Nu es jau aprēķināju, ka esmu izdzēris ap 40 tūkstoš tabletes, nav tādas laikam kuras nēsmu pamēģinājis un izbaudījis šausmu blakusparadības paralēli trauksmei un VD simptomiem!

Jau gadus zāļu standarts šads:

2 Klonazepāmi
1 Mirzates(Jebkurš AD)
1 Karbomazepīns(Finlepsīns)
4-5 Tizercīni
1 200mg Kvetiapīns( Dažreiz)

Es prasu kāpēc man nenāk miegs no tām zālēm, bet iemiegu pats aizstaisot acis, nav nekādas atbildes, saka es esmu vienīgais viņai tāds pacients. Man ir ļoti maz laimīgas dienas, kad man uznāk dabīgs miegs, tas ir retums, apskaužu tos kuriem nāk dabīgs miegs. Uz strenčiem jau 4 gadus nebraucu, jo nav jēgas visu ko tur panāk ir tikai zāļu samazināšana un klonazepāna aizvietošana ar Diazepāmu.

Visu esmu pārbaudījis, paliek tikai elektro šoka terapijas vairākas vai nu esmu dzirdējis hipnoze.
Jo es pie sevis domāju, tas takš nav normāli, ka tik daudz zāles un lai aizmigtu. Esmu psihenēs agrāk redzējis ka no 2 tizercīniem dullos nogāž no kājām a mani negāž. mani vislabāk nogāž no kājām ir alkohols, kā pipelē, tā vso gultā guļu saldi.

Pazīstami lieto arī un pohuj, bet nu tikai 2-3 un vājākas nejau tādu kvantumu, kā es, priekš manis 200mg kvetiapīns nav nekas īpaš, paziņam 25mg kvetiapīns un jau gatavs.

Organisms neužeļi tā pierod pie zāļēm, ka jau organismam pilnīgi pohuj, tā takš smaga artilērija. Sastresojušakā situācijā pat kopā uz miegu 14 tabletes.

Es ar visu samierinos un esmu ar visu šito dahuja ko izdarījis, bet vēl domāju vai tiešām visu mūžu jārij būs ripas.

Iesakiet vēl variantu, dzirdēju ir hipnoze, elektrošoka terapija un kautkāda Strenčos ilgtermiņa terapija uz kuru es vnk nevaru atļauties iet, jo ir jāstrādā un ir meita!

Vai vispār jūs te kāds ir tik daudz ripas izdzēris kā es??

Jeb gribēšana dzīvot liek prātam samierināties un nedomāt par to, jo ir man dzīves jēga ja nebūtu es būtu palicis Japānā vai psihenē uz mūžu. Sanāk tā, ja ir jēga dēļ kā dzīvot, līdz arto organisms dzīvo. Jo paskatoties vēsturi, no kurienes rodās spēks darīt un izdarīt i psiholoģiski un fiziski, jā kamēr man ir smadzenes, rokas, kājas un veselība es nepadodos, jo kāda jēga man 37gados domāt par sekām vai nāvi, tad jau nav jēgas vispār dzīvot, tā nāves diena pienāks agri vai vēlu, ir bijušas iedomas nošauties un miers, bet es izdarīšu tikai pāri meitām un tuviniekiem un es nēsmu spējīgs to izdarīt.

Vaitad tiešām mani uzskati un domas apstrīda psiholoģiju un psihiatriju, to ka psihologs kļūdījās, psihoterapeits gribēja apmānīt, pshiatrija nepierādija to ko gribēja man pierādīt. Psihologs gribēja izjaukt attiecības, Psihoterapeits gribēja lai es domāju kā viņš, psihiatri uzskatīja, ka viņiem ir vienmēr taisnība.

Nācās pasūtīt psihologu dirst, lai saturētu ģimeni kopā, psihoterapeitu nahuj to šarlatānu pa 50e stundā, psihiatrija domāja, ka eksperimentē ar mani, bet izrādās es eksperimentēju ar psihiatriju. Psihiatri uzskata, ka viņi ir gudrāki par pacientu, bet pacients kurš nav sajucis prātā sapratīs, ka psihiatri tikai mācās uz pacienta rēķina, es jau arī esmu tikpat gudrs ,kā psihiatrs kādas zāles izrakstīt pēc simptomiem, tur nav jāiegūst augstskolu!

Psihiatrija,psiholoģija,psihoterapija, ir jājūt vai tur viņiem ir cilvēciskais faktors, ja cilvēks dzer zāles tas nenozīmē, ka viņš uzreiz nav normāls. Man nav neviena cilvēka, kurš dzīvē redzot pateiktu, ka es nēsmu normāls, bet redziet kā tas strādā, ja pie psihiatra iet cilvēks ar nosūtījumu no ģ.ārstes, ka ir nervu problēmas, psihiatrs uzreiz uzskatīs jūs par cilvēku ar psihiskām novirzēm. Es dzīvē ejot un satiekot cilvēkus, gan darbā, gan publiski, redzu cilvēkus kuriem ir psihiskas novirzes, bet nelieto zāles un neatzīst ka viņiem ir problēmas.

Nu no pieredzes, rezerves psihiatre bija man Tvaika ielā, tur es vienu reiz tikai aizgāju, mani tur viņa nolamāja un pateica, ka es dzeršu zāles kura viņa man izrakstīs nevis tās kuras es dzeru visu laiku, mani ar stāžu 10 gadus psihiatre gribēja iebarot to kas pēc manas prakses nahuj nemaz nepalīdz! Vēlviena bija tāda, kura man ar dusmām teica, ka es nedzeršu nekādus klonazepāmus. Psihiatri lielāko daļu domā, ka pacienti ir lohi, lai psihiatre izrij tādu nastu dažādu tabletes un lai tad kautko gudri māca pacientu(Mani) kādas zāles dzert un kādas nē.

Es kčemu to visu, man jautājums jums!

1. Kā jums ar zālēm?
2. Kā jums ar psihiatru?
3. Cik daudz zāles dzerat?
4. Esat mēģinājuši atmest/uši?

Es kčemu, jo neuželi es tāds vienīgais zāļu rijējs :)

Medicīnas joma Latvijā ir ļoti zema, es pagājušo vasaru mazgāju g.ezerā logus visu, tur pusdzīvi pacienti, sanitāri/apkopējas dzēruši, masiņas pohmeļainas, pie pacientiem nepienāk ūdeni pienest, attieksme tāda, kā jau man teica, ja g.ezerā nonāksi slims, ja būs nauda dzīvos, ja ne mirsi, tā kā no nostāstiem ierēbis ārsts, gribēju amputēt nepareizo kāju, fu šausmas. Bomzim tur pie slimnīcas netālu pie veikala viņš stāv ar sapujušu kāju un saka, ka viņu slimnīcā nepieņem, kā neatliekamo palīdzību, jo nēsot naudas, traģiski tā veselības sistēma ir.



Edited 2 time(s). Last edit at 26.02.2023 02:57 by enfuego.

Ko tad tu esi darījis? Un ko tu gribi panākt? Ja tu spētu darīt to ko vajag, tad izārstētos, bet man lielas šaubas ka tu spēj.

Esmu entās reizes mēģinājis bez zālēm, tas nav iespējams, galīgi bez viņām! Nav vairs nekādu resursu!

Nu, neko nedarot lai to varētu, tas arī neizdosies.. Es jautaju- vai esi kaut ko darījis, konkrēti?

Un vēļ- ja Tu zinātu ka ir jāizdara kaut kas visai ilgā laikā, un tas būtu visai grūti- tad gribētu vispār sākt? Man ir lielas šaubas. Tu taču bez zālēm vēl dzer.... nu, kas tur var sanākt? Spētu nedzert?

Es i bez visas dzeršanas divus gadus, tāpat nācās dzert zāsles, tikai mazāk!

Protams, ka smadzenes pierod - cīnās pretī jebkādu apdullinošo vielu ietekmei. Tāpēc nokāpt varētu būt ļoti grūti. Cilvēki pa kripatiņai ņem nost un cīnās vairākus gadus.