Aixej Enfuego uz baznicu un izstasti to visu priesterim,tur Tevi pienems

Mani nepienjeema, jaaiet uz svetdienas skolaam.

Ej uz citu baznicu

Katoļu baznīcas ir politizētas.

Mani mēģina Psihiatre no Klonazepāna tabūt most. Izrakstīja atkal visādas kombinācijas.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.02.2013 11:31 by enfuego.

mjā..interesants dzīvesstāsts..tik ceru,ka Tu ar visiem saviem iepriekšējiem "korišiem", paziņām un tjipa draugiem vairs sakarus neuzturi? Kam Tev tādi draugi?
sākat abi ar sievu dzīvi no jauna, bez veciem paziņām, un sakariem, tad būs vieglāk..jo vecie sakari tikai maisās pa dzīvi un mēģina novest no ceļa..un tad atkal visādas problēmas..aizmirsti pagātni ( protams, ka tas nav viegli ) un sākat dzīvot no šodienas..ar jaunu skatu uz dzīvi..

Nu tāpēc jau es gribu uz ārzemēm aizvākties ar visu ģimeni, jo te tie pazīstamie narkomani man jau ir apnikuši viņi nekur nepazūd, kā pa rīgu eju tā zdarova, zdarvoa! Nesanāk jau nesatikties, manā pagastā puse narkomānu. 90 procentu krievu. Pārsvarā zog metālu dzer to4ku un sīkie lieto marihuānu un v;ēl tur ko līmi osta, nu padibene ir mans miests!



Edited 1 time(s). Last edit at 26.02.2013 11:50 by enfuego.

Nu tad ar steigu prom no LV..vai arī uz kādu Latvijas citu galu jāpārvācas..jo ja Tev viņi ir apkārt,, tad tā no pagātnes netikt vaļā.

Tas nekas ka ir politizeta baznica un citadi sakompromitejusies,savu uzdevumu ta pilda,jo tads ir apsolijums

Cik noprotu Tev vispār normālu draugu nav, visi Tev ir šitādi, nekādi? Nu tad jau tiešām nav brīnums,ka vislaik noraujies no pareizā ceļa..

Njā...Žēl man Tevis...Njā..Laikam jau principā te ir vainīgi Tavi vecāki. Mans uzskats vienmēr bijis ir tāds - labāk 1 vai 2 bērni, bet mīlēti, aprupēti, apģērbti utt Lai nav jāsitās par katru santīmu un es neredzu kā bērni aug, uzaug, ko dara, kamēr pelnu iztiku un mājās pārrodos naktī, Un pēc tam nožēloju,ka esm par maz viņiem veltījusi laika un uzmanības, par maz devu mīlestības utt un beigās izaug par bandītiem vai narkomāniem. Tāpat ir ari ar apģērbu utt. Labāk tad tiešām 1 vai 2 bērni, kuriem es varu sagādāt visu - labas drēbes, grāmatas, rotallietas utt, lai nav tāda situācija kā Tev - kauns iet uz skolu, jo bērni smejās par Tevi, ņirgājās, jo esi nabadzīgi apģērbts. Bērni ir nežēlīgi!

Es vēl ieteiktu Tev padomāt par vēl kaut ko...Tev ir slikta dzīves pieredze, tik daudz ko sliktu esi redzējis, izbaudījis...Padomā, vai vēlies, lai Taviem bērniem būtu tāda pati dzīves pieredze un ja nē, padomā, ko vari darīt lietas labā. Padomā,kā būs, kad bērni ies skolā, ko runās citi bērni par Tevi (ja netiksi vaļā no atkarībām) un kā cietīs Tavi bērni. Es neko nepārmetu, bet gribu lai aizdomājies! Lai veicas piņemt pareizo lēmumu!

Māmiņa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Njā...Žēl man Tevis...Njā..Laikam jau
> principā te ir vainīgi Tavi vecāki. Mans
> uzskats vienmēr bijis ir tāds - labāk 1 vai 2
> bērni, bet mīlēti, aprupēti, apģērbti utt
> Lai nav jāsitās par katru santīmu un es neredzu
> kā bērni aug, uzaug, ko dara, kamēr pelnu
> iztiku un mājās pārrodos naktī, Un pēc tam
> nožēloju,ka esm par maz viņiem veltījusi laika
> un uzmanības, par maz devu mīlestības utt un
> beigās izaug par bandītiem vai narkomāniem.
> Tāpat ir ari ar apģērbu utt. Labāk tad
> tiešām 1 vai 2 bērni, kuriem es varu sagādāt
> visu - labas drēbes, grāmatas, rotallietas utt,
> lai nav tāda situācija kā Tev - kauns iet uz
> skolu, jo bērni smejās par Tevi, ņirgājās, jo
> esi nabadzīgi apģērbts. Bērni ir nežēlīgi!

Tu baaaiiigi gudri runā, Māmiņa! Kad bērni rodas, tad viņi ir! Un ja nu nejauši, neplānoti gadās, ko tad darīt- "taisīt cauri"? Mēs saviem vecākiem esam 4, visi jau pieauguši. Zinu, ka jaunākais no mums ir nejaušais, neplānotais bērns- dzimis tieši gadu pēc trešā. (Ceru, ka viņ; to nezin!). Vecākiem bija grūti, mums bērnībā nebija kabatas naudas un saldumi bija jādala "uz galviņām".
Toties, tagad, kad esam lieli, krīzes situācijās izjūtam, ka "Kalniņi (uzvārds mainīts)- tas ir spēks!" Kad māsa bija bez darba, mēs pārējie viņai pa druskai sametām. Kad man vajadzēja studiju naudu, māsa manis dēļ paņēma kredītu, kad slimoju- man bija, kam palūgt, lai palīdz man saimniecībā, utt.
Ja man ir slikti, man ir vismaz 3 izvēles, kam piezvanīt.
Un kur nu vēl tādi extra pasākumi, kā vecāku slimošana un bēres, dalītas uz 4, nevis uz 2 vai 1 cilvēka pleciem!
"Kalniņi- tas ir spēks!"
Paldies manam tēvam, ka esam 4- tas bija viņa sapnis!
Paldies tēvam arī par to, ka viņš mūs kopš bērnības mācīja, ka mums vienam otram jāpalīdz!

enfuego Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Mani mēģina Psihiatre no Klonazepāna tabūt
> most. Izrakstīja atkal visādas kombinācijas.

...pizdec...atkal šaibas, šaibas, šaibas...un atkal atkarība...sviests...

...nu, izlasīju Tavu bēdu stāstu...un???...vakardiena bija, šis brīdis, kamēr klabinu klavu, jau IR pagātne...un dzīves pamatos eksistē tikai nākotne...ko rocies pa izbijušo???...

...no visa Tevis rakstītā izlobīt var vienu - ak, es nabadziņš, kā man grūti bija, ai, ai, ai...gribi, lai citi pažēlo???...naivais...lielos vilcienos visiem ir dziļi pie dirsas, kas ar Tevi notiks...izlasīja - aizmirsa, aizgāja darīt savus darbus...viss ir atkarīgs tikai no Tevis paša...kamēr tas Tev nepileks, malsies kā sūds pa spaini...

...ir labais apzīmējums - self made man...piemet pimpi pie deguna un padomā par to, āzi...

Mana sieva būtu taisījusi abortu, jo bija neparedzēts trešais bērns, bet mamma un visi pārējie, atrunāja mani un sievu, sakot ka tas ir grēks iznīcinināt dzīvību, un es itkā arī gribēju lai man būtu viena meita, un viens puika, nē še tev 3 meitas.
Mana sieva stāvēja ar naudu rokā pie aborta un prasīja, pa telefonu ko darīt atstāt vai nē, smagi bija pieņemt, es teicu sievai tā, kā tu izlemsi, ar to es arī samierināšos. Nu un redz cik skaistas meitas ir piedzimušas, bet bija neplānots bērns, nu vismaz puika būtu, bet nekas arī tā meita ira ļoti smuka, un bērnu dārzā viņa ikļaujās un pieņem un mīl, es savus bērnus ar ielāpu biksēs, kā mani palaida, es tā nedaru, man bij kauns, ka mani mamma apģērbā, tā kā man nepatika, bikses par īsu, nagi neapgriezsti, džemperī ielāps. Un visi skolā tika apbižoja un ņirdza pa mani. Nu bērnu klātbūtn;e viena lieta mums nav atrisināti, tie ir patstāvīgie strīdi, starp mūsu attiecībām, itkā visu pārējo atradām kompromisu, bet bērni to redz un dzird un paši paliek satraukti. Es biju uz bāriņtiesu ar padomu, viņa bija kategoriski, pret bērnu šķiršanu un dalī;sanu, ieteica mums atnākt, kopā un aprunāties, kā psiholgs apmēram, bet sociālie pie mums ir 2 rei biju;si un nav neviena slikta vārda pateikuši, par manu ģimeni, istaba izremontēta, bērniem, plaukti ir, dzīvoju labāk nek;a soci;alaj;a mājā.

Es gribu vainot savus vecākus, bet man tādu tiesību nav jo, nezinu ko es spēšu dod saviem bērniem.
mad pirms saki ka es gribu lai mani kāds pažēlo, palasi virsrakstu zābaks tupais, man patīk ka es to esmu uzrakstījis un kāds ir to izlasījis, man nevaig lai kāds saka, ka ir sūdaina dzīve bījusi, ja es nevaru, aiziet pie psihoterapeita un samaksāt 20Ls un paraudāt, tad es to izdaru šeit forumā, jo man nav tādu cilvēku, kam gribās pastāst
it, visu to kas īstenībā, ir bijis slikti un ļoti nepareizi. Tad kad ar mammu strīdos par šiem jautājumiem, mamma visu laiku atrunājās, man nebij laika, man bij jāstrādā un visu noliedz un ja ir kautkas tāds bijis, tad vi;na to nav zinājusi. Mana mamma atkal vaino to, ka viņas tēvs mani bērnībā lutināja nepareizi, jo es dzīvoju Mežciemā un mācījos 2 dienas pagarinātā viduskolā. Nācās man palikt pie vectēva, nevis braukāt, uz skolu mazam 35 km no ciema.



Edited 4 time(s). Last edit at 26.02.2013 17:40 by enfuego.

Man draugu nav, jo nabagie un bagātie ir jau attdalījušies, draugi ir mana ģimene, man draugi nav vajadzīgi tikai paziņas ir visur apkārt. Bij man viens bērnības draugs kurš tagad strādā vācijā, bet mēs maz uzsturam kontaktu jo mums vairs nav kopēja kontakta, viņiem nav bērni, viņi atpūšās ar savusievu, a mēs kapājam savā rutīnā, nu tie kas te apkārt ir ar tiem mēs te sačupojamies. Tas loks kas man ir apkārt pie tāda es arī piederu, jānomaina dzīves kvalitāte, un vēlreiz lielu uzsveru lieku uz naudu.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.02.2013 17:41 by enfuego.

Meitiņa, mēs arī vecākiem esam vairāki bērni! Tieši tādēļ es zinu kā ir, kad daudz kā nav (arī ēst) un jānēsā drēbes, kuras palikušas no iepriekšējā bērna un pie svārkiem jāvelk brāļa nonēsātās kedas, jo kurpju nebija... Mums arī bija grūti..Ļoti! Un nestāsti man, ka "netīšām" sanāk 4 bērni". Ir tāda lieta kā kontacepcija... Es neesmu pret daudzbērnu ģimenēm, nē! Bet tas, ka apģērbt visus arī nevar normāli! Katrs dara kā viņš grib. Tu vari dzemdēt kaut vai 10, bet es saku, ka jāpadomā arī par to, kā Tu par viņiem gādāsi...Vienkārši, piemēram, ja Tu (tas nav domāts konkrēti Tev..) dzemdē 10 bērnus, tad arī domā kā par tiem gādāt, nevis piedzemdē un tad sūdzies. Par to jādomā iepriekš! Es tik saku, ka es izvēlos dzemdēt 2 un gādāt, lai viņiem viss ir (ēdiens, izglītība, apģērbs - ne no humpalām, gulta utt.)

Nu jā, katram sava dzīve ejama..tie kam nav bērnu, nesapratīs tos, kam ir un tie kam ir bērni, tie nesapratīs tos kam nav bērnu...gan jau Tavam draugam ar sievu pašam sava dzīve un savas problēmas ( kuram ta to nav ). Un pats labākais draugs ir tad, ja tas atrodas Tev blakus un Tev tā ir ģimene, kurai Tu katru dienu esi līdzās.
Ir tāds teiciens-katrs pats savas dzīves kalējs!! Tad nu kal varbūt beidzot uz citu pusi, lai dzīvei būtu cita kvalitāte un būtu arī nauda...Jo turpat sēžot nemainīsies Tev tā kvalitāte, nedz arī naudas stāvoklis.

Enfuego, nu bet kāpēc tad Jūs ar sievu neaizejat uz bāriņtiesu un neizrunājaties? No malas skats vienmēr ir svaigāks; tas reizēm ļoti noder.

Jūsu sociālais dienests nevar piešķirt kādas bezmaksas vizītes pie psihologa, lai vismaz iemācaties bērnu klātbūtnē bez tračiem iztikt?

Pats no sevis nekas nemainīsies; bet Tu visu laiku kaut kādu jēdzīgu palīdzību atraidi, tikai skrien tām zāļu tantēm (psihiatrēm) no pakaļas.

Nujā, pie psihologa būtu mazliet jāpadomā un kaut kas jāmaina, bet šitā var rullēt gadiem. Tu jau vienu raudu stāstu pirms gada rakstīji, šis ir līdzīgs; nu neraudi tik daudz, ir taču visādas bezmaksas palīdzības iespējas, bet es te nedomāju zāles un visādas izdomātas slimības.

Tas labi, ka centies bērnus nepakļaut nabadzībai; bet ko tālāk?

Un kā tad nu tā razļubiļi viens otru... mazliet bērnišķīgi izklausās. Varbūt varat sakārtot dzīvi un naudas lietas (Tu apņemies neņemt dumjus kredītus, atrast darbu), un dzīve kopā ar otru cilvēku arī izskatīsies citāda, un arī tas otrs cilvēks varbūt tomēr būs mīlams.

Kamēr nebeigsi žēloties par savu dzīvi un visur saskatīt tikai slikto, Tev nekad labāk nepaliks, enfuego! Tev ir jāmaina sava personība un skatījums uz dzīvi, ka Tu esi stiprs un varens, nevis nožēlojams - bet, ja negribi, pats vainīgs!! Neklausīsies Tu manī tagad, neklausīsies nevienā, tik malsi vienus un tos pašus tekstiņus, tāpēc arī neviens Tev vairs negrib palīdzēt, jo Tu neļaujies palīdzēt, Tu tik gribi tabletes un lai visi Tevi žēlo visu laiku. Mēģini iestāstīt, ka Tava dzīve ir nožēlojamāka par visiem citiem. Nu bet sorry, citi vispār pie bērniem nav tikuši, viņiem nevar būt bērnu, citi jau 15 gadu vecumā ir beiguši ar heroīna šļirci vēnā, cik tūkstoši cilvēku katru dienu nomirst badā, jo nav ko ēst. Bet Tu vispār neko neredzi, tikai, ka Tev vienīgajam nav paveicies.
Prāts ir spēcīgs ierocis, kā Tu sevi noskaņosi un uz pasauli skatīsies, tik labi Tu jutīsies.

Manai sievai ir tas gēnos iekšā, viņa mainās, uz labo puse tas ir tad ja es izdaru visu pēc viņas domām. Tad mums ir labas attiecības, bet kā noraujos no ceļa tā ir spārni aukšā, kautvai par katru sīkumu, ja sēžu mājās un nēsmu kautko pareizi izdarījis, man uzreiz brauc virsū, ka nav izdarīts, drēbītes saliktas pareizi. Es saprotu viņa ar
i atnākusi nogurusi pēc darba, tad ja esi noguruis, tad sēdi un ciet klusi, nē ši vēl s
ak ārdīties, būdama slima, oi, oi esmu slima, bet kad kautkas nepatīk, tā no gultas aukšā un brauc virsū, ar vīrišķīgiem uzbraucieniem. Bet nu viņai ir arī labas un pareizas rakstura īpašibas.

Nu es teikšu tā mūsu attiecības notika spontāni, es satiku viņas māsu kura bija skaistāka, bet viņai bija 2 sīkie, un nekādas perspektīvas, sapratu, ka man svešus bērnus negribās, gribās savus. Nu un tad, māsa iepazīstināja, ar savu māsu, nu pāris reizes satikāmies, un jau pēc mēneša viņa pārvācās dzīvot pie manis, nezinu varbūt tas bija viņas aprēķins, jo darbs, bērns, pa dzīvokli jāmaksā. Es tāpēc joprojām savai sievai neuzsticos, kā tiku pirmo reizi pievilts, es nespēju uzsticēties sievietēm, kad kautkas nepatīk, tad sievietes māk to pasniegt kā traģēdiju, raudāt itkā būtu tāds vāks, viņas ir baigās ziepju operas atveidotājas. NU viss mums ir noticis spontāni, un abortus sieva netais;ija, bet ja tā padomā varbūt viņa netaisīja abortus lai, ja gadienā, paliktu viena, mani uzmestu uz alimentiem un kā vientuļā māmiņa, soci viņai palīdzētu, redz te ir spēlēts uz šadiem izgājieniem, un tik biedē ar saviem alimentiem, kad jau galīgi satrakojamies.

Sieva nav kristīta, Dievam netic, da nekam viņa netic, viņaa tic tikai sev un saviem spēkiem, viņa uzskata, ka iet pie psihologa kopā izrunāties par ģimenes attiecībām un bērna audzināšanu, tas ir kauns, (ko tur iet pazorītes) es nēsmu slima un es tikai domāju pareizi, pārējie, nepareizi, es esmu trīs grāmatas izlasījis, lai mēģinātu atrast kompromisu attiecībās, un lai saprastu vairāk kas es esmu, bet sievai tas neinteresē. Un otrs ar maniem vecākiem viņa nevar sadzīvot, visu laiku kašķējās, es zinu, ka mums vajag savu dzīves vietu, bet es nespēju to nodrošināt. Vienu brīdi, es tā sakašķējos, ka pagājušo vasaru es aizgāju pie mammas uz savu istabu dzīvot, un sieva palika dzīvoklī, proti es dzēru. Nu viņa mani nelaida iekšā un palikām pie tā, kad viņa tomēr atnāca atpakaļ, atkal varbūtība, ka sieviete aprēķina, ka bez manis viņa netiks ar 3 maziem bērniem galā. Vienu brīdi es tā saplēsos(protams sitis sievu nēsmu, tikai prasās dažreiz iekraut) nometu gredzenu un saku škiramies, ja es nekam nederu, tad ej un dzīvo savu ceļu, neko viņa klusē, un saka, da nešķiršos es, es negribu šķirties, arī, jo redz sieva ir pierakstīta pie manis un deklarēta, viņa uzskata, ka man tad ir jāiziet projām. A man ar nav kur aiziet, vīrieša rīcība būtu tāda, atstāt visu un aiziet. Bet nu tas jau bija pirms, lielā stressa, kad nācās strādāt 4 darba vietās, un s;ikos uz dejām, un vēl manas psih problēmas, kas mūs padarīja vienkārši trakus. Tagad vis atkal ir mainījies un nostabilizējies, kā man teica, paies laiks kamēr salīferēsie, ja gribēs saglabāt ģimeni, jo jauni, un dumji.

Mēs jau arī ar drēbēm maināmies, nostaigātās zeķubikses, atstājam jaunākai, un ir arī labi cilvēki, kas atdod, labas drēbes par velti, jo tā viena meita izaug liela, tā dara daudzi cilvēki, izaug to bērnu dārza vecumu, skolas laikā jau būs pašam jāpērk!

Deividam!
Es esmu pagaidam bez darba, kādas izredzes tu redzi? Manas smadzenes reaģē tā, ja redzi dzirkstel es uzreiz aiz viņas aizķeros un jūtu ka tur kautkas sanāks un uzreiz manas smadzenes domā pozitīvas domas, un jūtu, ka būs iespēja izrauties, kautvai tanī steralizācijas nodaļā. Bet vēl man ir iespējas, tikai visam savs laiks šis ir Ūdensvīra laikmets un man itkā iespējas ir pavērušās lielākas. Es nebūšu apmierināts ar 170Ls mēnesī, man vaig minimums 400Ls uzrokas Latvijā. Mani ir nosacījumi, ka ja kuri man būs vienmēr, es ar mazu algu nemālu dzīvot, man vaig pelnīt, vienalga, kādā veidā, proti legāli, kā minimums 400Ls, ja tas nav tad es būšu neapmierināts, time kuriem vispār nekā nav, viņa arī nejūt atšķirību starp, labāku dzīvi, un lielāku naudu un labām atpūtām ārzemēs, tāpēc arī viņi par to tā nepārdzīvo, un nezin tās sajūtas tikai iedomājas, ka arī gribētos labāk dzīvot, bet nekad nav jutuši, kā tas ir labāk dzīvot, tāpēc viņiem ir savādāks skatījums uz to. Nesalīdzini, laukus kur cilvēki ir apmierināti, ar saviem lopiņiem, bet es esmu pie rīgā.



Edited 2 time(s). Last edit at 26.02.2013 19:57 by enfuego.

Nu bet Tu izklausies akurāt kā tās vecenītes ap 60, kas arī dzer nervu zāles par katru sīkāko problēmu, kas dažiem pat nebūtu problēma. Nav brīnums, ka sieva dusmojas uz tevi, ja tu kā ņuņņa, ne vīrietis esi. Visas tavas prroblēmas psiholoģiskas un tās nekad nepāries, ja domāsi, ka tā ir slimība. Tas ir viegls variants - man ir slimība un tad es varu neko nedarīt, gan jau zāles mani izārstēs. Bet, ja slimības nav, tad zāles tevi neizārstēs, kamēr tu pats nemainīsies.

Nē nu to ka nervu šūnas ir sabojātas, par to esmu jau pārliecinājies. Un es neuzskatu ka esmu slims, bet ir nervu traucējumi, kuriem vaig ķīmisko iejaukšanos, diemžēl tu vari sevi mānīt ka tu nēsi slims, bet tas vis ir jau pārbaudīts un iziets etaps. Narkotiku sekas paliek neatgriezeniskas, vismaz 5 gadi nelietot narkotikas vaig lai, varētu sākt atmest zāles.

Nu tu jau to nesaproti, jo tad kad ar mani notika piermā panikas lēkme, ar to arī sākās, panikas, un vēl pasliktināju savus nervu traucējumus, man jau neiroloģe brīdināja, ja šitā turpināsi, tiksi psihenē, un dzersi zāļu kombinācijas. Bet fiziskais spēks un izsturība un gribas spēks man ir iekšā vēl.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.02.2013 20:09 by enfuego.

Enfuego,kadas zales Tu tagad dzer,kapec negribi kvetiapinu?

Enfuego, sāc ar 170 Ls...Par lielāku algu varēsi domāt vēlāk. Galvenais, sāc darboties un neatstāj visu uz sievas pleciem!
Loģiski, es arī ārdītos, ja man vajadzētu uzturēt bērnus un vēl lielu teļu, kuram jāmāk pašam par sevi parūpēties un arī jādomā par to kā pabarot bērnus, bet viņš uzskata, ka pa 170 Ls neies strādāt un vēl mājās negribētu neko darīt...

Māmiņ pirmkārt es mājās izdaru sieviešu darbus! Un haltūras jau man tāpat kautkādas ira, lai pabarotu sevi man pietiek. Un ja man nav darba tad es daru to ko uz doto brīdi varu. Otrs, tā es arī darīšu sākšu ar tiem 170Ls, es tikai izsaku to ar ko es nebūšu apmierināts, tas arī viss, 28, zvanīs no kura man jāsāk strādāt.

Čau Lāsēn, es nezinu man tas kvetiapīns kautkā nepatika, jā ja kombinē kopā ar nomierinošo, tad kvetiapīns der klāt, bet pliks kvetiapīns, man izraisa trauksmi, un neskaidru galvu.

Uz doto brīdi, lai tiktu vaļā no nomierinošiem man ir šāds psihiatra kurss.

1. Sertralin Actavis 50 mg, no rīta.
2. Paroxetine Actavis 40mg, pusdien laikā.
3. Depakine Chromo 50mg, vakarā.
4. Klonazepāns 4mg, vakarā.


Es tikai nesaprotu, priekš kam man tad to kloni jādzer, ja viņa grib lai es no klonazepāna tieku vaļā?? Nu lai nomierinošie nebūtu jādzer! pamazām atmest? Viņa teica ka tas Setralin Actavis iedarbosies pēc nedēļas. Nu es secinu, ka iedarbosies tur zāļu kombinācija un tad nomierinošais vairs nebūs jādzer, palikšu uz Neiroleptiķa tikai pamazām.

Tev jau tur neviena neiroleptiķa nav... 2 gab. AD, 1 pretepilepsijas un 1 trankvilis.

Kāpēc nometi slimnīcas doku kombināciju?

Klonis 4 mg... nu nu.

Kvetiapīns ir daudz labāks; kaut kopā ar 1 tabl. kloni nekā tagad divas...

Klonazepams par daudz Tev ira,vajadzetu kombinet uz nakti kloni kopa ar neiroleptiki,kaut vai tizercinu un pustableti kloni

Enfuego, cik es saprotu, Tava sieva strādā katru dienu, bet Tu šad tad - kā un kad sanāk? Nu, tādā gadījumā te nav sieviešu/vīriešu darbu...

Mjā, mums ar Lāsēnu apmēram vienas domas :)