Depresija vai kas?

Aizsāka Ruu 

Depresija vai kas?
30.03.2015 17:40
Sveicināti godātie dr.lv lietotāji!
Šis būs viens no tiem nomācošajiem stāstiem.

Kad es vēl pusaudzis, man daudzkārt mēdza uznākt vēlme padarīt sev galu. To izraisīja dažādi faktori, vecāku ķīviņi, viņu šķiršanās, problēmas skolā (gan mācībās, gan ar klasesbiedriem).
Viss sākās ar brīdi neilgi pirms manu vecāku šķīršanās. Skolā mani regulāri apsaukāja un ņirgājās par manīm un es nezināju kā būtu pareizi rīkoties lai likti viņiem pārstāt - es to piecietu. Kaut arī tas ilga apmēram 3 gadus, pabeidzot pamatskolu es zināju ka varēšu sākt visu no jauna - jauna skola, jauni draugi. Taču viss nesanāca tik gludi kā gribētos. Kad man bija 13 gadi, mani vecāki izšķīrās un palikām tikai mēs ar māti. Lieki teikt, tie nebija tie labākie laiki un mēs nedzīvojām visatļāvīgi, mums bija pastāvīgi jāekonomē līdzekļi, lai apmaksātu rēķinus, apģērbtos un paēstu. Pēc pamatskolas beigšanas es uzsāku strādāt pie mātes paziņas, līdz ar ko man nācās iet vakarskolā, lai dabūtu gan vidējo izglītību un lai mēs spētu izdzīvot. Jaunajā skolā es tā arī nearvienu nesadraudzējos un tai brīdī kad es to biju pabeidzis, es sapratu ka man, pārsvarā, dzīvē neviena nav.
Pēc vidusskolas es uzsāku mācības universitātē, līdz tam brīdim es biju nopelnījis pietiekami daudz līdzekļus lai samaksātu par mācībām, vismaz par to man pašam ir prieks, bet arī šeit esmu viens kā pirksts. Katru reizi tai iestādē, es vēlos lai kāds no kursa biedriem, vai biedrenēm man pienāktu klāt un kautko pateiktu.
Pa vidu tam visam mans sencis pamanījās manā dzimšanas dienā pateikt ka esmu viņa dzīves lielākā kļūda. Tātad esmu ne tikai vientuļš, bet arī nevajadzīgs. Paldies par to, ļoti motivējoši.
Jau kopš pamatskolas beigšanas esmu mēģinājis atrast savu otro pusīti, taču arī šajā laukā man nav gluži veicies. Iespējams, ka esmu absolūti debīls, jo vienmēr kad man pazib iespēja kādu iepazīt tuvāk, es atceros vienu meiteni pret kuru man bij jūtas, kura tās veikli nomīdīja. Vēl līdz šim brīdim neesmu ticis no tā vaļā. Pat tagad universitātē, ar manīm mācas kāda jauka būtne, taču ko daru es? - Sākumā mazliet iepazinu, sapratu ka man, varbūt, ir iespēja kautko mainīt manā dzīvēun tad sāku ignorēt viņu. Vienkārši, cietsirdīgi izslēdzu viņu no savas dzīves, kā visus kas man jebkad darījuši pāri. Un kāpēc es tā daru? Varu iedomāties vairākus iemeslus: Man viņai nav ko dot, man nav ne hobiju, nekādu interešu, pat ne draugu, priekškam viņai tāds kā es būtu vajadzīgs? Katru vakaru man prātā plosās domas par pagātni, par skolas laika pāri darījumiem, neizdevušāmies attiecībām, ģimenes problēmām - priekškam viņai, vai vispār kādai tādu mēslu čupa kā Es būtu vajadzīga? Kas padara visu vēl skumjāku, es zinu ka es viņai arī daru pāri.
Pēdējā laikā mani pastāvīgi nomāc arī problēmas darbā un tas, ka neko citu es sameklēt nevaru. Es neesmu sociāls cilvēks, man nepatīk būt uzmanības centrā, taču tas ir tieši tas ko tagad visur prasa - šīs dotības, kuru man nav.
Šī mugursoma ir smaga un man tā neliek mieru un nesaprotu kā lai es no tās atbrīvojos. Man ir bail kādu ielaist manā dzīvē, man ir bail kādam nodarīt pāri un man ir bail kautko uzsākt, jo tas visticamāk, kā vienmēr ir noticis, pavērsīsies pret manīm.
Man pat nav neviena ar ko parunāt par šo tēmu. Mātei ir savas problēmas un viņa man palīdzēt nevar, ir mēģinājusi, bet biegās tāpat sanāk čiks.
Tagad man jau atkal ir domas par pašnāvību, taču es nevēlos atstāt savu māti, kura par manīm visu šo laiku ir rūpējusies, vienu.

Ja kāds man kautko var atbildēt, vai patiekt, lūdzu, palīdziet man tikt ar sevīm galā!
Re: Depresija vai kas?
30.03.2015 18:28
Kā parasti tas ir šajā foruma sadaļā, lielākā daļa atbilžu jau ir ietvertas Tavos jautājumos ko Tu uzrakstiji.

Ko vēl varu teikt. Pārāk daudz Tu pievērs uzmanību pagātnei. Var domāt par vakardienu, vai aizvakardienu, bet veltīgi ir tērēt laiku notikumiem kas bijuši pirms gadiem.

Vēl samierinies ar domu, ka visiem nevar veikties.

Un ņem vērā, cilvēki piedzimst laimīgi. Mēs katrs pats esam savas nelaimes kalēji!

Un vēl, nesarūgtini mammu...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Depresija vai kas?
30.03.2015 19:00
Pirms gadiem padsmit iemaldījos vienā forumā angļu valodā un sarakstīju apmēram kaut ko tādu pašu.

Tur vispār bija aizliegts rakstīt kaut kādus suicidālus stāstiņus, tur varēja tikai kaut ko aptuveni.

Tur bija amīši, kam apdrošināšana sedza psihoterapiju, un viņi visi man teica: psihoterapeits. viss. jo ātrāk, jo labāk.

Bet viņi nevarēja saprast, ka kaut kur pasaulē tas ir normāls naudas jautājums.

Tai pašā laikā es tikai varu teikt, ka viņiem bija taisnība.

Ja Tu, cilvēks, savu līdzšinējo mūžu esi dzīvojis ar domu, ka jāmirst, jo Tu esi lieks, to nevar dabūt ārā no galvas ļoti ātri. Un visas tās attiecību lietas ir tikai sekas. Ar tādu pamatdomu var dzīvot tikai tizli un neveiksmīgi.

Tā kā es Tev iesaku to pašu, ko man kādreiz amīši. Un vislabāk ir nesākt dzīvot forumos, stāstot, kā Tev neiet, jo katra neiešana ir citāda.

Bet tāpēc psihoterapeiti ņem naudu, jo viss šis process ir sasodīti grūts arī tam, kas palīdz.

Iespējams, ka ir vēl kādi ceļi, bet visi tie, kas ir man zināmi un ir izķepurojušies puslīdz civilizēti, ir gājuši pie psihoterapeita. Normāli cilvēks neko nemaz negrib sevī mainīt, bet cer, ka viss mainīsies pats no sevis. Arī tad, ja iet pie psihoterapeita un maksā. Vismaz sākumā tāda pretestība/cerība ir daudziem.



Edited 2 time(s). Last edit at 30.03.2015 19:05 by Runcene.
Re: Depresija vai kas?
31.03.2015 18:09
Paldies Jums par jūsu atbildēm.

Ja es zinātu kā vai prastu nedomāt par pagātni, ja es to varētu izslēgt no savas galvas, tad es zinu, ka es būtu laimīgs cilvēks. Vienu brīdi man tas bija pārgājis, es dzīvoju mierā un saticībā ar sevīm, taču šobrīd tas atkal ir atsācies. Tai brīdī kad man galvā viss bija norimis, man apkārt bija cilvēki kurus uzskatīju par draugiem, ar kuriem man bija interesanti kopā. Taču tad viņi izvēlējās kādu citu manā vietā, es tiem vairs nebiju vajadzīgs un līdz ar to mūsu kontakts pārtrūka. Esmu viens no tiem kurus ir viegli izmantot, jo es jau neko pretim neprasu. Pēc tā man atsākās šie pagātnes rēgi un šobrīd, vēl papildus stress darba nestabilitātes dēļ, mani visu laiku nomāc, es nespēju koncentrēties ne uz ko. Es pat mierīgi palasīt nevaru.
Katru reizi kad kautko daru, kas neprasa nekādu mentālo piepūli - viss, galva pārplūst ar dusmām un naidu, uztraukumu un skumjām.
Zinu ko jūs teiksiet - meklē jaunus draugus, taču kur? Man nav neviena kas mani varētu iepazīstināt ar jauniem cilvēkiem.

Es agrāk ienīdu tos cilvēkus kas man bija nodarījuši pāri, taču tagad vairs ne, jo zinu ka viņi to darīja jo es to pieļāvu. Vairāk par visu es ienīstu sevi un savu bezspēcību, savu nespēju rīkoties.

Es jau agrāk esmu domājis par psihoterapiju, taču man kam tādam nav līdzekļu. Ja būtu, tad es te nemaz laiku arī nekavētu. Domāju ka te būs kāds, kas ir izgājis cauri kam tamlīdzīgam..
Re: Depresija vai kas?
31.03.2015 19:04
Nu jā, tā ir tad, kad personības tips ir tāds bērnišķīgs, mazliet naivs. (Tas nav domāts kā apvainojums, nekāda gadījumā.)

Bet tas veidojas tā, ka cilvēks, kas jau bērnībā ir juties kā liekais, vienkārši nenobriest un neredz sevī nekādu vērtību un neizvirza nekādas prasības vai tās viņam ir zemas. Tas ir jāapgūst, ar aizmiršanu tiešām vien būs par maz.

Vari pastaigāt gar veikalu plauktiem; ja lasi angliski, pameklē kādas psiholoģiskas grāmatas par to, kā labāk pazīt cilvēkus.

Ja nav naudas pshtr., tas var būt labs sākums. Tu vismaz sapratīsi, vai tas viss kā pieeja un domāšanas modelis Tevi uzrunā.

Bet galīgi nevarīgs Tu neesi, Tu esi nopelnījis naudu, esi ieguvis izglītību. Daudzi nevar pat to. Tātad, kaut arī tēvs Tevi ir atraidījis, Tu tomēr esi nolēmis nepadoties.

Bet tādiem cilvēkiem kā Tev zaudējumu brīžos visas šīs sava mazvērtīguma sajūtas padziļinās. Mācīties neizdalīt sevi cilvēkiem iedarbīgāk ir pie psihoterapeita, bet kaut kādu soli var spert arī pats. Turklāt ir psihoterapeiti, kas var piedāvāt īstermiņa palīdzību vai tikšanos reizi mēnesī, sastādot patstāvigā darba plānu.

Ja arī tas nav pa kabatai, sāc rakstīt dienasgrāmatu.

Pirmkārt, Tu dabūsi nost no kakla daļu mokošo domu. Otrkārt, kad Tu palasīsi sevis rakstīto kaut vai pēc nedēļas, ja Tu neesi garīgi traucēts, Tu sāksi pamanīt dažas pirmās sava domāšanas mehānisma kļūdas.

Bet par draugiem es teiktu, ka baisi daudz jau viņu nevajag, un Latvijā ir daudz izmantotāju. Tā kā pārāk nepārdzīvo, es pati vairākus esmu aiztriekusi, jo es nevaru ciest, ka man cenšas pielipināt trubu, pa kuru baroties. Neļauj to arī Tu.



Edited 1 time(s). Last edit at 31.03.2015 19:05 by Runcene.
egle1
Re: Depresija vai kas?
01.04.2015 21:04
Es varu teikt, ka es izgāju kaut kam līdzīgam cauri. Vēl joprojām eju. Man gan ir krietni vairāk gadu, -44. Es negāju pie psihologiem, un ne jau tāpēc, ka nav naudas - vienkārši instinktīvi jūtu, ka tas man neko nedos. Es meklēju atbildi, lasot. Daudz ko sapratu, pats galvenais - tu un vienīgi tu esi atbildīgs par savu dzīvi. Tiklīdz galvā iezogas sevis žēlošanas domas, uzreiz tās kancelēju. Es arī jūtos samēra vientuļa, bet - padomājiet - miljoni cilvēku tādi jūtas. Neviens tev klāt nepieies, neuzrunās. Pašam jāatrod. Kā? Nezinu.
Vārdu sakot, es atradu tehnikas (internetā) , kas mēž no manam smadzenēm sūdus - atvainojos - tas ir nekonstruktīvās dusmas, sevis žēlošanu, ņaudēšanu, ka mani neviens nemīl, ka es negribu dzīvot un tādā garā. Žēl tikai, ka to es nezināju agrāk, bet nekas - vēl visu var paspēt atgūt - jeb vienkārši dzīvot, nečakarējot sev smadzenes.
Man pašai arī šobrīd smags posms dzīvē, bet ja man ir atbildes - es izturēšu arī to.
Re: Depresija vai kas?
01.04.2015 22:43
No savas pieredzes varu teikt, ka viena no svarīgākajām īpašībam kas palīdz dzīvot it bezkaunība. Es bērnībā ļoti cietu no tās trūkuma. Bet ar gadiem attīstiju un izkopu šo spēju.

Iespējams, ka kādreiz kāds teiks - ar ko Tu lepojies? Bet atklāti sakot man uz to uzspļaut. Jo neviens no šiem aizrādītājiem (vai citiem tam līdzīgiem) nepienāca man klāt kad man bija grūti. Un ja arī kāds pienāca, tad iedeva kādu mazvērtīgu ieteikumu (tjipa no klasiķu darbiem), kuru tāpat nekur izmantot reāli nevar.

p.s. Nezkāpēc daudzi uzskata, ka senie klasiķi bijuši ļoti viedi. Bet nu tas ir kā uz to skatās... Uz papīra jau katrs muļķis var visādas gudrības rakstīt. Bet kād tās vajag pielietot dzīvē...!!

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Mideira
Re: Depresija vai kas?
02.04.2015 01:07
Apzināti izvēlies sev hobiju. Tā Tu uzreiz būsi interesantāks citiem un iespējams iegūsi jaunus paziņas, iespējams pat labus. Pat ja no sākuma Tev liksies, ka Tevi tur nepieņem, vienalga ej un dari. Neatlaidība dara brīnumus.
Un mēģini sakrāt naudu psihoterapeitam, ja pašam neizdodas sevi mainīt. Jo ātrāk sakārtosi sevi, jo vieglāk būs.
Es arī uz sevi dusmojos par to, ka pieļauju nepatīkamas lietas savā dzīvē. Arī trenēju bezkaunību. Sanāk diezgan viduvēji. Pēc tam pati pārdzīvoju, ko par mani padomāja, pateica.
litle mis
Re: Depresija vai kas?
02.04.2015 02:04
Ruu
nevēlies man iedod savu e-pastu?
man lidziga problema bet nevelos rakstit publiski
Re: Depresija vai kas?
02.04.2015 11:15
Paldies vēlreiz par jūsu atbildēm!
Man ir doma sākt kautko darīt, sameklēt kādu hobiju, tākā pēc kāda laiciņa noteikti iešu, kautko darīšu.

Par bezkaunību jums ir taisnība, es pārāk daudz rēķinos ar citu cilvēku reakciju, uzvedību un uzskatiem, līdz ar ko tas man laikam liek izskatīties pēc ūdenspuikas, vienmēr pakļautīga tipa. Vajadzētu darī pēc saviem ieskatiem, savam labam, arī ja tas dažiem varētu nepatikt.

Sveika/s litle mis, vari man uzrakstīt uz hellsing1@inbox.lv
Re: Depresija vai kas?
02.04.2015 13:35
Ar hobiju man ir veicies, jo kad man bija 9 gadi, es +/- jau zināju ko darīšu. Par to tiku intensīvi apdirsts no skolotāju, skolas biedru un citu vēcāko puses. Man paredzēja nākotni, ka labākajā gadijumā varēšu rakt grāvjus. Laimīgā kārtā grāvjus nekad neesmu racis un vispār es reti pieskaros lāpstai. Tā kā mana dzīves izpratne ir balstīta uz to, ka lielākā daļa pieaugušo ir liekuļi un meļi un nekautrējas celt savu pašapziņu uz mazāko rēķina.

Priekš kam man lika mācīties literatūru jā tā mani neinteresēja un nebija vajadzīga ne toreiz ne tagad? Priekš kam man vajadzēja mācīties vēsturi, kura mani neinteresēja un jau tolaik es nojautu, ka tā ir visa pilna ar falšu. Vēsture vispār ir nabagu zinātne. Bagātie vēsturi veido vai pārraksta pēc sava prāta.

Kāpēc es nevarēju pilnveidoties bioloģijā, kurā vienu brīdi biju apaļš teicamnieks? Kāpēc fizika bija tik tukša un aprobežojās ar ūdens staba augstumu un klucīša vilkšanu ar atsperīti pa galdu? Fizikā ir tik daudz aizraujoša... Kāpēc ķīmija kļuva tik garlaicīga un pārvērtās par prāta čakarēšanu? Kāpēc šīs mācības netika attīstītas? Tas viss kā reiz ir mūsdienu progresīvās dzīves stūrakmeņi. Kāpēc tika izdarīts tā, kai vēlākajās klasēs par šīm mācībām neviens negribētu pat dzirdēt?

Tie toreiz bija pieaugušie, lieli gudri onkuļi un tantes kas smalki un eleganti nobremzēja un nokāva bērnu iniciatīvu. To dzirksteli kas bija bērnos.

Man paveicās, es biju stūrgalvīgs un nepaklausīgs un dariju visu pa savam. Uguntiņa manī spēcīgi dega un mans hobijs kļuva par manu darbu. Bet daudziem citiem šo mazo dzirkstelīti nospieda rutīnas un garlaicības slogs un viņi kļuva pelēki kā visi. Viņi cēlās pelēkos rītos un gāja uz pelēku darbu pildīt pelēkus pienākumus.

Un kas visā tajā ir bēdīgākais, ka tagad tās pelēkās masas producēšana ir kļuvusi nevis mazāka bet pat vēl daudz lielāka!

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Depresija vai kas?
02.04.2015 14:02
Klasiķi ir klasiķi tieši tāpēc, ka ir parādijuši, kā izkļūt no daudzām šķietami bezcerīgām situācijām un kā tādās censties nenokļūt. Grāmatas pēdējais teikums (vai rindkopa), kas bezmaz skan kā lozungs, protams, nav ļoti palīdzošs, ja neizdzīvo līdzi visai notikumu ķēdei. Es silti ieteiktu lasīt klasiķus -- ļoti, ļoti noderīgi.

Un tas bezkaunības jeb vienkārši veselīgas pašpārliecinātības jautājums ir tas, ko palīdz iegūt psihoterapeits, ja cilvēks pats nespēj. Tam vajag zināmu treniņu, tas ir kā iet uz boksa treniņiem. Vispirms Tu uz vietas uztrenē sevi, jo terapeits ļaujas boksa maisa lomai un vēl mazliet piekoriģē un iedrošina, kā labāk sist :), un pēc tam esi gatavs līdzīgām situācijām dzīvē. Citi tiek galā paši vai arī uzķer to gammu, kādā jāspēlē. Ja nevar, labāk lūgt padomu, nekā ilgstoši mocīties.

Cilvēks var izdarīt diezgan daudz paša spēkiem (ja vien nav galīgi samalts), bet ir labi, ja kāds tajā ievada, un ir kāds, ko Tu vari izlamāt, kaut gribas lamāt māti. Bet, ja viņa, piemēram, jau mirusi, to vairs nevar izdarīt. Tad Tu iedod terapeitam drusku naudas, viņš ļaujas, ka Tu viņu lamā par mātes grēkiem, un tai laikā Tu daudz saproti gan par sevi, gan par to, kādas bija Tavas un vecāku attiecības, un arī par to, kā tas ir izveidojies, ka Tu esi tāds, kāds esi. Citi kasās pie terapeita, jo baidās iebilst mātei. Tad terapeits tā maigi uz to norāda, un tā tā bezkaunība veidojas :)

Es mazliet pakariķēju, bet tā tas apmēram ir.

Otrs labais psihoterapijas devums ir tas, ka Tu iepazīsti sevi. Visādā ziņā pamatīgāk, nekā cilvēks pats to grib, jo parasti negribas un reizēm ir arī bail. Tad var domāt, ko sevī mainīt, un iemācīties pieņemt lietas, kas nav maināmas. Tad arī mazinās bailes par to, ko kāds "padomās", kas daudziem ir kā slazda valgs vai pat akmens kaklā, jo reāli var nogalināt.

Ir jāatceras, ka visi vecāki kaut kā lieto/izmanto savus bērnus, bet daži ir tik traucēti, ka izdara to pāri mēram. Un tie jau pieaugušie bērni, kuru robežās ir iebrists pārāk daudz un dziļi, ir spiesti tās kaut kā savest kārtībā, citādi viņu teritorijā pārāk čakli nāk visādi idioti, bet viņi tos nemāk nedz atpazīt, nedz padzīt.

Un ir cilvēki, kas nelieto citus cilvēkus pārmērīgos apjomos, viņi ir pašpietiekamāki. Ar tiem tad arī var satusēt. Viņiem otru nemaz tik baisi daudz nevajag.

Ruu, un uzmanies no meitenēm, kas grib no Tevis ņemt, bet nespēj nekā dot :) Pēc tam ir baigā izmantotības sajūta un gandrīz pašnāvība. Pirms dod e-pastu, citreiz padomā divreiz. Tu vari baigi samīlēties tikai tāpēc, ka domā, ka Tev jādod un jādod šai nabaga tvīkstošajai dvēselei :) Ir ļauži ,kas domā, nujā, mēs divi tādi bailīgi, gan jau mums būs labi. Sūdu. Divi bailīgi, nedroši un nepārliecināti ir asinsūcēji per se, un sievietes ir stiprākas, jo viņai ir aicinājums jeb sūtība būt mātei ;) Kādu laiku bailīgas meitenes ir kā mātes, un viss ir jauki, bet, ja puisis atnes par maz naudas... Oho... es rakstu no foruma privātās sarakstes pieredzes. Daudzi puiši tiek šausmīgi izmantoti un pēc tam iedzīti depresijā, tāpēc brīdinu.

Un ja vēl par vecākiem. Nav jēgas iestrēgt viņu vainošanā, jo viņi dod/deva tik, cik viņiem ir vai bija. Tagad bumba ir mums, ne vairs vecākiem.

Bet vīrietim (!) jāatceras, ka viņš tiek lietots, ja mātei nav partnera. Un ar to vajadzētu uzmanīties, jo vai gan tam Jūs gribat lietot savu dzivi. Ja mātes partneris ir bijis draņķīgs, risks ir vēl jo lielāks, jo viņai vajag saārstēties pēc zaudētā. Ja sieviete ar savu bijušo vīru un arī dēla tēvu uztur sliktas vai nekādas attiecības (jo bērns tomēr ir uz mūžu), kā arī nav atradusi citu partneri, dēls VIENMĒR tiks lietots kā pseidopartneris, un viņi parasti tā arī uzvedas un izturas, jo neko nesaprot, bet tā tiek tērēti. Tai pašā laikā vīriešiem ir šausmīgi bail kaut ko teikt par savu māti. Tur arī ir vajadzīga šī bezkaunība, kaut daudzi to spēj attīstīt (ja vispār spēj) tikai pēc mātes nāves, kad pašiem reizēm atlicis dzīvot vien gadus desmit.

Tā kā ir vērts domāt par savu dzīvi jau tagad, kaut tas dažreiz šķiet riskanti. Nevajag izdalīties un izniekoties. No tā rodas tikai nošļukušās un netīrās bikses ģērbušies apkārt staigājoši alkoholiķi, kas smird pēc mīzaliem, vai cilvēki, kas dzīvo sociālās aprūpes iestādēs. Tā ir depresija, jo viņi vairs neredz risinājumu. Viņi ir padevušies tam, ka viņus notērē. Viņi ir noticējuši, ka ir nekas, ka ir kāda cita idiota (kas nerisināja savas problēmas) dzīves kļūdas vai ka nav devuši savai mātei pietiekami daudz.

Mazliet banāls salīdzinājums, bet varbūt ir iespējams iedomāties sevi kā neaprakstītu lapu, uz kuras nav absolūti nekā, un tad pafantazēt, ko uz tās gribētos redzēt.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.04.2015 14:14 by Runcene.
polārpūce
Re: Depresija vai kas?
15.04.2015 10:43
pagātni izmainīt nevar. var izmainīt tikai attieksmi. viegli pateikt, grūti izdarīt. ieteiktu riskēt un meklēt labu psihoterapeitu... izrunāt no sevis ārā savu sāpi ir ļoti svarīgi. runāt, kamēr teiktais vairs neatbalsojas pašā un nesāp. un atceries - visiem cilvēkiem ir bijuši ērkšķi dzīvē. visi ir cietuši, zaudējuši, vīlušies, sāpējuši... VISI. tas palīdz. laimīgo nav. laime slēpjas katrā pašā - kā spēj skatīties uz pasauli...
Re: Depresija vai kas?
15.04.2015 12:11
polārpūce Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> pagātni izmainīt nevar. var izmainīt tikai
> attieksmi. viegli pateikt, grūti izdarīt.
> ieteiktu riskēt un meklēt labu psihoterapeitu...
> izrunāt no sevis ārā savu sāpi ir ļoti
> svarīgi. runāt, kamēr teiktais vairs
> neatbalsojas pašā un nesāp. un atceries -
> visiem cilvēkiem ir bijuši ērkšķi dzīvē.
> visi ir cietuši, zaudējuši, vīlušies,
> sāpējuši... VISI. tas palīdz. laimīgo nav.
> laime slēpjas katrā pašā - kā spēj
> skatīties uz pasauli...


Lieliski pateikts. No savas puses gribu piebilst, ka nav pat obligāti priekš tam vajadzīgs psihoterapeits. Pietiek ar gudru cilveku kurš prot klausīties. Turklāt daži cilveki to visu var veikt paši sevī, loģiskā ceļā un nav vajadzīgs arī klausītājs. Šo spēju var attīstīt.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv
Re: Depresija vai kas?
15.04.2015 13:10
Pēc būtības ļoti līdzīga situācija manējai, izņemot ģimenes situāciju.
No sevis varu pateikt tikai to, ka, lai arī kā negribētos, ar zālēm (antidepresantiem) psihi nevar salabot. Vislabāk tiešām ir doties pie psihoterapeita.
Re: Depresija vai kas?
15.04.2015 16:29
nedrīkst jau tā uzreiz psihoterapiju slēgt, bet nu ja pašam galva uz pleciem ir un arī kādu grāmatu slinkums izlasīt nav... tad ar tajām klasiskajām depresijām un VD var tikt galā pats un bez visādiem ķīmiskiem preperātiem.
Vien nu, tā sistēma kā tāda tiek veidota, lai cilvēki būtu švakuļi un paši nemaz negribētu tikt galā... un tā nu viņi gaida kamēr kāds viņus ''izārstēs''. Visai smieklīgi, ja kaut biku iedziļinās, jo neviens cits tavu galvu salabot nevar. Un tā nu ej pa rinķi un stāsti cik visi ir sūdīgi un dzīve sūdīga, jo labāk kā nepaliek tā nepaliek :)) Bet priecāsimies par viņu maksātajiem nodokļiem, neko citu pozitīvu es te neredzu.
Bez raudātājiem jau vairs pasaule neeksistēs...



Edited 2 time(s). Last edit at 15.04.2015 16:36 by normālis.
Mideira
Re: Depresija vai kas?
15.04.2015 20:20
Raudātāji maksā kādu īpašu nodokli?
Re: Depresija vai kas?
16.04.2015 01:03
diemžēl nemaksā, bet ja tikšu deputātos maksās
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 23 pieskaita 8?
Ziņa: