Atskatos atpakaļ gadu, divus, trīs un nākas secināt, ka diez ko labāk nepaliek. Vai kāds jel man var pateikt, vai tiešām būs tā, kā man teica psihiatriskajā iestādē galvenā psihiatre, ka jācīnās (lasi, jāmocās) ar melno suni būs visu atlikušo mūžu, pārāk stipri un agri tas mani skāris? Varbūt jādodas dzīvot uz citu valsti, pavisam citu dzīvi? Bet tā tač ir slimība, nevis parāds. Vai tomēr nav? Varbūt kādam ir veiksmes stāsti. Bet tie jau pa tādiem forumiem nedzīvojas.

Ā, un vēl - cilvēkiem ar psihisko slimību vēsturi ģimenē, manuprāt, jābeidz vairoties, tikai tā var izskaust šo mentālo vēzi.

Es gan, jāteic, nu jau esmu gana veca, un, cilvēks, paliekot vecāks, par daudzām lietām sāk mazāk uztraukties, turklāt tas notiek, it kā pašam nepiedaloties, jo pieredze ir diezgan nemanāma lieta. Tāpat cilvēks neredz savu augšanu garumā. Uz to var tikai atskatīties, salīdzināt, domāt, analizēt.

Šai laikā esmu iemācījusies saprast, kad man būs par daudz darāmā, domājamā utt.

Ar depresiju dažkārt ir kā ar alkoholismu -- tie ir klāt, kad esi noguris, kad esi ilgstošā stresā, kad neesi izgulējies. Principā personības tipi abos gadījumos neatšķiras. Es cenšos nepieļaut tādas situācijas.

Un, protams, man visā tajā ir palīdzējusi psihoterapija: ieraudzīt savas stiprās un vājās puses. Cilvēks nav tikai staigājoša slimība vai kāda neattīstīta personības daļa. Stiprās puses var uzturēt "dialogu" ar vājajām tais brīžos, kad nav viegli.

Daudzas lietas iemāca sastapšanās ar nāvi.

Divu gadu laikā ir miruši divi tuvinieki. Abi bija gados, bet būtu varējuši vēl dzīvot, ja nebūtu sevi nodzinuši ar nemitīgu aizdomīgumu un bailēm no visa, kas kust un nekust. Pirmajā gadījumā skrējām un visu darījām paši, visiem teicām, ka neko palīdzēt nevajag. Otrajā tik varonīga vairs nebiju un ļāvu, lai palīdz ikviens, kas ir uz to gatavs. Es tāpat biju nogurusi, bet ne izdegusi. Esmu pateicīga gan tiem radiem un draugiem, kas palīdzēja, gan arī sev, ka to laikus sapratu. Protams, tas nav viss, ko nāve māca, ir arī daudz domu par šo cilvēku dzīvi un to, kas būtu jādara citādi, lai nebūtu tādas pašas sekas. Nāve vairāk liek domāt par dzīvi.

Tāpat es apmēram 10 gadus cenšos izvairīties no darba ņēmēja statusa. Nezinu, vai tas izdosies mūžīgi, jo pašnodarbinātībai ir nepieciešama lielāka atbildības uzņemšanās, bieži tas nozīmē neregulāru un arī neprognozējamu naudas plūsmu, bet pagaidām airējos. Man nevienam nav jāatskaitās, nav ilgstoši jāpacieš stulbi klienti, mani neviens nevar atlaist, man no tā nav jābaidās. Protams, ir daudz citu risku, bet tie piederas pie dzīves. Bet es nenoliedzu, ka situācija var mainīties, vismaz uz kādu brīdi, jo darbs ir iztikas pelnīšanai. Reizēm klāt ir arī veiksmes moments.

Es gan lietoju pāris medikamentu, bet ar šīm domām nenoņemos un man ir pilnīgi pie dirsas, ko kāds "padomātu", ja uzzinātu. To man noteikti ir iemācījusi psihoterapija.

Par vairošanās pārtraukšanu un sirdzēju iznīkšanu tik optimistiska neesmu, jo vienmēr dzims cilvēki, kam agrā bērnībā būs jāpiedzīvo ne tas labākais, it sevišķi ar tagadējo feminisma un liberālisma izplatību, kad mātes vienas pašas grib izaudzināt bērnus.

Es neesmu "vairojusies", jo laikā, kad par to bija jādomā, lietoju ļoti daudz medikamentu un biju arī bērna prātā. Tā kā labi vien ir, toties es dalos ar visu, ko esmu sapratusi, un arī atbalstu cilvēkus, it sevišķi jauniešus, kam ir līdzīgas problēmas kā man, kad biju viņu vecumā. Viņi nav jāmeklē, es tādus pazīstu pa gabalu, un mēs kaut kā satiekamies.

Tāpat esmu attīstījusi ožu uz cilvēkiem, no kuru pieredzes varu kaut ko smelties. Esmu tādus sastapusi daudzviet, un kaut kā iznāk, ka notiek savstarpēja dalīšanās -- viņi var kaut ko saņemt arī no manis.

Es domāju, ka depresija tai mirklī, kad tā devusies pilnā plaukumā, ir slimība, bet tāpat ir vesela kaudze mehānismu, kā iemācīties līdz tai nenonākt un pamanīt pirmos signālus.

Tāpēc mēdz teikt: "viņš/viņa slīgst depresijā". Bet tā ir atteikšanās no atbildības, ilgas pēc bērna statusa, kas bieži, ņemot vērā cilvēka dzīves vēsturi, ir saprotama lieta, taču te atkal gribu uzsvērt psihoterapijas lomu, jo tā palīdz izaugt. Te nelīdz vārdi "beidz šito muļķošanos", depresija prasa ilgstošāku darbu ar sevi, sevis iepazīšanu utt., un, ja līdzekļi atļauj, tas ir daudz produktīvāk, ja tur klāt ir profesionālis, kas palīdz kompensēt to, ko vecāki savu traumu, slimību un brieduma trūkuma dēl nevarēja iedot.

Runcene jau daudz uzrakstīja. Mums daudz kopīga.
Par manu pieredzi:
Depresija mūža garumā. Un nu jau skaidrs, ka bezrūpīga jautrīte nekad nekļūšu:)
Apmeklēju psihoterapeitu, nedaudz lietoju zāles - var pavisam normāli dzīvot un priecāties par dzīvi. Melnajos periodos palīdz doma, ka būs jau atkal gaišāk.
Visu mūžu esmu bijusi algots darbinieks, neslikta karjera un atalgojums. Ja nebūtu apmeklējusi ps.t., droši, ka būtu invalīde.
Vairojusies esmu ar vērienu, 4 dēli. Ar visiem viss puslīdz kārtībā, pašiem jau palieli bērni. Viņiem gan bija reāls tēvs un pati ļoti piedomāju, lai savas depresijas smagumu neliktu uz bērnu pleciem.

Visu cieņu!

Nu var palasīt kādas populāru cilvēku intervijas, piem. Dace Rukšāne kā cīnās. Ārzemju zvaigznes uzsēžas uz AD+narkotikas+ pretsāpju līdzekļi un daudzi nomirst. Lasīju interviju ar vienu krievu žurnālisti, viņa cīnījās gadu desmitiem, bet tad pārgāja. Viņa teica, ka no pašnāvības viņu atturējis tas, ka kādam būs viņas atliekas jāsavāc, cilvēks nav diez ko smuks, ja pakaras vai noslīcinās.
Es pati esmu depresīva, mans organisms tāpēc streiko, bet kaut kā līdz 45 gadiem esmu nodzīvojusi. Es sev vienmēr saku: ja kas, upe tuvu. Man kaut kā ar to upi labas attiecības :D. Tāpēc savu mūžu neesmu dzērusi AD. Dēls gan man ir, dzīvoju viņa dēļ (viņš skolnieks). Esmu darba ņēmējs, cenšos cīnīties, sportoju - tas arī palīdz. Un vispār - cik varu - cenšos būt vairāk pofigiste.

Depresija nepāriet, bet lielai daļai cilvēku ar zālēm un terapiju ir vieglāk. Piedevām depresija ir kā vilnis aiz viļņa. Ir labāk, atkal uznāk sliktāk, atkal paliek labāk. Kā jau te rakstīts, ietekmē stress un dzīve. Būtībā depresiju jūtu, bet nav jau tā, ka priecāties neesmu spējīga nemaz. Ja stress, tad grūti. Bet ja ir ok, tad ir ok.

Es sāku psihoterapiju gandrīz 40 vecumā. Pirms tam gandrīz 10 gadus biju lietojusi vienīgi zāles, kas arī nepaliek bez efekta, jo rada vismaz psiholoģisku atkarību. Tādi gadi ir diezgan vēlu psihoterapijai. Ja sāk ap 20, ir cerības pilnībā tikt vaļā, jo ir vairāk resursu iepazīt mehānismu, kā cilvēks laižas depresijā. Tāpat ilgstošais periods, kad man bija tikai zāles, noteikti nenāca par labu, jo gudrāka tai laikā netiku. Zāles nekādi nepalīdz atbrīvoties no bērnišķīgās domāšanas, kurā ietilpst arī citu vainošana un savu problēmu neredzēšana, bet šīs izpausmes ļoti veicina slīgšanu depresijā -- līdz ar to daudziem vajag jaunas zāles, arvien vairāk zāļu, kamēr paliek par invalīdiem, jo domāšanas mehānisms depresiju uztur, kaut zāles to it kā mazina.

Bet tas nav jādzird kā pārmetums. Cilvēks bieži ir daudz cīnījies, tikai nepareizā virzienā, un nav neviena, kas kaut ko pasaka. Mana tuviniece, kuru augusta vidū apglabājām, padomju laikos bija izstaigājusi visus iespējamos profesorus gan Latvijā, gan Padomju Savienībā. Kamēr vēl bija kaut minimālas iespējas, tuvinieki palīdzēja ar naudu, arī viņa pati labi pelnīja, bija plaukstoša karjera darbā, ko viņa ļoti mīlēja, līdz cilvēks vairs nespēja strādāt, pat ne nomizot kartupeļus. Bet neviens ārsts, arī ne psihiatrs, nesaistīja viņas dzimtas mantojumu ar to, kas tad jau notika viņas psihē. kaut viņa pati šīs kopsakarības nojauta. Ārsti tikai atmeta ar roku un teica, ka grūti ir gājis visiem.



Edited 1 time(s). Last edit at 07.09.2016 19:32 by Runcene.

Arī es psihoterapiju sāku, kad man bija gandrīz 40. Turpinu līdz šim brīdim. Paradokss: ps.t nav lēts prieks (man gan ir krietna "veca" klienta atlaide. No otras puses, pateicoties arī tai pašai ps.t. mans atalgojums tā izaudzis, ka pietiek visam.

Es meklēju dažādas pašpalīdzības tehnikas. Daudzi teiks - nestrādā. Man strādā. Es labi zinu krieviski un krievu tauta vienmēr atradusi nereālus veidus, kā izvilkt sevi aiz matiem no purva. Starp citu, tajās tehnikās viena no galvenajām lietām - pārtraukt sevi žēlot. Tas ir vieglais ceļš uz visu - uz bomžismu, uz pašnāvību, nodzeršanos. Visi citi vainīgi, visi citi nepalīdz man, ak es nabadziņš. Pārtraukt to. Tūlīt pat. Jau vismaz 30% problēmu atrisinās.

Labdien! Es pilnīgi piekrītu tam, ka depresija, kura nevainīgi sākas jaunībā parasti turpinās visus tālākos gadus, viss atkarīgs no slodzes, stresa un pašas. Es lietoju AD un man neveicās atrast sakarīgu psihoterapeitu. Varbūt kāds var ieteikt kādu sakarīgu.

Kas sakarīgs vienam, citam var būt galīgi garām.
Iesaku izmēģināt vairākus. kaut pa vienai sesijai. Ir jābūt arī cilvēciskai saskaņai.
Savulaik 3 nederēja, bet ar ceturto trāpīju desmitniekā.

Melniem suņiem un baltiem kaķiem neticu bet ja depresija ir nopietna tad ticu ka nebūs tik viegli tikt galā. Ir jau vēl tā ka depresiju nomaina vilšanās..bērnības naivums beidzas..

narda Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Labdien! Es pilnīgi piekrītu tam, ka depresija,
> kura nevainīgi sākas jaunībā parasti turpinās
> visus tālākos gadus, viss atkarīgs no slodzes,
> stresa un pašas. Es lietoju AD un man neveicās
> atrast sakarīgu psihoterapeitu. Varbūt kāds var
> ieteikt kādu sakarīgu.

Tikai nevajag- nu nav tā!
16 gadu vecumā es gandrīz padarīju sev galu- bija jau izplānots, kur un kā striķis karāsies... 15 gadi no dzīves pavadīti, ik pa laikam domājot, ka es negribu dzīvot. Tomēr zināju, ka mani tuvinieki nav pelnījuši tādu sodu- sērot par pašnāvnieku- mani. Zāles nekad neesmu lietojusi, bet paskatoties manā CV, var redzēt depresijas pēdas- bieži un daudz mainīti darbi. Augstskolu es pabeidzu tikai 21 gadu pēc tam, kad tur pirmo reizi iestājos. Bet pabeidzu- un paldies par to arī augstskolas psihologam. Pie reizes tiku vaļā no dažiem prāta "tarakāniem".

Man nekad nav bijis daudz naudas, lai es varētu atļauties ilgstošu psihoterapiju (kaut sen jau gribējās, vajadzēja). Toties esmu daudz lasījusi par psihoterapiju, psiholoģiju, meklējusi visādas bezmaksas psihologu, psihoterapeitu konsultāciju iespējas- tādas šur tur var atrast. No katra tāda psihologa-psihoterapeita var kaut ko iemācīties. Dažreiz gadās dzīvē blakus vienkārši labi cilvēki, kas atbalsta, saprot- tas palīdz.

Arī dzīves pieredze palīdz. Ar laiku esmu iemācījusies saprast daudzas lietas, kas notiek manā galvā. Iepazinusi visādas savas domāšanas īpatnības, kas var novest pie depresijas. Tagad var būt tā, ka es pienākšu tuvu pie melnās bedres malas, bet, lai es tur atkal kristu iekšā- nu, nezin vai!

Piekrītu- kas vienam labs pshtrp, tas otram ir galīgi garām. Es izmēģināju Alsteres psihoterapeitu- man bija galīgi garām. :) Neskatoties uz to, ka tas pshtrp ir viens no pieredzējušākajiem Latvijā.



Edited 1 time(s). Last edit at 07.09.2016 23:03 by kachenite.

Apkārtējā vide var cilvēku gan celt, gan pazemināt. Ja apkārt visi ir drūmi, nodzērušies, pesimisti-varbūt labāk pamainīt vietu un sabiedrību? Pirms tam tomēr vērts saprast, no kā ir slikti? Savādāk- Tu pārcelsies uz citu pagastu, vai valsti, bet "prāta tarakāni" pārcelsies Tev līdzi

Grozies kā gribi, bet es uzskatu, ka man tas ir kopš bērnības, protams, tad nemaz to neatpazinu. Ļoti bieži ap 4 gadiem murgoju, naktīs nāca virsū panika, gulēju klusēdams pusi nakts ar terora sajūtu. Jau tad varēja nojaust, ka kaut kas ir greizi. Es pastāvīgi biju pats savā galvā, domāju, domāju... Bez iemesla varēju stipri sākt raudāt, protams, kad sākās skola iemācījos neizrādīt vispār emocijas. Ar vienaudžiem nemācēju kontaktēties. Tikai ar vecākām meotenēm vai zēniem. Ļoti jūtīgs, pārāk jūtīgs. Tagad gan vairs neko nejūtu un tā ir arī vieglāk. Ko nu padarīsi, tāds es esmu, laikam ar to jāsamierinās, jāpieņem.

Interesanti, ka vienreiz marihuānas iespaidā mani emocionāli atmeta atpakaļ uz agru bērnību, tā sajūta nemaz nebija bezrūpīga, bet gan tāda melanholiska. Saldi rūgta un mežonīga. Tas bija man tāds klikšķis un daudzas lietas represētas atcerējos no bērnības, jo tā man autobiogrāfisko atmiņu tikpat kā nav pat no pamatskolas laikiem. Kur nu vēl no pirmsskolas vecuma.

Otra versija ir, ka es atceros tikai slikto. Varbūt bija daudz laba arī, bet tagad liekas, ka bija grūti. Varbūt tāds smadzeņu triks - labās atmiņas delete nafig, jo burtiski neatceros vairs dienu savā dzīvē, kad būtu gribējis, nepiespiežot sevi, līst ārā no gultas.
Diezgan ironiski ar to atmiņu, vecāki saka, ka bija bērnībā ļoti fenomenāla atmiņa.

Nevienam, kuram jau pieaugušā vecumā ir psihiskas problēmas, bērnība nav bijusi tīrs medus. Parasti domā- vecāki bija dzērāji, vardarbīgi, utt., bet varianti ir dažādi, kā var cilvēkbērnam satraumēt bērnību, tā, ka atcerēties negribas.

Varbūt, ka tas ir kaut kas arī par Tevi: http://www.tavaiizaugsmei.com/disociat299vi-jeb-multipli-person299bas-trauc275jumi.html Tur ir arī citi raksti.

Man rados ir jauks, gudrs 4g.v puika. Viņa tēvs ir psihiski slims, pašreiz atrodas psihiatriskā slimnīcā (Zinu šo to par tēva bērnību- audžuģimene, nolaupīšana un vešana uz citu valsti čemodānā pie vecvecākiem, u.c.- nu nav tur medus!). Tēvam jau pāris gadus ir nopietnas problēmas un puiks to arī izjūt. Tikko bērnudārzā.citi bērni esot runājuši par tēviem un manam radiniekam pajautājuši: "Kas ir tavs tētis?" Četrgadnieks viņiem atbildējis:"Man jau apnicis par to runāt!" Nav normāla atbilde priekš tik maza bērna...
Tagad viņš kā bērns saka, ka viņam apnicis par to runāt, bet ko viņš atcerēsies un izjutīs pieaudzis, to es nezinu... Žēl bērna, bet neko nevaru padarīt.

(Labi, man jāstrādā- es tagad pazūdu! Mani mīļie, vecie prāta troļļi ir pamodušies un traucē man normāli strādāt. Bet gan jau tikšu galā- es zinu. Man patīk tas, ko es daru.)

,.l



Edited 3 time(s). Last edit at 17.09.2016 17:44 by crucial333.

crucial333 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Man, piemēram, problēma nav citu vainošanā,
> bet drīzāk panaceju meklēšanā, kas arī ir
> bērnišķīgi, bet šis tas tomēr ir
> palīdzējis. Psihoterapijai pietrūkst drosmes un
> ticības.


Ej un atrdodi sakarīgu psihoterapeitu LV. Haha.

.



Edited 2 time(s). Last edit at 17.09.2016 17:44 by crucial333.

Man arī ir gadījušies daži tādi, psihtrp., kam acīs $_$ spīd. Tas biedē un es taisos projām no tāda.
Kaut gan- ticu, ka var būt ir kādi, kuram patīk vienkārši palīdzēt cilvēkiem un par to nopelnīt..
To, ko es tagad daru, es daru tāpēc, ka man tas patīk, padodas un man ir liela pieredze. Patīkami, ka cilvēkiem mans darbs patīk un viņi par to arī samaksā.

Tagad psihoterapija ir slinkā cilvēka bez sirdsapziņas vieglākais naudas kāšanas veids. Kā agrāk bija visādi dziednieki un pūšļotāji, un mācītāji.

Psihoterapeiti, ar kuriem esmu sastapies- pretīgi glumekļi un glumekles.

Jā, pastāv patiesa psihoterapija, bet 90% no viņiem ir šarlatāni. Jamāk pašam atsijāt pelavas.

Draudzē esmu redzējis pietiekami daudz jauniešu, kuri tika dziedēti no depresijas. Atejistiem ir grūtāk.

.



Edited 2 time(s). Last edit at 17.09.2016 17:13 by crucial333.

Arī es zinu cilvēkus, kuri ir dziedināti Dieva spēkā, bet es vai nu nespēju noticēt, ka ar mani tas iespējams vai kā citādi esmu vāja un pagaidām nesanāk.Man ļoti svarīgi ir nepazaudēt darba spējas depresijas dēļ. Ģimenei arī ir liela nozīme.

‍



Edited 2 time(s). Last edit at 10.12.2017 01:09 by crucial333.

Jūs te jaucat divus jēdzienus: Dievs un Jēzus. Par Dievu vai dieviem kā augstāku spēku runā visas reliģijas. Bet tikai kristietības "galvenais varonis" ir Jēzus Kristus. Kristieši tic, ka Jēzus ir Dieva dēls, kurš atnāca glābt pasauli un izglābs arī viņus.

Citas reliģijas negaida Dieva dēlu atnākšanu, nedz arī kādu citu glābēju. Viņiem dievs ir kā sods par grēkiem,vai kā Visuvarenais Labdaris. Nav obligāti jābūt kristietim, lai ticētu Dievam.

Var ticēt Augstākam Spēkam dažādos veidos- viss ir atkarīgs no katra cilvēka fantāzijas. Dažu labu izdziedinās Krišna, vai kaimiņu Martas aura- ja vien cilvēks tam tic...

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcene jau daudz uzrakstīja. Mums daudz
> kopīga.
> Par manu pieredzi:
> Depresija mūža garumā. Un nu jau skaidrs, ka
> bezrūpīga jautrīte nekad nekļūšu:)
> Apmeklēju psihoterapeitu, nedaudz lietoju zāles
> - var pavisam normāli dzīvot un priecāties par
> dzīvi. Melnajos periodos palīdz doma, ka būs
> jau atkal gaišāk.
> Visu mūžu esmu bijusi algots darbinieks,
> neslikta karjera un atalgojums. Ja nebūtu
> apmeklējusi ps.t., droši, ka būtu invalīde.
> Vairojusies esmu ar vērienu, 4 dēli. Ar visiem
> viss puslīdz kārtībā, pašiem jau palieli
> bērni. Viņiem gan bija reāls tēvs un pati
> ļoti piedomāju, lai savas depresijas smagumu
> neliktu uz bērnu pleciem.

Vai vari pateikt kādas zāles lietoji kad biji grūtniece?