Vai tas ir normāli, ka domas šaudās ik pa 15-20minūtēm. Dažreiz uznāk tā, ka vakarā nevari atbrīvoties, vislaik kaut kādi gļuki galvā, kas tevi mētā pa 10-20 dažādām tēmām un nevari palikt pie viena. Ejot pa ielu vai esot kaut kur sabiedriskā vietā ir vienmēr sajūta, ka kāds par tevi kaut ko domā sliktu.. centies pēc iespējas vēsāks būt, kaut gan loģiski saproti, ka neko jau sliktu par tevi nedomā, tomēr tā sajūta atkal uznāk. Nav nekādas panikas lēkmes.. Dienā tas viss ir mierīgi, panesami. Vakarā sākas domu sajukums, it kā tavā galvā miksētos viena doma pēc otras un bieži par kaut ko tādu, kas nav patīkams. Tas uzdzen depresiju, jo saproti, ka it kā mierīgi varētu par to nedomāt, bet tai pat laikā ir momenti, kad uznāk domu sprādziens un aizdomāšanās, kaut reizēm gruzons ir bez pamata. Viens no iemesliem ir neticība saviem spēkiem, un pastāvīgs pesimisms. Kaut gan teorētiski tam nevajadzētu būt, apzinoties savu izglītību, miesas būvi un pārējo.. Bet tāpat vislaik vienā brīdī uznāk periodi, kad vienkārši iegruzos maksimāli, jo lēkā domas par tik daudz tēmām.. eksistenciālām utt.. Kas liek atcerēties laikus, kad dzīvoju ar ilūzijām un vienmēr uzskatīju, ka būšu kaut kas ļoti ievērojams. Kopš sāku analītiski domāt, viss šis augstāk minētais sāka uzliesmot. Vai ir kāds, kam ir līdzīgi?

Aha, gan jau ka daudziem ir līdzīgi. Man bērnībā arī bija lielas ambīcijas, gribējās atklāt vai izdarīt kaut ko īpašu. Pēc tam ambīcijas samazinājās - gribējās tikai dabūt to pašu, kas ir visiem normāliem džekiem - normālus muskuļus, auto, māju, darbu un sievu. Bet dzīve sajauca visus plānus - auto nedabūju, jo esmu redzes invalīds, normālus muskuļus arī nevaru uztrenēt, jo ir nopietnas gremošanas un fiziskās attīstības problēmas, sievu arī laikam nedabūšu, jo esmu praktiski aseksuāls... un kam man māja vienam pašam? Bet nu vismaz darbs ir :D Tā nu dzīvoju kā melanholiķis-darbaholiķis fantazētājs no vienas eksistenciālās krīzes līdz otrai...

marko_nepolo Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Aha, gan jau ka daudziem ir līdzīgi. Man
> bērnībā arī bija lielas ambīcijas, gribējās
> atklāt vai izdarīt kaut ko īpašu. Pēc tam
> ambīcijas samazinājās - gribējās tikai dabūt
> to pašu, kas ir visiem normāliem džekiem -
> normālus muskuļus, auto, māju, darbu un sievu.
> Bet dzīve sajauca visus plānus - auto nedabūju,
> jo esmu redzes invalīds, normālus muskuļus arī
> nevaru uztrenēt, jo ir nopietnas gremošanas un
> fiziskās attīstības problēmas, sievu arī
> laikam nedabūšu, jo esmu praktiski aseksuāls...
> un kam man māja vienam pašam? Bet nu vismaz
> darbs ir :D Tā nu dzīvoju kā
> melanholiķis-darbaholiķis fantazētājs no
> vienas eksistenciālās krīzes līdz otrai...

feini
man prieks par tevi

galvenais sapni nezaudē
tad viss beigsies

zive Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Bet protams, a kas?
bogom prašu atšujies

tiešām apkārt tikai trakie
trakās un ...

vienīgā paliek cerība
ka vecums jūs nobegs