Man ir invaliditāte sakarā ar psihisko saslimšanu. Pašlaikt domāju par to, ka varētu atsākt strādāt. Jautājums tāds: vai darbavietā uzzinās, ka man ir invaliditāte, ja pati par to neteikšu?

Varbūt, ka tas Tev nav izdevīgi finansiālā ziņā, pārliecinies, vai invalīdiem nav kādas nodokļu atlaides.

Es, protams, nezinu un nevaru spriest par citiem, bet man puse pasaules zina, ka esmu ārstējusi depresiju, un tādu cilvēku nav nemaz tik maz. Tādēļ es nekad neesmu represēta. Es gan esmu pašnodarbināta, man ir daudz klientu, bet viņi visi zina -- vairāk vai mazāk.

Bet varbūt Tev vēl jānobriest, rīkojies, kā jūties droši.

Un kurš zinās, par ko Tev invaliditāte?

Ja ir nodokļu atvieglojumi, VID var sadot Tavai grāmatvedei, ka respresē invalīdu. Vienu tādu notikumu zinu. Bet nezinu, cik šīs datubāzes tagad ir pieejamas. Tikai gribu uzsvērt, ka tur nav rakstīta Tava diagnoze.

Nu depresija skan vēl normāli, salīdzinājumā ar šizofrēniju...Es gan esmu represēta, no iepriekšēja darba mani atlaida tāpēc, ka pagulēju psihenē. Vispār negribu lai kāds zina, ka esmu traka. Par to tāpat zina vairāk cilvēku nekā vajag, un reakcija ir tāda, ka pat ja nenovēršas, kas ir retums, tad attieksme vienalga vairs nekad nebūs tāda, ka iepriekš, ar azartu aprunās, rādīs ar pirkstu utt. Zinot par manu saslimšanu, mani pat par kasieri piemājas veikalā diez vai pieņemtu, bet es gribu strādāt darbu, kam ir saistība ar medicīnu. Domājat man tā sanāktu, neslēpt darbā, ka man ir invaliditāte, bet neteikt sakarā ar ko?

Tu esi kādreiz apmeklējusi psihoterapeitu?

Šeit ļoti derētu. Viņš palīdzētu šīs lietas saprast. Cilvēki, kam ir smagākas psihiskas slimības, funkcionē labāk, ja viņiem ir psiholoģiskais atbalsts.

Tas, cik un ko Tu stāsti citiem par savu veselību, ir tikai Tavā ziņā.

Daudz ir atkarīgs no Tavas nostājas, no tā, kā Tu pati sevi vērtē.

Zinu cilvēkus, kas nevar atrast darbu arī ar veģetatīviem traucējumiem, bet vaina vispirms ir tur, ka viņi ļoti baidās, kautrējas, jūtas neērti paši ar sevi, kaunas no sevis. Un gala rezultātā viņi nespēj paveikt darba uzdevumus.

Arī no šizofrēnijas nav jākaunas. Jautājums te varētu būt tāds, vai Tev nav kādas saskarsmes problēmas, kaut kas tāds, ko citi ātri pamana. Šeit arī var palīdzēt pishoterapeits.

Nav savarīgi, kāda ir diagnoze -- svarīgi ir, vai Tu tiksi galā.

Bet Tev ir mērķis, Tu gribi strādāt medicīnā. Pamēģini uzrakstīt, kas Tevi pašlaik traucē šo mērķi sasniegt un ko Tu varētu darīt lietas labā..

Psihoterapeits, tas varētu būt interesanti. Bet es dzīvoju no pensijas, man priekš tā vienkārši nav naudas...

Es domāju, ka darbu atrast es teorētiski varētu, citādi jau te nespriedelētu. Iepriekšējā reizē atradu darbu gandrīz uzreiz pēc psihenes (un tas bija labs darbs). Atradu, kaut arī tajā brīdī biju pilnīgā nekondīcijā pašsajūtas ziņā. Protams, man varbūt vienkārši ļoti paveicās).
Tagad jūtos daudz labāk. Šaubos vai no malas var pamanīt, ka ar mani kaut-kas nav kārtībā, vismaz uzreiz nē. Iepriekšējā darbā strādāju normāli un neviens neko nemanīja. Vismaz acīs neviens neteica - ar tevi kaut-kas nav kārtībā.

Kas traucē sasniegt mērķi... Nu tagad nezinu, kādu uzvedības līniju man izvēlēties sakarā ar to teikšanu/neteikšanu par invaliditāti, iekārtojoties darbā. Citādi varētu jau sākt sūtīt CV. Un vēl ir tāda lieta, ka pēdējā laikā dzīvoju samērā mierīgu un "relaxed" dzīvi...Nezinu, kā man būtu strādāt pilnu darba dienu...saka jau, ka priekš psihiskas veselības strādāt ir labi.

Jebkuras psiholoģiskās problēmas, jebkura psihiska slimība, kuru pavada vēlme norobežoties (varbūt tā nav vēlme, bet iznāk tā, ka cilvēku visi atstāj), kaut kādā līmenī kavē personības attīstību.

Tāpēc sakarsme ir ļoti laba lieta, arī smadzenes darbosies labāk.

Izej no pircēja pozīcijām, kam vienmēr ir taisnība. Neej strādāt tur, kur Tev nepatīk, liec darbā intuīciju, jautā sev: kā es te jutīšos, uzdod darba devējam jautājumus par darbu, par darba vidi utt.

Kamēr vēl nestrādā, vari painteresēties par Ļermontova un Veldres ielas dienas stacionāriem. Tur kādreiz bija psihologi. Tas ir bez maksas.

Es zinu divus cilvēkus, kas ar šizofrēniju strādā pilnu darba dienu. Vari sākumā pameklēt kādu pusslodzes darbiņu, sezonas darbu. Bet skaties, lai tur būtu arī kāda interese, tas palīdzēs paveikt darbā to daļu, kas nav interesanta.

IMHO, ja strādā tādu darbu, kas rada piepildījuma sajūtu, tad noteikti ir vērts strādāt.

Vari, lūdzu, pastāstīt par invaliditātes pensiju? Esmu diezgan jauns un jau pabijis psihenē, izkritis no sabiedrības. Pirmajā reizē noteica depresiju, bet otrajā jau F20. Psihiatrs piedāvāja noformēt invaliditāti, no kuras manā vietā atteicās tēvs. Pašlaik jau vairāk kā gadu dzīvoju mājās pie vecākiem, nekur nestrādāju, nemācos. Medikamentus nedzeru, jo nepanesu, no blaknēm gribas nomirt. Cik sanāk, tik daudz lasu internetā pieejamo psihoanalītsko literatūru un kopš vakardienas, kad uzdūros virsū salīdzinoši vieglā valodā rakstītiem rakstiem par šo tēmu, sapratu, ka visdrīzāk man ir nevis psihotiska (kā tas šizofrēnijas gadījumā), bet gan borderline personības struktūra (melnbaltā domāsana, fragmentēta sevis un apkārtējo uztvere). Zinu, ka bez labas psihoterapijas kļūšu vai nu par bezpajumtnieku, vai drīzāk pašnāvnieku, jo esmu turklāt arī sociofobs. Pirms pāris gadiem biju uz pāris seansiem, bet tad biju pavisam zaļš un gaidīju kaut kādus debesu brīnumus no terapeita, daudz klusēju, jo pie saskarsmes ar cilvēkiem man rodas ļoti liela trauksme, it īpaši, kad ir jāstāsta par sevi, jo visi spēki aiziet uz centieniem sevi nepazemot.

Kā notiek invaliditātes pensijas piešķiršanas process? Vai obligāti ir atkal jāguļ slimnīcā? Gribu beidzot būt psiholoģiski un materiāli neatkarīgs, bet bez psihoterapijas un tai sekojošas separācijas no vecākiem tas ir nereāli, jo apzināti vai neapzināti, viņi uztur savstarpējo attiecību dinamiku, kur es esmu kaut kāds objekts bez iespējām uz savu individualitāti.

Piedod, ka sanāk nolaupīt Tavu tēmu, negribēju tik daudz par sevi rakstīt un laikam vajadzēja izveidot atsevišķu tēmu, taču gribēju dzirdēt atbildes no kāda, kas zina šī procesa praktisko pusi, nevis likuma pantus.

Starp citu šizofrēnija arī ir ārstējama ar psihoterapeitiskām metodēm, tikai pašlaik dominē bioloģiskā psihiatrija. Varu ieteikt šo to papētīt, ja vēlies: https://en.wikipedia.org/wiki/Interpretation_of_Schizophrenia ; https://en.wikipedia.org/wiki/Modern_psychoanalysis ; https://en.wikipedia.org/wiki/The_Gene_Illusion un https://www.youtube.com/watch?v=EPfKc-TknWU

Runcene, paldies :)
Meklējot info par nodokļu atlaidēm invalīdiem, atradu to kas mani interesēja. T.i., ja pati nenorādīšu elektroniskajā nodokļu grāmatiņā, ka esmu invalīds, par to neviens visdrīzāk arī neuzzinās, un nodokļus skaitīs kā parasti. Bet atgūt zaudētos atvieglojumus varēs pēc tam, iesniedzot gada nodokļu deklarāciju. Es tikai nesapratu vai tad tas darba devējs tomēr uzzinās beigu beigās vai nē. Bet vismaz tas būs ne uzreiz, un no tā var arī izvairīties. Un statistika liecina, ka daudzi tā arī dara. Tas tā, varbūt kādam vēl interesēs...

Nezinu, kāds psihologs ir Ļermontova ielā. Netā atradu tādu Dienas aprūpes centru Gaismas stars. Var būt kāds tur bija, zina kā tur ir? It kā arī bez maksas. Un it kā ir psihologs un, kas tieši mani, jā, interesē, tur barojot reizi dienā)...

Aset,... Haha, man bija tāpat ar invaliditāti, manā vietā pirmo reizi, kad to piedāvāja, atteicās tante.
Invaliditātes pensija ir nožēlojama - 76 Euro. Bet tā man nav īsti pensija, bet tā saucamais sociālā nodrošinājuma pabalsts invalīdam. To piešķir, ja nav 3 gadu darba stāžs. Ja esi jauns un Tev nav, tad vari tādu saņemt. Man plusā vēl nāk pabalsti no sociālā dienestā, citādi nevarētu izdzīvot.

Pensijas piešķiršanas process ir vienkāršs. Man abas reizes nekādā slimnīcā jāguļ nebija. Tev psihiatrs iedos aizpildīt īsu anketu un uzrakstīs par tevi papīru komisijai. Tad Tu kādu laiku pagaidīsi, kamēr izskata un aizbrauksi uz Ventspils ielu pēc atbildes un apliecības. A un vēl uz VSAA, paziņot konta numuru, kur skaitīt. Tas viss. Nezinu gan vai šī pensija Tev palīdzēs kļūt materiāli neatkarīgam no vecākiem...Bet nauda nekad nav lieka.

Paldies par atbildi!

Es nebiju domājis, ka ar pensiju kļūšu neatkarīgs no kāda, bet to naudu varēs izmantot, lai daļēji segtu maksu par psihoterapiju. Man ir šādi tādi ienākumu avoti, bet arī gaužām smieklīgi.

kautkas te nav pareizi!! cilvēks ar smagu psihisku kaiti,respektivi šizofreniju,turklāt ,slēpjot to no sava darba devēja ,taisās strādāt ar cilvēkiem.

a kas notiek,ja slimības izpausmes kāda brīdī paliek nekontrolējamas?ja balstiņas sāk jokoties?vai notiek kas tamlīdzīgs???piekritīsiet,tie taču nav puņķi!

hmm ,strādāt ,protams,ir labi,bet ,manuprāt,vispirms ir jāatrod kāda atbalsta persona,kas palīdzēs saprast slimību,atbalstīs,skaidros procesus,notikumus utt nu tā lai nenotiek,kas nepatīkams!!!manuprāt ,tas būtu pareizākais ceļš....

aset

Es domāju, ka tu esi diezgan tālu ticis. Turpini tādā pašā veidā.

filja

Es neticu 80% šizofrēnijas diagnožu tiem cilvēkiem, kurus zinu. Runa ir par sākumu.

Pēc gadiem jau var būt par vēlu. Bioloģiskā psihiatrija nolaiž pa burbuli, ir jāpretojas. Ārzemēs daudzi strādā medicīnā, ir arī ārsti.

Kā jau te zināms, man ir bijusi depresija, esmu grozījusies starp psihiatriem un pacientiem un visu ko redzējusi.

Psihiatrus es nekad ar lieku informāciju nepārslogoju. Viņi reaģē saasināti.

filja,
Jā, laikam man nesanāks būt eņģelim, ja gribu vismaz kaut-kā dzīvot. Nevaru atlikušo mūžu pavadīt pagrabā.
Tādas atbalsta personas man nav un diez vai būs...

Šad tad jau gadus 10 nākas piedalīties darba intervijās kā intervētājai. Bija stingri, bet tagad vēl stingrāk. Intervējamais paraksta, ka viņam nav uzdoti sensitīvi jautājumi t.sk. par veselību. Iespējams, ka vēlāk personāla daļa kaut ko zina,bet, ja kaut mazumiņš tiktu izpausts, no darba būtu jāaiziet (HR menedžerim).
Man, kā vadītājai, ir pieejama tikai lietišķā informācija, no kuras sensitīvākā ir dzimšanas dati:)
Un vēl jau gdpr piegriezīs skābekli nevajadzīgajiem jautājumiem...

Es gan mīlu bioloģisko psihiatriju, dzeru haloperidolu, tizercīnu un cisordinolu. Man tieši riebjas tā humānistiskā psihiatrija, kur vairāk tukšas muldēšanas un nepietikams daudzums zāļu, tā gan var noiet pa burbuli.

...divu vienādu "šizofrēniķu". Kas vienam der, tas citam - nāve.

Lailla

Par to, ka darbavietā uzzinās par tavu invaliditāti Tev nu gan nav jāsatraucas, viņi jau nezinās par ko tā ir piešķirta. Ko teica tavs psihiatrs, vai vari strādāt tik atbildīgu darbu, kā mediķis? Te viena gan dikti satraukusies par to, ka slimības izpausmes paliek nekontrolējamas.....un vari sastrādāt muļķības.......... Tad ko lai saka par tiem mediķiem, kuri pie pilnas apziņas ne tā ārstē un, ne to ārstē??????


aset
Šo Tu esi sapratis pareizi:
Gribu beidzot būt psiholoģiski un materiāli neatkarīgs, bet bez psihoterapijas un tai sekojošas separācijas no vecākiem tas ir nereāli, jo apzināti vai neapzināti, viņi uztur savstarpējo attiecību dinamiku, kur es esmu kaut kāds objekts bez iespējām uz savu individualitāti.

Mēģini tikt prom no vecākiem, neskatoties pat uz to, ka viņi Tev vēl tikai labu!

meicha33 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Lailla
>
> Par to, ka darbavietā uzzinās par tavu
> invaliditāti Tev nu gan nav jāsatraucas, viņi
> jau nezinās par ko tā ir piešķirta.
>

Mūsdienās nav tādu cilvēku kas nav narkomāns alkoholiķis
vai nelieto antidepresantus, tāpēc gudrs darba
devējs priecāsies. A es 6 gados 3 darbos nostrādāju un neviens
neuzzināja, kamēr nepieķēru kolēģi rijam AD un
un teicu tjipa ; tu ari lieto?

>
> Mēģini tikt prom no vecākiem, neskatoties pat
> uz to, ka viņi Tev vēl tikai labu!


Nemēģini, tur nekas labs nesanāks, jo vecāki tevi nelaiž prom
kopā ar psihiatru, nevis tu ar psihiatru ārstējies, bet vecāki ar
psihitru tevi ārstē. A slimi ta ta ir viņi, vecāki, nu psihiatri tas tāpat
skairs.

Nu dzīva būtne piedzimst izaug audzina bernus un mirst.
Katrā posmā ir programma instinkts, kā teliņš piedzimstot ceļas
kājās utt. Vecāki tevi balzamē kā ļeņinu lai tu būtu kā bērs
a viņi kā vecāki... Viņi var sūdzēties rūpēties barot un žēloties
saglabājas instinkts sociālā vide cietēja pozitīvs tēls kaut
būtībā viņi tev nogriež kāju lai par da,,ļu protēzes naudas
dabūtu pelmeņus

To pashu psihiatrs izvēlas to kupri kur mazāk troksnis,
iedomājies kas būs kad ārsts sāks aizstāvēt slimo no
tiem kas viņu ārstē...

Vot.

čau, čau.
Man ir depresija, no kuras pie psihiatra ārstējos jau vairākus gadus.

Kad man tādēļ vajadzēja slimības lapu, tad prasīju psihiatrei izziņu, un ar to gāju uz "normālo" medicīnas iestādi, kur man ārsts izrakstīja slimības lapu, pamatojoties uz psihiatra izziņu.
Reuzltāts - darba devējam papīri tīri!

Pieļauju, ka to pašu var prasīt savam ģimenes ārstam, ja ir gulēts psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Respektīvi, ja ir zināms, ka vajadzēs slimnīcā paārstēties, paprasi ārstam slimības lapu, tad dodies uz slimnīcu, paārstējies, un lai ar izraksta datumu no slimnīcas tavs ārsts noslēdz slimības lapu. ŠO GAN VAJAG PRECIZĒT.

Jaa noteikti tas automatiski VIDA ir registreets