No ārzemju soc. kampaņām zinu, ka ir cilvēki, kas ne vienmēr apzinās, ko viņi dara, uz to iedami. Citiem joprojām vajag palīdzību, un viņi ar kampaņas palīdzību cer to iegūt. Tas nav nekas slikts, tikai cilvēkam kaut aptuveni jāzina,
1) kāpēc viņš to dara;
2) un ka šim solim var būt visādas sekas.
Esmu runājusi FB par šīm tēmām ar savu īsto vārdu. Kāpēc? Reizēm nevar neko būtisku uzzināt, ja gribi palikt tikai pilnīgi anonīms. Secinājums no tā visa: mierīgi var sarunāties gandrīz tikai ar psihoterapeitiem, kaut viņiem arī ir savi privātie stāsti, tomēr viņi ir jau kaut kādā saskaņā ar tiem. Un vēl, protams, ir cilvēki, kas kaut kam tādam ir gājuši cauri vai vēl iet. Citiem cilvēkiem, "parastajiem" latviešiem, ir ļoti dīvaini priekšstati. Eiropā un visās Amerikās noteikti ir labāk. Daži mani paziņas ir teikuši par citiem paziņām :) , ka tie, izlasīdami, ka interesējos par šādām tēmām, esot reāli nobijušies, gribējuši zināt, vai es varbūt esmu ļoti slima, kā tā var būt, ka to nevar īsti redzēt, vai man ir psihozes :) utt. It sevišķi dīvaini to ir uzzināt par cilvēkiem, kas mājās mierīgi taisa galīgi ne mērenas histērijas, bet neredz to kā kaut kādu sev uzdodamu jautājumu par dzīvi. Vēl citi droši vien rakājas pa visu internetu, lai vēl vairāk uzzinātu, cik traka tad nu viņa ir :) Tas pat nav apspriešanas vērts, bet vairākas reizes bez tā, ka meklēju kādas savas atbildes un cilvēkus, kam konkrētajā jomā ir kaut kas labāk saprotams nekā man, esmu pa laikam izmetusi arī kādu pētniecisku āķi :) Vienkārši sociālam eksperimentam :) Un rezultāti rādīja, ka patiesībā daudziem cilvēkiem ir depresija, bet viņi baidās no tās, tāpēc uzbrukdami tiem, kas par to spēj runāt. Bet viņi būtu daudz vairāk ieguvuši, ja nebaidītos taujāt. Izklausās, ka viņi pat nav izmantojuši nekādas anonīmās iespējas, kaut ir forumi tepat Latvijā, tāpat arī angliski un krieviski.
Tāpēc domāju, ka kampaņa ir ok, stereotipi paši negrūs. Ja kāds ir gana drosmīgs, tad uz priekšu, bet es pašlaik negribu, jo man ir vēl dzīvi gados ļoti veci radinieki, kas jūtas šausmīgi vainīgi manas psihiatrijas vēstures dēļ. Man notiek zināms vainas kliedēšanas process ar viņiem. FB viņi nelasa, un arī nav neviena, kas viņiem kaut ko varētu pateikt, jo arī viņu draugu FB nav, tāpēc varu izpausties tur.
Sociālā kamapaņa der arī pašiem depresijas pacientiem, ja tā drīkst teikt, jo daudziem ir bijuši pāridarījumi bērnībā, reizēm smagi, un atklāta saruna ir kā grēksūdze, kā izlīgums.
Viena mana draudzene no citas valsts ir uzrakstījusi grāmatu par savu dzīvi, un viņai pēc tam ļoti uzlabojās fiziskā veselība. Viņa sakārtoja attiecības ar māti, kaut māte viņu nenosargāja no varmākām, bet gadiem pec tam raudāja, cik viņai neizdevusies meita. Viņu abu dzīve tagad ir ļoti mainījusies. Viņa gan nav lietojusi medikamentus, bet viņai aiz muguras ir vairāki psihoterapijas gadi un depresija galīgi nav bijusi sveša. Tagad viņas grāmata ir iekļauta vairāku augstskolu sociālo darbinieku izglītības programmā kā mācību literatūra. Viņa vada simpozijus un lasa lekcijas. Pirmās grāmatas iznākšana tika nosvinēta draugu un dažu paziņu lokā, nākamā tika atvērta jau papilnā zālē ar vairākiem runātājiem, kam ir tāda pati vēsture. Nu jau viņa ir uzaicināta arī uz radio.
Onkoloģija Latvijā jau diezgan labi ir iznākusi no skapja, psihiatrijai un visādām psiholoģiskām grūtībām, manuprāt, arī ir laiks.
Vismuļķīgākais ir tas, ka klausītāji un skatītāji sagaida, lai cilvēks apliecinātu, ka, piemēram, vairs nelieto zāles. Tikai tad tas ir kaut kas, tikai tad tas ir sasniegums. Tas, manuprāt, ir absurds, jo problēmas ir dažādas, ceļojums reizēm mūža garumā. To gan saka cilvēki, kas slikti pazīst paši sevi un visu mēra pēc sevis, tāpēc to it kā varētu neņemt vērā, bet tas tomēr iespaido sabiedrisko domu. Dažam ir sasniegums atrast īstās zāles un saprast, ka viņam būtu labāk, ja viņš tās lietotu. Katrs, lai arī kur atrastos savā atveseļošanās procesā, būtu pelnījis sapratni.
Sociālās kampaņas ir vajadzīgas arī vēl tāpēc, lai valsts vairāk atvērtu maku šīm cilvēku vajadzībām, it sevišķi bērniem un jauniešiem. Psihiatrija kā sistēma ir šausmīgi nabadzīga, tai ir piešķirtas tikai galējās nepieciešamības "preces".
Ja nebūtu bijušas sociālās aktivitātes, tad joprojām ASV melnādainie nedrīkstētu sēdēt pie vienas strūklakas ar baltajiem...