Pirms gada ''saķēru'' depresiju negantu, un tāpēc sāku iet pie psihoterapeita, viss būtu labi, esmu jau izkāpusi no tās, taču sākās jokainas lietas- sāku slimot nejēgā- te angīnas, te vīrusi, un tā non-stopā, visu gadu, katru mēnesi nedēļu...Nepievērsu tam tik lielu uzmanību, taču medicīniski un citādi man galīgi nav iemesla šitā slimot, man jau sāk likties, ka vnk šitā terapija man varētu būt par smagu, un tāpēc sākas psihosomatiskas vainas-tipa ķerminis pieprasa,lai liek mierā-es labāk slimošu un nebraukšu nekur,kur man tā sāp...Arī mana pshtr pieļauj,ka tas varētu būt uz emocionālā faktora bāzes, bet neko neiesaka,un tagad jau esmu slimnīcā ar smagu infekciju, un liekas,ka jāmet pie malas šitās muļķības, vismaz fiziski būšu kaut cik, a to...
kāda jums pieredze-varbūt jāņem atveļinājums un jāatpūšas no smadzeņu čakarēšanas? būšu priecīga, ja padalīsieties
p.s. nestabilos un idiotus lūdzu neatsaukties

Ne tikai jāņem atvaļinājums , bet jāliek punkts.

Var jau laisties lapās, jā...

Tava izvēle...ja tik daudz slimošanas, varbūt ir vērts apdomāt, ko tālāk. Ieteikt neko nevaru...

Ko esi darījusi līdz šim? Imūnsistēmu esi stiprinājusi?

paarneses neiroze droshi vien...:)

Jēziņ...

:P

vistrakākais, ka pshtr neko ne ieska, neko, vnk noskatās kā man neiet un mierīgi paprasa vēl samaksu par manu slimnīcā esošo laiku...ja kaut ko prasu, saka, ka varot darīt ko gribot-mana lieta

Runcen, esi pat iespējamo dg uzstādījusi, acīmredzot no šīm lietām saproti, es galīgi neko, vnk meklēju iemeslus pa miglu. Vai vari paturpināt šito un kas būtu jādara manā gadījumā? Neuzskatīšu to par vienīgo pareizo atbildi, bet varbūt ir vērts ieklausīties gudros cilvēkos:)

Tu taisi spiedienu uz terapeitu, lai viņš Tev pasaka priekšā... Tu gribi, lai Tevi ārstē, bet psihoterapeits to nedara. Šķiet, ka neesi formulējusi, ko īsti gribi.

Nekādu spiedienu netaisu, runa šobrīd ir par to- vai tā smadzeņu čakarēšana nevar būt pie vainas šitādām mistiskām slimošanām un ja iespējams ka jā-vai viņa kā pshtr pati ņem vērā šādu situācijas pavērsienu, tipa kontrolē ko dara, vai visu nosaka nauda...un tā nav ne mazā.sorry, acīmredzot jautājums ne pēc adreses,te var atbildēt tikai viņa

jokaini gan Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> vistrakākais, ka pshtr neko ne ieska, neko, vnk
> noskatās kā man neiet un mierīgi paprasa vēl
> samaksu par manu slimnīcā esošo laiku...ja kaut
> ko prasu, saka, ka varot darīt ko gribot-mana
> lieta


Minimālu izskaidrojumu vai ieteikumu vajadzētu attiecībā uz fiziskajām veselības problēmām. Vismaz es tādu sagaidītu. Kaut mazāko norādi. Ja tu pati nezini, kas tas ir, kā tu vari sev palīdzēt? Man kaut kā nesimpatizē šis p-terapeits. Tāds, kam pa lielam ir pie .....

Runcene baigi mīļi dara- tipa izmet tik gudru dg,ka liek noprast,ka kaut ko saprot no tā visa...un tad atkal ''izplūst''tā teikt nejēgā

Un par naudu man nepatīk - tipa, ķepurojies, bet maksā man par slimnīcā pavadīto laiku/nenotikušajām vizītēm..

varbūt cilvēks varētu vismaz vienā tēmā vienu niku paturēt...

turklāt Tu visu laiku terapeitus padari atbildīgus par visu. kuro pēc kārtas nu jau?

nikus jau var mainīt, cik grib, dzimumus arī, bet neba es rezistēju terapijai un reaģēju ar ilgstošu slimošanu... imunitāte te ņe pri čom.

Es uzskatu, ka ir zināma robeža atbildībai. Daļa atbildības ir p-terapeitam, jo viņš taču strādā ar cilvēka psihi. Cilvēka atbildība ir savas dzīves robežās, p-terapeita - tā, kā viņš vada cilvēku caur viņa psihei. Nevar būt p-terapeits bez atbildības. Krīzēs un tad, kad ir pilnīgs apmulsums, ja iekšēji jūties apjucis, meklē un lūdz palīdzību. Neuzskatu, ka cilvēkam vienmēr ir jābūt stipram. Es sev dodu arī atlaides.

Milda, es Tev pilnīgi piekrītu. Psihoterapeitam ir jāzina, kādas sekas var būt un jāprot izvadīt tām cauri bez liekiem "miesas bojājumiem" t.i., bez gulēšanas slimnīcā un tml. Bet- cik to spēj? Runcene, piem., to pieņem par normu, ka tā tam ir jābūt, ka var palikt slikti, pat līdz slimnīcai un tml. Un ne tikai Runcene. Esmu to lasījusi gan komata, gan Alsteres tekstos. Tātad tā jau ir tāda pamatnostādne- psihoterapeits nav atbildīgs par to, ko dara un kādas tam ir sekas. Tam piekrist var tikai cilvēks, kam nav izvēles, tjipa pats ķepuroties neprot, sliktāk vairs nevar būt.
Es šādu pieredzi apguvu pie dziednieka, kad pirmo reizi sanāca pie tāda aiziet. Spējas viņam bija, bet man pēc vizītes nācās ņemt slimības lapu un vēl mēnešus trīs es jutu sekas (bet citādi uzlabojuma nebija). Tagad jau ar savu pieredzi es zinu, kas tas bija, iedarbība bija pārāk spēcīga. Dziednieks nebrīdināja un arī nejuta, ka man tas būs par stipru, bet es nezināju, ko man darīt...atlika doties pie tradicionālā ārsta, kuri , protams, arī plātīja mutes un rokas;) (bet es saprotu, ka viņi nevarēja saprast, kā tas ir noticis, jo es jau neatzinos, kur esmu bijusi ;))
Un , lūk, ko es ar to gribu teikt- psihoterapeitam IR jāuzņemas atbildība un IR jāsajūt, kas kuram klientam var derēt vai nederēt.

Mēs neviena nezinām šo stāstu patiesībā... katrs vienmēr visu rāda sev izdevīgā gaismā.

Turklāt es arī piekristu Mildai, ka var sev dot atelpu utt.

Bet tā kā autore nesūdzas par pirmo terapeitu, bet vismaz otro, tad es esmu skeptiska par visu tēmas pieteikumu no sākuma līdz galam. Turklāt arī pirmās sūdzības bija diezgan agresīvas un neētiskas.

Autore neslimoja pirmo dienu... mēs arī nezinām, kāda bija vienošanās sākumā.

Izkopēju mazu gabaliņu no http://psihoterapija.lv/index.php/psihoterapijas-virzieni/psihoanalitiska-psihoterapija/

bet tas pats ir sakāms par jebkuru virzienu:

"Svarīgs efektivitātes faktors ir klienta motivācija un zinātkāre sevis izpratnē, kā arī spēja izturēt frustrāciju, kas neizbēgami rodas psihoterapijas procesā. Ja klients ir persona, kas meklē ātras un viennozīmīgas atbildes, psihoanalītiskā psihoterapija neliksies tam pietiekami saistoša."

Psihoterapija tad nu ir tāda metode, kāda tā ir; metode, kuras laikā šīs frustrācijas rodas; ja kādam nepatīk tas, kāda tā ir, tad tāpēc jau tā mainīta netiks, bet, ja kāds nevar izturēt šīs sajūtas un brūk kopā, tad galu galā ir citas pieejas, kaut vai psihiatrija ar savām zālēm... vai pauze uz laiku.

bet varbūt ir vērts padomāt, kāpēc psihoterapiju pavada slimošanas...

un terapeits jau nu nav burvis, kurš var prognozēt katra klienta atbildes reakcijas vai to, kādas atmiņas utt. cilvēkam psihoterapijā var uzpeldēt, kā arī to, vai viņš ar tām tiks galā.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.07.2009 19:58 by Runcene.

Runcene, nolemtība vai? Visu taču var uzlabot. Tad tas laikam ir tas pats, kas tradicionālajā medicīnā. Faktiski ārstiem neinteresē, kas tur galu galā sanāks, būs cilvēks vesels vai nē, tāpat tātad arī psihoterapijā...iespējams, ka visi to nezina. To vajadzētu lieliem sarkaniem burtiem pst mājas lapu sākumā uzrakstīt. Lai cilvēki zina, ar ko rēķināties un uz ko parakstās ;)

jokaini gan Rakstīja:
-------------------------------------------------------
...vistrakākais, ka pshtr neko ne ieska, neko, vnk noskatās kā man neiet un mierīgi paprasa vēl samaksu par manu slimnīcā esošo laiku...ja kaut ko prasu, saka, ka varot darīt ko gribot-mana lieta...

....Nekādu spiedienu netaisu, runa šobrīd ir par to- vai tā smadzeņu čakarēšana nevar būt pie vainas šitādām mistiskām slimošanām un ja iespējams ka jā-vai viņa kā pshtr pati ņem vērā šādu situācijas pavērsienu, tipa kontrolē ko dara, vai visu nosaka nauda...un tā nav ne mazā.sorry, acīmredzot jautājums ne pēc adreses,te var atbildēt tikai viņa...
__________________________________

...ja citās vietās ( par provi - valsts iestādēs) kadu organismu ierēdnis drātē, tad organisms bļaustās - o, cūkas, par ko mēs nodoklus maksājam, jūs, birokrāti utt.utt...tiko kāds pieskarās svētajiem dzīvniekiem - pstrpistiem - tā buntīte to pašu piecakarēto metas šos aizstāvēt - labticīgais pac vainīgs, piesauc skolas un novirzienus, metodikas un vel nezin ko...

..pstrpists nav govs...un šeit nav indija...

man nav pieredzes, ka tas būtu slēpts... psihoterapija NEKUR populārzinātniskajā literatūrā netiek piedāvāta kā ļoti viegls ceļš, jo tur momentā veidojas ts. šķēres: klients grib justies labāk uzreiz, bet terapeits grib zināt, kāpēc klients jūtas slikti — citādi viņš neko nevar darīt, taču šī izziņa dažkārt var būt nepatīkama.

kaut kas līdzīgs jebšu radniecīgs diagnostiskos nolūkos veiktai laparaskopijai...

madcynics Rakstīja:
-------------------------------------------------------
tiko kāds pieskarās svētajiem
> dzīvniekiem - pstrpistiem - tā buntīte to pašu
> piecakarēto metas šos aizstāvēt - labticīgais
> pac vainīgs, piesauc skolas un novirzienus,
> metodikas un vel nezin ko...


Tas nozīmē, ka smadzenes tiek sačakarētas ātri...

...ko arī vajadzēja pierādīt...:)

savstarpējas simpātijas par tēmu nav pierādījums. turklāt psihoterapija ir viena no nedaudzajām iespējām, kā nekļūt par karjeras pacientu psihiatrijā... šaubos, vai kāds to grib.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
psihoterapija ir viena no
> nedaudzajām iespējām, kā nekļūt par karjeras
> pacientu psihiatrijā... šaubos, vai kāds to
> grib.


Negrib, vai ne? Un psihoterapeitu klienti vairums ir cilvēki, kam ir kādas nopietnākas psiholoģiskas problēmas. Ja kaut kas būs ne tā, šis klients sūdzēties neies, jo, iespējams, viņš to nemaz nevar, un, ja sūdzēsies, kas zina, pataisīs vēl par trako.
Un līdz ar to nenotiek tā, kā madcynics raksta "kadu organismu ierēdnis drātē, tad organisms bļaustās".
Un tāpēc psihoterapeits var palikt pie tā, kas ir, un neuzņemties nekādu atbildību...jo klientam nav alternatīvu un nav iespēju.

Savā ziņā tas ir tas pats, kas valstiskā līmenī notiek ar medicīnu. Finansēta tiek tā saucamā tradicionālā un tā arī diktē savus noteikumus.

Strawberry, Tevi tachu neviens nesuuta pie ps.t. Un nav nemaz tik viegli kaadam trakumu piesiet, it seviskji par suudzeeshanos par ps.t. Man nospljauties par to, ka biju par vaaju, lai pati tiktu galaa (lai gan biju un esmu
esmu logjisks un analiitisks cilveeks). Ja nebuutu ps.t., tad droshi, ka buutu ar invalidaates grupu tagad, nevis pilnveertiigi straadaatu, atpuustos un priecaatos par dziivi. Es tiku briidinaata par kriizeem, to sapratu un pienjeemu. Ja laikus briidinaaju, ka netikshu, jaamaksaa nebija. Retajaas reizees, kad ps.t. atlika viziiti, man naakamaa sesija bija par briivu. Taa samaksa par nepamatotu neierashanos uz sesiju ir svariiga ps.t. sastaavdalja, bet to gari skaidrot un VISU ps.t. apreejeeji to diez vai sapratiis.
To, psihologi ir garaam, piekriitu. Vinju zinaashanu liimenis nav augstaaks kaa izgliitotam cilveekam ar dziives pieredzi. Bet psihologa izgliitiibu ieguut ir paaraak vienkaarshi.

Alstere, nu nevajag 100x atgādināt, ka mani neviens nesūta! Ar to man muti nevar aizbāzt:-)))
Nu labi, Tu esi veiksmīgs eksemplārs, bet palasi, cik daudziem neiet tā, kā Tev!

....es varētu pievilkt aiz matiem pamatojumu, kapēc dibenu vajag slaucīt ar pirkstu, nevis smalku, iesmaržinātu papīru...he, he, rablē pantagriels arī noprovēja daudzus slaukāmos un izstūma savu teoriju par šo lietu...pstrpisti savu alkatību motivē ar galēji aiz matiem pievilktiem argumentiem...labticīgie tikai plakšķina acis un svēti tic - o, kāposts mani piesies pie atbildības, kas dārgi nāk, tas ir vērtīgs utt.utt...viss tas ir fufelis...
...

divi idinji... aizejiet uz kaadu valsts psihiatrijas pansionaatu... taa bija vieniigaa naakotne, kad psihoterapijas nebija. njemas te ar savu fobiju projekcijaam.

neba nu kaadam psihoterpija vienmeer gludi ris, droshi vien arii Alsterei, raudaashana forumaa neko nepieraada. bet, ja gribiet, gaudojiet...

Fobiju projekcijas- kas tas tāds? ;D

Runcene, tomēr Tu jau pati atzīsti, kā tas ir.

Cilvēki jau kuļas tāpat ar visām savām fobijām un trauksmēm, un nav tāpēc viņiem jānokļūst tai biedējošā iestādē.
Bet ar nopietnākām diagnozēm- diez vai psihoterapija būs tā, kas spēs šos cilvēkus izārstēt.

Ar nopietnākām diagnozēm - runa neiet par izārstēšanu, jo tās izārstēt nevar, var tikai apārstēt. Tāpat ar nopietnākām diagnozēm iet p-terpijā, jo tās krīzes samazina vai attālina..

Pats var kulties ar fobijām un trauksmēm, jā. Ja gribam mērīties ar krāniņiem, tad katrs pats var apskatīties, kur bija sākumā un kur ir tagad. Un tad saprast, vai ir progress un kāds...un pateicoties kam..