Vai ir iespējams, ka ilgstoši pārtraucot alkohola lietošanu(vismaz mēnesi un vairāk), kas iepriekš tika darīta regulāri, samazināsies arī ģeneralizētās trauksmes simptomi, respektīvi, tie paliks vieglāki? Tas pats attiecināms arī uz dzīvesprieka atgriešanos un intereses atgriešanos pret apkārtējo pasauli

Protams, ka paliks tikai tas nav mēneša laikā, dažiem pat gads un vairāk!

Agrāk biju vainojis visu pārējo, kas nācis līdzi alkohola lietošanas laikā, bet nesen sapratu, ka tieši alkohols ir pie vainas. Biju dzēris pa vakariem regulāri pēdējos 5 gadus(lielākās pauzes bija 2nedēļas).. Parasti pa vairākiem aliņiem vai arī 0.2-0.5 šņabim(bija arī pāris dienas, kad 0.7).. bet nekad nedzēru līdz krītu.. tāpēc ilgu laiku līdz pat nesenam laikam uzskatīju, ka alkoholiķi ir tikai tie, kas dzer jau no rīta un dzer, kamēr vārtās. Nav nekad tā, ka fiziski prasās alkoholu.. vienkārši vājš raksturs un bieži pasaku : "Kāpēc nedzert, ja var iedzert".
Bet man tā ģeneralizētā trauksme ir jau tāda, ka nevaru nevienu momentu nosēdēt vai kaut ko skatīties, darīt, lai nedomātu kaut kādu gruzonu galvā..un tādā veidā nevar normāli funkcionēt pat.. visur liekas, ka par mani slikti domā un nepamatoti, nedrošība, sevis noniecināšana utt..un tāda sajūta, ka paliek tikai trakāk.. nesen tikai sapratu, ka alkohols pie vainas. Tas sākās pirms kādiem 3 gadiem kaut kur un turpmāk tikai attīstījās trakāk un trakāk. Nevienu brīdi neiedomājos, ka alkohols ir pie vainas.
Doma tagad ir 30dienas nedzert un tad skatīties vai paliks labāk vai nē. Jo liekas, ka jūku prātā jau.

Bija tā, ka es varēju 2 mēnešus katru dienu dzert pa tiem 0.2-0.5 šņabim(reizēm 0.7) vai 5-9 aliņiem , tad vienā brīdī uztaisīt pauzi uz 5-10 dienām un turpināt atkal 2mēnešus vakaros dzert..

Alkohols ir atrunas 100% pārbaudīts.

"Kāpēc nedzert, ja var iedzert" - bet kāpēc nevar pajautāt no otras puses: "Kāpēc iedzert, ja var nedzert?" Jo principā nedzeršana pat prasa mazāku piepūli nekā dzeršana - nav jāiet uz veikalu, jāpērk, pēc tam jāver vaļā pudele un jādzer :)

Tātad, grozi, kā gribi - tomēr bija pamatā kāda motivācija, kas lika pārvarēt slinkumu un pirkt un dzert. Vājš raksturs būtu tad, ja pateiktu: "Nafig to dzeršanu, esmu pārāk slinks, lai pirktu un dzertu" :)

Jautājums tikai - kas ir tas motivators, kas pievilina alkohola reibumā?

Man vispār ir liela tieksme uz trauksmi un kompleksiem, bet pagaidām mācos iztikt bez tabletēm, nu jau 40 gadus. Esmu diezgan sociofobs un intraverts, bet strādāju no mājām, tāpēc savā vidē jūtos diezgan komfortabli un neko vairāk man nevajag.

Es gan esmu nedzērājs, tāpēc man grūti spriest. Tikai reizi mūžā esmu bijis piedzēries tik ļoti, ka mazliet streipuļoju. Varu pateikt, ka man tas ļoti nepatika - nu tāda melanholija un sevis žēlošana uznāca, ka nolēmu - nē, man pietiek ar gļukiem skaidrā, un nav vērts to visu vēl vairāk saasināt ar reibumu.

Sev esmu atradis labu aizstājēju alkoholam - tā ir mūzika. Nopirku kvalitatīvas austiņas par 100 EUR, lai var dzirdēt visas detaļas, un klausos pa vakariem. Vakaros arī eju staigāt pa vientuļu lauku ceļu kādus 6km un klausos mūziku.

Mūzika ir vienīgais, kas spēj apturēt iekšējo dialogu un to pieminēto "gruzonu". Man pat žanrs un teksts nav īsti svarīgs (kaut gan tuvojos klasikai un ambientam) - vienkārši ir kaut kādas noteiktas akordu secības un skanējums, kas uzrunā un izvelk laukā to iekšējo melanholiju, lai nevajadzētu skumt uz iekšu, bet gan uz āru.