Sveiki! Man ir hroniska nātrene jau trīs gadus un pozitīvs autosēruma tests. Imunologs pateica, ka tā ir autoimūna saslimšana. Izgāju autohemoterapiju un dzēru Ciklaferonu, bet nelīdzēja. Meklēju labu ārstu, kas labi pārzina autoimūnās saslimšanas. Paldies.

ir tāda iestāde: "Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs" dr.Lozovskis šķiet galvenais. Tikai nekā nesaprotu, priekškam autohematoterapija un cikloferons? .... parasti jau pielieto H1 blokatorus.

Autohemoterapiju nozīmēja Lozovskis, bet Cikloferonu - Citoviča. Es nezinu, kāpēc man nevar palīdzēt. Sen gan neesmu bijusi pie Lozovska, viņš mani sūtīja uz neskaitāmām analīzēm, lika mainīt uzturu, un beigās man apnika, aizgāju pie imunoloģes Citovičas un viņa man Cikloferonu izrakstīja. Arī tas neko nedeva, tagad nezinu ko iesākt. Iet atkal pie Lozovska? Varbūt ir kāda alternatīva?

Sūdīgi ar tām alternatīvām. Tāpēc, ka nav skaidrs to autoimūno reakciju cēlonis un attiecīgi nav arī nekādas īstas metodes kā to ietekmēt. Visa ārstēšana balstās uz pieredzi un eksperimentiem.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Pat ja būtu skaidrs autoimūnās reakcijas iemesls, liela jēga no tā nebūtu, tāpat būtu jālieto imunosupresanti, un H1 inhibītori, es tikai nesaprotu, nahrenam tika nozīmēta autohematoterapija un cikloferons,.... imunostimulācija?

vispār, pie hroniskas idiopātiskas nātrenes, pirmās izvēles terapija ir tieši ar antihistamīniem, suprastīns un tavegils aptiekās ir bez receptes, lieto parasti uz nakti, tālāk, ja tas nedod rezultātus, tad jāsāk domāt par nopietnākiem imunosupresantiem.

Es lietoju Aceterīnu vai tml, bet tas jau neko neatrisina. vai man visu mūžu tagad būs jālieto antihistimīns???

to vai visu mūžu, to var pateikt tikai tas lielais šefs tur augšā. Bet parasti tādas autoimūnas slimības noris cikliski, ar ilgstošākām vai mazāk ilgstošākām remisijām, piedevām viņas ir diezgan atkarīgas no hormonālā statusa, tam izmainoties kaite var arī pazust vai otrādi, sievietēm tādas lielākas izmaiņas ir menopauzei iestājoties, bez tam slimības saasinājumi mēdz gadīties pēc stresa situācijām, tākā jāpievērš uzmanība arī psihiskajam stāvoklim. Reizēm alerģiskā kaite arī autoimūnā pazūd vai parādās izmainot klimatisko zonu. Tāda laimes spēle.

Mans psihiskais stāvoklis nav no labākajiem, ārstēju depresiju, bija arī vajāšanas mānija, kas izveidojās no smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem. Interesanti, ka man tā nātrene pazuda, laikā kad lietoju olanzapīnu. Tagad esmu pārtraukusi un atkal atsākās. Tagad dzīvoju uz Cipralex un kaut kāds Fluxa...neatceros tagad. Pašai ir sajūta, ka vajag izārstēt to nātreni un tad arī psiholoģiskais stāvoklis uzlabosies.

psihiskais stāvoklis un nātrene tavā gadījumā, šķiet, saistītas lietas, jo vairāk uztraucās jo spilgtāk izteikta nātrene, un jo spilgtāk izteikta, jo vairāk uztraucies,..apburtais loks! varbūt sāc ar kādu psihoterapietu?

Visticamāk, ka ir otrādi... es gan neesmu visas pasaules paraugs, bet esmu par to izlasījusi kaudzi grāmatu. Biju staigājoša alerģija, pēc psihoterapijas pie normāla ārsta tas viss pazuda, ir arī vairāki psihotropie līdzekļi, kam piemīt antihistamīnu īpašības; par olanzapīnu būtu jāskatās, jo no galvas neatceros.

Un autoimūnās slimības vispār tradicionāli skar nervozus cilvēkus, ir pozitīvas pieredzes ar hipnoterapiju utt.

Es tagad eju pie psihiatra, un viņš man tikai izraksta zāles, es īsti neredzēju jēgu psihoterapijai, vismaz tai parunāšanai, ko man piedāvāja. Neredzu jēgu no vnk parunāšanās, kā iet, kā jūtās utt. Tagad eju reizi mēnesi paņemt receptes. Pirms tam arī bija negatīva pieredze pie vienas psihoterapeites, kas vispār nejēdza novērtēt manu smago stāvokli ar vajāšanas māniju un uzskatīja, ka man zāles nevajag.
Uzskatu, ka man ir jāātstē gan nātrene, gan "galva", bet nevaru atrast labus ārstus :(

psihiatrs, ar psihoterapiju gluži tākā neķēpājas, ir diagnoze un farmakoterapija, un staigā! psihoterapeitam akal zāles neinteresē, bet normālam psihoterapeitam jāņem vērā pacienta psihiatriskā diagnoze, farmakoloģisko vielu efekts un citas nianses un blakus slimības. Grūti teikt, pie kāda psihoterapeita esi tikusi, bet tākā negribētos ticēt, ka mums nav sajēdzīgu psihoterapeitu!

Da nu... šādu kritiku forumā var lasīt katru dienu.

Parasti cilvēkiem nav priekšstata par to, ko dara psihoterapeits, un ievadsesijas var izskatīties pēc parunāšanās, kad "aptausta", kas un kā.

Psihoterapeits ir vairāk līdzīgs trenerim sportā; ja nav paša iniciatīvas, atliek tikai psihiatrs.

Tad iesakiet, lūdzu, kādu labu ārstu! Vispirms gāju pie Dr. Šetleres - pilnīgs bulšits. Tagad eju pie Rolanda Ivanova, nu man jāatzīst viņš mani izglāba, izrakstot zāles, bet ar to jau nepietiek. Es esmu dzīvs mironis. Cik tad ilgi es tās zāles dzeršu?
Laikam būs jāaiziet vēlreiz līdz Lozovskim par nātreni parunāt.

Ivanovs ir arī psihoterapeits, viņam ir privātprakse.

Ļoti jāskatās vai mājās, darbā nav pelējuma sēnīte. Tas ir ļoti bieži palaidējmehānisms un organisma tracinātājs. Derētu parunāt arī ar endokrinologu.