Man sagribējās parunāties :). Cik tālu psihoterapijā esat (pēc iekšējām sajūtām)? Cik ilgi ejat? Progress? Ir kādi īpaši secinājumi?

Par sevi varu teikt, ka eju 2 gadus, no kuriem kaut kas jūtamāks ir pēdējā pusgada laikā. Sākumā, kad sāku iet, izlikos, ka pa lielam man viss ir kārtībā, tikai nezin kāpēc slikti. Gāju pat ar piespiešanos, negribējās. Tas laikam iesākums.:) Tikai pēc apm. gada spēju atzīt lielākās bailes. Vēljoprojām šo to laikam negribu atzīt. Progress ir, neliels, bet IR. Ir bijušas dažādas sajūtas, pārsvarā - sāpīgas, nepatīkamas, daudz asaru. Ir bijušas krīzes. Kurp psihoterapija mani ved, nezinu, bet ceru, ka pozitīvu pārmaiņu virzienā :). Zinu, ka būs vēl krīzes..Tagad, var teikt, esmu posmā starp krīzēm. Tas laikam nozīmē to, ka mainos :). Daudz eksistenciālu jautājumu, bet tie man ir bijuši arī pirms psihoterapijas. Psihoterapija, krīzes, pārmaiņas - it's a tough thing. Daudz jautājumu, neziņa, brīžiem prieks, biežāk - sāpes. Tāda sajūta, ka esmu kaut kur pa vidu....

Nezinu, man tāda sajūta, ka vai nu Tu nododies daudz nevajadzīgām pārdomām vai arī ir sākusi izpausties psihoterapijas prātu čakarējošā ietekme... Vai tad pirms terapijas sākuma Tu nezināji no kā Tev visvairāk bail?

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

...ku!, pstrpistu apjātie pat nesajēdz, ka viņus čakarē...Tu pareiz piezīmēji...

Vislabākā doma psihoterapijā ir : tā tam jābūt- gan krīzēm, gan nepatīkamām sajūtām.

...tā tam no tiesas ir jābūt...

...o, komatiņš arī parādījies...sveika, zeltene...:)

Žēļ, ka te atkal jāuzklausa nievājošas atsauksmes. Izsmējējiem novēlu nekad nepiedzīvot un neaugt tādā ģimenē, kādā es augu.

Milda, esmu bijusi tikai 11 reizes, bet jau daudz esmu sapratusi. Arī terepaite ir paskaidrojusi manas bailes, izjūtas. Manī vēl ļoti dzīvs ir mazs bērns. Es neesmu normāli izdzīvojusi bērna attīstības posmus. man nav empātijas ar tēvu un māti. Man nav bijis Edipa periods, līdz ar ko skaidrojama piem.kautrība no vīriešiem-kolēģiem. Un tādi 1001 sīkums. Man būtībā katrs kontakts ar cilvēkiem nogurdina, izraisa trauksmi. Tāpēc, ka iekšēji neesmu izaugusi. Šī trauksme un bailes rada somatiskas veselības problēmas.

Ir jau daudz sīku uzlabojumi jūtami, par lietām, ko esmu izrunājusi ar terapeiti, piem. par dusmošanos-es bieži noslāpēju dusmas un cietos. Tagad, ja esmu dusmīga, tad tā arī pasaku. Nu un tādā veidā pamazām strādāju ar sevi. Bet tas ir tikai 0.1%, vēl ir ļoti daudz iekšēju prāta/emociju konflikti.

Tagad sākas īstā terapija, bet mana zemapziņa negrib pielaist terapeiti klāt (tāpat kā dzīvē nepielaižu nevienu sev pārāk tuvu t.i. nemāku veidot ļoti tuvas attiec.), man sākas trauksme, bet tai pat laikā mani ļoti velk pie viņas, ir siltas, mīļas sajūtas. Ar to arī strādāsim :)

Milda, cik Tu bieži gāji visus šos 2 gadus? Sālīti jau sanāk, bet ja tā parēķina, tad cilvēki jau arī taisa dārgas operācijas pāris tūkstošu apmērā. Terapeites skaidrojums, ka man maza bērna vecumā par daudz bijis pārdzīvojumu, traumu, tagad psihe netiek ar to galā. Tāpēc man ir kaudze veselības problēmu, kaut gan medicīniski esmu vesela. un AD arī negribu visu mūžu rīt.

S



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:07 by kachenite.

St



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:08 by kachenite.

E



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:08 by kachenite.

Kachenīt, tas nu nav nekāds salīdzinājums;)

A



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:08 by kachenite.

A



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:09 by kachenite.

Pilnīgi piekrītu, ko Tu te ņemies Strawberry? Tam ir vistiešākais salīdzinājums ar operāciju. Jo man garīgie "iekaisumi" izraisa fiziskas kaites. Man ir apnicis pa naktīm skraidīt uz WC, man ir apnicis naktīs griezt zobus, man ir apnicis, ka man trūskt elpa svarīgos brīžos utt utjpr. Ar AD es tikai jūtos kā cilvēks, bet es negribu visu mūžu rīt ripas. Un tāpēc es eju "izoperēt" savu trauksmi, emocionālo nemieru un bailes, kas radusies bērnības traumu rezultātā.

ļoti daudzas lietas es daru neapzināti, vadoties no pieredzes, ko mana zemapziņa uzņēmusi bērnībā. Tāpēc arī eju pie speciālista.

Es eju 1 x nedeļā. Man salīdzinoši maz paskaidro, es vairāk pie secinājumiem nonāku pati. Zināju arī sākumā, no kā man visvairāk ir bail, varbūt īsti to negribēju sev skaļi atzīt. Tagad strādāju ar to, ka mēģinu skatīties, kas tur apakšā ir. Ar bailēm taču esot jāstrādā. Kādam dziļas bailes ir pārgājušas pašas no sevis??

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> > Tas brīžiem ir bijis ļoti sāpīgi, liekas, pa
> sienu varētu uzrāpot, bet "operācija" tomēr
> atmaksājās.


Tu runā par 3 mēnešiem?

neatminos gan... bailes ir jāizprot.

N



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:09 by kachenite.

Š



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:09 by kachenite.

Kachenite,

Vienu vakaru...man tāda rāpošana pa sienām sanākusi 2 gadu garumā, bet tas uz labu. :)

Osho man ar tīk!

N



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:10 by kachenite.

ja vien es zinātu, cik tālu tas ceļš ejams .. eju 5,5 gadus, progress ir manāms - vairs neģībstu, slimnīcā esmu atpūtusies tikai 1 x, man ir piedzimis bērninš, man vairs nereibst galva katru dienu, man vairs nav konstantas sajūtas, ka esmu kā stikla lode, kas izšķīdīs mazos gabaliņos un tāpēc nemitīgi jākoncentrējas, lai dzīvotu, man vairs nesāp āda no apģērba un pieskārieniem, man ir jūtami uzlabojusies redze. Un tomēr man vēl ir daudz kā tāda pie kā turpināt strādāt - liekais svars, dzīvesprieks u.c. Mans secinājums pēc šiem un arī iepriekšējiem gadiem ir, ka tieši psihoterapija ir man piemērotākā ārstēšana.

...talais ceļš uz ...5,5 gadi...

...bet skumjākais ir tas, ka tic...pie tam abas puses - viena, ka palīdz sirdzējam, otra - ka tas darbojas...

...man tas atgādina brunurupuču sacensības sprintā...

Madcynics, tu baigi skeptiski skaties! Nez vai esi šai forumā, lai pasmīkņātu vai vienkārši aiz ziņkāres, bet izskatās, ka nezini, ko nozīmē, kad ir slikti... bailes un izmisums. "Abas puses tic" - acīmredzot, tu maz ko saproti no psihes :).

Par sevi varu teikt, ka psihoterapija mani ir padarījusi harmoniskāku salīdzinājuma ar to, kāda biju agrāk, tagad uz daudzām lietām skatos savādāk, bet, protams, ir vēl diezgan ceļš ejams, kas ir visas dzīves garumā.

es ticu, ka to pašu parasti sasniedz arī bez psihoterapijas, bet tomēr dažreiz nepieciešama palīdzība. Es nezinu, kā psihoterapija darbojas, nekad neesmu par to interesējusies, es pelnu naudu savādāk, bet es atzīstu, ka tas, ko esmu sasniegusi beidzamajos 5,5 gados, ir vairāk par to, ko sasniedzu 5,5 gados pirms tam, būtiski un pozitīvi vairāk, un atšķirība šajos divos laika periodos ir psihoterapija.

.. bet es priecātos, ja man būtu zināma un pieejama metode, kas būtu ātrāka un pozitīvi iedarbīgāka par šīm "brunurupuču sacensībām sprintā".

Es domāju, ka ātrākas metodes nav, kā mainīt lietas sava psihē. Ja kāds zina, lai stāsta :))). Varbūt madcynics zina? Pīpēt zāli?? :))

...esmu tiešā, nepastarpināta veidā saskāries gan ar vienu, gan otru...kā arī ar pstrpeitiem, narkologiem, pstriem un citiem, kuri uzskata sevi par garīgās sfēras spečukiem...un šī pieredze rāda, ka 99 % no šīsdienas smalkajiem darboņiem ir vnk mazprofesionāli šajā jomā...un ka pstrpija taja formā, kāda pastāv šodien, vnk ir liels BLEFS...ka tie rezultāti, ko pstrpisti piedāvā, nav adekvāti patērētajam laikam un naudai...
...tajā pat laikā nevēšos pret šo sfēru kā tādu...tā ir vajadzīga...bet ja pstrpisti iegūst alises un bazilio vaibstus, psatri Visvarenā sejas izteiksmi, farmācijas firmas kustoņus ar to pašu pstrpistu palīdzību mēgina parliecināt ar legālo narkotiku plašu lietošanu ( te vēl varu turpināt)...

...par šo tematu esmu jau te izklāstījis pietiekami daudz...

...ak jā, un pieredze ar šamējiem ākstiem ir bijusi gan padomijas, gan brīvās Latvijas laikos...par sliktu šīsdienas mērkaķiem...ar ļoooti maziem izņēmumiem...un šie izņēmumi pārsvarā atrodas robežmedicīnas zonā...