Esmu vientuļš, 21 gadīgs gejs, psihiski slims. Diagnoze jau divus gadus. Esmu sapratis, ka bezcerīgi iepazīties dzīvē. Man sekss neinteresē. Šķiet, ka visiem gejiem tikai tas prātā. Gribu romantiskas attiecības. Pietiktu ar saraksti man pat draugu nav Nepalīdz tas, ka neesmu vesels, tādēļ ceru uz šo forumu. Labprāt iepazītos ar citu slimo, kam interesē puiši.

Atvaino šeit geju nav!

Nevar gan 100% apgalvot "šeit geju nav", jo seksuālās tieksmes nevienam uz pieres nav rakstītas, taču šis forums varbūt nav labākā vieta, kur iepazīties.

Tomēr tevi labi saprotu, man arī ir homo tieksmes, kaut gan tik zemā līmenī un tik reti, ka uzskatu sevi par aseksuālu.

Diemžēl tas nav kaut kas, ko var izvēlēties apzināti. Tas nostrādā automātiski, zemapziņas līmenī, un neko tur nevar padarīt, nekādas zāles nav izgudrotas. Tā nu nākas sadzīvot ar to, ka nekas nesanāk ne ar sievietēm, jo nav seksuālas tieksmes - esot ar meiteni, ideja par seksu šķiet nepieņemama, nepareiza, it kā tā sieviete būtu māsa vai mamma, un nekāda apzināta domāšana vai aktivitātes nespēj pārvarēt šo reakciju - tā tas ir daudziem homo, kas nav biseksuāli; ne ar puišiem (jo tieksme ir pārāk zema un uz tik retiem cilvēkiem, ka nevaru teikt, ka esmu homo).

Ja man būtu izvēle, es noteikti apprecētu kādu jauku sievieti un dzīvotu kopā, taču nevēlos nevienai sievietei sagādāt dzīvi ar vīrieti, kas spēj viņu mīlēt tikai kā māsu vai māti, bet ne kā sievieti. Tāpēc dzīvoju celibātā, nu jau 40 gadus kopš dzimšanas.

Kā saka - dzīve nav rožu dārzs, reizēm dažiem ģenētisku vai citu faktoru dēļ tiek nātres... Diemžēl žurnālistu un dažādu LGBT aktīvistu un reliģijas troksnis ap šo tēmu ir sacelts tik liels, ka cilvēki ar šādām problēmām slēpjas un tēlo normālus, cik nu kuram iespējams. Nē, geji nav tie, kas staigā raibos apģērbos - paskatieties piemēram uz Ian McKellen - aktieri cienījamā vecumā, spēlējis Gendalfu filmā Gredzenu pavēlnieks. Un otrādi - ne visi, kas pārģērbjas par sievietēm, ir geji. Verka Serdjučka, Jānis Jarāns, Dainis Porgants...

Kaut gan būtībā tā ir tikai bioloģiska funkcija, tāpat kā ēšana un gulēšana. Eksistē cilvēki gan ar gremošanas, gan gulēšanas traucējumiem, bet viņus neuztver tik nicinoši kā cilvēkus ar seksuāliem traucējumiem. Tiešām nezinu, kāpēc tā. Cilvēki ir neloģiskas būtnes.



Edited 1 time(s). Last edit at 10/18/2020 05:06PM by marko_nepolo.

Interesanti, ko nozīmē būt homoseksuālam bez seksuālas iekāres? Vai tā nav vienkārši cieša puišu draudzība?

Vismaz es zinu diva veida mīlestību. Pirmā ir neseksuāla, otrā ir vnk seksuālie instinkti. Ideālā variantā pret sievu būtu jāizturas kā pret māti un māsu, lai būtu veselīgas attiecības, ne tikai jābūt seksuālai iekārei. Ja ir tikai otrais, tad ģimeni labāk neveidot. Uzskatu, ka pirmā mīlestība var būt arī veču starpā, tas nenozīmē, ka viņi ir geji. Ja autors grib tikai sarakstīties tikai, nevis seksu, kā liek noprast, priekš kam viņam vajadzīgs obligāti gejs pretī?

Ja cilvēkam patīk pavadīt laiku ar bērniem, vai viņš būs obligāti pedofīls?

Haha, ne visiem ir mīlestība pret māti un māsu. Nesauktu to tā. Nu varbūt paveicies tiem, kuriem tāda ir. Pirmā mīlestība varētu būt pret ko skaistu, ko gribas saudzēt. Ziedi, bmw, bērni - katram savs. Kā teici, otrā ir vnk bioloģisks instinkts to izdr***.
Dažkārt škiet, ka sievietēm vispār var būt tikai pirmā.

koko69 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Interesanti, ko nozīmē būt homoseksuālam bez
> seksuālas iekāres?

Tuvākais, kā to varētu izteikt vārdos, ir emocionāli romantiska tieksme. Manā gadījumā stimuls ir cilvēka seja - ir tādas sejas (varbūt viena no simts gadījumiem), uz kurām man nezināmu iemeslu dēļ zemapziņa reaģē tā, ka sekundes daļā izveido "fantāziju" par to, kā būtu ikdienā dzīvot kopā ar šo cilvēku un būt romantiski tuviem, dalīties iespaidos, būt gataviem darīt dajebko vienam otra dēļ. Tas ir daudz vairāk nekā vienkārši draudzība. Pieļauju, ka daži vīrieši varētu just kaut ko tādu nopietna reibuma stāvoklī, bet nezinu, pats nekad neesmu bijis tik apreibis. Tātad, redzot šādu "pievelkošu seju", man var rasties neliela reakcija "tur, lejā", taču nekādā gadījumā nerodas tādas tipiski seksuālas vēlmes, kā dzirdu no citiem cilvēkiem, kas fantazē par vīriešu un sieviešu kailumiem. Tās sejas, kas mani pievelk, nekādā ziņā nav estētiski skaistas, drīzāk pat diezgan vecas, ne pārāk glītas. Esmu arī skatījies porno, bet mani kaut cik uzbudina tikai sākums, dažādas lomu spēles, bet kad sākas "kaili seksuālā daļa", tad viss uzbudinājums noslāpst. Esmu bijis uz hormonu analīzēm - viss smuki pa vidu references intervāliem.

Var teikt, ka tāpat, kā tēmas autors, esmu homoromantisks. Bet var jau arī būt, ka daudz vairāk homo, taču nekas tālāk nav noticis, jo nekad neesmu atradis iespēju reāli izveidot attiecības ar šādas "uzbudinošas sejas" īpašnieku, jo tad būtu jāsakrīt pārāk daudz faktoriem - gan sejai, gan romantiskām tieksmēm, gan rakstura īpašībām, un būtu jādzīvo vidē, kurā kaut ko tādu var vispār atļauties pamēģināt (nemaz nedomā to darīt dzīvojot mazā ciematā vai pilsētā - ja kāds uzzinās, tad dzīves tur vairs nebūs, nobakstīs ar pirkstiem).

Esmu bieži vēlējies, lai kaut reizi man būtu vismaz tikpat liela reakcija uz kādas sievietes seju. Dzīvē reizēm tā sagadās, ka atrodu kopīgu valodu ar sievietēm, tādām klusām, introvertām, kurām patīk izveidot mājās mierīgu atmosfēru un parunāt par psiholoģijas un filozofijas tēmām, paklausīties mūziku, palasīt kopā grāmatas. Kad sieviete sāk izrādīt interesi par to, ka derētu tā kā šo draudzību pārcelt jaunā līmenī, es pēkšņi saprotu, ka esmu nesmukā situācijā, jo laikam jau devu sievietei viltus cerības, kuras es nespēju īstenot, un tad nākas domāt, kā to atrisināt tā, lai nesāpētu ne viņai, ne man; jo viņa jau nav vainīga. Vissāpīgākais trieciens bija pašā sākumā ar meiteni, ar kuru bijām "saldais pārītis" jau no bērnudārza laikiem un visu pamatskolu. Pēc tam viņa sāka izrādīt vēlmes pēc lielākas tuvības, un es ar šausmām sapratu, ka nespēju to viņai sniegt. Par laimi, dzīve mūs izšķīra nesāpīgi - viņas ģimene pārcēlās uz citu pilsētu. Taču vēl arvien es redzu viņu sapņos un ar asarām acīs saku viņai: "Es tevi vēl arvien mīlu no visas sirds, bet nespēju mīlēt fiziski" un pamostos nomākts uz visu dienu.

Mjā, nez, kāpēc daba ir visu tā sarežģījusi, un mūsu intelektuālās, emocionālās, romantiskās un seksuālās tieksmes reizēm var būt tik pretrunīgas.



Edited 2 time(s). Last edit at 10/19/2020 10:48PM by marko_nepolo.

Diezgan nožēpojami. Esi kādreiz masturbējis?
Izklausies aseksuāls. Tas, ka gribi pavadīt visu dzīvi ar kādu kopā un par to rūpēties, nenozīmē, ka esi homoseksuāls (vai heteroseksuāls). Es personīgi tā esmu visvairāk domājis par mājdzīvniekiem.

Domāju, ka tēmas autors ar neprioritāti seksam nedomā pilnīgu tā trūkumu, bet otršķirību.

Tēmas autors arī saka, ka sekss viņu neinteresē, tāpēc, ļoti iespējams, arī ir aseksuāls. Kaut gan redz, tomēr kaut kas velk viņu uz vīriešiem.

Jā, esmu mēģinājis masturbēt, bet nekad nesanāk līdz galam, nevaru sakāpināt sajūtas līdz reakcijai. Vienīgais, kad viss nostrādā, ir naktī sapņos, bet ar gadiem tas ir retāk un retāk. Šie sapņi vienmēr ir saistīti vai nu ar asām emocijām (krišana no klints), vai arī tādām pašām "uzbudinošām sejām", kas vienmēr ir specifiskas, vecākas vīriešu sejas; un sapņos arī nekad nenonāk līdz seksam, pietiek ar intensīvi emocionālām sajūtām, kas rodas redzot seju un apskaujot, un tad "tur lejā" viss notiek momentā.

Tieši tāpēc arī pieskaitīju sevi homo, jo vienīgais veids, kā rodas kaut kas līdzīgs kaislei, ir saistīts ar šāda rakstura sapņiem un reakcijām. Tā ka pilnībā asex neesmu - ir tieksme, ir reakcija, kaut gan saistīta ne ar tieši seksuālām darbībām, bet vienkārši fizisku tuvumu un "ieķeršanos".

Esmu arī dzirdējis, kā viens par otru runā cilvēki, kad ir iemīlējušies - rozā brilles utt., kad cilvēks jūtas tā ieķēries, ka nevar dzīvot bez otra - nu lūk tādas sajūtas man rodas tikai no tām vīriešu fantāzijām. Bija arī viena stulba situācija, kad vienam darba kolēģim bija šāda seja un man nācās gadiem ilgi sevi savaldīt, lai nesāktu uz viņu skatīties ar "teļa maigumu" un uzmanīties, lai nejauši nepateiktu kaut ko lieku. Viņš nebija homo un arī rakstura ziņā mums nebija daudz kopīga, tā ka nebijām pat draugi. Vnk zemapziņa tā reaģēja, un neko tur nevarēju padarīt.

Rūpēties kā par kaķēnu - šāda veida attiecības man veidojas tikai ar sievietēm un pagaidām nekad nav gadījies, ka sajustu to pašu tieksmi un reakciju "tur lejā", kā tajos sapņos. Kaut gan ļoti gribētu. Ir man arī draugi - vīrieši, vienkārši labi draugi ar līdzīgām interesēm - zinātne, tehnoloģijas. No tā vien, ka esam draugi, man nekad nerodas nekādas "kaķēnu" vai "homoromantiskas" tieksmes, pat ne tad, ja esam kaili pirtī. Atšķirībā no tiem īpašo seju gadījumiem, kad nejauša seja uz ielas izraisa tādu reakciju, kā hetero vīriešiem izraisa skaistas garāmejošo sieviešu kājas utml.

"Nožēlojami" - redz, kāreiz tas ir tas vārds, kas mani iedzen kompleksos, liek justies mazvērtīgam. Smagākais ir nevis tas, ka nav piedzīvots īsts sekss (nevar trūkt tā, par ko neko nezini) vai vienatne, bet gan saskarsme ar cilvēkiem.
Kaut gan esmu introverts, esmu arī atklāts, izpalīdzīgs cilvēks, uzklausu citu stāstus un pieņemu, kādi nu tie ir. Neviens neizvēlas, kādā ķermenī piedzimt un kādā vietā izaugt. Bieži gadās, ka saņemu "paldies" no kāda cilvēka, par kuru zinu, ka viņš mani nicinātu, ja zinātu, ka esmu "viens no tiem". Dzērājus un narkomānus sabiedrība lamā, bet seksuāli problemātiskos vienkārši nicina, un tas ir daudz smagāk, ja zini, ka lai cik labs cilvēks būsi un lai kā centīsies, vienalga ļoti daudzu acīs būsi zemāks par viszemāko. Ir grūti pēc labas diplomdarba aizstāvēšanas saņemt rokasspiedienu un īpašu atzinību no pirmā prakses devēja, zinot, ko viņš raksta Facebook par tādiem "nenormālajiem". Ir grūti zināt, ka ir tēmas, ko nedrīkstēsi runāt pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem, ja negribi sabojāt vienīgās attiecības, kas vispār ir. Ir grūti, kad jebkurā tusiņā nedrīkst ne uzbrīdi atslābināt kontroli, lai nepaspruktu kāds pārāk atklāts vārds. Kāds kolēģis pastāsta kādu pikantu jociņu un ir nedaudz jāpietēlo, ka tas ir smieklīgi, kaut gan iedzeļ sirdī, ka tas ir tas, kā man nevar būt. Nav brīnums, ka daži neiztur tādu dzīvi un izlec no skapjiem un iet plivināties ar visādiem raibiem karogiem. Bet nu ko - vīrieši neraud, sakožam zobus un dodamies dzīvot tālāk. Kas ir, tas ir, kā nav, tā nav.



Edited 6 time(s). Last edit at 10/19/2020 11:16PM by marko_nepolo.

Šādi teksti ir antiharizmātiski un ne jau iespējamās seksuālās orientācijas dēļ.. Ja būsi lepns par sevi vai vienaldzīgs par visām seksuālajām perifētijām, tad vairāk citi izturēsies cienpilni. Rauduļi par savu nespējību visiem šķiet nožēlojami, diemžēl ne jau es to izdomāju.

Mani arī sekss interesē maz, bet es par to kā problēmu nedomāju. Un nejūtos kā zaudētājs tādēļ. Tavā gadījumā problēma ir citur, tā šķiet.

Jā, man ir daudz kompleksu un ir arī dažas nopietnākas veselības problēmas, kuru dēļ skolas gados dabūju ciest no huligāniem. Tāpēc arī iekšēji esmu tāds melanholisks un ar pārāk saasinātu identificēšanos ar dažādiem "dzīves atstumtajiem" - invalīdiem, introvertiem utt. Bet nu tas tā, vairāk internetā "vāroties". Ikdienā tas viss tiek nobāzts kaut kur dziļāk, bet tikt vaļā no tā nevar. Var izmainīt uzvedību, bet ne identitāti un savu "es" uztveri.
Ir arī labā puse - tā atstumtības sajūta bija arī kā dzinulis, kas deva motivāciju pierādīt savu lietderību sev un citiem - ar labām sekmēm pabeigt skolu, augstskolu, izrauties no nabadzības lauku ciematā, kur populārākais sporta veids bija "litrabols", iegūt labu darbu un dažādas atzinības un apbalvojumus. Tomēr nekas no tā nedod ilgstošu iedvesmu, jo ir balstīts tikai uz vēlmi kompensēt trūkumus; gribētu pamainīt visus sasniegumus pret parastu dzīvi ar auto, māju, sievu un bērniem. Līdzīgi jūtas daudzi "bēdubrāļi".



Edited 1 time(s). Last edit at 10/20/2020 10:56PM by marko_nepolo.

Nu vecīt, ja esi gejs un psihiski slims, tā ir smaga diagnoze, gan psihiski, gan arī dabīgi.

Esi pārliecināts ka neesi aseksuālis?

Vispār jau daudzi aseksuāļi precās. Par to pārliecinājos sarakstoties forumos ar citiem aseksuāļiem. Ģimenes modeļi ir dažādi un katram pārim ir savi likumi. Nereti aseksuālais partneris dod pilnīgu vaļu savam vīram/sievai ļauties dēkām un gadījuma sakariem. Būtībā tas nav nekas neparasts arī homoseksuāļu un heteroseksuāļu vidū. Valstīs kā Latvija kur veiksmīgas politiķa karjeras vai publiskas personības tēla veidošanai ir jābūt "ģimenes cilvēkam" daudzie homoseksuāli orientētie politiķi un citas publiskas personas slēpjas aiz laulības. Lēnām sabiedrība mainās, un man pat labāk patīk, ka cilvēki kļūst atklātāki.
Man pašam nebūtu pieņemami dzīvot ar vīrieti vai sievieti, zinot ka viņš vai viņa mani krāpj. Jā, saprotu, ka esmu aseksuāls un citam cilvēkam varbūt tieksmes kādu man praktiski nav, bet tomēr... Nu nē, labāk būt vienam. Abas reizes kad attiecības veidoju tas ļoti sāpēja. Tas sievas salīdzinājums ar māti vai māsu šķiet nedaudz savāds. Man jau vairāk liekas, ka dzīvesbiedram jābūt tavam labākajam draugam, ar kuru esat uz viena viļņa, kas Tevi saprot. Esot attiecībās ar sievieti, sapratu, ka sievietes tiešām ir no citas pasaules, bet tajā ir arī kaut kas interesants, citāds skatījums, bet kad es draudzējos ar puisi, bija kaut kā vieglāk. Bet tas līdz brīdim kad pilnīgi atvērās un nošokēja mani viņa apsēstība ar seksu.
Katrā ziņā Latvijā aseksuālim atrast aseksuālu partneri ir teju neiespējami. Un pat ja atrodi, varbūtība ka veidosies emocionāla saikne, kopīgas intereses utt. ir niecīga. Dažiem, protams, attālums un valodas nav šķērslis un mīlestības dēļ tie gatavi braukt kaut uz Spāniju. Sanāca gari, atvainojos, naksnīgas pārdomas.

Markus Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Esi pārliecināts ka neesi aseksuālis?

Es - daļēji. Jo fantāzijas un nakts sapņi tomēr ir homoromantiski, bet ar ļoti šauru "mērķauditoriju"; vairāk kā fetišisms, ne tieksme pēc reāla fiziska ķermeņa un seksuālām darbībām.

Nez, kā tas ir šīs tēmas autoram...


Man jau pāris gadus ir draudzene, kura arī ir tāda vientuļniece un "minimālistiski seksuāla". Sapazināmies internetā, tīri kopīgu interešu dēļ. Dažas reizes satikāmies, šur tur pabraukājām kopā; mums patīk dabas takas, klusums, miers, ir līdzīga humora izjūta.

Viņa gan gribētu kaut ko vairāk par draudzību, viņai gribas pieskārienus, fizisku tuvību, intīmo pusi. Tīri tehniski man nebūtu nekādu iebildumu arī pret atvērtām attiecībām, kad garīgā ziņā mēs esam kopā, bet intīmā - viņa atrod variantu kaut kur ārpus, bet tai pat laikā psiholoģiski tas man uzdzen kompleksus, jūtos vēl nepilnvērtīgāks, nevajadzīgāks. Man tas raksturs zemapziņā tāds dīvains - kad esmu viens pats ar sevi, tad tieku ar visu galā, visu varu un principā pats sev tīri labi patīku. Bet saskarsmē ar citu cilvēku nez kāpēc pārslēdzos pilnībā uz pasīvo režīmu, kļūstu par "lupatu" un pats sev riebjos. Prasās pēc kādas terapijas :D

Ja nebūtu uznācis tas covid, tad varbūt mēs atrastu kaut ko citu, kas mūs abus attiecībās dara laimīgus un kā varam viens otru papildināt, bet tagad viss ir palicis pakārts gaisā, satikties tik bieži vairs nesanāk, bet padoties abi arī negribam.



Edited 1 time(s). Last edit at 01/03/2021 08:32PM by marko_nepolo.

serotinia Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Esmu vientuļš, 21 gadīgs gejs, psihiski slims.
> Diagnoze jau divus gadus. Esmu sapratis, ka
> bezcerīgi iepazīties dzīvē. Man sekss
> neinteresē. Šķiet, ka visiem gejiem tikai tas
> prātā. Gribu romantiskas attiecības. Pietiktu
> ar saraksti man pat draugu nav Nepalīdz tas, ka
> neesmu vesels, tādēļ ceru uz šo forumu.
> Labprāt iepazītos ar citu slimo, kam interesē
> puiši.


Ja esat geji lūdzu neadoptējiet bērnus, nebojājiet viņiem dzīvi, nerādiet citiem , ka esat tādi, sēžat klusībā un darat ko gribat. Ja tev ir 21 gadi tad takš pilns porno internetā ar čaļiem gejiem kuri grib iepazīties, tev vēl vis priekšā. Fu ja godīgi pretīgi tas viss ir. Es uzskatu, ka tā ir smadzeņu slimība, ka ir nepareizi izveidojusies uzstvere un emocijas pret sievieti.

Teorijas ir dažādas, un ir arī redzēti pētījumi ar smadzeņu darbības un struktūras datiem, kas liecina, ka cilvēkiem ar izteiktām homo tieksmēm smadzenēs ir īpatnības, kas viņu intīmo sfēru aktivizē pretējā virzienā.
Būtībā nav jau nemaz svarīgi, vai tā ir slimība vai ģenētisks vai hormonāls defekts - fakts ir tāds, ka cilvēkam smadzenēs ir atšķirības, un zinātne pagaidām nezina, kā to labot.

Es jau arī 100% būtu gribējis apēst kādu "orientācijas labošanas burvju tableti" tajā vecumā, kad sapratu, ka "nekā nebūs" ar manu meiteni. Nekādā gadījumā negribēju būt tas, kam nepārtraukti jāpietēlo brīžos, kad čomu kompānijā kāds izmet pikanti seksuālu jociņu un jāuzmanās, lai nejauši neuzmestu skatienu ar "teļa maigumu" uz nepareizo pusi. Hetero cilvēks drīkst jebkurā kompānijā atļauties būt brīvs, kaut vai nedaudz minimāli paflirtēt, pajokot bez nepārtrauktas paškontroles. Homo tā nekad nedrīkst, ir jātur sevi dzelžainā kontrolē, lai neizspruktu kaut kas, ko pēc tam atpakaļ vairs nesasmelsi.

Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esmu vientuļnieks un kāpēc kaut cik brīvāk jūtos kopā ar to draudzeni. Viņa jau visu zina, ar viņu nav sevi nepārtraukti jākontrolē. Taču viņa plāno, ka gribētu savu bērnu; droši vien adoptēs, jo viņas vecumā dzemdēt jau ir riskanti.
Un tad rodas tā dilemma, kā ir labāk - ka viņa būs vientuļa māte un bērns uzaugs bez tēva, vai arī ka es tur pa reizei parādos, piepalīdzu. Taču bērns var jau agri atšifrēt, ka ar mani kaut kas nav ok, un ka attiecības starp "vecākiem" ir tādas dīvainas. Tā ka redz, pat tad, ja homo (pat nosacīti aseksuāls homo) mēģina un grib hetero attiecības, ir daudz zemūdens akmeņu un jautājumu, uz kuriem neviens nespēj atbildēt.

Man šķiet, ka teju visi citādāk orientētie ir vēlējušies būt "normāli". Bet, kā Tu saki, ar tādu smadzeņu darbību piedzimst un tur neko mainīt nevar. Dažās valstīs vēl joprojām homoseksuālus cilvēkus iespundē psihiatriskajās slimnīcās un nomāc libido un jebkādu vēlmi dzīvot ar medikamentiem, bet nevis maina orientāciju. Reliģiskās sektas un dažkārt arī tradicionālās baznīcas organizē seksuālās orientācijas dziedināšanas programmas, bet nevienu tās nav izārstējušas no orientācijas, bet gan iedzinušas vairāk baiļu un problēmu, jo tiek spiests uz pareizu uzvedību - to, ko sabiedrība (un draudze) sagaida, un tur veidojas iekšējs konflikts, kam ir dažādas sekas. Dažkārt esmu aizdomājies, bet tie ir tikai mani pieņēmumi bez faktiem - dabai ir savi instrumenti kā ierobežot pārapdzīvotību un homoseksualitāte varētu būt viens no tiem. Vēsturiski homoseksualitāte bija vairāk klātesoša tieši blīvi apdzīvotajos civilizāciju centros un arī mūsdienās pasaulei kļūstot pārapdzīvotai dzimst arvien vairāk homoseksualu cilvēku.
Par Tevis aprakstīto ģimenes modeli - manuprāt bērns tieši vairāk iegūs, ja būsi bieži klātesošs. Par geju viņu neizaudzināsi, ja vien viņš tāds jau nebūs, bet bērna veselīgai attīstībai tomēr svarīgas dzimumu lomas. Kad pienāks laiks, varēsi pastāstīt kas ir kas un kāpēc. Tas būs krietni labāk nekā bērnam augt bez tēva, jo tādā gadījumā šo vīrieša piemēru meklēs kaut kur citur - masu kultūrā, sabiedrībā, skolā utt. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

Jā, dabā ir daudz procesu, kas mums nav aptverami vai šķiet intuitīvi nesaprotami, tāpēc rodas tieksme kaut ko saukt par "pretdabisku". Līdzīgi ir arī ar fiziku un ķīmiju - ja sāc domāt par kvantu mehāniku un to, kā patiesībā darbojas, piemēram, tuneļdiode, tad var izmežģīt smadzenes un gribas teikt, ka tas taču nevar būt reāli :D Bet tomēr ir.

Var jau būt, ka mums kaut kur tie seksuālo noviržu gēni ir iebūvēti dziļāk pamatos. Par to liecina arī, piemēram, šādi eksperimenti ar peļu utopiju: https://en.wikipedia.org/wiki/John_B._Calhoun#Mouse_experiments
Ļāva pelēm brīvi vairoties šķietami labos apstākļos, un varētu domāt, ka visam taču jābūt labi. Taču kādā brīdī sākās "novirzes no normālas uzvedības", tai skaitā arī seksuālas. Laikam tiešām pārapdzīvotība varētu izraisīt kādu īpašu gēnu vai hormonu problēmas. Tas arī nedaudz saskan ar vienu citu teoriju - jo vairāk mātei dēlu, jo lielāka varbūtība, ka jaunākais būs homo, jo mātes ķermenis vairs netiek galā ar vīrieša attīstībai nepieciešamo hormonu ražošanu. Bet nez gan, kā ar meitenēm.

marko_nepolo Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Markus Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
>
> Man jau pāris gadus ir draudzene, kura arī ir
> tāda vientuļniece un "minimālistiski
> seksuāla". Sapazināmies internetā, tīri
> kopīgu interešu dēļ. Dažas reizes
> satikāmies, šur tur pabraukājām kopā; mums
> patīk dabas takas, klusums, miers, ir līdzīga
> humora izjūta.
>
> Viņa gan gribētu kaut ko vairāk par draudzību,
> viņai gribas pieskārienus, fizisku tuvību,
> intīmo pusi. Tīri tehniski man nebūtu nekādu
> iebildumu arī pret atvērtām attiecībām, kad
> garīgā ziņā mēs esam kopā, bet intīmā -
> viņa atrod variantu kaut kur ārpus, bet tai pat
> laikā psiholoģiski tas man uzdzen kompleksus,
> jūtos vēl nepilnvērtīgāks, nevajadzīgāks.
> Man tas raksturs zemapziņā tāds dīvains - kad
> esmu viens pats ar sevi, tad tieku ar visu galā,
> visu varu un principā pats sev tīri labi
> patīku. Bet saskarsmē ar citu cilvēku nez
> kāpēc pārslēdzos pilnībā uz pasīvo
> režīmu, kļūstu par "lupatu" un pats sev
> riebjos. Prasās pēc kādas terapijas :D
>
>

Nu un pašam kauns nav cilvēku mocīt? Laba cilvēka iespaidu neatstāj, lai gan pašam tā liekas. Atzīsties visiem sadzīvē, ka esi gejs un miers, nevis izmanto cilvēkus. Murgs.

Kokoko Rakstīja:

> nevis izmanto cilvēkus.

Viņa jau no paša sākuma zina, ka intīmā ziņā mums nekā nebūs un ka tā problēma ir tikai un vienīgi manā galā. Esam viens pret otru pilnīgi atklāti - un tā arī ir daļa no problēmas, jo tāda atklātība mūs ir tik ļoti satuvinājusi, ka vairs negribas meklēt ko citu. Neesmu saticis nevienu cilvēku, ar ko varētu justies tik garīgi tuvs, kā ar to sievieti, un viņa arī saka to pašu par mani. Mēs mīlam viens otru vairāk nekā draugi.
Tur jau tā dilemma - izvērtēt, vai nesaderīgas seksuāli romantiskās tieksmes (pie tam tik vājas, ka abi varējām līdz 40 gadiem iztikt ar fantāzijām vien) ir pietiekošs iemesls, lai atteiktos no tā, kas starp mums ir izveidojies, un meklētu kaut ko labāku.

Un īsti gejs es tomēr arī neesmu, jo man tieksmes ir vairāk kā specifisks fetišs, tāpēc intīmo partneri atrast būtu praktiski neiespējami.



Edited 3 time(s). Last edit at 01/23/2021 01:37AM by marko_nepolo.

Parisa Hiltone ir meitene..ED ir zens: Kada veida buca starp zenu un meiteni taisa par gomiku? Turklat ir vel citas intereses uz citam meitenem. Etymology 'gejs' nozime ko citu tapec tas ir vienigais variants varbut uz ko tie LGBTQ+ spele bet es vinu dzives nebojaju kapec censas bojat man? Samierinietirs tak vienreiz friki: normalisms valda par pasauli. Normals.

marko_nepolo Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kokoko Rakstīja:
>
> > nevis izmanto cilvēkus.
>
> Viņa jau no paša sākuma zina, ka intīmā
> ziņā mums nekā nebūs un ka tā problēma ir
> tikai un vienīgi manā galā. Esam viens pret
> otru pilnīgi atklāti - un tā arī ir daļa no
> problēmas, jo tāda atklātība mūs ir tik ļoti
> satuvinājusi, ka vairs negribas meklēt ko citu.
> Neesmu saticis nevienu cilvēku, ar ko varētu
> justies tik garīgi tuvs, kā ar to sievieti, un
> viņa arī saka to pašu par mani. Mēs mīlam
> viens otru vairāk nekā draugi.
> Tur jau tā dilemma - izvērtēt, vai nesaderīgas
> seksuāli romantiskās tieksmes (pie tam tik
> vājas, ka abi varējām līdz 40 gadiem iztikt ar
> fantāzijām vien) ir pietiekošs iemesls, lai
> atteiktos no tā, kas starp mums ir izveidojies,
> un meklētu kaut ko labāku.
>
> Un īsti gejs es tomēr arī neesmu, jo man
> tieksmes ir vairāk kā specifisks fetišs,
> tāpēc intīmo partneri atrast būtu praktiski
> neiespējami.

Lūri porno fetišu un sit masā.

enfuego Rakstīja:

> Lūri porno fetišu un sit masā.

Nav tādu porno, no kā man būtu efekts, jo manām seksuālajām tieksmēm nav sakara ar aktivitātēm, ko rāda porno. Vienīgais, kas mani kaut cik uzbudina, ir noteiktas emocijas, kuras nevienā porno neesmu atradis. Principā tā ir standarta aseksuāļu problēma - ka ir gribēšana, bet nevar atrast veidus, kā to gribēšanu apmierināt, jo tam nav sakara ne ar seksu, ne kailiem ķermeņiem...

Dvini ari nav LGBTQ+'isms.