Es nezinu vai šeit kāds maz gribēs iedziļināties tajā, ko rakstīšu. un iedot kādu padomu.
Sieviete, 35, svars 84, augums ap 170. Jā, ir vd, ir depresija (dg pirms mēneša), ir uzmācīgas domas.. varbūt tas nebija labākais, ar ko sākt..

Pirms aptuveni diviem mēnesiem biju pirlnīgi pārliecināta, ka man ir krūts vēzis. Pirms šīm domām piedzīvoju ļoti daudz stresu. Man sāpēja/bija diskomforts gan tajā krūtī, gan mugurā, rokā. Fiziski jutu un reāli redzēju, ka viena krūts izskatās savādāka. Dienām un naktīm pētīju, kamēr aizgāju līdz ārstam (patiesībā diviem), kas abi pateica, ka viss ir kārtībā, bet lau uataisu usg. Uztaisīju - divas! Viss kārtībā, simptomi pazuda, bet sapratu, ka esmu sevi novedusi tuk tālu, ka nepieciešama psihiatra palīdzība.

Tālāk - pirms mēneša sāka sāpēt mugura krustos un mans prāta dancis atsākās - uzmācīgas domas par slimībām, totāls spēku izsīkums, paaugstināta t., apātija, raudāšana, sāpes vienā muguras pusē, kas izstaro uz roku, arī peca sāpes. Analīzes - pilna asins aina, grimšana, cro, reimo tests, urīns, asat, alat - viss normāli. Muguras.gūžu rtg - spodilīti, ostolīti, neliela sub.skleroze. Pleca locītava bez izmaiņām.

Medikamenti, ko sāku lietot - Duphaston (gin.uzskatīja, ka jāsakārto cikls), Airtal, lexotanil, atsevišķos gadījumos), Brintellix un alprazolam - psihiatrs (šos dzeru jau kādas trīs nedēļas). izgāju diklofenaka un vitamīna šprices, vēlāk xefo, arī midocalm visu laiku. Krustu rajons šķiet pārgājis, bet plecs un viena muguras puse nē. Esmu pamanījusi, ka staigāju uzrautu plecu, ir saspringums.

Kaut kādā brīdī - nezinu - divas nedēļas atpakaļ pamanīju, ka mēle aplikta, sieklas, izspļaujot zaļas, sajūta mutē kā slimam, visu laiku mazgāju zobus. Pēdējā divas dienas siekaslas pēc gulēšanas zaļas un ar asins piejaukumu, bija gan tādas oranžīgas, gan viens gabaliņš svaigas.. Esmu izfrīkojusies, noraudājusies, nomocījusies. 'ģā saka plaušas tīras, elpošana vienāda. iešu, protams uz ct, bet esmu pārpsihojusies par plaušu vēzi.

Es pat nezinu, ko fribētu dzirdēt - kādas pieredzes.. es nezinu

Kas Tavā dzīvē citās jomās notiek? Attiecības, darbs, stresi, zaudējumi pēdējā laikā?
Izskatās, ka Tu esi kādas bēdas & emocijas mēģinājusi paslaucīt pagultē un tās tagad lien ārā fiziskā veidā.
ĢĀ tur nepalīdzēs- tur pie psihologa (nevis pie psihiatra pēc tabletēm!) vai mācītāja izrunāties jāiet. Vai jāatrod uzticams cilvēks, ar kuru parunāties par to, kā Tu tagad JŪTIES.

Ir cilvēki, kuriem ir nepārvarama tieksme sevi nobeigt. Un kad viņiem ar domu spēku neizdodas sev izsaukt vēzi tad viņi ķeras pie vietējā kairinājuma un mikrofloras samaitāšanas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Pēc ilgstoša diklofenaka var būt visadas pazīmes. Kaut kur attistās strutas. Bronhi vai traheja. Bet tad jābūt sliktai smakai,subfebrilai t* vakaros,klepum.Arī asins ainā japarādās kadai nobīdei. Leikocīti, limfocīti,eizinofili...EGR. Ja rentgens uzrada ,ka plaušas tīras tad drīzāk jataisa bronhoskopija.Vai jāskatās smaganas,zobi. Tur jāskatās.Paralēli jādomā par mugurkaulu. Arī psihiatrs jāapmeklē.Savijies kopā mugurkauls,ilgstoša agresīvu medikamentu lietošana un šizofrēnija nav izslēgta.Vai tuvu tai.Jāskatās konkretas lietas, nevis fantāzijas.

Uzmācīgas domas nav šizofrēnija.

Saulstariņ, Tev vīrietis ir? Ja nav, tad esi iemācījusies ar to dzīvot?

Šitas viss vienkārši saucas histērija.

Mazdakteris - pretīga smaka ir, temperatūra lēkā, klepus nav. RTG nav taisīts, tikai klausītas paušas. Tāpēc iešu uz ct.
Runcene, vīrs man ir un divi mazi bērni arī. Tā kā jūtos šobrīd - pati sevi vairs neatpazīstu.. esmu nomocījusi gan sevi, gan citus.

Tas nav labojams, uz mūžu. Agrāk, kad nebija VD diagnozes, sauca par hipohondriķiem. Šie ir cilvēki, kam diagnožu meklēšana un staigāšana pie ārsta ir profesija. Mierinājumam varu teikt - gan jau kaut ko atradīs.

Autorei

Tad Tev būtu vērts veltīt kādu laiku tikai sev un padomāt par kachenites uzdotajiem jautājumiem. Un ļoti nopietni padomāt.

Par mācītāju vai priesteri aizmirstiet. Ja cilvēks ticīgs, viņš ar paļāvību atdod savu dzīvi Dieva rokās un neākstās, skraidot pa dakteriem.
Psihoterapija, pie tam uz gadiem. Psihe ir aizgājusi pa pieskari. Psihologs arī nederēs, jo akūtos gadījumos, iespējams, būs vajadzīgi medikamenti. Vēl ieteiktu daudz lasīt grāmatas, iespējams, kāda nesīs apskaidrību, kā dzīvot un uzvesties, bet tas ir smags ceļš.

Egle1: Nu nevajag cilvēku uzreiz ienaglot grīdā! Viņai jau ir slikti, bet Tu saki, ka būs vajadzīga gadiem ilga psihoterapija, un bez "nervu zālēm" neiztikt! Mēs ļoti maz par Nenormālo (kāds niks!) zinām- iespējams, ka pietiks ar 3-5 sarunām ar psihologu. Lai nonāktu līdz tādam veselības aprakstam, pilnīgi pietiek, ka cilvēkam pēdējā laikā bijis ļoti, ļoti daudz pienākumu un nav bijis laika apstāties un parūpēties par sevi.

Par Dievu un mācītājiem
Esmu dzirdējusi vairākus stāstus no paziņām:
1) "Man bija tik slikti, likās paģībšu uz ielas un bailes lielas. Tobrīd gāju garām baznīcai, iegāju iekšā, mācītājs mani uzklausīja, palika labi. Kopš tā laika ticu Dievam. "
Vai:
2) "Man dzīvē bija tik sarežģīta situācija. Izmisumā aizgāju uz baznīcu parunāties. Palīdzēja. Tagad ticu- Tur Kaut Kas Ir!"
Ticīgie ir dažādi un viņu ticība dzīves laikā mēdz pārveidoties un mainīties.
Ir cilvēki, kam ir aizspriedumi pret psihologiem, bet pret mācītājiem aizspriedumu nav.



Edited 1 time(s). Last edit at 30.09.2016 23:53 by kachenite.