Bet palasi par to brūču klīniku- tur strādā ķirurgi, kas specializējušies nekrotisku audu ārstēšanā.
SIA "Brūču klīnika", Ilona Noriete
Izgulējumi nav vienkāršs ādas bojājums. Savlaicīgi tos neatklājot un neārstējot, var sākties nopietnas veselības problēmas – pat audu atmiršana un organisma saindēšanās. SIA „Brūču klīnika” vadītājs, plastikas ķirurgs Olafs Libermanis izgulējumus uzskata par nacionālu nelaimi, kas liecinot par nekvalitatīvu medicīnu. Padomijas gados šī problēma tika slēpta un izrakstos no stacionāra vai pacientu miršanas apliecībās neparādījās diagnoze „izgulējumi”, pretējā gadījumā tas tiktu uzskatīts par kauna traipu medicīnā.
Statistikas dati liecina: 2004. gadā no stacionāriem ar diagnozi „izgulējumi” izrakstīti ir 93 pacienti, savukārt 14 pacienti ar šo diagnozi slimnīcā miruši. 2005. gadā šie skaitļi ir lielāki - 124 izrakstītie un 34 mirušie, bet 2006. gadā ar diagnozi „izgulējumi” no stacionāriem izrakstīti 284, miruši 75. „Šie skaitļi neietver tos pacientus, kas no izgulējumiem ir miruši mājās vai kuriem, no stacionāra izrakstoties, izgulējumi netiek uzrādīti diagnozē, kā tas bieži notiek ar cilvēkiem, kuriem ir tā dēvētās multiplās slimības – tāds, piemēram, ir ilgstoši gulošs pacients - viņam jau diagnožu tāpat ir daudz un ārstējošais ārsts izgulējumus, kas, iespējams, ir radušies tieši stacionārā, izrakstā vienkārši nepiemin,” tā Olafs Libermanis. „Latvijā ir vairākas ārstniecības iestādes, to skaitā var minēt SIA „Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca”, SIA „Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari” u.c., kur pacientus kopj un rūpīgi apmāca, kā viņiem rīkoties situācijā, ja radīsies izgulējumi. Un šajos stacionāros izgulējumi praktiski neparādās. Tomēr, kā likums, daudzos Latvijas stacionāros izgulējumi tika un tiek uzskatīti par neglābjamu sērgu, likteņa pirkstu. Un, kad kādam rodas izgulējumi, tad ne paši pacienti, ne arī mediķi praktiski nespēj ar tiem tikt galā: pretizgulējumu matraču stacionāros nav, naudas, lai pacientam piešķirtu individuālu kopēju, kas varētu viņu regulāri grozīt, arī nav. Un tas viss samazina iespēju esošajiem izgulējumiem, kas sākumā var būt tikai neliels ādas apsārtums, sadzīt. Pacients guļ uz savām čūlām, un lēnām pūst kopā - viņa stāvoklis arvien vairāk pasliktinās. Šāds smags pacients sāk no ārstējošā ārsta prasīt arvien vairāk uzmanības, līdz pienāk brīdis, kamēr ārstējošais ārsts „padodas” - izraksta formālus nozīmējumus, tā teikt, gaidot, kad pacients nomirs. Un tā ir ļoti skumja realitāte.
Izgulējumi nav tikai čūla uz pēcpuses vai papēža. Čūlā savairojas mikrobi, kas var inficēt kaulus. Turklāt ilgstošā infekcija bojā arī citus orgānus - galvenokārt nieres un aknas. Rezultātā vīri kā ozoli, kas vēl ilgus gadus varētu ratiņkrēslā aktīvi dzīvot un spēlēt basketbolu, nomirst ar izgulējuma komplikācijām.”