Sveiki!
Es atvainojos, esmu daudz rakstījusi, bet haotiski un ar kļūdām. Gribu rakstīt pārāk ātri, un vēlāk negribu pārlasīt!
Par muguru. Šķiet, ka manus ierakstus var atrast arī pie citām tēmām par sāpošām mugurām, bet par cik šo esmu iesākusi es, tad drusku paturpināšu.
Šobrīd man ir 39 gadi. Ir divi bērni. Mugura sāp no 24, gadu vecuma. Līdz otra bērna piedzimšanai, ar sāpēm cīņa bija vairāk vai mazāk veiksmīga. Pāris mēnešus pēc mazā piedzimšanas, muguras sāpes vairs neatkāpās, ne vingrojot, ne ar pretsāpju līdzekļiem. Mazinājās jā, bet neatkāpās. Tobrīd man bija jau 34 gadi. Esmu ļoti aktīva, mīlu dzīvi, bet kustīgu. Mēs braucam ar velo, skrienam ar kājām, peldam. Baseinā un ar laiviņām pa upi vasarā. Ceļojam uz visām iespējamajām zemeslodes vietām un pusēm. Jāiet uz darbu, jāaudzina mazuli, jāpļauj zālīte pie mājas un jāstāda puķītes. Būtībā viss ko cilvēks var iedomāties. Un es nevarēju iedomāties savu dzīvi bez tā visa. Jo arī, sēžot pie Tv vienalga bija nepatīkami. Ar šādām sajūtām, cilvēks nevar iegūt prieku ne par ko. Cilvēks paliek īgns, ļauns un skaudīgs. pakustēties nevar, viss sāp, viss krīt uz nerviem.
Tā es sapratu, ka gribu riskēt un doties uz operāciju. Man dikti paveicās ar dakteri. Vienkārši perfekts! Novēlu viņam visu to labāko pašam, un daudz veiksmīgu operāciju palīdzot cilvēkiem. Pirmo reizi dodoties uz konsultāciju pie viņa, man nebija domas par operēšanos, bija tikai interese paklausīties vai nav kas jauns, vai kādi medikamenti, vai citādas iespējas, bet ne operācija. Jo uz to brīdi, es no tādas operācijas baidījos šausmīgi. Visus šos gadus cīnoties ar savu muguru, biju izstaigājusi Rīgā visas iespējamās ārstnieciskās vingrošanas, labākos Rīgas fizioterapeitus. Arī dažus neirologus, bet parastus. Arī visi paziņas un radi, tostarp arī dažādi dakteri, pat ķirurgi, bet citādu profilu, visi 100% stāstīja, cik gan šādas operācijas ir postošas, neefektīvas, kaitīgas un ieteica uz tādu nekad nepiekrist, kamēr vēl esmu dzīva :) Un tā, liels bija mans pārsteigums, kad konsultācijā izvērtējot manus izmeklējumus dakteris man ieteica operāciju! Biju sašutusi, un centos iebilst, ka es negribu tā uzreiz par invalīdu!!! Kāda gan tumsonība! Doks bija pacietīgs, un man paskaidroja, ka veicot šo operāciju, es ne tikai nebūšu invalīds, bet man pilnīgi nekas nesāpēs! Iespējams ir tikai kāds diskomforts, kad pakustēšoties skrūves!
Un tā, pierakstījos rindā uz operāciju. Protams, es visus šos 6 mēnešus pavadīju nemitīgās šaubas un bailēs, kas nu ar mani būs. Viss es būšu pagalam, jo visi joprojām mani centās atrunāt. Meklējos pa visādiem forumiem, bet nekur nebija neviena sakarīga ieraksta, kā tad ir pēc šādām operācijām. Tik visādi murgi, nekonkrēti, nepilnīgi un būtība pat īsti ne operācijas pārdzīvojušu cilvēku atsauksmes. kas manas bailes tikai vairoja. Vienīgi, es ticēju dakterim, un visa cita starpā atminoties viņa vārdus, es gaidīju operāciju.
Un tā mīļie, ja Jums ir līdzīgas problēmas, tad es tiešām esmu dzīvs (pagaidām :) ) piemērs, lai Jūs būtu prātīgi un tiešām nebaidītos nepieciešamības gadījumā piekrist šādām operācijām. Es esmu aizmirsusi, kas ir muguras sāpes. Es daru pilnīgi visu, atskaitot, man ir bail nolēkt no Siguldas tilta ar gumiju pie kājām, lai arī ir izaicinājums. ja esmu visu dienu pļāvusi piemājas zālīti, tad vakarā es jūtu savas skrūves. Un arī tās, ir plāns šoruden ņemt ārā, doks jau mani sen gaida.
Veiksmi :)