Tomēr nolēmu uzrakstīt. Man būs garš stāsts.. Sākās viss aptuveni pusotru gadu atpakaļ. Sāka sāpēt galva kreisajā pusē (no virsas), sāpes brīžiem impulsīvas, brīžiem vienmērīgas un ilgstošas,likās, ka tās kaut kur dziļumā atstaro uz deguna dobumu un kaklu.. Veicu CT, angiogrāfiju ar kontrastvielu, MR galvai, doplerogrāfiju galvai un kaklam. Neko sliktu neatrada. Paralēli sāpēm bija pulsācija ap kreiso aci. Gāju pie acu ārsta, konstatēja palielinātu kreisās acs spiedienu, bet acī pašā vaina nebija (tā teica acu ārsts). Pamazām sāpes pārgāja. Pagāja vairāk kā gads, pa šo laiku bija daudz stresa un problēmu, laikam mazliet par daudz priekš viena cilvēka.. Kādu dienu stāvot mierīgi pie loga sajutu divus ļoti spēcīgus sirdspukstus (parasti savu sirdi nejūtu), pēc tam parādījās reiboņi katru reizi (!) apguļoties un pieceļoties respektīvi mainot ķermeņa stāvokli. Sāka tirpt kreisās rokas divi pirksti (pat līdz sāpēm), bija divas lēkmes ar samaņas zudumu (secība - klusums krūtīs, tad paātrināta, haotiska sirdsdarbība un melns gar acīm). Parādījās nepatstāvīgas sāpes sirds rajonā. Protams gāju pie ārsta. Kardiogrammas normālas, EHO sirdij normāls, Holters uz dienn. normāls. Visu šo laiku galvas reibonis kā īslaicīgs vilnis gāja pāri pie katras apgulšanās/piecelšanās. Atkal sāka pulsēt acs rajonā, bet šoreiz jau labās. Bija stipras sāpes kakla dziļumā (tur kur vīriešiem ādamābols) Un tad atgriezās galvas sāpēšana , tieši tur pat un tāda pati kā pirms gada tikai daudz stiprāka, tā atkal atstaro uz kaklu un deguna dobumu. Nav patstāvīga, bet brīžiem. Protams nodevu arī asins analīzes un pat audzēju marķieru analīzes. Asins analīzēs viss normas robežās, pie audzēju marķieriem bija klāt arī hormoni. Rezultāts: palielināts T4-kopējais trioksīns 197 (norma 58-161). Par cik pirms gada bija 2 hormonālas iejaukšanās (lai veiktu insemināciju), tad hormona pieaugums iespējams no tā. Pēc tam sāku just smaku, pie tam neviens cits šo smaku pie manis nejūt, tā nav no elpas, nav no ķermeņa, nav no sviedriem. Tāda salkani asa acetona smaka, kaut kur atgādina zobārsta kabinetu. Sāka no deguna dobuma tecēt laukā kkāds šķidrums, kurš pa kakla dziļumu notek lejā (izšņaukt to nav iespējams, jo pārāk dziļi kaklā). Biju pie LORa, deguna dobumi vismaz cik viņš varēja saskatīt tīri, rentgens dobumiem normāls. Iesnu nav, temperatūras nav, saaukstēšanās nav,brīžiem klepus , bet tas no šķidruma , kurš ietek kaklā. Līdz ko sāka tecēt šķidrums pazuda galvas reiboņi. Pārbaudīju kakla dziedzeri - viss labi. Brīžiem īslaicīgas sāpes kaklā (iepriekšminētajā vietā). Parādījušies reti punķi ar asins daļiņu piejaukumu. Situācija uz šo brīdi - brīžiem sāp galva, brīžiem sāp sirds rajonā, gandrīz visu laiku notirpuši divi pirksti kreisajai rokai, diezgan stipras sāpes kakla vidus daļā dziļumā, bieži pulsē acs rajonā, visu laiku tek šķidrums no deguna dobuma kaklā (atliecot galvu atpakaļ iztek šķidrums),jūtu spēcīgu smaku, pa retam ir punķi ar asins piejaukumu..
Biju pie acu ārsta - ar acīm viss labi. Spiedienu kreisajā acī vairs nekonstatēja. Nākamnedēļ plānota MR galvai. Baidos no tās pašas sliktākās diagnozes... , tomēr vai tā varētu būt, ja nav izmaiņu asins ainā, esot galvas sāpēm jau gadu atpakaļ nebija nekas redzams izmeklējumos? Cik tāda šķidruma tecēšana vispār var būt bīstama cilvēkam? Patreiz dzeru (daktera izrakstītas) antibiotikas , lai gan vēl nezinu diagnozi. Jāpiebilst , ka man ir 42 gadi.

Ja tek, tad nav pārāk bīstami. Daudz sliktāk ir ja netek.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Par psihoterapeitu neesi iedomājusies?

Ku, iespējams, ka tieši no tā, ka netecēja arī bija visas iepriekšminētās problēmas, bet es nesaprotu kas tur var tecēt un no kā tā uzmācīgā smaka. Runcene, tikai pēc MR galvai.

http://calis.delfi.lv/forums/tema/18309171-sirds/

Gara tur lasīšana sanāks, ņēmu vērā ieteikumus rakstīt šeit.

Gaidīsim MR. Bet vispār problēma ir kādā no deguna blakusdobumiem. Dziļākie no viņiem atrodas galvas vidu un var dot visādus brīnumainus efektus uz ausīm, acīm vai smadzenēm. Nepatīkamākais moments ir tas, ka šie iekaisumi mēdz būt ļoti grūti ārstējami.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

MR nav tik būtiska lieta, kaut tai ir sava vieta. Hroniski ilgstoši slimojoši cilvēki parasti ir lielā spriedzē vai tādā ir bijuši. Atbrīvojoties no visiem šiem slogiem un novācot tos sev no kakla, var notikt izveseļošanās arī bez ārstiem, it sevišķi, ja problēma ir iekaisuma līmenī vai tml.

Bet nu ok, es zinu, ka kādu laiku visiem tas ir tukšā gaisā ;)

Bet vai pie iekaisumiem organismā neizmainās asins analīze?

Izmainās, bet izmaiņas ne vienmēr ir tik lielas lai pamanītu. Vispār diagnostika pēc analīzēm ir ļoti ierobežota. Analīzes kalpo uzstādītās diagnozes apstiprināšanai vai noliegšanas vai vispārējā veselības stāvokļa novērtēšanai.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Starp citu ir viena veca metode kā diagnosticē deguna blakusdobumu iekaisumu. Vienkārši vairākas reizes ar plaukstas pamatni iesit sev pa pieri (bez kautrēšanos). Ja kādā no dobumiem būs iekaisums, tad viņš atsauksies ar sajūtu, ka tur iekšā kaut kas sāpīgi kratās. Metode ir precīzāka par citiem izmeklējumu veidiem.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Ja smaku jūt pacients bet nejūt speciālisti un apkārtējie, tad runa var iet par epileptiskiem nomentiem vai šizofrēniju. Jo pie strutainiem iekaisumiem jābūt izmaiņām asins ainā (eizinofilie, leikocīti u.t.t.) Jābūt kaut kādai reakcijai no reģionālajiem limfmezgliem. Vakara subfebrilitātei.LORs noteikti redzētu izdalījumus uz kakla sieniņām.
Asiņaini izdalījumi varētu būt no deguna gļotādas iekaisuma vai arī ilgstošiem , nepamatotiem deguna pilienienu lieošanas ,kuri sašaurina asins vadus un noved pie deguna gļotādas atmiršanas.
Jāveic pieredzējuša LOR apskate (P.Stradiņa sl.) un psihiatra konsultācija.

Nav ņemtas uztriepes no kakla vai deguna blakusdobumu gļotādas un ņemot vērā, ka šķidrums ir ūdeņainas konsistences pilnīgi pieļauju , ka LORs varēja to nesaskatīt. Nekādus deguna pilienus nekad neesmu lietojusi. Smaka nāk it kā no iekšienes, vairāk pat tā kā no kreisās acs gļotādas, kad liku vīram paostīt aci, teica, ka smaržojot pēc zobārsta, tātad tomēr jūt arī citi. Domāju pirms tērēt naudu par vizīti pie laba LORa vajadzētu veikt MR galvai, kura man tūlīt arī būs.

Vispār acs ar deguna dobumu ir savienota jo asaru dziedzera kanāls atveras uz divām pusēm.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Palielinājušies asiņainie izdalījumi no deguna.

Ja ārsts var uzskatīt to par psihisku novirzi, tad man žēl visu to pacientu, kuri dēļ tādiem ārstiem ielaiž nopietnas un dzīvībai bīstamas saslimšanas piem audzējus. Man nav tikai smaka degunā, bet ir arī citi simptomi.

Vēl divas dienas līdz MR un tad jāgaida atbilde. Domāju viss noskaidrosies.

Nedomāju, ka noskaidrosies. Taču būtu ļoti labi ja tas izdotos.

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Dacei. Ir grūti ko pateikt nezinot neko par pacientu. Psihiatrija arī ir medicīna. Tādi simptomi ir. Tāpēc nevajag tūlīt no tā taisīt traģēdiju un uzņemt to personiski.
Smaka var nākt no deguna-mutes un blakus dobumu gļotādām. Arī slimiem zobiem un smaganu kabatām.Bet tad jābūt iekaisuma pazīmēm . Arī asins ainā jābūt kaut kādām novirzēm.
Lai veiksme un veselība.

Šādos gadījumos varbūt vērts sākt ar to, ka nodalām divas lietas.

Pirmkārt, ar fiziskām kaitēm slimo teju visi cilvēki, un nez vai kāds spēj vadīt savu dzīvi pilnīgi ideāli un neko nesagrēkot. Tur bieži ir vajadzīgs ārsts, jo ķermenī jau ir kaut kādi bojājumi.

Bet ir arī otra puse: kā uz tā paša grābekļa neuzkāpt atkal. Tur var palīdzēt psihoterapeits (bet ne tikai!), un tas ne vienmēr nozīmē, ka fiziskā kaite pāries. Nē. Varbūt būs jāmācās sadzīvot vai tml. Bet šo ceļu parasti negribas, mēs gribam, lai "parastais ārsts" visu atrod un atrisina, kas ir gauži cilvēciski.

Psihiatrija tiešām ir medicīna, bet es uzreiz tur neskrietu. Psihiatrs mūsdienās tikai noņem simptomus.

Tātad -- ja cilvēks slimo ilgi un nevar saprast, kas ar viņu ir, ir veselīgāk, ja ejam divus ceļus: izmeklējamies un arī cenšamies tai bedrē vairs neiekrist. Citi pēdējo spēj pašu spēkiem, citi -- nē. Līdz ar to psihoterapija nav nekas obligāts. Esmu sastapusi cilvēkus, kas savu veselību un garu uztur ar dažādām citām filosofijām.

Tēmas autores ieraksti ne tikai šeit, bet arī citviet atstāj nospiedumu, ka cilvēks ir pastāvīgi pārstresojies gan par sevi, gan citiem -- tad veselības traucējumi ir neizbēgami. Veidojas apburtais loks, kad stresu turpina uzturēt fiziskais stāvoklis, un otrādi.

Protams, tas ir ļoti vienkāršoti, bet tikai gribēju rosināt mazliet vairāk pievērsties savai iekšējai pasaulei, kas patiesībā ir ārkārtīgi grūts uzdevums ikvienam cilvēkam.

Bet ķermeņa kliedzienus, ka tam ir par smagu, nomaskēt ar izmeklēšanos ir diezgan raksturīgi daudziem cilvēkiem. Turklāt tas ir ļoti agresīvs tarakāns, kas aiztaisa muti iekšējām balsīm un sajūtām.

Tomēr Daccei to nevajadzētu uztvert kā norīkojumu pie trako ārsta, kā pārmetumu, pazemojumu vai atkratīšanos. (Kāpēc vispār tādas fantāzijas? ;)) Vismaz es runāju par lietām, kur pati esmu bijusi, un ne jau tikai es. Neesmu neviena cilvēka dusmīgā māte, uz mani to nevajag projicēt. Lai bērnība paliek aiz mums. :) Esmu mediķis un arī cilvēks, kam ir sava veselības problēmu vēsture. Man vēl nav visas sev vajadzīgās atbildes, kur nu pilnīgi droši runāt par citiem. Tas ir katra paša darbs ar sevi, ko neviens cits neizdarīs.

Es tikai runāju par virzienu, par domāšanas mehānismu. Tas var palīdzēt, ja vien pietiek drosmes ieraudzīt savas ēnas puses.

Notikumu ir tik daudz, pavisam maz paliek brīva laiciņa , lai piesēstos pie datora.

Mazdakteri1, šķidrums, kurš izdalās var nebūt strutas. Tas var būt piem. cistas šķidrums. Visticamāk tieši šķidruma radītais spiediens nospiežot asinsvadus un nervus varēja radīt tahikardiju, tirpšanas sajūtas, acs pulsāciju, sāpes u.c. Un izdaloties šķidrumam veidojas gļotādas smaka. Manuprāt ir noskaidrojies, ka problēma ir lokāla un tai jāpieiet lokāli - ņemot gļotādas paraugus, veicot tieši sāpošās vietas izpēti. Psihiatrija jau nu ir pēdējais ar ko mani simptomi varētu būt saistīti.

Runcene, dzīve pilnībā sakārtota un pareiza nebūs mums nekad un nevienam, tie ''grābekļi'' var būt nemanāmi un negaidīti, tomēr parasti strebjam to, ko paši apzināti vai neapzināti savāram. Šis gads man patiešām ir bijis stresa pārpilns, taču cenšos visu atrisināt. Lai arī cik pārsteidzoši varbūt tas neizklausītos dzīvoju harmonijā - vidē, kurā jūtos labi, starp cilvēkiem, ar kuriem man ir labi, darot darbu , kurš patīk. Bet pat tā neizbēgt no uztraukuma piem. par savu pusaudzi bērnu vai vecākiem. Tāda tā dzīve ir - nebūs vienas problēmas, nāks nākamās. Pie tam problēmas vienmēr atrod to mūsu vājāko vietu un nepiemērotāko momentu :)

Patreiz ir neizteiksmīgas sāpes un tirpšanas sajūta galvā (tajā pašā vietā), izdalījumi mazinājušies, brīžiem ''uzpeld'' smaka. reiboņu vairs nav, bet sajūta tāda it kā būtu viegls apdullums. Starp citu uzsitot ar plaukstu pa pieri sāpju nav, bet papurinot galvu tās ir. Brīžiem pulsē acs rajonā. Uz vakaru paliek sliktāk, arī kad pārtraucu dzert antibiotikas palika mazliet sliktāk.

Gaidu MR rezultātus.



Edited 2 time(s). Last edit at 06.11.2015 09:01 by Dacce.