Nestrīdos kas ir smagāk, iebaidīt arī var lai liktos gultā. Un iebaidīšana arī prasās pēc cietuma un ilga.

Nevajag nu smīdināt. Pamēģināju iztēlojos iebiedētu vīrieti gultā, kurš gultā lej gaužas asaras... Pasmaidīju.

Kādu vīrieti? Runa bija par Ilze1, man nelikās ka viņa ir vīrietis, lai gan varu arī kļūdīties.

Bet es neesmu speciāliste, man savas, citas atmiņas...
Galu galā, mana tēma.

Es rakstu par to kas ir uzrakstīts, Jūsu piedzīvojumi ar Viesturu tika izdzēsti, ja gribiet- uzrakstiet vēlreiz, neesmu teicis ka runāju tikai par vienu gadījumu, varam parunāt arī par citu. Vai tas varbūt bij ar kādu citu, ne Viesturu?

Ja runa būtu par Viesturu tad gan sanāk visai bēdīgi- viņš taču praktizē un tiek ieteikts bez derīga sertifikāta, ne? Tātad vērsties biedrībā te nevarēs? Bet likumi ir ļooooti neizstrādāti, es pat īsti nezinu- viņam ir vai nav tiesību strādāt likumīgi?

Man nav nekāda pieredze ar Viesturu. Dzīvē viņu neesmu redzējusi, vnk daudz vēroju dažādus ļaudis...
Man bija savāda pieredze, ko noteikti nevar uzskatīt par psihoterapiju ar... tādu, kurš daudz bija lasījis, bet bija bez sertifikāta. Pers. man tās komunikācijas ar viņu palīdzēja.

Komunikācijas ne ar Tevi ".............................", bet ar foršu, gudru, mierīgu, līdzjūtīgu, iejūtīgu - īsāk sakot, patīkamu cilvēku.

Nemanīju ka būtu centies ar Jums komunicēt, katrā ziņā laikam neesmu mēģinājis palīdzēt Jums un jāsaka ka es necenšos to vienmēr dari, šeit tikai izteicu savu viedokli par tēmu.

Nu un protams ka šīs sarunas te nav nekas tik patīkams, jā.

Zinu vairākus psihoterapeitus, kas nav nevienā biedrībā jau gadiem, un tur neies. Viņiem varbūt ir kāds derīgs psihiatra sertifikāts, un ar to arī var piesegties. Tāpat narkologa der.

Šaubos, vai būs kāds vienots likums, jo visas biedrības sen ir saplēsušās. Visas grib būt galvenās.

RSU Psihoterapijas katedra pašlaik grib, lai tikai ārsti var mācīties par psihoterapeitiem, aiz viņiem stāv RSU rektorāts. Latvijas medicīnā vispār ir īpatnas attiecības starp ministriju, RSU rektorātu un zāļu tirgotājiem.

Otra biedrība, kurā bija Rudzītis, arī ir saplēsusies, un ne jau viņa dēļ. Tur ir viens grupējums, kas tur varu, un ir vairāki izslēgtie terapeiti, kuri joprojām strādā, jo diplomi viņiem nav atņemti, un diplomi ir pāri biedrības biedra statusam. Īstenībā R. to uzrakstīja visai pasaulei, un tāpēc viņu izslēdza. Viņš jau gadiem bija rakstījis par RSU un ministrijas varas spēlēm, par to, kāpēc psihologiem negrib ļaut mācīties par psihoterapeitiem, kaut Eiropā daudzās valstīs visi terapeiti praktizē zem vienas jumta organizācijas.

Likums nav izdevīgs nevienai biedrībai, jo kādu padarīs par galveno. Ja ārsti-psihoterapeiti gribēs uzvarēt, tas tagad vairs nebūs viegli, jo otrā biedrībā ir daudzi, kas ir gan ārsti, gan psihologi + vēl psihoterapeiti. Īsāk sakot, tur daudziem ir labāka izglītība, arī psihoterapeitiskā.

Juridisko ceļu var iet uz biedrības Ētikas kodeksa (vai kā nu to sauc) pamata, tāds visām ir, un vismaz psihoanalītiķi drīkst izpaust kaut ko tikai tad, ja es gribētu padarīt galu sev vai kādam citam.

Uz likumu nav ko gaidīt. Var jau būt, ka tādu pieņems un izsludinās, bet ne jau par labu mums.



Edited 1 time(s). Last edit at 04.10.2017 19:24 by Runcene.

Ar Jums " ............................." komunicēt man arī bija ļoti nepatīkami. Nav patīkami, ka Jūs "............................." rakstat tēmā, kuru aizsāku es.
Kā varat lasīt, man Jūsu palīdzība nav nepieciešama.

Tomēr patreiz vienīgā atbildība par ētikas normu pārkāpumiem kā arī citiem saskaņā ar ārstniecības likumu ir biedrības priekšā, tātad tie kas darbojas neesot biedrībā neatbild nevienam ja vien neizdara kaut ko krimināli sodāmu.
Tapēc ar steigu būtu jāgroza likumi un jāizveido viena uzraugošā institūcija, pretējā gadījumā psihoterapija Latvijā nav īsi likumīga jo netiek nodrošināta ārstniecības likuma un pacienta tiesību aizsardzības likumu darbība.
Un vēl- psihoterapijas seansiem manuprāt obligāti būtu jāveic skaņas ieraksts lai nodrošinātu iespēju dokumentēt to kas tur notiek, tas tikai atbilstu likumam.

Ar Jums " ............................." komunicēt man arī bija ļoti nepatīkami/c/

Jūs, zive, pārpratāt mani, es neteicu ka man ir nepatīkami ar Jums runāt bet ka šīs tēmas par pāridarījumiem nav tik patīkamas .

Ārstniecības likums nekādi nevar attiekties uz psihoterapeitiem, kam nav ārsta izglītības vai kuri nav atjaunojuši ārsta sertifikātu (un tādu nav maz). Daudzi psihoterapeiti un arī parasti sabiedrības locekļi vai psihoterapijas klienti Latvijā uzskata (es to skaitā), ka psihoterapija nav ārstniecība. Vismaz ļoti daudzos gadījumos tā tāda nav. Manā gadījumā noteikti netika ārstēta nekāda slimība -- tas drīzāk bija psiholoģiskais traumas pārmantošanas mehānisms, kad es dzīvoju kā mani vecāki, kas bija diezgan emocionāli iedragāti kara laikā, būdami bērni, un kā mani vecvecāki, kas bija piedzīvojuši to pašu. It kā varētu teikt, ka man bija depresija, un ar to varētu nolikt mani pie slimniekiem, bet, saprotot dzimtas vēsturi un to, ka neviens neko ar nodomu ļaunu man nav darījis, tā arī ir atkāpusies. Tāpēc es pati neredzu, kā es pakļaujos Ārstniecības likumam. Tās bija sarunas par vēsturi un par tās ietekmi uz tagadni. :)

Ir jābūt atsevišķam likumam par psihoterapiju, lai kāda būtu psihoterapeitu iepriekšējā izglītība.

Mani, piemēram, mulsina ļoti daudzie psihoterapeiti, kuri arī izraksta zāles. Tam tā nevajadzētu būt, tur daudzas lietas tiek sajauktas.

Ja ārstniecības likums uz psihoterapiju neattiecas tad psihoterapijai vajag pilnībā savus likumus, bet tas būs juridisks haoss, pat ja tādi būs. Un tad psihoterapija būs pilnībā jāatdala no medicīnas teiksim kā sava veida trenniņš. Bet tāds acīmredzot nav RSU redzējums jo - es arī nezinu kā tas vispār varētu izskatīties- arī jauns psihoterapijas pacientu aizsardzības likums? Izmest psihoterapiju no ārstniecības iestādēm? Patreiz gan juridiski gan organizatoriski viss ir veidots tā itkā psihoterapija būtu medicīnas nozare.
Par to medicīnisko aspektu- tam nav tādas nozīmes ka tā nav miesas slimība bet dzīves procesa rezultātā veidojusies lieta, vienalga -tā ir organisma disfunkcija, kaut arī psihologiska. Un vēl- psihoterapeitiem tomēr būtu jāzin vai piemēram reiboņiem nevar būt cits cēlonis, vai viss ko pacients saka tiešām ir tikai pieredzes jautājums nevis vēl kāda cita problēma. Jo tā viegli var nepamanīt pavisam citas problēmas ja psihoterapeits nav ārsts, tas process taču ir visai ilgs un kaut kas var uzrasties no jauna kas agrāk nav bijis cilvēkam, bet nebūdams ārsts, psihoterapeits to nespētu pareizi novērtēt.

Bet ārstniecības likumā ir minēta dažāda veida iedarbība uz psihi, arī dažādas enerģētiskās uc. prakses, tātad tas attiecas uz psihoterapiju, tāpat pacientu tiesību aizsardzības likums. Tā šie likumi jau ir uzrakstīti.

RSU pirmie psihoterapeiti ir mācījušies tikai divus gadus, bet tie, kas brauca un brauc uz ārzemēm (ārsti, psihologi, soc. darbinieki, teologi, pedagogi u.c. mācījās un joprojām mācās 4-6 gadus, kur ir iekļauts arī labi daudz medicīnas.

Turklāt veģetatīvie traucējumi ļoti stipri atšķiras no organiskajiem, un to viņi ir apguvuši.

Es raugos uz to visu kā uz arhetipisku regresu, nevis disfunkciju, jo krīzes apstākļos cilvēks brauc atpakaļ pa evolūcijas ceļu.

Var jau, protams, iet psihiatrijas diagnožu ceļu, bet mēs tagad redzam, kā ar to var manipulēt. Diagnozes nav izdevīgas klientam, bet tikai pakalpojuma sniedzējam. Tās arī bieži aptur izaugsmi un briedumu, jo psihiatrija izdara spiedienu. Ja cilvēkam ir problēmas ar autoritātēm, viņš var tam visam pakļauties. Psihiatrizēta psihoterapija nav tā vērta, ka par to maksā.



Edited 1 time(s). Last edit at 04.10.2017 21:59 by Runcene.

Bet ja tā nav medicīna un tie nav ārsti tad psihoterapija kļūst līdzīga jeb līdzvērtīga personīgās attīstības trenniņam- tādu ir daudz un dažādi.. savukārt ārstniecības likums aptver visdažādākās nozares un metodes, ne tikai tradicionālo medicīnu kas ārstē ar zālēm.
Var jau, protams, iet psihiatrijas diagnožu ceļu, bet mēs tagad redzam, kā ar to var manipulēt. Diagnozes nav izdevīgas klientam,/C/

Jā, bet dažādu iemeslu dēļ- piem drošības- tomēr ir vajadzīgs zināt kam ir kādas diagnozes, lai neizsniegtu piem.ieroču nēsāšanas atļauju, protams var teikt ka tas tāpat nestrādā bet es tam nepiekristu, mums tomēr nav Lasvegasa.....

Mani uzskati par to kas palīdz vislabāk patiesībā gan arī ir tādi ka ar patreizējo sistēmu tam ir visai attāls sakars, es tikai izteicos no tā viedokļa kā to acīmredzot redz RSU un likumdevēji. Jo citādi ir ļoti daudz kas jāmaina.

Nezinu, kā ar tiesām, vai ilze1 maz ko var iztiesāt, bet sataisīt psihoterapeitei nepatikšanas, sūdzoties psihoterapeitu Ētikas komisijā par ētikas normu pārkāpšanu, to var gan.

Ar diagnozēm, kas ir neizdevīgas, vairāk domāju tos cilvēkus, kas nav bīstami, kas nav smagi psihiski slimi. Kas tādi ir, agri vai vēlu būs psihiatru pacienti.

Bet, ja cilvēks grib ar kādu manipulēt, apskādējamā viens gājiens pie psihoterapeita var jau izrādīties īstā atslēga.

Un pašreizējie likumi nekādus aizdomīgos ķert neļauj, pat reāli aizdomīgos. Vispirms viņam ir kaut kas jānostrādā. Tā kā faktiski tas viss ar likumiem ir ne šis, ne tas.

Likumdevēji šai jomā neko nedara. Kā RSU liks, tā viņi uzrakstīs.

Bet, ja cilvēks grib ar kādu manipulēt, apskādējamā viens gājiens pie psihoterapeita var jau izrādīties īstā atslēga./c/

Bet saskaņā ar ētikas kodeksu šāda psihoterapeitu rīcība ir aizliegta, tikai- likumos tas nav strikti noteikts par atbildību ja psihoterapeits kaitē pacientam .Par aizdomīgo ķeršanu- varbūt pietiek ja tiem ierobežo piekļuvi ieročiem, par tādu ķeršanu laikam būtu jāaizmirst, nav vairs padomju laiki lai gan tas arī viss nav tik viennozīmīgi.
Nu un- kuru tad lai likumdevēji vēl klausītu? Viņi taču paši nezin kā vajadzētu regulēt to visu un nevar zināt, vajag taču kādus specus kas konsultē.

Un manuprāt nevajag pastiprināt represijas pret pacientiem bet gan nostiprināt viņu tiesību aizsardzību, tā acīmredzami klibo. Tad arī nevarēs manipulēt ar viņiem nesodīti.

Runcene, kā jāsaprot šo? Kas ar to domāts?

"Bet, ja cilvēks grib ar kādu manipulēt, apskādējamā viens gājiens pie psihoterapeita var jau izrādīties īstā atslēga."

Varbūt tas ir grūti izprotams, bet jurisprudencē ir tāds pamatlikums, ka par tiesību izmantošana vai likuma izpildīšana nevar būt pārkāpums un par to nevar sodīt.
Nevienu nevar sodīt, ja viņš ir tiesā iesniedzis absolūti nepamatotu prasību, nevienu nevar sodīt par to, ka viņš ir iesniedzis iesniegumu policijai, ja viņam ir kaut kāds pamats domāt, ka ir noticis noziegums, tāpat nevienu nevar sodīt par to, ka viņš ziņo bāriņtiesai par aizdomām, ka bērnam tiek darīts pāri.
Ir tikai ļoti liela atšķirība - policijā un tiesā ir princips, ka cilvēks nav vainīgs, kamēr citi (policisti, prasītāji) nepierāda pretējo, bet bāriņtiesā vecāki automātiski ir vainīgi, un vecākiem ir jāpierāda, ka viņi nav vainīgi.

Es gribēju teikt, ka cilvēkam, kurš grib vērsties pret kādu, informācija par to, ka šis kāds iet pie psihoterapeita, var būt labs ierocis. Esmu te jau agrāk teikusi, ka to nevajag izpaust, ja ir konflikti ģimenē, jo no tā, kā redzams, var uzburt arī gara slimību. Protams, pēc kara visi ir gudri, un Tev tas vairs nelīdz, bet vismaz citiem.

Šo bāriņtiesas principu es vismazāk saprotu (ka vecākiem jāpierāda nevainīgums), bet vēl mazāk saprotu to, ka kāds var aiziet pie sievas vai ex-sievas psihoterapeita un dabūt kaut kādu informāciju.

Vai tad nav zināms, ka ar bērniem manipulē? To var darīt gan sievietes, gan vīrieši.

Tomēr ētikas kodeksā ir rakstīts kas cits un- par kaitējumu veselībai var arī sūdzēt tiesā, ja var dabūt atzinumu ka tāds ir noticis.
Nosacījums ka pacienta intereses ir primāras psihoterapeitam attiecas arī uz bāriņtiesu. Psihoterapeitam ir jārīkojas tikai pacienta interesēs, ne kādās citās, arī ne bērna vai bāriņtiesas vai kādās citās.

Ilze1, neņem ļaunā, bet izdari secinājumus. Vai Tu viena tiec galā patstāvīgi? Tavai dzīves problēmai te pieslēdzās klāt vairāki cilvēki...
Nekas personīgs...

Protams, panākt sev labvēlīgu lēmumu var būt zināmas grūtības.Pat visai lielas.