Jā, piemēram, varētu it medīt lāčus!

Labāk bebrus. Tur vajadzīga zināma veiklība, nav bīstami, bet gaļa ekoloģiska. Varētu noķērt, ēst un dzīvot kā tāds lācis:)

Piedodiet, man kā parasti slinkums lasīt bet interesē vai foruma seksa klubiņš ir jau nodibinājies? Es labprāt piedāvātu kaut ko no medicīniskā fetiša. Nu piemēram dažas procedūras no kurām ir ļoti bail vai kuras ļoti riebjas. Reāla terapija... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Janetty Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nee, labaak par plikumiem:)))) Es tikko no
> dushas.... apskatiiju savu augumu -
> мулатка-шоколадка :))) Mati
> izbaleejusi, seja izskataas tik bruuna, acis
> mellllnas.... pastaigaajos kaila.... man patiik
> savs pusaudzes augums :))))
Ja jau šokoladadka tad jau nav nekāda sociofobija , vari pietiekami laika un drosmes atrast lai aizietu uz pludmali

Cossa
Uz pludmali var aiziet pat EF! :))) Nevēlos atkārtoties, palasies manos ierakstos, cik "brīvi" es jūtos kompānijā! Labi jūtos tikai ar tuvākiem radiem.

ku!
Piemēram, muguras masāžu? man šausmīgi patīk! :)

Kur dzivo Janetty un EF . Jurmala , Liepāja , citur pie jūras . Vai tomēr jāveic mokoša braukšana sab transportā,kas vien var būt liels pārbaudījums , vai ar savu auto.

Katram savādāk izpaužās SF! Man ir bailes būt kompānijā.... man nav draugu, tikai paziņas.... neprotu draudzēties....

Janetty, varbūt ar diagnozi SF tam maz sakara. Jaunībā man patika kompānijas, tas bija interesanti. Tagad vairs nē. Es patiešām jūtu kuņģi saraujoties, ja zinu, ka man būs jānīkst kādā kompānijā, kas mani garlaiko. Tas nozīmē, ka mans organisms saka, šitas man ir pamatīgi apriebies, es NEGRIBU! Kāpēc man sevi ir jāpiespiež uz to, ko negribu?
Arī, ja cilvēkiem piespiedu kārtā ir jāuzturas kopā ilgstoši un bez iespējām aiziet, viņiem rodas riebums vienam pret otru, kaut arī citādos apstākļos tā nebūtu.
Cilvēks nav bara dzīvnieks, un ir cilvēki, kas to izjūt izteiktāk.

Janetty

Var arī muguru masēt... gan no ārpuses gan iekšpuses... :) bet es jau vairāk rūpējos par tiek kam fobijas...

Vot man tas pats, sociālā fobija... Man arī nav draugu, tikai draudzenes... Nu kāda tur draudzēšanās ar večiem? Ar večiem ir jābīda ģelas... Pavisam cita lieta sievieši... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Janetty
Varu savu pieredzi arī pastāstīt. Nekad neesmu uzskatījusi, ka man ir sociālā fobija, bet, kad lasu, kā jūs aprakstāt savas izjūtas cilvēkos – nu, man ir pilnīgi identiski, esmu pilnīgi kā paralizēta, iekšēji saspringta, sēžu stīva, stulbu ģīmi un neko normālu nespēju pateikt. Pat nav jābūt kompānijā, ar jebkuru mazpazīstamu cilvēku pirmās tikšanās reizes esmu totāli saspringta. Un es nerunāju par garlaicīgām kompānijām, runāju par cilvēkiem, kas man patīk un ar kuriem es gribu būt kopā, jo principā es esmu baigā tusētāja, man šausmīgi patīk kompānijā, patīk izsmieties līdz asarām vai "bīdīt filozofiju", patīk krogi, visādas aktivitātes un pasākumi (izņemot masu pasākumus, tādos mēdz nākt ģībiens virsū). Pazīstamās kompānijās jūtos OK, nepazīstamās – ir šis "tizluma" periods.
Pusaudzes gados arī biju baigā vienpate, jo nepratu satuvināties un jutos stulba un neveikla, bet tad kaut kā aptvēru, ka esmu tomēr sabiedrības cilvēks, kauta kā apradu ar to neveiklību. Vienkārši neņemu to galvā un uzskatu par neatņemu piedevu pie dzīves. Man ir pamatīgs lampu drudzis pirms pasākumiem, mēdzu naktī negulēt, kad kaut kas tāds gaidāms, bet tā nu ir un viss. Pieņemu, ka tāds ir mans raksturs vai psihisko traumu sekas, sauc, kā gribi.
Svarīgi izprast sevi – ja tiešām vienkārši negribi sabiedrību, varbūt tiešām nav vērts lauzt un mocīt sevi. Bet ja tomēr ciet no tā, ka neproti draudzēties, ir vērts piespiesties, "strādāt ar sevi", nu var ar to sadzīvot, nav tāpēc jādzīvo izolācijā.
Tēma gan šitā laikam nav pati piemērotākā....

Nu, vispār, pludmalē es jūtos gandrīz tik pat brīvi cik mājās. Tur no probļem. Tizlenis neesmu, tā kā par to man nav jāiespringst.

Bet ir problēmas dažādās citās situācijās.

Droši vien, ka ne vienam vien un lielam vairumam atradīsies kāda fobija šajā sakarā. Kad es skatos, kā priekšniekiem runājot metas sarkani pleķi, kā pirms svarīgām lietām plīst acīs asinsvadi, kā piemetas skrejamie- tas viss tas pats vien ir- sabiedrības klātbūtnes radītas bailes.

Pēkšņi parādījušos arkanus pleķus uz kakla redzu daudzām , sievietēm jo tāds apģērbs . Ja večiem būtu izgriezumi dekoltē atkailināti pleci arī varbūt redzētu

strawberry
Bet es nevienaa interesantaa kompaanijaa nejuutos labi! pareizaak sakot - juutos kaa vajaats dziivnieks :((( Es gribu guut prieku, gandariijumu no kopaabuusanas ar cilveekiem, nevis pamatiigu stresu ar sekojoso depresijas leekmi :(

Cossa, par ko Tu, sasodīts, runā?.. :)))

Vins grib redzeet vechus dekoltee! :))))

es gandrīz no benķa nokritu :DDD

EF

strawberry rakstīja par sarkaniem pleķiem ,kuri parādās uztraukuma brīdī, un es piemetu savu info

kur Tu šito info izčekoji?

manā gadīienā velk jau laikam uz šizo- fizo :)))

e/f- ievēro klusumu forumā :D

Da labi, ja neesmu vajadzīgs- nu tad visu gaišu. :)) Iešu kur mājīgāk.

e/f- esi, esi vajadzīgs!
Bet, jā, man arī patīk forumi, kur var justies kā mājās.
Piemēram, ielikt ēdamo gultā, uzstiept kājas uz galda, nedomāt, kā izskatos, utt.

Tēmas virsraksts visnotaļ aizraujošs, ko nevar teikt par pārējo! :)

Parējais ir arī Tavās rokās.. :) Izveido kaut ko interesantu.:)

Un ne tikai rokās- spriežot pēc tēmas nosaukuma :D

O jā! Zemenīte arī mums pievienosies. Vo tas jau būs īsts svinger gugel mugels... :))

Jā? Un cik tad daudz biedru ir klubiņā? ;)