Ar apziņu censties manipulēt var gan ne tikai psihoterapeits, bet arī parasts ārsts. Lūk, situācija: ārsts izdara spiedienu uz pacientu, lai panāktu, ka tas izvēlas turpināt terapiju, kas teorētiski (!!!) var paildzināt dzīves ilgumu, bet pacients atsakās, jo viņam ir svarīgāka dzīves kvalitāte, nevis tās ilgums, savukārt terapijai ir garantētas komplikācijas un negatīvi blakusefekti, turklāt garantijas par labvēlīgu iznākumu - nekādas. Ārsti pacientam sniedz selektīvi atlasītu informāciju par statistiku utt.,apelē pie savas pieredzes, turklāt prasa parakstīt dokumentus, ka iestāde neuzņemas nekādu atbildību par ārstēšanas iznākumu.
Pacients atsakās, ārsts viņu nosauc par egoistu, kas nedomā par saviem tuviniekiem (lai gan pats ar piesauktajiem tuviniekiem nemaz nav runājis) un izmanto citus negatīvas motivēšanas līdzekļus. Ir vai nav manipulācija? Pārbaudot ārsta sniegto informāciju zinātnisko publikāciju datubāzē MedPub, izrādās, ka statistika ir citādāka, nekā viņš norādījis, bet nu štrunts par statistiku - ārstam pacienta lēmums būtu jārespektē arī tad, ja viņam tas nav saprotams un pieņemams.
Pacientam rodas depresija un adaptācijas traucējumi, kas tiek ārstēti ambulatori, taču sarežģītā situācija izraisa spriedzi, rezultātā pacients nonāk slimnīcā, kur cien. dr. Cera uzstāj uz piespiedu ārstēšanu, jo pacients palikt slimnīcā nevēlas un uzskata, ka var turpināt ārstēties ambulatori. Dr. tikmēr uzskata, ka cilvēkam, kurš atsakās no pamatdiagnozes ārstēšanas un ķeršanās pie pēdējā salmiņa, piemīt suicidālas tieksmes. Turklāt anamnēzē jau ir bijušas depresijas epizodes un suicidālas slieksmes. Tomēr ārste neklausās un nespēj izprast, ka šoreiz ir pavisam cits stāsts, pacients tieši grib dzīvot (dzīvot, nevis eksistēt - šodien, nevis kaut kad nākotnē, kura tā arī var nepienākt). Neizprot viņa subjektīvos motīvus būt ar tuviniekiem, nevis slimnīcā, maļ tikai par līdzšinējo pieredzi, lai gan pieredzes ar identiskā situācijā nonākušu pacientu nemaz nav. Un pat ja būtu - nav divu vienādu situāciju un stāstu.
Tiek sasaukts ārstu konsīlijs, pacientam izdodas pierādīt un pamatot savu izvēli un tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, viņš arī pierāda, ka tam jau ir ambulators ārstēšanās plāns un, paliekot slimnīcā, viņš nevar turpināt uzsākto psihoterapiju.
(Nez, vai ārstiem pašiem arī nebūtu depresija un adaptācijas traucējumi, nonākot šādā krīzes situācijā, turklāt, ja ir mazi bērni, kam vajadzīga mamma?)
Par laimi, konsīlijā ir arī ļoti sakarīgi un dzīvesgudri ārsti, kas saprot, ka cilvēkam, kuram nav labvēlīgas veselības prognozes, ir svarīgāk būt ar tuviniekiem, nevis spēlēt krievu ruleti uz dzīvību vai nāvi. Rezultātā pacients, lai arī ar paputinātiem nerviem, tomēr izkļūst no slimnīcas un atgūst emocionālo līdzsvaru, turklāt joprojām dzīvs, neskatoties uz prognozēm, pēc kurām tam jau bija jābūt mirušam.
Šis pacients esmu es. Tas ir mans stāsts. Tomēr manī nav aizvainojuma, es neesmu situācijas upuris. Es apzinājos, ka mans lēmums pārtraukt ārstēšanos var izraisīt konsekvences, es lielā mērā paliku viena ar to. Nebiju gaidījusi, ka tas izraisīs tik lielu krīzi, tomēr pat tad, kad tik daudzi bija pret mani un tik maz - ar, zināju, ka esmu pieņēmusi labāko lēmumu sev un izturēju. Nepadevos nedz iebiedēšanas taktikai, nedz nosodījumam, nedz manipulācijām. Pirmo reizi dzīvē pieņēmu tik nopietnu lēmumu, sekojot un uzticoties savai iekšējēai sajūtai, nejūtoties par to vainīga un arī neuzņemoties nest citu uzspiesto vainas sajūtu. Tie ir viņu tarakāni, viņu bailes, viņu vēlme darīt visu iespējamo, lai, ja kas, rokas būtu tīras. Bet man ir mana dzīve. Un tā ir tikai un vienīgi mana atbildība.
Es varēju pastāvēt par sevi un pārliecināt par savām tiesībām pieņemt man labvēlīgāko lēmumu. Un galvenais - es joprojām esmu dzīva. Man nav savs atlikušais, iespējams, ļoti neilgais laiks, jātērē slimnīcā. Es daru to, kas man ir vissvarīgākais. Šodien, nevis kaut kad. Man, nevis ārstam, kuram galvā, iespējams, virmo padomju laika mantojums - par pacienta ķermeni noteikšana ir dakterim, nevis pacientam. Man ir izvēle - iet vai neiet pie šādiem ārstiem. Tomēr nevēlos vispārināt savu pieredzi. Es paturu atvērtu prātu un atvērtu sirdi, jo satieku gana daudz brinišķīgu cilvēku un saprotu, ka arī ārstiem ir pašiem savi tarakāni, kas liek viņiem ķerties pie ētiski apšaubāmiem līdzekļiem. Man bija nepatīkami, bet es to pateicu. Varbūt ne visu, ko domāju, un daļa asaru noriju, bet es zināju, kāpēc to daru - man bija mērķis: būt ar savējiem - un tā del es biju gatava cinīties.
Kāpēc to visu stāstu? Saprotiet, mēs neesam apstākļu upuri, pat ja apstākļi ir pret mums. Mums joprojām ir izvēle, kā dzīvot. Uzdrošināties, priecāties un būt pateicīgam par katru dienu arī tad, ja nezini, vai tā ir pēdējā. Es joprojām esmu dzīva. Pateicīga par katru dienu. Priecīga par bērniem, lapām, debesīm, labiem cilvēkiem, neieļaunojusies uz tiem, kas nesaprot. Visam savs laiks. Koki aug dažādā tempā, cilvēki tāpat.