Ja negribi dakterus, apgūsti meditāciju pie laba skolotāja, bet tas arī kaut ko maksās un arī tur Tev būs ļoti pamatīgi jāmaina domāšana, kas ne vienmēr būs patīkami. Tāpat būs nepieciešams laiks un enerģija.

Ja Tu esi no tiem, kam ir bail no bailēm, tad Tev, lai tiktu galā, vajadzēs krietnu laiciņu un daudz uzņēmības, bruņojies uz to, bet forumā nekas nenotiks.

Te ir daži raudājuši gadiem un turpat vien sēž, tas ir dumji un bezjēdzīgi, jo te neko neārstē, vismazāk jau psihi.

Nu labi paldies par info.

Vnk nezinu kur griezties, esmu bijusi pie kadiem 5 psihiatriem, 2 neiralogiem, un 2 psihoterapeitiem, ar kuriem nejutu to kontaktu.

Vrb sagaidu no pieredzes kadu kas ir gajis kam lidzigi cauri, ir ticis gala ar elposanas problemam - vitamini, zales utt.

Tapat pulss sodien 100 lidz 105..parsvara mazak pa 90 man nekad nav, un arsti nespej atrast vainu! Tad nu domaju vrb no ta pulsa elpa raujas ciet, nervi, tas tjipa hops kas itka man esaot....es neko nezinu, jo neesmu atradusi sakarigu arstu.

Dr. Sandru Pūci esi pamēģinājusi?

Ā, bet Tu jau raksti, ka izrakstītās zāles neesi mēģinājusi... bet bijuši 5 psihiatri. Nu bet ko tad tur kāds var līdzēt?

Neirologs ar šīm lietām ir tukšs numurs, viņi slikti prot strādāt ar psihotropajiem medikamentiem.

No valsts dakteriem (psihiatriem), manuprāt, simpātiski ir Ivanovs (Ļermontova iela), Neperte, Masaļska (Veldres iela).

Un padomā, vai tikai Tev nav ērti/izdevīgi būt slimai nabadzītei.

Lermantovas iela biju pie Kabuces, dzeru vinas izrakstitas zales fluanxolu, nelidz...gaju atkal, tik palielinaja devu taa lidz 3 tabletem diena, bet atkal nelidz. Tad doma lermantovas ielaa Zaardi apmeklet, atceros bija jauka arste.

Pie Puces biju, neradas tas kontakts, kkaa man vina nepatika. ari uzreiz zales izrakstija, ar psihoterapiju pat nemeginaja, lai gan zinu ka arste ar dazadam metodem psihoterapeits, bet vinai tadu metozu laikam nav.

Vrb kads zina kadu labu psihoterapeitu, kurs nebaz uzreiz virsu zales???

Alstere

Tici man nav erti, es labprat butu vesela! Ikviens kam ir depresija va VD, velas but vesels, tavs komentars bija nevieta.

Nu nez, mana druška gāja pie Pūces vairākus gadus, bet, protams, privātpraksē.

Tā arī pateica: nāku uz psihoterapiju, kādus pāris gadus īsos kursos doka viņai rakstīja arī AD un miega līdzekli, jo vajadzēja un kopā ar doku tā nolēma. Tagad aiziet šad un tad uz terapiju.

Mācies dokam skaidri pateikt, ko Tu gribi?

Tu esi darba devējs un pasūtītājs, doks – darba ņēmējs. Vai tad doka varēja uzminēt, ko Tu gribi?

Alsteres koments ir pilnīgi vietā. Ja kaut ko sevis labā darīsi, pēc gadiem redzēsi, ka pati gribēji būt slima. Protams, tagad to ir grūti un nepatīkami atzīt, bet Tava nekā nedarīšana jau arī zināmā mērā liecina par stāvokļa neapzinātu uzturēšanu.

Esmu tam visam cauri gājusi, arī sašutumam par ērtību/izdevīgumu. Tās lietas ar laiku palīdz saprast psihoterapija.
Piemēram, Tu saņem kaudzi uzmanības kaut vai te forumā. Tuvajiem, droši vien, esi žēlojama. Vari kādas lietas nedarīt, jo esi slima...apmēram tā.

Tam visi iziet cauri.

Domāju, ka tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pretojas terapijai un atrod visādas atrunas, jo neapzināti zina, ka tur šitajā nišiņā viņam palikt neļaus. Būs liela ilūziju grūšana.

Un, Pele, ja pilnīgi godīgi: Tu neuzņemies iniciatīvu savā cīņā, bet vel to uz dakteriem, tā nekas labs nebūs.

Tik daudz ārstu, un ne ar vienu nebija kontakta?

Tagad šajos laikos, kad ir tik daudz iespēju...oi, oi.

Kad mēs ar Alsteri sākām meklēt palīdzību, nekā tāda vispār nebija.

Alstere, tu kludies, es esmu slima, jaa, bet daru visu! Un man nav taa ka - sito nedarisu jo man tagad elpa trukst!!! Un par tuviniekiem, neko nesudzos, vini mani nesaprot, tapec ari viniem neko nestastu, piemeram, tas ka man slikti sis dienas, neviens no tuvajiem to nezina! Tapec pirms runa, nedoma ka visiem ir taa kaa bija tev!

Runcane

Biju tik pie 2 psihoterapeitiem, ar nevienu nebija kontakta, un taka naudinja ir liela, tad nav verts maksat par to ja arsts man neliekas uzticams! A psihiatri nekad neruna kad aizeju, tikai uzklausa un izraksta zales. Pie tadiem iet vairs nevelos. Un nav taa ka neko nedaru...es daudz daru, netieku nekur araa no majam - bet majas daru cik varu, i krasoju, i zimeju, aizraujos ar muziku, noversu domas utt

Nuja, novērs domas un sadzen tās ķermenī...

Un kas tad tais psihoterapeitos bija tik neuzticams?

Man arī īpaši nav bijis neviena žēlotāja, bet tas jau neliedz pašam intensīvi žēlot sevi.

Galu galā, ir jau arī krīzes centri, pašvaldību psihologi, kur reizēm var tikt bez maksas; tas, protams, nav tik dziļi, tā nav psihoterapija, bet daudziem palīdz arī tas, un savā situācijā var izvēlēties maksimāli labāko.

Bet cik nu mani vērojumi, tad psihoterapeiti mēdz būt arī ļoti pretimnākoši cenas ziņā, ja vien pats grib strādāt.

Tapec jau majiniekiem neko nestastu, jo vini mani nesaprot, saprot tik tas kurs pats tam iet vai ir gajis cauri ! Un ja piemeram Tu vai Alstere tam nav gajusi cauri, ari Jus mani nesapratisies.

Cik esmu kontaktejusies caur internetu ar cilvekiem kuriem ir VD, vini ir loti pretimnakosi, jo vnm saka, saprotu kaa tu juties.

Es "slimoju" 13 gadus līdz pie mums parādījās psihoterapeiti, biju jau pusmūžā. Trīs nebija man pa prātam, ceturtais bija mans cilvēks. Eju pie viņa arī tagad. Pa vidu bija diezgan liels pārtraukums, kad nejutu vajadzību. Man nav žēl neviena santīma/centa, ko esmu samaksājusi. Pateicoties kopīgam darbam, bija spēks pēc 3 gadu piespiedu sēdēšanas mājās nepārtrauktu panikas lēkmju dēļ (sen tas bija) atrast darbu bezdarba apstākļos un no jauna izveidot karjeru, turpinu strādāt arī tagad. Bērni tika izaudzināti godam. Arī daudz citu lietu paveikts. Esmu vecumā, kad jāskatās, kas dzīvē paveikts - esmu apmierināta.
Un nav arī tagad viss šokolādē. Zāles lietoju (nedaudz), ir savi sliktumi (panikas lēkmes), kuru dēļ ir lietas, ko nespēju izdarīt. Arī depresija laiku pa laikam lielāka vai mazāka. Bet kopumā es dzīvoju normāla cilvēka dzīvi.
Un par to izdevīgumu - es apzinos, ka vēl aizvien ir labumi, ko gūstu no saviem sliktumiem. Piemēram, ir vieta, uz kuru braucu ar taksi (lai arī eksistē ideāls sabiedriskais transports), jo citādi panikas lēkme garantēta:) Pie tā vēl jāstrādā un strādāju/mācos visa mūža garumā.
Novēlu Tev ātrāk beigt gausties, ka viss ir slikti un ņemt savu dzīvi savās rokās. Izklausās, ka Tu vēl jauna. Līdz ar to daudz lielākas izredzes visu sakārtot labāk, kā man tas izdevies.

Nē, nē, es neesmu gājusi cauri... kā tad.

Man bija ar depresiju slima māte, ko padomju laikos šā vai tā kaut kā nebūt ārstēja... bet jēgas nekādas.

Un es jau kā bērns sirgu ar to pašu, kamēr 30 gadu vecumā tas beidzās ar slimnīcu.

Pēc tam 10 gadi it kā nekas, reizēm zāles, reizēm paņaudēšana...

Kamēr sapratu, ka kaut kas iet greizi, dzīve skrien garām, un sāku psihoterapiju, kas sākumā biija ļoti grūta, jo ilgi biju nodzīvojusi ar bērna domāšanu.

Tavs teksts ir tipisks aicinājums uz žēlošanu :)

Palasi vismaz kādu grāmatu.

Zinu arī to domāšanas fāzi, kad visi ārsti stulbi, slikti, neiejūtīgi...

Un interesanti: kāpēc Tu stāsti šeit, kā Tev neiet, bet nevis ārstam, kas reāli var palīdzēt?

Forumi bieži ir kolektīvās ņaudētavas, cik mums visiem slikti... Pati esmu savulaik teju visus pasaules trako forumus izšķirstījusi. Mums psihes sadaļā arī ir daži ar tieksmi uz ņaudēšanu, bet ļoti apvainojas, ja liek kaut ko darīt.

Tu uzvedies kā pēc hrestomātijas.

Bet ok, es beidzu, man vairāk sakāmā nav.

Man tātad nekad nav bijis tik slikti un es nekā nesaprotu. Ok, varbūt te ienāks kāds, kas saprot.

Paldies Jums visiem par noderigo info. Man ari nav speka runat...ja es varetu es sobrid no saa trauksmju, depresijas stavokla izietu un dzivotu kaa dzivoju pirms nedelas, bet es nespeju del tas smacejosas sajutas...ir lietas kas man pariet, tad dzivoju kaa parasts cilveks, bet sii tada sajuta ka neparies vel ilgi :(

Ok, es vēl vienu tekstu...

Man nav dusmu, es vienkārši mēģinu pateikt stingri, jo nīkstot var pazaudēt ļoti daudz laika un veselības. Tas pirmkārt.

Sākumā daudzi nīkst, jo nezina, ka var nenīkt.

Otrkārt, es neticu, ka Tev nevienas zāles nelīdz. Tie ir nu ļooooti, ļooooti reti gadījumi ar daudz slimākiem cilvēkiem. Ne visiem ar šiem simptomiem palīdz AD, citiem vajag mazas neiroleptiķu devas, un fluanxols nav vienīgais. Ir arī labāki trankvilizatori par fenazepāmu. Zāles var būt labs risinājums sākumam, kad ir pilnīgas auzas. Ilgstoša trauksme grauj imunitāti un rada citas nepatikšanas.

Atrodi ārstu, kas ir mierīgs un spēj strādāt, kamēr atrod to, ko Tev vajag. Tas IR iespējams. Es dažus uzvārdus minēju, un reizēm ir jānogaida apmēram 2 nedēļas, kamēr kaut kas jūtams notiek, jo runa ir par smadzenēm un ķīmiskajiem procesiem tajās, tie nav pretsāpju līdzekļi.

Tagad ir daudz labākas zāles nekā tās, ko es pirmās sastapu; jaunie ārsti bez padomju psihiatrijas skolas ir jaukāki un psihoterapeiti pieredzējušāki.

Paldies. Dosos pie kada uz lermantovas ielu....ceru ka kads arsts spes man piemeklet istas zales, lai elpa vairak netruktu. Jamegina iesakuma bus tas cipralex, neiralogs fenezapema vieta man lexotanilu izrasktija, nezini kas labaks lexotanils vai fenezapems?

Vai tev pasai ari kad bija ka naca paciest to smacejoso sajutu?

Mans sūdzību saraksts būs ļoti garš, it sevišķi, ja runāju par pagātni; domāju, ka Tev to visu nevajag, kāds cits un Tu arī vēl salasīsies un sāks pielaikot sev; tā bieži notiek.

Man ir bijis tā, ka vispār nevar izkāpt no gultas, un uz vannas istabu jāiet, turoties gar sienām. Tāda sajūta, ka viss ķermenis sajucis prātā, ne tikai elpas trūkums.

Sūdzībām ir nozīme pie psihoterapeita un psihiatra.

Forumos cilvēki bieži "dalās" ar sūdzībām un tās salīdzina... Tas ir strupceļš. Kādas sievietes vīrs bija jautājis: "Ar kādu slimību tad šonedēļ slimosi?" Varētu varbūt krist sašutumā par neiejūtību, bet man pirms gadiem 7 ģimenes ārste teica, ka es slimošu tik ilgi, cik gribēšu. Jā, tā ir īstā patiesība šajos jautājumos, bet atteikties no upura varas un lomas ir ļoti grūti. Toreiz tikai nesen biju sākusi psihoterapiju un nemācēju ieteikumu likt lietā, bet psihoterapijā esmu veltījusi tam daudz laika, arī pašterapijā.

Tev varu ieteikt to pašu, ko te dažkārt citiem: raksti dienasgrāmatu, bet godīgi.

Tur Tu drīz pmanīsi, cik ļoti bieži dominē "Es, man..."

Varbūt pašai rodas domas, ko ar to darīt, nopērc kādu grāmatu, ko rakstījis cilvēks, kas uzveicis depresiju. Psihes sadaļā ir forumiešu ieteikto grāmatu un rakstu saraksti.

Dienasgramatu par to ka mana diena ir pagajusi? Par to ka jutos?

Jaa, piekritu ja salasas par citiem simptomiem var but tikai sliktak....zales kadas tu dzive esi lietojusi? Kas tev visvairak ir palidzejis, zales, psihoterapija, dienasgramata utt???

Labprat izlasito - uzveiksim asinsvadu vegetativo distoniju.