Bet tagad gan es saprotu, kāpēc psiholoģīte Tev lika elpot... nu jedritvai, viņa vismaz panāca, ka Tu klusē, lai pati var domas sakārtot. :D

Es jau arī esmu gana verbāla, bet ne bieži gadās satikt tik spēcīgus konkurentus. :D

Seansa laikā es visu mierīgi paskaidroju, katras savas rīcības motīvus utt :D nebiju uztraukusies ātri nerunāju :D pat biju konspektu uztaisījusi lai neapjuktu un apstāstītu ap ko lieta grozās, teiksim tā biju gatavojusies, lai nebūtu momenti kad kaut ko aizmirstu un pēc tam domāju vot šo nepateicu, to nepateicu, arī nauda nekrīt no gaisa lai beztolkā runātu. (nu tā informācija bija pa punktiem, ja viņai bija kādi jautājumi tad paskaidroju, bija vietas kur viņa jautāja kāpēc tā, bija kur viņai viss bija skaidrs, bija momenti kad viņai bija ieplestas acis no izbrīna, bija momenti kad viņa juta man līdzi,, es nezinu tā jābūt?? :D ):) Iespējams viņai tiešām tā informācija bija pa dullu :D :D

Bet jau nākamaja reizē no tā visa mēs ņēmām bailes, bet nopietni nu kkas tur nebija, tiešām tas ko viņa runāja likās pilnīgi bezjēdzīgi. Bija man vēl uz e-pastu sasūtījusi kkādus materiālus, kurus es protams biju lasījusi. Tagad domāju vajadzēja man to sarunu ierakstīt tad arī apmēram būtu skaidrs par ko es runāju :D
Man tiešām bija sajūta, ka es esmu nedaudz gudrāka par viņu(vai vismaz vienā līmenī) :D Es nezinu man vajag kādu ļoti, ļoti gudru cilvēku, nu tā kā filmās aizej apgulies izvelk hipnozē no tevis info un esi vesels :D :D :D :D :D (tā sasmējos par šo, jā ticu brīnumiem) njā, jāmeklē rokā tas psihoterapeits.
Aij nu es jau te izklausos tik pašpārliecināta :D

Tu esi izārstēta...palikusi tikai verbālā diarrea:D

Izārstēta būšu tad kad beigsies tā sīkšana :D
Tam jau tas portāls domāts lai izstāstītu savu sāpi. Teorētiski zinu daudz, bet praktiski gribas lai kāds iedod pa dirsu :D un paslavē :D
ok, sapratu gari izplūst te nevar :p

Šausmas!! šitā vārīties... Atvaino, bet man liekas apkārtējie grib klusumu vairāk kā tu.

Protams. Gribējās tikai izskaidrot kā jūtos.... bet saņemu pārmetumus par to, ka par daudz runāju, manā sarunā neviens nevar iespraukties, mani vārdi ir verbālā diareja :) Tā vietā lai uzrakstītu, neuztraucies ar tevi viss ir kārtībā vai sniegtu kādu padomu (atskaitot aizej pie psihoterapeita) nākas dzirdēt pārmetumus... Proootams... ko tad es gaidu no cilvekiem kam pašiem pilns ar problēmām.... :) Pastāstīju kā man gājis gan pie ārstiem un vispār, bet nu jā... kam tas interesē :D

Es laikam pati esmu pieradusi no pārējiem dzirdēt 10x garākus tekstus, man neliekas tas nekas šausmīgs. :) Bet nu jums laikam ir dienas gaitā čau kā iet? -Labi. uzredzēšanos :D :D (ok, tizls joks)

Varbūt nākamreiz pirms redzat garos tekstus vienkaršāk ir tos nelasīt? :)

Jaukā, no manas puses nebija tika ļauni domāts. Es mazliet paironizēju... :D

Raksti vien, te vietas gana.

Cits uzraksta vienu teikumu, bet stulbu. :D



Edited 2 time(s). Last edit at 04/20/2017 06:26PM by Runcene.

Man gan patīk, kā viņa raksta! ;))

:D nu redzi jaukaa ..kapec tevi uztrauc tas ko rakstu...pasūti mani un viss..tikai skaisti;)

Nee, nu te ir tā, ka pati esmu saņēmusi atbildes uz jautājumiem...atrast labu speciālistu..psihoterapeitu...un viss..paldies, sapratu!

Runcene un Jaukā...patiesiibā esmu jauka;)tiešam, tiešam...aicinu kārtīgi izballēties un būs forši..man jau 6tā sesdiena...tikai tāpēc, ka aizmirsu sasodiito lietussargu garderobee:D

Aij, nu viss tak kārtībā, vnk es šo portālu uztveru kā anonīmu zvanu palīdzības dienestam :D :D

Runcen, nu nav jau tā, ka neprotu pasmieties par sevi :) Vnk vajadzēja pielikt tavu komentāru lai viss tā iespaidīgāk izklausītos :p Rekur arī tā upura loma visu nedaudz pārspīlēt. :D

Un ja kas ienākot un rakstot caur datoru tiešām diezgan grūti lasīt, telefonā tas viss kaut kā ērtāk. :D

crucial333(cerams pareizi uzrakstīju tavu niku) Vismaz kādam :D Paldies! ;)

Nsss Redzi dēļ tā, ka mani nemitīgi uztrauc apkārtējo domas (pat nepazīstamu cilvēku) līdz ar to tālāk rakstīt ir grūti, jo visu laiku liekas, ka neuzrakstu kaut ko pārāk kaitinošu. Laikam jau man piemīt tas perfekcionisms, lai gan ieraugot mani un haosu man apkārt.... :D nē, nu nav jau tā, ka dzīvoju miskastē. Aij, lai to visu paskaidrotu atkal uzrakstīšu memuāru. :D bet nu īsumā. Es itkā gribu visu ideāli, bet tajā pašā laikā daru lietas kas to visu ideālismu izjauc :D Ak, jē nu kā lai to paskaidro saprotamāk? :D Nu piemēram (PILNĪGI STULBS PIEMĒRS) es varu uzvilkt kādu drēbi ar kādu pleķīti, itkā man tas pleķis netraucē, bet apkārtējie to ievēro un izsaka kādu piezīmi. Tad nu lūk, itkā pati izprovocēju cilvēku pateikt - tev tur pleķis. Tajā pašā laikā es taču to apģērbu varu nevilkt ne tā, nebūtu jādzird piezīmes? Tas itkā pa pusei apzināti, itkā neapzināti. Un lai jūs nedomājat, ka esmu ruksis un staigāju pleķainās drēbēs, tad agrāk strādāju tādā vietā kur bieži sanāca nosmērēt drēbes :D Aij, nu atkal jāpaskaidro. :D Vilku "labās" drēbes ne gluži izejamās, bet nu atkal... teiksim nosmērēju un kāds to ierauga un saka ārprāts kā tu tagad izmazgasi? to jau nevar iztīrīt utt bla,bla,bla :D es saku aij tač man vienalga, nav jau vienīgais džemperītis (man tiešām vienalga, man nav tādas mīļās drēbes, tas ir tikai drēbju gabals) Tad nu lūk laikam šajā momentā es radu to vieglprātīgo savu tēlu :) KĀPĒC CILVĒKIEM VIENMĒR JĀIZSAKA TĀS TIZLĀS PIEZĪMES. Tās tavas drēbes? ko var ņemties? :D
Nu ok, tas ir viens piemērs, bet ir daudz situācijas kuras es pati provocēju.

Njā, protams es gaidu brīnumu, ka kāds man uzrakstīs visu kas man jaizdara (kādu maģisku rituālu :D :D) un skaņa pazudīs :D Labi pietiks jokot.

Iepriekš jau atvainojos par garo domu izklāstu :D :*

Redz, psihoterapeita darbs prasa ilgu izglītību, un tas ir smags.

Tēlot to forumā nav ne godīgi, ne arī iespējams.

Es kādu laiku sarakstījos ar vienu meiteni no bērnunama, kas pastāvīgajā dzīvē bija jau savārījusi pamatīgas ziepes. Man bija divi atbalsta cilvēki, kas palīdzēja domāt, bet mēs bijām nosvīduši slapji. Tur bija vajadzīga arī cita veida palīdzība (ārsti utt.), turklāt viņa bija ārzemēs.

Psihoterapeitus trenē neiesaistīties katra klienta dzīvē līdz ausīm, citādi viņi nojuktu. Tāpēc jau arī neviens to neuzņemas tāpat vien. Es zinu, kā psihoterapija strādā, tur, lai kaut ko vispār sāktu komentēt, cilvēks būtu pamatīgi jāiztaujā, jo katram ir savs ceļš, kā viņš ir nonācis līdz tam, kur atrodas. Nav tādu vispārīgu padomu, kas der visiem. Te nav pavārgrāmata.

Tāpēc, dāmas, lūdzu neņemiet ļaunā, ka Jums iesaku speciālistu. Esmu te jau daudzus gadus un darbojos tajā līmenī, kādā forums var palīdzēt. Manu pieredzi arī te var izlasīt, neesmu sevišķi skopojusies, bet tā ir mana pieredze, kas 1:1 nav pārņemama. Diemžēl forums neder cilvēkiem, kas ir ļoti atkarīgi, ļoti bērnišķīgi. Tādi arī te ir bijuši, ļoti slimi ar halucinācijām, kas raksta privāti un lūdzas. Ir šausmīgi žēl tā cilvēka, gribas palīdzēt, bet kas mani pa to laiku baros?

Daudz nosaka arī katra cilvēka temperaments, kas ir bioloģiski noteikts, to nevar mainīt. Bet tas savukārt noteiks dažādu problēmas virzību vairākiem atšķirīgiem cilvēkiem -- tieši viņu temperamenta dēļ. Un tāpēc viss komplekts kopā nav atrisināms ar dažiem foruma padomiem.

Te varbūt kādu īsu krīzi var atrisināt, ja visi kopā kaut ko domā, bet personības un brieduma problēmas prasa citādu darbu, bez konkrētiem ieteikumiem, kad cilvēks strādā pats, bet psihoterapeits atbalsta un komentē, izvairoties dod konkrētus padomus. Tikai tam ir īsta jēga.

Es vienmēr esmu domājusi un ticējusi(brīnumam) ka cilvēks pats sevi var izārstēt. Daudziem tas arī ir izdevies ar domu spēkiem, cītīgiem treniņiem, sevis analizēšana, iepazīšanai utt.. Reizēm protams vajag kādu kas pabalsta, viedokli no malas . Labi, atzīšos, vienmēr esmu domājusi, ka farmācija ir viens liels bizness. Teiksim tie paši antidepresanti. Esmu skatījusies pašu PSIHIATRU video kur viņi pauž viedokli kā tas darbojas uz smadzenēm un vispār (ok, nemācēšu zinātniskiem vārdiem izteikties, it kā esmu lasījusi daudz grāmatas, bet tas vārdu krājums ir tāds kā ir, arī par to kompleksoju, ka daudz lietas zinu, bet nemāku izteikties) Protams, ir cilvēki kas tiešām ievilkuši visu tik tālu, ka vairs nevar bez zālēm. (pēdējā no video psihiatre stāstīja, ka cilvēki kuri vairs nevar aizmigt, reāli nevar iztikt bez zālēm, tur bija video par to cik svarīgs ir miegs, pilnvērtīga atpūta ) (atkal kkur novirzījos no tēmas) gribēju tikai pateikt, ka ar saviem eksperimentiem un visādām metodēm, gan pašas izdomātām, uzlabotām esmu saviem spēkiem tikusi galā no tādām lietām kā panikas lēkmēm, sirdsklauvēm, bija arī balsu halucinācijas pirms gulētiešanas, bet tur es sapratu kas pa vainu. Protams tā nemitīgā ieklausīšanās sevī ir smags darbs. Vienkārši man liekas es neesmu no tām kas tikai kunkst, bet daru daudz. Visgrūtāk ir tad kad viss ko daru tiek noniecināts, par visu tiek iesmiets, es nejūtu to atbalstu. Ir, grūti, bet neskatoties es tomēr turpinu iet un darīt, protams ir dienas kad nolaižas rokas un domāju KĀDA Jēga? Tāpat mēs visi nomirsim. :D Jā, esmu atradusi savas nezāļu saknes kuras man neļauj pilnvērtīgi izbaudīt šo dzīvi. Bet tā ravēšana neiet tik raiti kā gribētos... Vispār esmu atradusi daudz labus videomateriālus.. Un draugos domu biedru grupā ieteicu video sēriju kas man palīdzēja. Un tur bija sieviete kas uzrakstīja - man nepalīdzēja. Tā otrā sieviete raksta-tiešām? Cik ilgi praktizējāt? Viņa raksta pus gadu. Reāli, es saprotu, ka katram palīdz kas cits, bet reāli, man tomēr liekas, ka ir cilvēki kam vienkārši ir ērti būt par VD slimniekiem. Es neticu, ka noskatoties un praktizējot pus gada laikā nepaliek vieglāk..(kaut nedaudz vieglāk) Vispār no sevis izsecinu, ka VD ir tad ja dzīve nekas nenotiek kā cilvēks vēlas, ļoti lielu lomu spēlē bailes, teiksim zaudēt darbu un nemitīgā spriedze. Atkal kkur aizbraucu savās domās citur :D vispār kopš te rakstu garīgais šajās dienās uzlabojies, laikam jāraksta biežāk :D

Ja cilvēks neko pats nedarītu, tad neviens speciālists nevarētu palīdzēt.

Es tikai tagad savā pusmūžā saprotu, ka mūžs ir īss. Ir mirusi mana mamma un abi vīra vecāki. Dzīvs vēl tikai mans tēvs. Kaut kad mēs būsim nākamie, tāpēc ir svarīgi neizšķērdēt doto laiku. Speciālists šai ziņā ļoti var palīdzēt.

BET katra lieta, ko dara cilvēks pats, ir ļoti vērtīga, es to nekad nenoniecinu. Tā ir pieredze arī tad, ja uzreiz neizdodas, un katrs, galu galā, dara tik, cik spēj. Arī maku biezumi ir dažādi. Domāju, ka cilvēki, kas tā ērti un brīvi var aiziet pie psihoterapeita, te nenāk.

Par miegu piekrītu Tevis citētajai psihiatrei, bet, cik man bijusi saskare un cik esmu dzirdējusi no citiem, kam ir VD, depresija un citi "psihiatrijas vieglā gala gadījumi", tad psihiatri nemaz tā ar zālēm nemētājas. Manējā vispār ir diezgan nīgra, ka es vēl netieku nost no miega zālēm, bet man tagad ir pielīmējušās "vecuma" vainas, un es negribu sākt riskēt ar negulēšanu.

Lai gan VD un depresija var izpausties gana traki, parasti cilvēki tomēr ir ar veselu prātu un darba spējīgi, tāpēc nekādi nav ierobežoti censties paši.



Edited 1 time(s). Last edit at 04/21/2017 02:38PM by Runcene.

(IEPRIEKŠ ATVAINOJOS PA GARO IZKLĀSTU)
Es Tev piekrītu, ja cilvēks negrib pats tad tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un nekādus rezultātus piespiedu ārstēšana nedos.

Ja man būtu nauda iespējams nebūtu meklējusi kā sev palīdzēt, lasījusi tās n-tās grāmatas, skatījusies pamācošus video, bet zini, tas meklēšanas ceļš man palīdzējis iepazīt sevi vēl vairāk, atklāt daudz jauna. jā, iespējams ietu pie psihoterapeita un būtu tikusi galā daudz ātrāk.

Cik es esmu dzirdējusi, daudzi kam VD ārsti tomēr iesaka padzert antidepresantus (iespējams tas mūsu galā tā) Un tik tiešām cilvēki stāsta, ka tas ir palīdzējis. Bija man tāda doma, ja pati netikšu galā iešu pie psihoterapeita lai man uzraksta kaut ko nomierinošu.

BET. Pārsvarā cilvēki VD uztver ar smaidu uz lūpām (sliņķis) Tāpēc nekad neesmu baigi nevienam teikusi man ir/bija VD un ja arī kādam esmu teikusi tad tik pasmejas -tagad jau katram otrajam esot VD. Man viena paziņa stāstīja ,ka viņas kolēģei ar esot bijis VD visu laiku darbā aizbildinājusies, ka to nevar šito nevar (protams izklausās pēc sliņķa) bet viņai esot bijis tikai tā ģībšanas sajūta. un TIKAI NO TĀ vien ārsts uzstādījis tādu diagnozi. (Loģiski, ka tas ir smieklīgi, savā ziņā, sajūta, ka ārsts nevar atrast vainu un saka, jā VD, uzstāda katram 2trajam)

Bet man reāli likās, ka es jūku prātā, es skatījos uz sevi spogulī, itkā nepazinu sevi, bieži bija nerealitātes sajūtas, es itkā uz visu skatījos no malas, man likās, ka esmu vienkārši kaut kādā filmā. Es skatījos uz savām rokam man viņas likās dīvainas, citreiz likās pārāk lielas, citreiz pārāk mazas, es reāli dzīvoju vājprātā, es nevarēju nekur aiziet, bieži vienkārši paliku mājās gultā visu dienu. (jā, iespējams vēl kaut kāds depresīvs stāvoklis) No rītiem cēlos ar domu, ka dzīvei nav nekādas jēgas, nekāda prieka. bija arī, ka reiba galva,vnk viss itkā uz mirkli palika tumšs bet nekad neģību, bija tas kunkulis kaklā, bija anomālākās sirdsklauves. droši vien es daudzas lietas vairs neatceros kas bija. +vēl katru nakti bija asa sižeta murgi, kur mani galina un vēl visādas h*ņas. Bija naktis kad vispār nevarēju aizmigt. TAS TIEŠĀM BIJA LIELĀKAIS MURGS MANĀ DZĪVĒ. es vēl tagad brīnos kā paliku dzīva pēc šī visa.

Un es atšķirībā no citeim nesaucu ātro palīdzību (sakarā ar bērnības traumu, kad izsauca ātro palīdzību un pateica mammai, ka TĀS IR TIKAI IEDOMAS, VISS KĀRTĪBĀ) Iespējams tāpēc neuzticos ārstiem, ka aizejot dēļ tā gadījuma pie psihologa man lika zīmēt zīmējumu (pašā sākumā laikam par to sīkāk rakstīju)
Es tiešām nesaprotu, ja tu esi bērns, tad visi apkārtējie domā, ka esi muļķis ? Kāpēc man neviens nepajautāja kā es jūtos kā man kas izpaužas, kāpēc neviens neiedziļinās, kā jūtas bērns?? (atkal atklāju, ka jau bērnībā domāju, ka mani neuztver nopietni) Protams, es vienmēr baidījos no tā, ka manus vārdus neviens neuztvers nopietni, ka nemaz nepajautājot man kas īsti ar mani notiek man iedos nepareizās zāles.(varbūt uz dullo trāpīs un iedos pareizās :D) Nezinu, tas viss noteikti ir man zemapziņā.

Par miegu arī pati esmu atkājusi daudz vērtīgas lietas, nedrīkst ēst pirms gulētiešanas lai nebūtu murgi(labi par mieg plaši nerakstīšu, tā jau referātu atkal uzbliezu) :)

Tur bija domāts ko nedrīkst ēst pirms gulētieānas. Tas nenozīmē, ka es ēdu katru reizi pirms gulēšanas, vienkārši bija daži produkti kurus apēdot tās pašās 2,3h pirms miega izsauca murgus. :)

Ne visi psihoterapeiti raksta zāles. Tikai tie, kas bijuši psihiatri un ir atjaunojuši sertifikātu. Vnk zināšanai.

Bet citi arī tad neraksta, jo negrib ķēpāties ar seifiem, receptēm.

Tā skaņa - tinīts ir daudziem cilvēkiem, bet izārstēt to laikam nevar. Man, piemēram, tā diži netraucē, jo dzirdu to tikai, kad apkārt ir klusums. Man no zālēm pat ir bijis, ka galvā kaut kas tā kā iepīkstas, tā kā nosprakšķ. :D

"skatījos uz sevi spogulī, itkā nepazinu sevi, bieži bija nerealitātes sajūtas, es itkā uz visu skatījos no malas, man likās, ka esmu vienkārši kaut kādā filmā" - depersonalizācija, arī samērā bieža parādība, no šīs gan daudziem sanāk tikt vaļā, katram sava metode, bet it kā tas ir cilvēka psihes aizsargmehānisms, ko izraisa pārmērīga trauksme un depresija.

Balsu halucinācijas pirms iemigšanas arī nav retums, saucas hipnagoģiskās halucinācijas, kad man, atceļot AD, tādas parādījās, man pat viņas savā veidā patika, jo tās pavadīja tāda kā transa sajūta. :D

crucial33

Par to slimību ļoti daudz esmu meklējusi info. Draugos VD domu biedru grupā kaut kad sen biju atradusi sievieti kas forumā arī sūdzējās par skaņu galvā, protams aizrakstīju viņai kā viņa sadzīvoja utt.. Beigās viņa (konkrēti gan neatceros) bet uzrakstīja, ka pieveikusi savu Distoniju un skaņa pārgājusi... Bija arī kāds puisis kam rakstīju, bet viņam tā skaņa cik saprotu palika un viss.Bet arī neatceros vairs man šķiet, ka viņš teica, ka sadzīvo ar to. (iespējams dēļ tās sievietes vēl ir cerība no viņas atbrīvoties)

Tieši no tās nosprakšķēšanas vienmēr baidījos, reāli sprakšķēja bieži KĀDREIZ(nu tajā trakajā likā), tagad ļooti, ļoti reti. Es domaju, ka man vienīgajai sprakšķ! :D Tā iemesla dēļ aizgāju uz magnētisko rezonanci. :D

Jā, par to aizargmehānismu lasīju bija gan derealizācija, gan depersonalizācija! Diezgan traki, bet tiku vaļā :) Bet pirms tam dzīvoju, ka tā derealizācija un depersonalizācija bija gandrīz 24/7 jēziņ, kā es vispār dzīvoju :D reāli paralēlā dimensijā kaut kadā :D

Tās balsu halucionācijas nebija gluži, ka kāds man kko lika darīt (pasarg, Dievs) bet tādas kā izrautas frāzes, es nez, piemēram no kaut kādiem raidījumiem, TV, filmām, gūti tā aprakstīt, itkā tu guli un galvā kaut kāda bezsakaraina wtf frāze. :D Interesanti, es gan neesmu nekad dzērusi AD, vnk droši vien smadzenēs nogļukoja :D

Reāli uz doto brīdi kas ir palicis, tā ir skaņa. Vēl man jāiemācās nedomāt par to ko domā citi. Protams, es saprotu, ka katram cilvēkam ir sava dzīve, neviens neies un nedomās par mani visu laiku. Bet esmu sapratusi, ka tieši baidos no tā, ka izdarot kaut ko, pasakot kaut ko sabojāju savu tēlu (nezinu kā savādāk uzrakstīt.baigais jau nu tēls :D) Bet nu, piemēram, tajā pašā draugu lokā es teiksim kko pasaku tādu kas citiem liekas dīvains risinājums kādai problēmai un tad atskan tāds - nu jā to jau tikai tu vari izdomāt, bet ar tādu nievājošu izteiksmi, itkā es būtu pilnīga muļķe. Iespējams es pārspīlēju. Tas ir pilnīgi iespējams. Vnn gribas kādu tiešām neitrālu cilvēku nosēdināt sev blakus kādu nedēļu lai paskatās vai tiešām tā ir?

Protams nejau visi draugi ir tādi!!! Man ir arī foršie cilvēki, bet diemžēl ar viņiem tiekos reti.

Esmu baigi šajā visā iedziļinājusies, reāli saprotu, ka tas komplekss nāk no bērnības.Bet lai iztāstītu visas sakarības jums nepietiks pacietības lasīt :D Nezinu kuram bija tā teorija par bērnību, bet tik tiešām izanalizējot visu bērnību es tiešām 100% domāju, ka visas vismaz manas problēmas radās tieši tur. :) Vienkārši viņas uz kādu laiku bija pazudušas (vai ne tik izteiktas kā tagad)

Viss eju gulēt, ceru ka bija interesanti :D

Pret šo visu manas labãkās zāles bij iemīlēšanãs...visi simptomi izzuda..bet darbojàs tikai 4 mēn:) tagad atkal viss pa vecam..šalcoša skanja.krakšķis pakausī.kkãdas domas kas izlec pirms spĕju pati padomāt.laikam jau tas nav eñgelju bridinajums jeb priekšnojauta utt ekstrasensorisks;)) Gribu atkal iemiilēties:D

Jā, iemīlēšanas tiešām dara brīnumus, tur es tev piekrītu :D (vismaz tos 4.mēnešus varēji izbaudīt) :D Bet man tāda sīcoša skaņa, ir par bijis brīžie itkā zvaniņi smalki zvanītu :D Ā, un vēl, bet tas gan nav bieži uznāk tāda ļoti spiedīga sajūta deniņos, nu uz kādu labi ja pus minūti... interesanti... :)

Zin kā.citreiz domāju.ja galvu noņemtu principā viss būtu ideāli..justos vesela..viss galvā;)

Man arī pēc ļoti stipra stresa mēneša 2017.g. aprīlī parādījās troksnis ausīs /galvā. Stradiņos mani ārstēja LOR nodaļā, pēc tam bija Mildronāta kurss. Nekas nepalīdzēja. Es vēl dakterei prasīju, vai tā nav VD, viņa teica, ka nav. Tagad nupat uztaisīju MR galvai plus dupleks asinsvadiem, viss kārtībā, un aizgāju pie cita LORa pēc viedokļa, viņš teica, ka jāsadzīvo.
Man nav manos 46 gados diagnozes VD, nekad neesmu dzērusi AD. Kaut arī esmu ar noslieci uz nervu sistēmas gļukiem. Izbaudījos, uztaisīju vēl asisnanalīzes un pagaidām uzliku mīksto, ja tas troksnis ir, tad dzīvošu ar to. Kaut arī besī, ja godīgi.

Sāku nodarboties ar jogu, vismaz paliku lokanāka. Ja neko citu.

Haaa.malacis
.Dziivo.ir varianti ?

46 gados troksnis? Es domāju, ka mūsdienās tas ir normāli.
Man jau kopš pamatskolas laikiem, hah. Un pie kājas tā sīkšana, man gan ir tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju mākoņos, tāpēc varbūt arī tādas lietas netraucē. Drīzāk traucē, ka neesmu "online" pat šķietami interesantos brīžos.