Sveiki! Domāju, ka neesmu vienīgais, kam šī problēma ir. Sajūtas ir tiešām dīvainas. Nekas nesāp, ir sajūta, ka sapņoju.. Tā it kā prāts gulētu un ķermenis tikai kustās.. Sajūta, ka neesmu realitātē.. Pirmās reizes, kad man kaut kas tāds uznāca bija sen 5. Klasē (?) it īpaši tas uznāca, kad gāju treniņos.. Domāju, ka tas ir no neizgulēšanās vai arī tieši no pārāk ilgas gulēšanas. taču tagad pagājuši kādi 6 gadi un šonedēļ gandrīz jau katru dienu tā tas ir.. Ja kāds nevar iedomāties, tad sajūtas ir tādas it kā Tu lietotu Virtual Reality brilles.. Kādam ir bijusi pieredze ar šo problēmu? Ja jā, vai ir iespējams to dabūt prom, lai ir beidzot sajūta, ka esmu šeit un tagad?

Izklausās pēc kaut kādas derealizācijas/depersonalizācijas. Iespējams pat šizotipiskie traucējumi. Iesaku apmeklēt psihiatru, zāles tur var daudz palīdzēt.

Nevajadzētu baidīties no psihiatra. Zāles te var palīdzēt.
Haloperidols, ciklodols un amiltriptilīns ir laba kombinācija. Pajautā un pamēģini.

ko jūs tur cepaties ar tiem psihiatriem

paņem grāmatu un baltu lapu
katru dienu pārraksti no grāmatas
uz lapu, kamēr pilna

pēc nedēļas būsi vesels

Atvainojos, ka atgriežos pie sākotnējās tēmas :D

Man bērnībā arī bija viena tāda diena, ko vēl tagad, pēc 30 gadiem labi atceros. Visu dienu gribējās sev "iekniebt", lai pārliecinātos, ka neesmu aizmidzis un nesapņoju. Tā kā biju bērns, varēju arī atļauties apkārtējiem skaļi žēloties, ka ar mani šodien kaut kas nav labi un nevaru nekā sevi pārliecināt, ka esmu reālajā pasaulē.

Vēlāk nekas tāds vairs nav pieredzēts. Toties esmu nejauši iemācījies apzināto sapņošanu (lucid dreaming), kas reizēm palīdz parakņāties pa savu zemapziņu tieši sapņa laikā. Bet citreiz atkal nepalīdz, jo izraisa atkarību, kad sapņi ir interesantāki un patīkamāki par ikdienas dzīvi...

marko_nepolo Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Atvainojos, ka atgriežos pie sākotnējās tēmas
> :D
>
> Man bērnībā arī bija viena tāda diena, ko
> vēl tagad, pēc 30 gadiem labi atceros. Visu
> dienu gribējās sev "iekniebt", lai
> pārliecinātos, ka neesmu aizmidzis un
> nesapņoju. Tā kā biju bērns, varēju arī
> atļauties apkārtējiem skaļi žēloties, ka ar
> mani šodien kaut kas nav labi un nevaru nekā
> sevi pārliecināt, ka esmu reālajā pasaulē.
>
> Vēlāk nekas tāds vairs nav pieredzēts. Toties
> esmu nejauši iemācījies apzināto sapņošanu
> (lucid dreaming), kas reizēm palīdz
> parakņāties pa savu zemapziņu tieši sapņa
> laikā. Bet citreiz atkal nepalīdz, jo izraisa
> atkarību, kad sapņi ir interesantāki un
> patīkamāki par ikdienas dzīvi...

kas kuram
re viena diena
un visu mūžu ir ko atcerēties

Šādas sajūtas piedzīvo ikviens, pie depresijas, izdegšanas sindroma..... smadzenēs nostrādā aizsargmehānismi un tad mēs jūtamies tā kā jūtamies .....
Tas protams pāriet , bet ne tik ātri ..... pašai tā bija pie izdegšanas sindroma .
Cilvēki,mīliet sevi vairāk un rūpējaties par sevi. Nepārslogojat sevi vairāk nekā drīkst .
Ja roads sajūta, ka visas dienas ir vienādas un iestājas rutīna , Tad steidzami ir kaut kas jāmaina ikdienā.