Tieši nopietnās diagnozes ir katalizators. Remisijas kļūst ļoti ilgas resp. nav saasinājumu, ja ģimene var atļauties terapeitu. Cilvēks arī iemācās savas bioķīmiskās novirzes pamanīt ātrāk un doties pie psihiatra laikus, lai pakoriģētu zāles. Ja ir bijusi slimnīca 2-3x gadā, tad tagad gadiem nav tur būts. Tātad psihoterapeits labi palīdz arī pasmagas psihiskas problēmas gadījumā. Jautājums tikai varētu būt: kāda virziens psihoterapeits. Lai gan es zinu gadījumu, kur ar šizofrēnijas pacientu strādā klasisks psihoanalītiskais terapeits.

Turklāt iestāde nav biedējoša pati par sevi; nevienu jau pie radiatoriem pieķēdētu netur, bet tā ir tikai eksistence. Un nebūt tur visi ir šizofrēniķi: liela daļa karjeru ir sākuši ar VD diagnozi, pēc tam depresija, pēc tam šizotipiski traucējumi, pēc tam...

Es atzīstu, ka ir problēmas, bet Latvijā vēl nav paaudžu pēctecības; visas tās muļķības ar psihologiem arī ir tieši tāpēc. Neviens nav ģēnijs uzreiz. Kaut kur viņiem ir jāmācās. Un nav jau tā, ka neviens ar to nestrādā, neko nedomā un nekārto, lai stāvoklis mainītos.

Bet es negrasos pārliecināt nedz Strawberry, nedz Madu, varat turēt raudātāju rociņas...

P



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 20:23 by kachenite.

Kachenīt, tiem jefiņiem ir cits skatu punkts, nekā mācību grāmatās pasniegtais. Uz visu var skatīties dažādi.
Ja cilvēkam galvā ir kaut kādi strikti pieņēmumi, piemēram, ja cilvēks uzvedas šādi, tad tas nozīmē to un to, bet ne vienmēr tā ir. Ne velti (man pazīstamāka sfēra) tradicionālie ārsti, lai arī ir zināmas slimības pazīmes un mehānismi, bieži vien nespēj uzstādīt diagnozi un kur nu vēl ārstēt. Kaut patiesībā tas varētu būt gan informācijas trūkums, gan ir nespēja smadzenes kustināt pietiekoši veikli, t.i. saņemot noteiktu informācijas daudzumu , nespēj to sagrupēt tā, lai izdarītu pareizos secinājumus. Domājams, ka psiholoģijā un tās paveidos šai domāšanai ir jābūt vēl elastīgākai. Bet izskatās, ka viss tiek pievilkts noteiktām formulām. Un tad tā sanāk, ka kādam tas der, bet kādam nē, un kopumā tas ir gan ilgs, gan mokošs, gan arī nepilnīgs process. Jo- cilvēka psihe ir tikai viena no cilvēku veidojošām daļām.

jā, jefiņi ļoti advancēti, tik attīstīti, vispusīgi, ar tik plašu skatu, vien māņticības pilna pēcpuse... xrustaļi, dziednieki... lasi un brīnies.

a kurš saka, ka psiholoģijai nav jābūt elastīgai...

Nu neskaud, Runcene:)

kas man ko skaust... Zilākalna Marta manai omei bij laba čomene, bet bumba man pašai mājās ir :)

A iedomājies, ja dziednieku apvienotu ar psihoterapeitu...īpaši ja to manējo dziednieku. Viņš lasa domas gandrīz momentā, viņš redz cilvēku jebkurā situācijā, tātad viņš redz kā cilvēks reaģē, ko runā, kā domā, patiesībā viņš tiek līdz tām saknēm ļoti ātri...bet psihoterapeitam tas prasa ļoti ilgu laiku. Jā, mans dziednieks nav psihoterapeits, psiholoģiskās problēmas viņš tikpat kā nepiemin, bet ar to, ko viņš pasaka, jau var kaut ko darīt. Un viņš pats jau arī izdara.

Zinu, ka tiem, kas to nav pieredzējuši, neticami šķiet. Bet tas paver citu skatu uz dzīvi un tās jēgu.
Varbūt šogad aizbraucot pie viņa, es uzzināšu vēl kaut ko vairāk...nevaru sagaidīt:)

Runcene, Tava ome Tev kaut ko stāstīja par Zilākalna Martu?

Kāds izvēlas netradicionālās lietas - atļaušos no sava skatu punkta Dievu ielikt pie netradicionālajām lietām, dziedniekus, netradicionālo medicīnu. Es ticu tradicionālajam - tradicionālajai medicīnai, tradicionālajai p-terapijai.

Strawberry, drīkst pajautāt - ko dziednieks dziedē trauksmes un baiļu gadījumā? Un kā? Esmu ziņkārīga..

Milda, es arī sāku ar visu tradicionālo, kamēr nonācu pie netradicionālā.

Milda, es varu pastāstīt sīkāk, kas pie viņa notiek, bet tad raksti uz e-pastu. Man nav trauksmes, nu vismaz tādas patoloģiskas, no kuras būtu jātiek vaļā, tā kā par to gan neko nevarēšu pastāstīt.

Strawberry

Man tās atmiņas ir diezgan saraustītas, jo biju diezgan knapa.

es zinu, ka mana mamma jaunībā gāja pie viņas ar sastieptu roku; masāžas un fizioprocedūras nelīdzēja, bet Marta palīdzēja; viena kaimiņiene tika vesta ar smagu pēcdzemdību depresiju (viņa pati man vēlāk stāstīja), arī palīdzēja.

Viņa bija diezgan stingra sieva... bet mašīnu rindas mežonīgas. Cilvēki ļoti daudz bērnu veda ar diatēzēm, nesaturēšanām... palīdzēja.

man gan savs viedoklis, kas tas ir, bet tik un tā labi, ka kaut kas palīdz un ka katrs kaut ko sev atrod.

Runcene, to viedokli Tu varēji paust, tas būtu interesanti.

Strawberry, kāpēc esi šai forumā? Depresija? Vienkārši vāji nervi? Kaut kādi dzīves notikumi?

Jā, es arī to viedokli labprāt dzirdētu, intereses pēc.

Es jau kaut kad te rakstīju, ka man patīk par viso ko filozofēt, pieeja internetam ir gan mājās, gan darbā, kāpēc to nedarīt?
Bet, protams, bez jebkāda pamata tas arī nav. Bija man viens notikums, kas man lika domāt 100 gājienus uz priekšu, paredzēt...un arī baidīties. Es sāku pētīt, ko varētu darīt, tas nebija pārāk patīkami, bet par psihoterapiju tomēr neizšķīros. Un tad vienā jaukā dienā, bladāc, es nokritu uz ledus un man nācās risināt jau citas problēmas...un tā es atradu Reiki un sāku pētīt visas citas lietas, kas saistītas ar to. Tas man palīdzēja, bet tas jau netraucē pameklēt kaut ko citu...piemēram jūsu gudrības graudus. :)

Strawberry, nu skaidrs.. :) Tātad - ko pats neesi pieredzējis, to nesapratīsi :)

Milda, man gribētos piebilst, ka ar interpolācijas palīdzību var gan saprast:-)))
(tas ir tāds manas bijušās darbavietas vietējo ķīmiķu joks:D)



Edited 1 time(s). Last edit at 19.07.2009 16:12 by strawberry.

Nezinu, kas ir interpolācija....:). Ja man tagad sāpētu galva, tu varētu iedomāties, cik spēcīgi? (ņemot vērā to, ka tev galva ir sāpējusi, tad šis piemērs nav veiksmīgs:)).

Es domāju, ka kaut kādā līmenī var saprast jebko, ja tikai ir tāda vēlme, un varbūt no spējas iejusties un iztēloties. Bet nu tā līdz aknām tikai to, ko pats ir piedzīvojis.

Milda Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kāds izvēlas netradicionālās lietas -
> atļaušos no sava skatu punkta Dievu ielikt pie
> netradicionālajām lietām, dziedniekus,
> netradicionālo medicīnu. Es ticu
> tradicionālajam - tradicionālajai medicīnai,
> tradicionālajai p-terapijai.

...jēdzienu jaukšana noved pie bardaka galvā...Dievs - netradicionāls...nja...dziedniekus, kuri dakterējusi gadsimtu garumā - pie netradicionalajiem...pstrpistus, kuru attīstiba un sajēga par notiekošo ir bērnu autiņos - pie tradicionalajām rektēm......arī šodien sak rasties buntīte dakteru, kuri veiksmīgi savieno abas, it kā nesamierināmās puses - tā saucamo tradicionālo ar tā saucamo ar netradicionālo...pie tam veiksmīgi...

...strwbry, ja kāds grib, lai kašņājas pa smiltīm, meklēdami patiesības graudus...vienalga saņems jau kāda pārstrādātus padomus...

Tas ir mans skatījums uz lietām, neiešu nevienam uzspiest savu taisnību :)) Katrs var ticēt tam, kam grib, ārstēties pie tā, kas viņam palīdz..

...nu ja...nebrīnos, ka ar tādu skatījumu jameklē palīdzība...

Ja kāds nedomā tā kā tu - značit, uzbrauciens...:)

...kur saskati uzbraucienu???...

Man ir pietiekami daudz iemeslu domāt, ka dziedniecība nav nekas pārdabisks — esmu jau agrāk bildusi.

Šie jautājumi pašai savā laikā bija ļoti svarīgi: kad es faktiski biju viena liela slimība. Esmu vākusi info gan par šamaņiem (esmu bijusi šur tur pasaulē, tas nav tikai dzirdēts, bet redzēts), gan vietējiem. Paceļ viņi to, ko citos kontekstos sauc par psihosomatiku.

Šamaņi nevar izdziedēt kristiešu slimības, kristiešu lūgšanas "neņem" ts. pagānus... ļoti daudz ir domāts un pētīts: secinājums ir tāds, ka viss ir ticības jautājums.

Psihoterapija, manuprāt, ir pārāka ar to, ka palīdz cilvēkam pašam sevi izprast un atpazīt to, kas tieši viņam konkrēti slimības izraisa. Tas gan ir tikai viens psihoterapijas aspekts resp. skats uz psihoterapiju vienā griezumā, bet bieži slimojošajiem tas varētu derēt.

Nesen sāku lasīt Svijašu. Tā ir grāmata par to, kā cilvēks var būt vesels, ar ezotērisku piesitienu, protams. Tur minēts, ka slimību cēloņi var būt gan fiziskā ķermenī, gan pārējos- emocionālā, ēteriskā, mentālā un tām var būt arī karmiska izcelsme (kas nenozīmē, ka tas nav ārstējami). Nu lūk, un arī viņš ir uzrakstījis interesantu skaidrojumu, ka tie, kas netic šo ķermeņu eksistencei, droši var apskatīt šo jautājumu no fiziskā ķermeņa un cilvēka psihes dažādo sastāvdaļu aspekta. Un tās ir: enerģētiskā (ticība sev, aktivitāte, enerģiskums), emocionālā (tieksme izbaudīt emocijas par katru cenu), mentālā (mūsu prāts, pārliecība, ideāli) un zemapziņa, kuras dzīlēs slēpjas mūsu bailes un citi neizskaidrojami mūsu dzīves fakti. Interesantas paralēles. Un svarīgi esot noteikt, kurā no šīm daļām slēpjas slimības cēlonis. Ja ārstē nepareizo, panākumu nav.

Vēl neesmu dalasījusi, tikai iesākusi, bet tas sasaucas ar Tavu domu, Runcene : "Paceļ viņi to, ko citos kontekstos sauc par psihosomatiku."
Es tikai gribētu piebilst- arī, bet ne tikai.

Bet šim es ne visai piekrītu:
"Šamaņi nevar izdziedēt kristiešu slimības, kristiešu lūgšanas "neņem" ts. pagānus... ļoti daudz ir domāts un pētīts: secinājums ir tāds, ka viss ir ticības jautājums. "

Nav ticības jautājums, ja dziedniekam patiešām ir spējas.


Bet attiecībā uz pārākumu, - ne visu psihoterapija spēj aptvert, pst klienti taču slimo tik un tā. Ne visu dziednieki spēj izdziedēt, un tas nozīmē, ka cilvēkam ir jādomā tik un tā.
Man , kā jau visiem zināms, labāk patīk ezotēriskais skatījums, jo tas ļauj redzēt pasauli kopsakarībās. Bet jā, dažas jūsu paustās domas ir ļoti noderīgas;O)

Ja nu par to dziednieku stiprumu vai ne tik lielu stiprumu, kā arī par to, vai viņi var kaut ko izdarīt, ja nav ticības (tas pats par šamaņiem, visādiem citādiem dziedinātājiem utt.), es nestrīdēšos, jo tie ir priekšstatu jautājumi.

Turklāt Dievu nevar pierādīt laboratrorijā, nedz arī kaut kādus citus augstākus spēkus. Es nezinu, vai ir Dievs (esmu saskārusies ar reliģiju kristietības neveselīgākajā resp. rigīdi institucionalizētajā izpausmē, tāpēc esmu konstruktīvā opozīcijā: vairāk pagāns); pat ja es teiktu, ka zinu, ka esmu Dieva esamību savā dzīvē piedzīvojusi (tā ticīgi ļaudis bieži saka), es to tik un tā nevarētu pierādīt. Tāpēc strīdi no abām pusēm ir bezjēdzīgi, kur cilvēki tikai tiek aizvainoti: patiesībā es to negribu — lai katrs sev tur par dievu to, kas viņam der un palīdz justies labi. Vienā baznīcas iestādē, kur strādā tikai kristieši no dažādām konfesijām, pie sienas ir plakātiņš, kas aicina darba vietā un laikā neizvērst konfesionālās cīņas. Man šķiet ļoti veselīga pieeja.

Bet man nešķiet, ka psihoterapija ir kaut kādā pretrunā ar, piemēram, ezotēriku, materiālismu, ateismu, kādu reliģiju utt., kaut kā iejaucas, traucē, kavē vai stimulē šādu vai tādu ticību. Tā ir tikai viena forma, kā sevi izprast. Psihoterapija nestimulē cilvēku nodoties reliģijai, nedz arī velk ārā no tās; vienīgi varbūt palīdz saprast, ko tieši vēlies pats un vai attiecīgā izvēle, prakse utml. ir tas, ko tiešām gribi jeb mamma lika. Es te varētu arī piekabināt klāt to, ko še dēvējam par netradicionālo medicīnu: tur arī psihoterapijai nav nekāda viedokļa.

Turklāt tas budistu puisis, kura linku Tu te nesen biji ielikusi, ļoti veikli komentēja procesus gluži kā psihoterapeits, tikai lietoja citu terminoloģiju. Man ir tāda pieredze, ka līdzīgi rīkojas arī citi guru, tikai viņiem atkal ir cita terminoloģija. Bet stāsts ir viens.

Ja nu vēl par slimībām, tad man ir pieņemama teorija, ka tas ir zināms bērnības atavisms jeb bērnības komunikācijas forma, kad nav citu iespēju pateikt, ka jūties ne tik labi. Tas ir tiesa, ka psihoterapeitu klienti arī slimo, es neesmu izņēmums, bet nu nav man vairs migrēnu vismaz 1x nedēļā, visādas alerģijas, neizskaidrojamas, stipras infekcijas, vēdersāpes, mugurassāpes un citas ķezas, kas gandēja dzīvi līdz ārprātam. Esmu apguvusi citas komunikācijas formas :) un psihoterapija (atkal vienā griezumā) ievada šajā domāšanas procesā, jo vidējam eiropietim, amerikānim uc. ir pazudis kontakts ar savu ķermeni, kas ir saglabājies tajās kultūrās, ko mēs dažkārt bez pamata saucam par primitīvām. Psihoterapija sastop cilvēku tur, kur viņš ir, un ja nu viņam kādu laiku vajag analizēt, tad tas tiek ļauts.

Savulaik, kad es pati saviem spēkiem gribēju pārtraukt attiecības ar zālēm, es meklēju kaut kādas alternatīvas ļoti intensīvi. Es zināju, ka man to vajag, jo riņķa danci pārtraukt doki negribēja. Bet es biju jau uztrenējusi spēju kā suns meklēt pļavā vajadzīgo zāli. Tā es it kā nejauši nosēdos pie indiāņiem un viņu mūzikas. Es pat nezinu, kā tā pie manis atnāca, varbūt tie bija kādi dievi... :) citam tas varbūt neko neizsaka, citam vajag citu zāli, bet man šī mūzika ļoti spēcīgi nostrādāja un palīdzēja dabūt dažus klikšķus, kuri savukārt palīdzēja saprast, kur es gļukoju. Runāts bija bezj;egā, tas nebija tik efektīvi. Man neviens dzimtā nav bijis tuvumā šitādam pagānismam, tur bija kaut kas pilnīgi pretējs, bet man tas kaut kā netverami atrāva vaļā dažus vākus.

Eku viens diezgan klasisks gabals: http://www.youtube.com/watch?v=eaQW5jWMu8Y&feature=related

Un tagad, ja šo manu atskārsmi mēģinātu skaidrot psihoanalītiķis, viņam būtu sava versija (kaut kas par attīstības fāzēm, separāciju, iešanu laukā no oidipālās fāzes:), Tev sava (baidos no aplamiem terminiem, bet varbūt kaut kas par citām dzīvēm utt.), vēl kaut kam sava, bet secinājums būtu tāds, ka, ja man to vajag, tad tas ir mans, un miers. Turklāt esmu diezgan droša, ka manējs psihoterapeits nekā nezina par indiāņiem un viņu reliģijām, tāpēc man nekas nav iebirstēts :)

Un es tāpat kā Tu un madcynics organiski neieredzu ieshēmotu, tizlu psiholoģiju, kur visiem jābūt vienādiem pēc grāmatas un kur tie, kas tādi nav, pilnīgi noteikti ir psihiski slimi ar organiskām nobīdēm smadzenēs.

Un, ja kādam šķiet, ka psihoterapija sevi pozicionē kā kaut ko elitāru un cilvēkus dalošu kvalitātēs, tad tās ir Jūsu fantāzijas, mīļīe draugi... daži dziednieki arī ir šausmīgi iedomīgi. Nelāgi ļaudis ir visur.

Principā var saprast, ka Tu runā par reliģiju un ne par Dievu. Reliģiju ir daudz, bet Dievs ir viens. Priekšstatu, kas tas ir, gan arī ir daudz;)

Vispār Tu ļoti centies aizstāvēt psihoterapiju, kaut iepriekšējā komentā vilku paralēles ar ezotēriku. ;)
Aiz ko tas tā?;)