti gàju.jo labi zinàju ko un kas.bet man vajadzèja dzirdèt apstiprinàjumu!

Es jau arī nemaz tik stipra nejūtos... Tu pat nevari iedomātiers, cik reizes to 3h laikā man no tās lidmašīnas gribējās izkāpt... :D

Nu man bij lìdziigi ar auGstumu..bij bail lidot..uz Grieķiju aizlidoju sastingusi un visu nedèlju nespèju normàli relaksèties..mocìju un gatavoju sevi atpakaļceljam ..jàlido citàdi nekà!

a ko darīt tiem ,kas ir bijuši bērnībā izvaroti,pazemoti,kam vecāki pakārušies ,kam aizliegts to just un paust ko jūt....jūs ieteiksiet šeit un tagad???tādiem cilvēkiem ir vajadzīgi gadi,lai tikai iemācītos vārdos aprakstīt ko patiesībā jūt un domā ... gadi ,lai saņemtos drosmi par to runāt un gadi lai atgriestos normālā dzīvē...tā kā nevajadzētu būt tik kategoriskiem...

Katram sava smagà nasta..ko kurś var panest. Neviens nav kategorisks.tikai jàsàk dziivot tàlàk(tas pie jebkuras smaguma pakàpes). Nevienam nav viegla dzìve un man nàk smiekli ja kàds saka.ka viñš varètu sarakstìt gràmatu par savu dzìvi....mès visi varètu sarakstìt gràmatu...katrs savu.

filja
Un kā var palīdzēt nemitīga rakāšanās pa gātni? Spēja novērot ik p laikam dažādās situācijās savas reakcijas - kāpēc nespēju uzticēties citiem, kāpēc man labpatīk izolēties no citiem utaml. - cilvēks pats savā labā var izdarīt ļoooti daudz. Runāt vajag, vnk citiem var neatrasties tik daudz brīva laika mēģināt saprast tos citus... Dzīve tak arī pa daļai ārstē.

Nesen lasīju par to, ka psihoterapeits nejauši var arī traumēt pacientu. Es pie tāda neietu, jo tā ir slikta terapeita pazīme. Tas pats, kas mācīt bērnam peldēt, iemetot to 3m baseinā. Vai drīzāk - nesagatavotam cilvēkam inducēt heroisku skābes tripu.



Edited 1 time(s). Last edit at 08/07/2017 01:53AM by crucial333.

Paldies par viedokļiem, no tiem arī paliek vieglāk :)

Mainīt domāšanu, dzīvot šeit un tagad... tas ir mēģināts un ir labi, bet nedarbojas. Nu, ja es zinu, ka NAV labi, tad ļoti jācenšas sevi apmānīt un piespiest, lai spētu domāt, ka ir labi. Priekš citiem vēl varētu izlikties, bet nevaru sev samelot. Varbūt esmu pārāk jūtīga, jau no bērnības.. mēs trīs bērni, es parasti varēju saredzēt, sajust ģimenes drāmas un traģēdijas tur, kur pārējie neko.. mierīgi spēlējās. Un tās nebija izdomātas vai safantazētas.

Grūtākajos brīžos esmu daudz domājusi, ka LV terapeiti nekam neder :D tas process ir apvīts ar tādu noslēpumainības auru, par terapiju atklāti nerunāju ar draugiem vai darbā, savukārt par citiem ārstiem reizēm sanāk un tad vismaz gadās dzirdēt vēl kādu viedokli par to “kā man gāja” un “kurš labāks”. Bet loģiski padomājot, arī terapeits ir cilvēks un var just, piem, skaudību, greizsirdību, nogurumu, es varu viņai kaut kādu iemeslu dēļ nepatikt un tā taču var nebūt pārnese. Katru reizi, kad man ir kādi pārmetumi, tā uzreiz viss ir pārnese, t.i., mana problēma. Manā skatījumā tā ir atruna, nevis normāla atbilde. It kā visi citi ārsti varētu būt ar cilvēciskām īpašībām, izņemot terapeitus.

Ok, nezinu, kā pārējiem, man šķiet, ka ļoti trūkst informācijas latviski par terapiju, viss ko atradu diezgan virspusējs.. par problēmām, par to, kā saprast, ka terapiju nevajag turpināt, par naudas jautājumiem utml. Terapeits teica, ka man varētu būt negatīva terapeitiskā reakcija, latviski par to neko sakarīgu neatradu, mācību grāmatas nelasīšu :)

rakāšanās pa pagātni ļoti var palīdzēt....visas apspiestās,neizdzīvotās emocijas ,sajūtas,pārdzīvojumi tiek uzcelti augša tādējādi cilvēkam rodas iespēja tos izdzīvot,pārdzivot utt...tas ļoti palīdz,tas ārstē,dziedina... bet šeit un tagad neko neārstē un nedziedina,cilvēks ir šeit un tagad,bet neizdzīvotā krava,vezums tāpat vienmēr seko līdz...uznāks dzīvē pagurums,krīze un tas viss var uzpeldēt augšā un ko tad???...un pēc tam cilvēki brīnās par visādiem jocīgiem simtomiem...a ja terapijas laika tas viss jau būs izdzīvots,tad cilvēks no savas kravas ir atbrīvojies...un dzīvo laimīgs šeit un tagad...

zive,esmu daudzreiz rakstijis kā Junga terapijas laikā paralizēta paciente pati piecēlās no ratiņkrēsla...palasiet!

filja, varbūt Jums ir zināma kāda laba lasāmviela par to, kā izturēt tos pārdzīvojumus. Nu nezinu, piem, ja man ir tendence tajos brīžos vienmēr palikt vienai un it kā noslēpties no pārējās pasaules, tajā skaitā terapeita, varbūt kaut kas ir jāmaina.

Vai arī vienkārši, lai tā izdzīvošana un pārdzīvošana notiek tā, kā tam jānotiek?

nebūs man tādas grāmatas...
a ko par Jūsu slēpšanos saka terapeits?

zive, es Tev neprasīju viedokli par sevi. Turklāt es Tev godīgi atbildēju uz Taviem jautājumiem, bet Tu ar to netiec galā, to nevēršot pret mani personiski. Es neesmu Tev lūgusi padomu. Tev nav pieredzes ar terapiju, un viss. Atkal te sākas "ņe čital, no ščitaju". Tu vienkārši taisi parastu veceņu konkurenci, kuru pat neatpazīsti sevī. Izlasi vēl vienu skapi ar grāmatām, varbūt tad atpazīsi. :D

Es zinu, kas ir privāts klients, kā ir, kad tā nav, bet dzīvot vajag u. tml. Vairāk nekā 10 gadus neesmu bijusi darba ņēmēja pie kāda cita. Tas bija zināmā mērā pateicoties psihoterapijai, jo es to gribēju. Varbūt pēc laika gribēšu kaut ko citu, bet tagad ir tā.

Un tāpēc psihoterapeiti nav kaut kādi specifiskāki naudas kāsēji. Dārga izglītība un prakses pašizmaksa nosaka psihoterapijas cenas. Un Tu, zive, taču teici, ka 30 EUR tāds štrunts vien ir un ka katrs to var samaksāt. :D



Edited 1 time(s). Last edit at 08/07/2017 08:38AM by Runcene.

Tēmas autorei varbūt vajag aktīvāk parunāt ar terapeiti par šo situāciju, par to, ka tā ir ilgstoša un ka ir nogurdinājusi. Ir vērts pajautāt, ko terapeite par visu domā. Ja viņa īpaši neko nedomā un nespēj komentēt tā, lai Tu saprastu, tad doma par cita terapeita izvēli vienmēr ir atvērta, bet es pieļauju, ka ar citu terapeitu Tu sāksi buksēt turpat.

filja jau dažas versijas ir uzrakstījis, varbūt der kaut kas no tā.

Grāmatas te nelīdzēs, priekš kam Tev grāmatas, jo nevienā nav rakstīts par Tevi. Var palīdzēt dienasgrāmata, dažiem palīdz ļoti labi.

filja, mēģina palīdzēt, bet reizēm to nevar izdarīt, jo esmu izlaidusi kārtējo vizīti.
Tāds apburtais loks - gribu lai palīdz, bet neļauju.

Laikam daudz darba mums priekšā, bet nu 10 gadus terapijā gan negribētu, likās, ka viens jau ir daudz.

Runcene, man ir pieredze ar psihoterapiju. Es arī spēju sajust, kad psihoterapeits brauc auzās, proti, kad kļūdās un kurās vietās psihoterapeitam ieslēdzās tas, ko es saucu par profesionālo kretīnismu.
Neesmu ar pirkstu taisīta, galu galā. :D Ja maksāju, tad pieprasu kvalitāti AR REZULTĀTIEM.
Ieņirdzu par šito psihoterapeitu neaizskaramību.

zive, esi domājusi, ka terapeita braukšana auzās, kļūdīšanās iespējams ir pārnese, kas saistīta ar Tevi, nevis terapeitu? tā viņi visi saka :)

Nē, manā gadījumā nevēlama lomu varēja nospēlēt psihoterapeites projekcija(s), kurām ar mani nebija nekāda tiešā sakara.
Ir lietas, kurās pati spēju būt pietiekami kompetenta. ;)