Negribas iet cilvēkos, negribas pasākumus, negribas runāt ar kādu pa telefonu utt., izvairos kā nu protu, meloju, lai tikai nebūtu nekur jāiet. Man liekas, ka tā mana vēlme nekomunicēt jau ir neveselīga.
Darbs ar cilvēkiem, tur par darba lietām runājos bez piespiešanās. Bet negribas veidot/uzturēt nekādus personīgus kontaktus ar cilvēkiem.
Kas ar mani notiek? Kādam vēl ir tā?

Vai tā ir bijis vienmēr?

Internetu piespamot gribas?:)

Principā jau no bērnības patika būt vienai, bet tagad, kādu pēdējo 5 gadu laikā tas progresē.
Internetu šad tad piespamoju, forumos varu/patīk ierakstīties, tas ir savādāk, jo varu komunicēt sev vēlamā laikā, ja gribu rakstu, negribu, nerakstu.

Normàli..Tu esi pieaudzis cilvèks un nu vari atbildèt vai neatbildèt kad vèlies vai nevèlies..tàpèc liekas.ka tas progresè. Mums katram vajadzìgs privàtums..vienam vairàk otram mazàk.

Ja tas Tev netraucē dzīvot, tad tā nav nekāda slimība. Cilvēki ir ar dažādiem raksturiem: ir izteikti introverti vienā "spektra" galā un ekstraverti otrā pusē, kā arī ambiverti kaut kur pa vidu, taču pastāv arī personības traucējumi.
SSK-10 ir pieminēta "šizoīda personība", kuru raksturo "norobežošanās no emocionāliem, sociāliem un citiem kontaktiem, dodot priekšroku fantāzijām, vientuļām nodarbībām un introspekcijai. Spēja izteikt savas jūtas un izjust patiku ir ierobežota." Tie ir izteikti vienpatņi ar attīstītu fantāziju, bet atsvešināti no savām jūtām.

Es teiktu, ka problēma vairāk ir tur, ka tas uztrauc.

Šizoīda personība skan baigi psihiatriski; zinu, ka tā gudros rakstos ir teikts, bet es šito visu esmu iemācījusies ignorēt. Tas ir ļoti šaurs skatījums. Atsvešināti no jūtām? Oho, starp viņiem ir gana daudz emocionāli kompetentu ļaužu. Šrinki ir izdomājuši -- ja to neredz, tātad nav.

Man tas traucē dzīvot. Kad esmu viena, ir labi, kā līdz ar kādu parunā, tad agrāk vai vēlāk sākas prašņāšana kāpēc nekur neeju, kāpēc nebraucu ceļojumos, ka man vajag to, vajag šito. Atbilde, ka es jau ikdienā esmu nogurusi no cilvēkiem, netiek saprasta. Dēļ tiem uzbraucieniem vēlme ar kādu runāt kļūst arvien mazāka.
Tāpat nesaprot kā es varu negribēt attiecības ar vīrieti, bet man pēc iepriekšējo izbeigšanas jaunas vairs neprasās. Daļa apvainojas, ka mēdzu neatbildēt uz sms un zvaniem, neapsveicu svētkos utt.

Tātad Tevi uztrauc citu cilvēku reakcijas. To var mainīt, ja vien grib.

Cilvēki, kas zina, ko citiem vajag, parasti nav tie, ar kuriem vērts saieties.

Daudziem patīk vienatne. Es arī telefonu slēdzu ārā vai arī atstāju mājās, kad vien varu. Ignorēju zvanus. Draugu man nav. Jo doma vien, ka vajadzēs uzturēt regulārus kontaktus, mani biedē un sāk likties, ka neesmu brīvs un nevaru elpot. Ir pat bieži gadījies, ka pāreju ielas otrā pusē vai ieeju veikalā - vienigi, lai nevajadzēetu satikt kādu , ko pazīstu.
Ja šādas iezīmes traucē, tad Tev tā ir problēma un vari mēģināt risināt. Tiem, kam pie šādiem simptomiem nekas netraucē, tie dzīvo tik nost un nemoka sevi ar liekiem jautājumiem. Un izbauda vienatni un mieru.

bet nu medicīniski skatoties, tā tomēr būs šizoīdas personības akcentuācija. Vai nu kā to sauca, īsti neatceros

Jā, man nepatīk cilvēku reakcijas, kaut ko jau neņemu galvā, bet neticu, ka realitātē ir cilvēki, kuriem ir pilnīgi vienalga ko par viņiem domā un kā pret viņiem attiecas, ko viņiem saka.
Sēžot uz dīvāna, varu apņemties neņemt galvā, tomēr realitātē tie visi komentāri dod pa nerviem, kaut zemapziņā.
Es nemāku apkārtējiem saprotami pateikt kāpēc, piemēram, neeju uz pasākumu. Saku, ka esmu nogurusi, atbild, ka tur būs forši, paiet pus diena, jautā un atkal maļ to pašu, rezultātā dzīvoju melos par aizņemtību, par slimībām vai vienkrāši izvairos no sarunām.

viss nāk ar laiku. es esmu sasniegusi to līmeni, kad varu vienkārši pateikt- negribu un viss. tas darbojas un tuvākā draugu un paziņu lokā vairs nav tādu, kas mēģinātu mani pārliecināt par pretējo. vārdu sakot- negribu un neeju, nedaru.