Klasiķi ir klasiķi tieši tāpēc, ka ir parādijuši, kā izkļūt no daudzām šķietami bezcerīgām situācijām un kā tādās censties nenokļūt. Grāmatas pēdējais teikums (vai rindkopa), kas bezmaz skan kā lozungs, protams, nav ļoti palīdzošs, ja neizdzīvo līdzi visai notikumu ķēdei. Es silti ieteiktu lasīt klasiķus -- ļoti, ļoti noderīgi.
Un tas bezkaunības jeb vienkārši veselīgas pašpārliecinātības jautājums ir tas, ko palīdz iegūt psihoterapeits, ja cilvēks pats nespēj. Tam vajag zināmu treniņu, tas ir kā iet uz boksa treniņiem. Vispirms Tu uz vietas uztrenē sevi, jo terapeits ļaujas boksa maisa lomai un vēl mazliet piekoriģē un iedrošina, kā labāk sist :), un pēc tam esi gatavs līdzīgām situācijām dzīvē. Citi tiek galā paši vai arī uzķer to gammu, kādā jāspēlē. Ja nevar, labāk lūgt padomu, nekā ilgstoši mocīties.
Cilvēks var izdarīt diezgan daudz paša spēkiem (ja vien nav galīgi samalts), bet ir labi, ja kāds tajā ievada, un ir kāds, ko Tu vari izlamāt, kaut gribas lamāt māti. Bet, ja viņa, piemēram, jau mirusi, to vairs nevar izdarīt. Tad Tu iedod terapeitam drusku naudas, viņš ļaujas, ka Tu viņu lamā par mātes grēkiem, un tai laikā Tu daudz saproti gan par sevi, gan par to, kādas bija Tavas un vecāku attiecības, un arī par to, kā tas ir izveidojies, ka Tu esi tāds, kāds esi. Citi kasās pie terapeita, jo baidās iebilst mātei. Tad terapeits tā maigi uz to norāda, un tā tā bezkaunība veidojas :)
Es mazliet pakariķēju, bet tā tas apmēram ir.
Otrs labais psihoterapijas devums ir tas, ka Tu iepazīsti sevi. Visādā ziņā pamatīgāk, nekā cilvēks pats to grib, jo parasti negribas un reizēm ir arī bail. Tad var domāt, ko sevī mainīt, un iemācīties pieņemt lietas, kas nav maināmas. Tad arī mazinās bailes par to, ko kāds "padomās", kas daudziem ir kā slazda valgs vai pat akmens kaklā, jo reāli var nogalināt.
Ir jāatceras, ka visi vecāki kaut kā lieto/izmanto savus bērnus, bet daži ir tik traucēti, ka izdara to pāri mēram. Un tie jau pieaugušie bērni, kuru robežās ir iebrists pārāk daudz un dziļi, ir spiesti tās kaut kā savest kārtībā, citādi viņu teritorijā pārāk čakli nāk visādi idioti, bet viņi tos nemāk nedz atpazīt, nedz padzīt.
Un ir cilvēki, kas nelieto citus cilvēkus pārmērīgos apjomos, viņi ir pašpietiekamāki. Ar tiem tad arī var satusēt. Viņiem otru nemaz tik baisi daudz nevajag.
Ruu, un uzmanies no meitenēm, kas grib no Tevis ņemt, bet nespēj nekā dot :) Pēc tam ir baigā izmantotības sajūta un gandrīz pašnāvība. Pirms dod e-pastu, citreiz padomā divreiz. Tu vari baigi samīlēties tikai tāpēc, ka domā, ka Tev jādod un jādod šai nabaga tvīkstošajai dvēselei :) Ir ļauži ,kas domā, nujā, mēs divi tādi bailīgi, gan jau mums būs labi. Sūdu. Divi bailīgi, nedroši un nepārliecināti ir asinsūcēji per se, un sievietes ir stiprākas, jo viņai ir aicinājums jeb sūtība būt mātei ;) Kādu laiku bailīgas meitenes ir kā mātes, un viss ir jauki, bet, ja puisis atnes par maz naudas... Oho... es rakstu no foruma privātās sarakstes pieredzes. Daudzi puiši tiek šausmīgi izmantoti un pēc tam iedzīti depresijā, tāpēc brīdinu.
Un ja vēl par vecākiem. Nav jēgas iestrēgt viņu vainošanā, jo viņi dod/deva tik, cik viņiem ir vai bija. Tagad bumba ir mums, ne vairs vecākiem.
Bet vīrietim (!) jāatceras, ka viņš tiek lietots, ja mātei nav partnera. Un ar to vajadzētu uzmanīties, jo vai gan tam Jūs gribat lietot savu dzivi. Ja mātes partneris ir bijis draņķīgs, risks ir vēl jo lielāks, jo viņai vajag saārstēties pēc zaudētā. Ja sieviete ar savu bijušo vīru un arī dēla tēvu uztur sliktas vai nekādas attiecības (jo bērns tomēr ir uz mūžu), kā arī nav atradusi citu partneri, dēls VIENMĒR tiks lietots kā pseidopartneris, un viņi parasti tā arī uzvedas un izturas, jo neko nesaprot, bet tā tiek tērēti. Tai pašā laikā vīriešiem ir šausmīgi bail kaut ko teikt par savu māti. Tur arī ir vajadzīga šī bezkaunība, kaut daudzi to spēj attīstīt (ja vispār spēj) tikai pēc mātes nāves, kad pašiem reizēm atlicis dzīvot vien gadus desmit.
Tā kā ir vērts domāt par savu dzīvi jau tagad, kaut tas dažreiz šķiet riskanti. Nevajag izdalīties un izniekoties. No tā rodas tikai nošļukušās un netīrās bikses ģērbušies apkārt staigājoši alkoholiķi, kas smird pēc mīzaliem, vai cilvēki, kas dzīvo sociālās aprūpes iestādēs. Tā ir depresija, jo viņi vairs neredz risinājumu. Viņi ir padevušies tam, ka viņus notērē. Viņi ir noticējuši, ka ir nekas, ka ir kāda cita idiota (kas nerisināja savas problēmas) dzīves kļūdas vai ka nav devuši savai mātei pietiekami daudz.
Mazliet banāls salīdzinājums, bet varbūt ir iespējams iedomāties sevi kā neaprakstītu lapu, uz kuras nav absolūti nekā, un tad pafantazēt, ko uz tās gribētos redzēt.
Edited 1 time(s). Last edit at 02.04.2015 14:14 by Runcene.