Lūdzu padalieties pieredzē, kad sākāt izjust jūtamus uzlabojumus. Interesē tiem, kam panikas lēkmes, psihosomatika utml. Eju pie psihoterapeita 1.gadu un 2.mēnešus 2xnedēļā. Pirmie apmēram 9.mēneši pilnīgs murgs tieši fiziskā ziņā (lēkmju laikā asinsspiediens 180, sirds arī līdz 180 saskrienas, galvas reibšana, trauksme, atviļņa problēmas utt.) pēc tam mazliet labāk, tad atkal sliktāk un tā visu laiku. Tagad atkal pēc kārtējās lēkmes,ko mana daktere jau noraksturoja nekā veģetatīvo lēkmi, bet disociatīvu, ir pilnīgs sviest. Sajūta tāda, ka pa šo laiku uzlabojumu nekādu (ļoti minimāli). Jau pazūd ticība, ka varbūt reāli uzlabojumi. Varbūt jāpamaina psihoterapeits? It kā jau liekas, ka mums saskan, bet pēc briesmīgajām lēkmēm, rodas šaubas, varbūt nevelk un nemaz nevarēs palīdzēt atrisināt manas problēmas? AD nelietoju, jo visi mēģinājumi uzsākt beidzās ar vēl lielākām šausmām. Vienīgais glābiņš Xanax.

no kā ir lēkmes? varbūt tās ir reakcija uz psihoterapiju un bailes no tās. tas var nozīmēt arī, ka nelaid terapeitu klāt. kāpēc neuzprasi terapeitei, lai pasaka savas domas?

ja tā ir kāda no dzīļu terapijām (psihodinamiskā), tad tas būs ilgi, jo veicamās izmaiņas ir dziļas. ja ir panika, tad es laikam nezinu nevienu, kas būtu ticis galā bez 4–5 gadiem. psihoterapija jau nav ārstēšana, bet personības struktūras mainīšana.

ja Tu gribi tikai tikt vaļā no simptomiem, tad jāiet uz kognitīvi biheiviorālo vai citu īso. varbūt Tu esi tāda, ka Tev gribas visu ātri. bet īsās terapijas negarantē, ka problēmas pēc laika nebūs atpakaļ.

man palika riktīgi slikti pēc 2 gadiem laikam, kad es pakāpeniski sāku bīdīt dzīvi uz citiem pamatiem. neko darīt, kādu laiku lietoju zāles.

terapeitu vienmēr var mainīt. kaut vai lai pārliecinātos, ka ar nākamo uzkaries turpat :)

Nu jā, par uzlabojumiem, man bija tā, ka pirmie bija jūtami jau pirmajās nedēļās (vispirms pārgāja neciešamās galvassāpes vai vismaz pārtapa par ciešamajām). Bet tomēr šis un tas atnāk atpakaļ.
Nākamais, ko teikšu, ir tikai un vienīgi mana pieredze, lai kāds nedomā, ka kaut ko reklamēju. Bet nu, ir tā, ka vismaz man kā cilvēkam ar ļoti ķermeniskām psihes reakcijām noderīga bija ķermeniska pieeja, ko praktizē mans psihoterapeits un vispār virziens, kam viņš pieder. Nezinu gan, pie kā Tu ej un kā notiek šīs sesijas, kas ir tās pielietojamās metodes.

vispār jau gudrīši saka, ka skolai (metodei) nav nozīmes; ja patīk terapeits, patiks arī metode. tā ir neapzināta izvēle. man arī ķermeniskas reakcijas vienmēr dominējušas, bet eju pa citiem ceļiem

Droši vien, ka tā ir, man nav bijis iespējas pārbaudīt. Noveicās īsto terapeitu atrast ar pirmo vizīti. :-))

Bet vispār par metodēm: noveicās man nesen pamēģināt arī grupu terapiju (par ko pirms tam bija liela skepse). Secināju, ka lielas lietas notiek, individuālajā terapijā vēl tik dziļi nemaz nebiju tikusi, nu, tur parastie stāsti par aizsardzības mehānismiem, koķetēriju ar terapeitu, u.tml. Grupā īsti nevar šito visu izkontrolēt, viens stāsts spēcīgi norezonē, vēl var atmest ar roku, bet tad vēl viens un vēl, un tad pēkšņi no pašas gāžas ārā lavīna. Bet izkustinātas ļoti vērtīgas lietas.

It kā jau pēc katras lielās lēkmes pati vai ar terapeita palīdzību saprotu kāpēc tā notika. Bet šausmina jau to lēkmju apmērs, jo tās nepaliek vieglākas, un pierast pie tām arī kaut kā nesanāk, un neizdodas no tām izbēgt. Jā es gribu rezultātu ātri, bet saprotu jau, ka tas nav izdarāms pāris mēnešu laikā, esmu jau gatava strādāt ar sevi ilgstoši, bet tās fiziskās izpausmes neļauj dzīvot.

gaga:

Ko nozīmē ķermeniska pieeja?

Vajag pie kārtīga veča iet. Tad viss būs kā vajag... Pie vecenes tikai vēl histērijā var iedzīvoties... Un kā nav labums? Parēķiniet cik naudas esat samaksājusi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Tur jau tā lieta, ka terapeite pārāk mierīga un nosvērta, varbūt tieši jāpamēģina, kas pretējs?

nezinu, lapsiņa...

pretējs parasti ir direktīvāks. tas var baigi uzraut uz augšu. nedomā, ka tas nez kas vieglāks ir. bet, ja ir šaubas, tad taču var izmēģināt.

aizej pie Rudzīša :)))
vai Deģes :)))

Pirmkārt, padomājiet, no kā dzīvos terapeits ja terapija būs efektīva...

Otrkārt, terapeits visupirms ir draugs. Jā, jā, tas pats draugs kas citiem ir par brīvu...

Treškārt, psihoterapija nav kāut kāda ārtnieciskā procedūra kuru aiziet un saņem. Tā nav klizma, kad vajag paciesties lai efekts būtu lielāks...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ķermeniskā pieeja, cik zinu, nozīmē gan tieši ķermeņa sajūtu apzināšanos, gan tīri fizisku kontaktu (un te nav domāts nekas piedauzīgs, sorry, ja kādam jāviļas:-)). Man ir bijis tā, ka terapeits prasa, kā mans ķermenis sajūt kādu no emocijām, kur ķermenī dzīvo, piemēram, dusmam vai bailes, kādas ir reālas vai iedomātas ķermeņa sajūtas vai darbības. Reālas, es domāju, piemēram, saspringti muskuļi vai nelabums, bet ir jau arī visādi "it kā". "It kā stīpa ap galvu", "it kā akmens uz pleciem", nu tās varētu būt tās populārākās.
Un tad ir arī pieskāriens, piemēram, reiz, kad uznāca man kārtīga raudāšanas lēkme, mans psihs visu laiku, līdz nomierinājos, turēja roku man uz muguras.
Bet tie ir piemēri no personīgās un pavisam vēl nielielās pieredzes. Noteikti, ja ieguglo, var atrast vairāk.

Ku!, es jau it kā saprotu tavu sāpi un milzīgu apvainošanos uz visiem pasaules psihoterapeitiem. Bet mēs jau te neviens neesam psihoterapeits, lai to sāpi bezgala ilgi uzklausītu.

jā, ku!, beidz te dīkt... esi vecis vai nē

gaga, tas ir poa, ne?

Man tieši ir radies iespaids (varbūt maldīgs), ka manam terapeitam ir apriebies klausīties par manām ķermeniskajām izpausmēm, jo kādu pusgadu man liekas, ka es vispār neparko citu nerunāju. Un rociņu man viņa nekad nav turējusi, pat tad, kad pie viņas kabinetā man slikti ir palicis.
Vispār jau laikam sapratu, ko es no terapeita pēc pēdējās briesmīgās lēkmes gaidīju un nesagaidīju - uzmundrinājumu, ka viss iet savu gaitu, un ka viss būs labi. Vai es vispār varu to no terapeita gaidīt?

tas, ko apraksta gaga, nav rociņas turēšana.

un tas, ko Tu tagad gribi, ir atbalsta terapija, bet Tev jau nav šizofrēnija...

cilvēks, filozofiski ņemot, ir pilnīgi viens šai pasaule. arī tad, kad viņam ir grūti.

Runcene

Jā varu tam visam piekrist. Bet tas, ka es gribu kādu skaidrību tajā procesā, kas ar mani notiek un notiks, tas taču ir normāli? Esmu gatava iet pie terapeita arī 5.gadus, lai varētu dzīvot harmonijā ar sevi un citiem, bet 5.gadus arī fiziski mocīties neesmu.

tad saki terapeitei, ka neko nesaproti; mēs jau te varam sarakstīt nezin ko, ja ir laiks, bet gudrāka Tu netiksi.

viena no atziņām, ko es guvu, bija tā, ka ar tādu līdzšinējo dzīvi ātri labi palikt nevar. ja Tu kategoriski gribi ātri justies labi, tad vienīgais, ko es zinu, ir labs psihiatrs.

ar terapeita maiņu arī jārēķinās, ka nākamjam paies laiks, kamēr Tevī iebrauks. tad jāiet pie gaišreģa.

Runcene, jā, POA. Pēc latviski pieejamo resursu izpētes man šis virziens patīk vislabāk.

Bet par uzmundrinājumu: tas, ko šajā pusgadā esmu iemācījusies, ir vismaz psihoterapeita kabinetā skaidri pateikt, ko es gribu, kas man patīk, kas krīt uz nerviem. Nu, ja vien vispār tajā brīdī to visu spēju apjēgt.

Par to, kas psiham apriebies vai nav apriebies, es gan īpaši nedomāju. Par viņa darbu maksāju ne jau nu mazo naudu. Un es jau neesmu uz dzīvības un nāves robežas, ja viņš netiek galā ar mani, viņam ir tiesības pateikt uz redzēšanos. Bet vispār man liekas, ka ar to klātbūtnes dziļumu, ko piedāvā psihoterapeits, tur ir mazliet dziļāki jautājumi par "apriebies klausīties". ;-)))

mjā, gaga, Tu esi baigi apķērīga :)

lapsiņa, pamēģini mazliet atslābt tais sesijās, un dziļi ieelpot arī. varbūt Tu sajutīsi ko vairāk. tagad vārās putra :)

Nu redz ar to atslābšanu tā pagrūtāk iet, to es arī pa visu gadu neesmu apguvusi. Es jau tā visu laiku jebkurās attiecībās vainoju sevi, ka es jau ar tiem lielajiem ku kū, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Beidzot es esmu gatava vainot arī terapeitu, ka viss neiet tā kā man to gribētos, jo šajās attiecībās mēs arī esam divi, netikai es viena, kas kaut ko nesaprot.
Nav jau tā, ka es savam terapeitam nesaku, kas man nepatīk, neapmierina utt. Tikai viņa atbildes, laikam, jau līdz manīm ne vienmēr aiziet.

gaga un Runcene

Nav man nekāda apvainošanās. Un sāpe man ir tikai par tiem cilvēciņiem kas mokās... Es esmu nācis šeit lai Jūs izglītotu. Citādi šajā ēnainajā psihiskās veselības ielejā reti kad iespīd gaisma un Jums nemaz neienāk prātā, ka cilvēks pats var mierīgi pārvarēt visu tos grūtumus ja vien viņam ir pareizs skatiens uz lietām...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!
ja pareizi nopratu no citiem tekstiem, tad mitinies/dzīvo nepilsētā?
Tāpēc prasu, ka interesē, vai tiešām ir tik daudz visur to lauku māju/īpašumu, kuriem it kā vajag kaut kādus pieskatītājus? (ka neprasa īres maksu, bet tā kā bartero ar abpusēji izdevīgiem nosacījumiem)

Es esmu galīgā ''dimbā''. Man laikam ir jāmeklē kāds radikāls risinājums. Iespēja kaut kur aizlaisties. Jo jau tagad atrodos uz tādas pīšļu stadijas.... ka emocijas burtiski sabrucina mani. :(
Pamēģināju šodien atkal par sevi pacīnīties, jo drausmīgi apnikusi tā ''kāpšana uz galvas''. Uzdrošinājos skaidri un gaiši pateikt savu protestu, bet tā kā esmu psihiski nepilnvērtīgs cilvēks, mani iemina vēl dziļāk zemē... Tagad mani ir jānorij vēl lielāks krupis, ne tikai pati lieta, ko gribēju sev veiksmīgi atrisināt, bet arī vēl otrs pazemojums...

Varbūt arī kādi citi ziniet, kur būtu tāda iespēja, teiksim pieskatīt kādu īpašumu, ar iespēju tur dzīvot kādu laiku? Saprotu jau, ka zināmā mērā tā ir utopija...

Es atbalstu noturīgas,stabilas attiecības.Nemainu psihoterapeitu. Šad tad ir vērts atpūsties vienam no otra pāris mēnešus, jo pa šiem mēnešiem dzīve iet savu interesantu ritumu, ienāk jauninājumi dzīvē un satiekoties ir viens otram ko sacīt.

ezīte

Jā, nu jau apmēram gadus 3 kā neesmu vairs Rīdzinieks... Kopumā tas ir diezgan garš stasts bet pavērsiens tomēr negaidīts arī priekš manis neskatoties uz to, ka uz tādu soli briedu jau sen... Taču kopumā ļoti pozitīvi jo kā reiz sakrita ar ienākumu samazināšanos pilsētā. Nenožēloju pilnīgi nemaz...

Kas attiecas uz brīva īpašuma atrašanu tad domāju, ka nav nekādu problēmu. Pierīgā vai pie lielām pilsētām varētu būt grūtāk bet 100 un vairāk km no Rīgas domāju, ka diezgan mierīgi... Tikai jārēķinās ar to, ka nebūs jau nekādi smalkie apartamenti. Pirmkārt kā likums viss būs pamatīgi jātīra. Otrkārt šīs tas būs jāremontē. Ar to jārēķinās...

Tā kā utopija tā nav pilnīgi nemaz... Painteresēšos savos pagastā, varbūt kas ir... un es pat zinu kur interesēties...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

...uz Rīgu...
...ja rokas neaug no nepareizās vietas un daudz maz pieturas kāposts, tad remontēties var...un sameklēt mitekli arī...

...vispār kustoņiem dzīvei piemērotāka vieta ir lauki...75 % stresa no sūda pilsētas dzīves...un pstrpista smadzeņu jāšanas...:)

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Vajag pie kārtīga veča iet. Tad viss būs kā
> vajag... Pie vecenes tikai vēl histērijā var
> iedzīvoties... Un kā nav labums? Parēķiniet
> cik naudas esat samaksājusi...

:-)
zobārsts saņem naudu, kad ir zobus izārstējis
a šiten, kad izārstē kādu, viņš vairs nenāk un piķis arī.....:-(
netaisnīga profesija
varbūt panikas brīdī vaig kautkādu šoku uztaisīt...
tikai kādu :-(

Pēc ku! loģikas neviens zobārsts zobus tā kārtīgi neārstēs, vienmēr atstās kādu caurumiņu, lai sāp. :-D

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Pēc ku! loģikas neviens zobārsts zobus tā
> kārtīgi neārstēs, vienmēr atstās kādu
> caurumiņu, lai sāp. :-D

opā!
dažiem patīk sagādāt sāpes,
varbūt zobārstam pašam sāp, tad jau gribas lai sāp
citiem arī :-(
tā tā pasaule uzbūvēta

kautgan KU taisnība varbūt pie večiem jāiet ārstēties,
jo dāmas nemāk sāpošu zobu izraut, tikai urbina urbina
un sāp un sāp... tikai nerubiju kur kaifs no tā.....
bet no tām bitēm jau neko nevar saprast, stulbi radījumi...