Tā šo nakti es atcerēšos vēl ilgi, iesākumam pastāstīšu, iemeslu kas varētu būt risinājums, šim nakts zinātnes skatījumā murgam! Es bērnībā, ticēju dievam, apmeklēju baznīcas, bet vēl nebīju kristījies. Man arī bija sapņi, kur es slīkstu ūdeņos, man visu laiku bērnībā rādījas visādi sapņi pa velnu un dievu. Visādas fantastikas, pa galaktikām un dimensijām, tad es, es atceros sapnī, kā es mocījos ūdenī un slīku, meklēju ūdenī izejas, līdz beidzot atradu lūku un tiku ārā. Nokristījos katoļu baznīcā, un man vairs murgainie sapņi par ūdeni un dievu bija izzuduši. Pie savas nekvalitatīvās un grēcīgas dzīves, man ir rādījušies, murgi par elli, viens spilgts sapnis, biju pagrabā, apkārt nesaprotamas miesas, žogi, veci sapuvuši dēļi, cilvēka ķermeņi pielipināti pie dēļiem un es cenšos tikt ārā no tā drausmīgā šķuņa vai midzeņa, daudz ļaunu sapņi man ir pavadījuši šo pēdējo 3 gadu laikā. Nekā priecīga tikai alkohols, narkotikas, un nepareizs priekštats par dzīvi.
Šinī nakti notika kautkas šausmīgs, kautkas kas manā dzīvē vēl nebija bijis, tāpat, ja atceraties, stāstīju, kā vecmāmiņa man deva ziņu, rakstot ar manām rokām. Tad šoreiz, satiku pašu dievu to pasauli un eņģeļus. Nāk vakars aizeju gulēt, uz kādiem 4 naktī, esmu sapnī, sapnī satikos ar pašu drausmīgāko, stāv cilvēks liela izmēra ar muguru pret mani, es cenšos viņu saskatīt, mēģinu ieraudzīt, kas tas ir, bet nekādi neizdodās, man bija paniskas bailes, par to ka ir kautkas nezināms, aiz bailēm es pieceļos, eju uz savu plauktu paņemu diazepeks, izdzeru, apgāžās glāzīte ar tabletēm, un mēģinu atkal aizmigt, pār mani nāk strāva, kā elektrība, kas nāk no galvas, līdz kājām, itkā kāds man to lādēja, es aiz bailēm sāku strauji un ātri elpot, jo likās ka gals man ir klāt un sāku lūgt dievu, lai es nemirstu vēl, man likās, ka vis es miršu un manis vairs nebūs. Aiz paniskām bailēm, es pieceļos, ņemu telefonu un zvanu, 112, bet nekādi nevaru piespiest pogu zvanīt, neko mēģinu atkal iet gulēt, sāku iemigt atkal iet strāva pār mani, strāva pāriet un nāk atkal esmu atkal sapnī, sapnī redzu cilvēku(nepazīstamu būtni, pārdabisku) es mēģinu saskatīt viņa seju, bet nevaru nekādīgi, cilvēki sanākuši un brīnās par jaunumiem, kas tas tāds, visi ir nenormāli pārbījušies, no šīs būtnes, neko pēkšņi sapnī es pārmainos uz kautkādas, citu vietu, uz kautkādu celtni, zem celtnes atradās noslīcināta pilsēta, bet uz ūdens bija celtne, kas sastāv no metāla konstrukcijas, es pie viņas turos, un nāk divi cilvēki, neatceros, viņu izskatu, bet bija zaļās formās, viena sieviete, viens vīrietis, es biju tā pārbijies jo nesapratu sākumā kāpēc viņi pie manis nāk, es no viņiem mēģināju noslēpties, bet nesanāca, viņi man nāca vienalga pakaļ, bailes man bija kā īstā dzīve drausmīgas, jo man likās, ka viņi grib paņemt manu dzīvību, viņi mani noķēra, pienāca klāt un teica, nebaidies, mēs tev palīdzēsim, tas bija ārprāts. Galvenais tās sajūtas manā sapnī bija īstas, es sapnī pats kontrolēju visu, kā pats gribēju, tikai neizdevās saskatīt, tā lielā cilvēka vai būtnes. Es no tās būtnes biju tā pārbījies. Es pieceļos no rīta, eju pie plaukta, skatos zāles vietā, glāze nav apgāzsta, eju meklēt telefonu, telefons arī vitā un aizsticis es viņu nebīju. tad kā es sapnī varēju iet pakaļ zālēm, un zvanīt 112. Es sapratu, ka mans ķermenis nemaz nebija peicēlies, bija piecēlies tikai mans gars, un es biju tanī garā iekšā. Vis kas notika notika tik īsti, pilnīgi īsti es to darīju, man likās, ka es vispār neguļu. Bet īstenībā biju gulējis.
Secināju šodien, pēc visa, kas bija šonakt noticis, ka ir cita pasaule, un mums ir gars, un ir Dievs, vienalga kā jūs to nosauksiet par būtni vai kādu pārdabisku lietu, man šonakt likās, ka ir atnākuši manam garam pakaļ, jo tad kad man nāca strāva pāri ķermenim, es gribēju piecelties, bet es nepiecēlos piecēlās tikai mans gars. kad mans gars cēlās es tā biju sasprindzis likās, ka uzsprags galva. Šodien no rīta pieceļos, tāds jautrs pārliecināts, un bija parādījusies ticība, ka ir Dievs un jālūdz un jātic, un jānožēlo savi grēki, es tik dedzīgi runāju un pārliecināti jutos šodien, kā nekad. Es nezinu vai ir citas dimensijas vai kas, bet kautkas ir, varbūt dievs man dod ziņu, jo manas mokas līdz šim ir bijušas drausmīgas, es tā vēlos dzīvot dēl sievas un bērniem, ka negribās vēl mirt. nezinu, ko jūs par to uzskatāt, bet manai mammai arī bija tādi sapņi, un mani vecāki un vecmāmiņa, iet dieva ceļu, un sanāk, ka dievs mani soda, un rāda, kāda man ir misja šinī dzīve, jo sākumā es dzīvoju grēcīgu dzīvi, manī bija sakrājies ļaunums, kas ēda mani kopā, un grib, tas sātans jau ir mūsu ļaunums, kas bojā šo mūsu dzīvi, kā saka, veselā miesā, vesels gars. Mēģināšu iet uz savu sākuma punkta dzīvē, uz katoļa baznīcu un lūgšu piedošanu, par saviem grēkiem, mēģināsu attīrīt savu dvēseli no ļaunuma, pareizi teica, viens paziņa, ticība nāk no sirds, nevis no smadzenē. Es ceru ka tikšu ārā no ši purva, kautgan man bik, šķebināja, tirpst, labais vaigs un galva, un itkā domas atkal mēģināja ieurbties manā galvā. Vot tā viņš ir baigi traki!
P.S. Aizmirsu. Beigās sapnī, es tanī dzelzs konstrukcijas celtnē, palīdzēju viņiem kombinēt, kopā kautkādas konstrukcijas, liku kopā.
Edited 2 time(s). Last edit at 01.03.2011 20:53 by puce.