Inka, skaistulīte, ko Tu domā par šo lietu ? Par sieviešu solidaritāti, pasargātību no vardarbības , nodrošinātību ?
Vēl man šausmīga lieta, šķiet, ka pēc 20 - 30- 40 gadu kopdzīves vīrs pamet sievu citas, parasti jaunākas , dēļ. Es pat nezinu no kurienes man tas , jo manā dzimtā tādu gadījumu nav. Kaut kad Ievā bija intervija ar kaut kādu slavenu mākslinieku , kuram sieva bijusi mājsaimniece - izaudzinājusi 3 vai 4 bērnus, kopusi, māju, pašu vīru un kad bērni aizgājuši savā dzīvē - mierīgi no sievas izšķīries un tur slavēja cik gudra, garīga, attīstīta utt tā jaunā sieva. Man tā tāda netaisnība šķita, ka gribēju uz žurnālu vēstuli rakstīt, bet tad padomāju - ko man tur cepties.
Bet tas ir vispār tāds pamatīgs argumetns - lai nu kā , bet neviens mani nevarēs pamest pēc 20- 30-40 un kaut vai pēc 50 gadu kopdzīves. Bija tāda ļoti aizkustinoša intervija ar Jakovļeva pirmo sievu Daci. Es neesmu no tām, kas sludina, ka jābūt stervai vai kaut kā tā. Tas man arī galīgi nepatīk, bet dikti jāuzmanās un viss jāizdomā un jāizsver gan ir. Nu - ko tad teiksi ?

Fox, interesanti , tevi neuztrauc tas, ko es rakstu ? Tevi nesatrauc , kad tu redzi kā vājākam dara pāri ? Es vienmēr satraucos arī , kad redzu, ka teiksim trīs vīrieši uzbrūk un sāk sist vienu. Vienreiz , kad kaut kādi kāvās - es pateicu, ka saucu policiju un tiešām piezvanīju , ka tur un tur kaujās, bet pati muku prom. Bet tur nesitās godīgi -tur vairāki uzbruka vienam.
Trauma man šķiet man ir tā, ka tētis mani nemīlēja , vispār mūs māsas nemīlēja, un atceros tikai vienu reizi, kad viņš pēra , un tā pati palikusi atmiņā kā pāridarījums , jo tas esot bijis profilakses pēriens. Mamma , kad pēra - vienmēr bija vainas sajūta , vai teiksim - grēka sajūta, ka blēņas esmu darījusi un pēriens pelnīts un tad kliedzu īpaši stipri , jo biju iedomājusies, ka jo skaļāk kliedzi , jo lielāka cietēja esi, jo ātrāk grēkus piedos, mazāk sitīs. Vēl es atceros, kā mamma vienreiz mani izgrūda no sava klēpja , kad gribēju ar viņu mīlināties un pateica, ka esmu jau liela un viņai grūti mani turēt klēpī. Man tas spilgti palicis atmiņā , jo es aizgāju uz dārzu un raudāju. Neviens cits jau mani tā nemīlēja kā mamma , bet kad pati mamma vairs negrib , ko tad bērns lai dara. Tāpēc es savu meitu tagad arī lielu ņemu klēpī , vai viņa mani ņem klēpī , jo viņa jau tagad ir garāka par mani un mīļoju viņu kā visīstāko zelta gabalu.
Reiz biju bērnunamā un man pretī līgojoties uz līkām kājiņām skrēja meitenīte un kā pantera uzleca man virsū , apķērās ap kaklu un nelaida vaļā. Sauca mani par mammu. Nu jau laiks pagājis , bet es jūtos vainīga , ka spēju mīlēt , bet mīlu tikai vienu bērnu. Bet uzņemties atbildību par kādu bāreni - baidos. Riktīgi baidos. Tad jau drīzāk uz kādu Kubu vai Āfriku aizbraukt. Nu tā kaut kā. Un kā dzīvniekiem dara pāri ? Mammai kaimiņos apzaga māju. Tikai nākošā dienā saimnieki ievēro, ka viņu sunītis krancītis tāds galīgi kluss un mazkustīgs, kā vainīgs, kā slims. Aizveda pie vetārsta - izrādās - sunītim lauztas ribiņas, atsisti orgāni - tie zagļi atspārdījuši. Man tik žēl tā sunīša, ka gandrīz jāraud. Nu labi, norakstu te savas problēmas un tas arī viss :)))

Kailumiņ, pazīstu sievietes, kuru vīri pie jaunākas aizčāpojuši. Principā sieviete viņu atlaiž, ļauj iet pie citas....un viņš aiziet, tā izskatās man no malas.
par solidaritāti: esmu kļuvusi remdenāka ar gadiem....kā lai solidarizējas ar kopumu, kas sastāv no tik dažādiem indivīdiem.....tikai tāpēc, ka visas apvieno dzimumpazīmes? manuprāt, nē.
es negribētu izcelt dzimumu, es gribētu izcelt sievieti māti, arī vīrieti tēvu, kas izaudzinājuši labus cilvēkus, jūtīgus, skaidrus, darbīgus.

ak, Kailumiņ, mani mamma dzīvē ne reizi nav nobučojusi, neatceros, tāpēc es savus bērnus vienmēr samīļoju....katru dienu.....arī tagad, kad satiekamies.

Inka, man jau šķiet , ka piemēram, Muktupāveles skaļie gastroļi pa Latviju ar jauno turku vīru, bija un ir tikai atriebība vīram, kurš viņu pameta jaunākas dēļ. Un ticu, ka tas spēj sāpēt visu mūžu, pat ja Tu ar prātu saproti - varianti nav - jāpiedod. Mani pametis ir tikai viens mīļākais, viņš bija krietni jaunāks un tas bija normāli , nebija mums jābūt kopā, bet man tieši kremta, ka nevis es saņēmos un pirmā pateicu adieu , bet vinš. Nepratu piecelties no svinību galda īstā brīdī, un tas tā nokremta, kā saka.
Bet neko - vispār jau dzīve ir ļoti skaista. izlasi to Balto mākoņu zemi. Tās nabaga sievietes. Nē, nu vīriešiem tur savi kreņķi. Vispār man šķiet, ka tā rakstniece tā diezgan labi tur apraksta - ko no laulības gaidīja sieviete un nesagaidīja un ko gaidīja vīrietis un arī nesagaidīja.

Inka, neapskaužu tevi par to mammu. Es vecākiem un radiem biju vienīgā, kurai bija īpašs mīļvārdiņš. Tagad domāju, ka laikam biju ļoti smaidīga un mīlīga. Mamma arī stāsta, ka es arī kā zīdainis esmu bijusi īpaši laba, klusa un smaidīga un ar visu mierā. Naktīs vienmēr gulējusi, kaut no rīta kakiņas līdz ausīm, autiņi pludo , bet es smaidījusi un laimīga. Māsas un brālis neviens neesot tik mierīgs un labs zīdainis bijis. Un man tas arī prātā, kā mani visādi mīļoja ne tikai mamma un glāstīja un ucināja utt. Un tad nāca pubertāte , kad vienā dienā pati sev liecies skaistule nr 1 un tad visas pārējās mēneša dienas dzīvo ar domu, ka nav vērts čammāties, jātaisa pašnāvība un jo ātrāk , jo lābāk, jo esi par īsu, par resnu, par neglītu , par nemīlētu utt. Bet nu mamma man ir kā stiprā klints - mīlējusi mani pašaizliedzīgi un es tāpat. Tas man dzīvē lielais laimests :))

Noteikti satrauc, noteikti... Varbūt dažreiz par daudz satrauc:) Taču tīrās emocijas, tās savā ziņā traucē. Visu izjust ar sirdi nevar, sirdij jāstrādā kopā ar prātu un intuīciju. Emocijas vēl nevienam nav palīdzējušas:) Jautājums ir-ko es varu Reāli darīt lai mazinātu netaisnību? Vai šobrīd vai pagātnē ir notikušas netaisnības pret mani? Vai es tās izjūtu kā netaisnības? utt... Man agrāk bija ļoti žēl dzīvniekus. Kāpēc es rakstu agrāk, jo tagad es saprotu, ka nevienam dzīvniekam nav vajadzīga mana žēlastība. Vai es varu palīdzēt kādam dzīvniekam? Noteikti. Vai ir iespējams palīdzēt cilvēkam, kuru sit? ir, bet pēc tam par šo cilvēku būs arī jāuzņemas atbildība. Ja ģimenē sit sievu, un kāds no malas iejaucas ģimenē, noliek vīru pie vietas, tad jārēķinās, ka turpmāko varmākas lomu nāksies izpildīt glābējam, jo sievai vajadzēs savu varmāku tik un tā. Tas tā ļoti bla bla līmenī...

Kas mani satrauc. Manā darbā mēs esam 17 darbinieki, tas gan mainās , bet šobrīd. 6 vīrieši un 11 sievietes. Viena jau ir arī pensijā. Divām ap 50 , pārējie visi auglīgā vecumā. No džekiem precējies ir viens un viņam ir viens bērns. No sievietēm precējušās ir septiņas . Bērni ir tikai sešām sievietēm un tikai vienai no sešām ir divi bērni, pārējām pa vienam, pie tam no tām sešām viena nav pati dzemdējusi un to darīt negrasās. Tas ir viņas audžudēls. Visas ir gudras un skaistas un ļoti veselīgas. Teiksim mūsu finanšu direktors ir smuks un seksīgs, ļoti ļoti gudrs. Bet man šķiet, ka viņš ir vai nu homoseksuāls, vai biseksuāls un izskatās, ka netaisās ne precēties, ne radīt bērnus. Lūk, tā ir mūsu sabiedrība - manuprāt, bezcerīga. Kamēr musulmaņi sāk dzemdēt jau 10 un 11 gados, mūsējie tikai gudri runā un bauda dzīvi. No tā viedokļa - labāk lai te valda krievu valoda , nevis arābu, jo no pēdējiem man ir kaut kādas paniskas bailes.
Vai teiksim par to žurnālu Ieva un mākslinieku. Katrs dara kā grib, kamēr nav pārkāpti likumi un morāle, bet publiski noniecināt sievu, kas tevi kopusi un aprūpējusi, darījusi visu, lai tu varētu to savu izcilo mākslu radīt - lūk tas ir amorāli un tam būtu jāizskan publiski - skaļi un konkrēti. Manuprāt , jāreaģē bija žurnālistei un jāpajautā tieši - kā tad kundziņš domā - viņš būtu varējis radīt to augsto mākslu , ja viņam līdzās nebūtu sieva. Ko tad skopojās un kalponi nealgoja ? Vai pareizāk nebūtu pateikt viņai paldies, nevis pārmest, ka viņa nav garīgi attīstījusies ? Vai vīrietim nav nekādu morālu pienākumu pret sabiedrību ? Es sev jau cik reizes esmu solījusies nesaukt vīriešus par cūkām , nevis vīriešu , bet cūku dēļ. Jo jebkura cūka, a priori, ir nevainīgāka par jebkuru vīrieti. Tas nu arī reizi par visām reizēm ir skaidrs, bet kaut kā nesanāk man noturēties. Kad nesen uz kaut kāda žurnāla redzēju Mielava portretu - pie sevis nospriedu - atkal cūka Mielavs trallina. Jo viņš arī bija tas, kas publiski nolika un aplika savu sievu, kad šķīrās un man viņš ir dziļi pretīgs tieši tāpēc. Zemisks cilvēks, kam publiskajā telpā vairs nebūtu ko skaļi paust.

Jā , fox , un par to sievu , kam varmāku vajadzēs. Negribu piekrist. Tieši tāpēc vajag sakārtot likumdošanu , kas nodrošina sievieti , kamēr viņa ir darba nespējīga audzinot bērnus un kas ir būtiski - kad bērni ir izauguši - lai viņai ir kāds iztikas minimums, ko ir garantējis vīrs ar savām iemaksām, vai attiecīgi valsts , kopā ar valsti vai kā - to jau var izpspriest - kā labāk un pareizāk. Ko tad darīt tām sievietēm teiksim ar 2 kopjamiem bērniem un bez darba ? Var jau tā kā Anna Rozīte - no rītiem bērnu pie auklītes un pati pa ēteriem vien un lielu naudu kabatā , bet tas neder visām un nav labākais ne sabiedrībai un galvenais - bērniņam. Viņam taču vajag to mammu.

par mātēm.....tas bija laiks, kad bērnu 2 mēn.vecumā veda uz b/d silīti, mammas tad noteiktās stundās gāja barot savas atvases....daudzas lietas bija citādas, ar bērniem nemīlinājās, tas laikam nebija padomju stilā :)
skolas laiku atceros: mamma pēc 17.00 ieradās mājās, gatavoja vakariņas, paēda un atkal uz darbu līdz pusnaktij, jo pa dienu bija vadošie darbi, vakarā papīru darbi.....mums, bērniem, viss mājā bija jāpadara.....teicama darbaudzināšana :)

žurnālu virsrakstus dažreiz lasu: kad stāvu Rimi rindā pie kases :))..... bet nedaudz nopietnāki... re ku, janvāra Forbes uz galda puslasīts :)

Tos pērienus jau arī dabūjām var teikt mammas aizņemtības dēļ , jo kamēr mamma pa darbiem mēs pa blēņām - es piemēram, virtuves aizskariem izgriezu puķītes - precīzi pa kontūrām, vai izdomāju ar krītiņiem apzīmēt gaišdzelteno galdautu. Iemīļota lieta bija tapešu ķēpāšana un plēšana un cik grāmatas trakojot nesaplēsām. Vai istabas nesakārtojām. Mamma ar tēti pusdienās brauca ar moci , dzirdam - iebrauc mocis sētā, bet mums ne gultas kārtotas, ne brokastis ēstas, paši pidžamās. Kāds tad tracis bija un 5 min viss kārtībā. B/d gan mūs nedeva, laimīgi, ka tā.
Forbes nekad neesmu lasījusi. Nevaru spriest. Šķiet, ka tas vairāk cilvēkiem , kas ir biznesā.

klausies, Kailumiņ, es te tā padomāju :))....mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā, ir grāmatas par bērnu audzināšanu, psiholoģiju....brīvība...iespējas....un var pat izdot savu grāmatu dažos eks. un izdalīt draugiem :))
Kailumiņ, laime ne tikai nāk.....man pat liekas: ir jau pienākusi ! :)) (teksts bez sarkasma, ar smaidu)

Es laikam esmu neglābjams pesimists jo šim laikam saskatu vairāk trūkumu nekā proekšrocības. Protams, brīvība un gandrīz neierobežotas iespējas (teorētiski) ir ļoti laba lieta bet sabiedrības progress un it īpaši attīstība kāda sabiedriski vajadzīgā virziena ir izbeigusies praktiski pilnīgi. Attīstās tikai tie virzieni kur kāds var kaut ko nopelnīt. Izņēmums varbūt ir tie kas kaut ko dara hobija līmenī... Bet ar hobiju valsti neuzcelsi...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Labrītiņ. Ku tu esi vardarbīga tipa vīrietis, lūk arī skumsti pēc veciem laikiem. Bet es priecājos. Vecos laikos man būtu grūti. Tagad jau arī iet visādi, bet vismaz es esmu brīva. Nav zem kāda agresora smagās dūres .
Inka, ja par laimi. Arī nav tik vienkārši. Mamma mani mācīja un pat rāja un pēra, lai es nejaucos citu darīšanās. Bet piedzimu ģimenē ar vecāko māsu un jaunāku brāli. No mazām dienām bija par sevi jācīnās instinktu līmenī. Domāju, ka tāpēc es biju līdere skolā un pagalmā. Ja vecāki mani būtu iesaistījuši sportā vai teiksim mūzikā - būtu savādāk. Bet tagad ir tā - turpinu nodoties pasaules uzlabošanai un labiekārtošanai. Kaut pasaule man to nav lūgusi un nekad nelūgs. 2010.g. rudenī piekritu iesaistīties ilggadīgā labdarības projektā. Tas prasa manu laiku, manus nervus, manas idejas, manu pacietību un nedaudz manas naudas. Neuzliek nekādas saistības, tikai morāla apņemšanās. Piekritu labprātīgi, bet ļoti spēcīgi ietekmējoties no savas meitas. Visgrūtākais bija pag. gads. Jutos kā pajūgā iejūgts savvaļas zirgs. Kā putnins būrītī, kuram durvis ir vaļā , bet laukā es netieku. Jebkurā brīdī varu pateikt - adieu un prom. Un es par to pārāk bieži domāju. Neapmierina mani tā labdarības kārtība - ne idejiski, ne praktiski, bet spēka pašai lietas ietekmēt, mainīt man nav.
Reiz vakarā nāku mājās.Redzu kā mana vecuma dāmas saposušās aiziet uz restorānu, skaisti vakariņo, smejās un visādi grozās. Pie viena kroga ārpusē stāv jauna meiča un smēķē kaut ko ļoti smaržīgu. Es uzreiz domāju - bet kāpēc man neieiet krogā, neuzvilkt smaržīgu dūmu, neiedzert labu konjaku, pabučoties un tad jau pavisam citā noskaņojumā iet mājās. Bet tad uzreiz es domāju - krogos vairs nesmēķē un ārā salt es negribu, konjaks krogū dārgs un bučotājs var vēl mani apzagt , ja būšu noreibusi - ai , iešu labāk uzreiz mājās. Aizeju, iedzeru savu dienišķo vīniņu un drūmu skatu raugoties griestos guļu gultā, apceru savu dzīvi. Atnāk mans bērns un prasa, kas ir mammīt. Es izstāstu, ka tas projekts mani traku padarīs - tāds haoss un bezjēga... Viņa man saka, mammīt, bet tu taču vari izstāties, es tevi sapratīšu. Domā par sevi. Nu es domāju - un izdomāju, ka no liktens neizbēgt, jo ja izstāšos no šī projekta, gan jau aizdīselēšos līdz kādam citam līdzīgam. Un kāda tam jēga. Dauzīties apkārt. Tad jau palikt un izturēt, varbūt izmācīšu sevi, piespiedu kārtā. Nu tā kaut kā - ar to manu laimi.

Jā un ja par vīriešiem, par kuriem kultivē to domu, ka bez viņiem sieviete laimīga nu nekādīgi nevar būt.
Nesen ar draugu iedzērām un dejojām tango, nemākam ne viens, ne otrs, bet baigi centāmies. Un vienā brīdī es ko sapratu. Ka nevis mans vīrietis neprot izrādīt maigumu , bet viņā vienkārši nav maiguma. Nu ir daudz kas cits, bet emocionāli - atsaldenis. Un es pilnīgi vizuāli iztēlojos kā manas jūtas pret viņu izskatās kā pārrautas ģitāras stīgas.
Nu kāda tur laime ?
Pavasarī jau citu argumentu vadīta es bučojos un mīlējos ar vidusskolnieku. Tas maigums bija maigāks par baltu putkrējumu. Bet naktī man bija jāceļās augšā , jāsavāc savas mantiņas un jāpazūd. Lai es kā princese nepārvērstos par pelnrušķīti, lai puisis no rīta man nepajautātu - vecmāmiņ, ko jūs te pa manu gultu , un lai viņš man nebūtu jānosit ar pakaramo un pašai jālec Daugavā. Kāda gan laime, ja garīgi es gatava dzīvot mūžīgā jaunībā - kā vikingi savā Vallhallā , bet reālitātē esi jau čertdesmitgadniece ar visām bargajām sekām ... Nu tā kaut kā.
Biju uz Ričija Šerloku Holmsu. Meita sajūsmā, bet man tas viss jau redzēts, dzirdēts , viens vienīgs plaģiātisms un garlaicība, vai - laikam jau tomēr vecums, atkal ar savām bargajām sekām ...
Nu bet skaties kā gribi - šodien piektdiena , lielā seksdiena un pie tā arī japaliek :)))

kailā

Ļoti labi pateikts... Nezinu, bet esmu ievērojies, ka tām kas bijušas "līdere skolā un pagalmā" parasti pēc tam ir grūtāk... Kaut kā grūtāk pieņemt to, ka tas viss ir beidzies un garām... Bet par vīrieti... ok, es saprotu, ka Tu laikam dzīvē daudz ko esi darijusi pati. Iespējams, ka Tavs vīrietis neatbilda Tavam līderes statusam un Tu viņu pasūtiji... Bet tā kā cilvēks ir divdzimumu būtne tad pēc būtības vīrietis un sieviete ir viens otram vajadzīgi un tieši tādā konfigurācijā viņi abi var vislabāk realizēties...

Runājot par labdarību, nekad ar to (vairs) nenodarbošos. Tā ir nepateicīga un vairumā gadijumu pilnīgi nevajadzīga lieta. Sen sen atpakaļ es īsu brīdi biju vienas labdarības struktūrvienības vadītājs. Ļoti īsu brīdi. Mani uz to pierunāja lielais boss... Tas bija ļoti neapdomīgs soli kas pēc tam smagi iegrieza manai bijušajai ģimenei (mēs toreiz bijām daudzbērnu ģimene). Kad es sāku vadīt savu struktūrvienību un plānot kā mēs varētu uzlabot savus dzīves apstākļus, izrādijās ka tās spēkpilnās sievietes (daudzbērnu mammas) kas bija savākušās NEKO negrib darīt. Pareizāk sakot viņas bija gatavas rakstīt kaudzi iesniegumu, stundām un dienām (aizmirstot par bērniem jo tie pieskata paši sevi) analizēt kam vēl būtu pienākums viņām palīdzēt un kādā uzņēmumā labāk griezties pēc dāvanām un ziedojumiem, kam prasīt degvielu un kur braukt pēc humpalu kravām bet NEKO netaisijās darīt savām rokām lai kaut kā mainītu situāciju. Jautājumi par darba iespējām nevienu tur neinteresēja. Viena vienīga diedelēšana. Tas viss mani ļoti satrieca un es ātri atteicos no šīs darbības.
Bet ar to viss nebeidzās. Labdarības organizācijas, kuras pirms tam bija mums palīdzējušas, pārtrauca to darīt. Kad interesējāmies kas par lietu, mums paskaidroja, ka Jūs esat dibinājis savu labdarības organizāciju un tāpēc palīdzība Jums nepienākas. Argumenti par to, ka mans labdarības pasākums nav saņēmis nevienu latu un nevienu mantu, tur nevienu neinteresēja. Palikām pie sasistas siles. Tas bija laiks, kad visi teica, o, Jūs esat daudzbērnu ģimene, Jums nu gan ir labi. Tik daudz visi palīdz (pa rādio un TV dzirdēts)... un mēs rūgti smaidijām...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

o joptv, kas ta tejums pa klačām notiek

Jā, mans atslēgas teiciens ir -stiprākais uzņemās atbildību par vājāko, bet vājāko atslēgas vārdi ir - man pienākās. Un tas neiet kopā. Tā ir baigā problēma, par kuru nekur nerunā un nespriež - nevienā portālā, nevienā avīzē vai žurnālā. Ka ir jādod iespēja nabagam palīdzēt sev pašam, nevis labticīgajiem ir jāpalīdz nabagiem. Tas laikam ir tas teiciens, ka ir nevis zivis jāzvejo priekš nabagiem, bet jāiedod makšķere nabagiem. Es nerunāju par slimiem, par smagi slimiem.
Es pazīstu bagātus cilvēkus, par kuriem es zinu - viņu bagātība ir viņu centienu, viņu darbu un sviedru utt. sekas. Visu cieņu tādiem. Un ir tādi paziņas, kuriem vainīgi vienmēr ir citi.
Bet ir kaut niecīgs , bet savs labums no manas darbības. Es tagad varu jebkuram bomzim, kas man uzmācās pateikt - ej dillēs. Un neizjust sirdsapziņas pārmetumus. Nezinu, kur palikuši ubagojošie bērni ....
Kaut kur ir jāpiekrīt manam draugam hinduistam, kurš saka , ka katram dzīve ir nolemta iepriekš. Es nekad nevarētu būt Benita Sadauska. Kaut gan dažreiz lasu par viņu un domāju - nu ne es dumāka, ne nesmukāka un tomēr - kaut kas tāds ir- kāpēc viņa ir miljonāre un es pasaules lāpītāja.

kailā Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Pavasarī jau citu argumentu vadīta

viins?

es
> bučojos un mīlējos ar vidusskolnieku.

hm.....

zb

Neesi tik sīkumains. Tagad tas ir pat drusku tā kā modīgi :) Cik zinu tad abi mani puikas kādā no dzīves brīžiem ir "pakrituši" uz 40gadniecēm... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!

kad 40+ gadnieki "pakriit" uz puikaam un meiteneem, vai to nesauc par pedofiiliju? pat ja tavaam puikaam gribeetos vai vinji saprot ka ir liela iespeeja nokjert kautko veneerisku kaa rezultataa vareetu netikt pashi pie savaaam puuikaam un meiteneem? Domaa ka tas nav reaali, speciaali no pavieglas uzvediibas personas kurai ikpalaikam jaanomedii kaads konferencee, pljavaa, mezhaa, uz ielas, internetaa vai kur tur veel???

zb

Ko Tu saproti ar puikām un meitenēm? Man ir liberāla attieksme jautājumā par dzimumattiecībāb ar lielu gadu starpību. Neredzu tur nekādus būtiskus riskus. Daudz lielāka iespēja noķert kaut ko venērisku viņiem ir no savām vienaudzēm. Tāpat arī neredzu tam visam nekādu sakaru ar pavieglu uzvedību... Sievietes gados parasti ir ļoti apdomīgas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

zb:

mūslaikos vidusskolnieks var būt arī 19 gadus vecs...

__________________
dr.puce@gmail.com

ku!

nu 14 gados taadi puikas un meitenes vien ir. tur es redzu probleemu kad 40+ izmanto situaaciju. citaadi man ar gadu starpiibu arii nav nekaadu probleemu. cik gadi ir taviem puikaam?

puce:

skiet ka esi droshiibaa ar 19g viduskolniekiem - nekaadu lietu nepiesies :P

Puikas jau sen lieli... bet domāju, ka vairāk kā 14 viņiem toreiz jau bija...

Kā saka "У мужчин признаков лишения девственности, кроме наглой рожи, никаких нет".

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

zb, argumenti ir ļoti vienkārši. Dzīve ir jādzīvo šeit un tagad.
Principā jau cilvēkam seksualitāte ir dota, lai to apmierinātu. Katram ir kaut kas savs kā to izdarīt un ar ko to izdarīt.
Pedofīlija ir pieaugušā sekss ar nepilngadīgo, ja gribam būt precīzi.
Studiju gados kādu laiku dzīvoju dzīvokļu tipa kopmītnēs. Mums bija trīsistabu dzīvoklis, vienā - precēts pāris, kurš visu laiku turēja aizslēgtas savas istabiņas durvis un mūsu meiteņu istabas, kuras vienmēr bija vaļā. Apzaga aizslēgto istabiņu.
Tev par šausmām varu pastāstīt, ka tad , kad ļoti gribās - nav svarīgi kur un kad mīlēties, pietiek , ka ir ar ko. Ka ir vīrietis, kuru Tu iekāro. Un ja es sev to mīlēšanos būtu liegusi bailēs no STS , tad noteikti tagad slimotu ar nerviem un iekaisumum un audzējiem. To saka paši ārsti , ka sieviešu veselība ir viņu vīriešu rokās. Tā kā tava izvēle. Bet jaunībai tavu kategorismu var piedot, pat vēl vairāk. Jaunai sievietei tas pat ir absolūti nepieciešams - vispirms dzemdēt veselus bērnus un tad sākt baudīt mīlas priekus. Kā saka - ar ieskriešanos. Ir tāda lieta kā - telegonija. Tur mēģina par to runāt zinātniski.
Lūk - bet vispār es saku - let it be, let it be :))))

Lūk, lasu Raiņa un Aspazijas saraksti - cik aizkustinoši ! Visu laiku viens otru uzrunā - sirdsmīļā, sirdsziediņ, sirdsuguntiņ, sirdsdvēselīt, Pūkiņ utt. utjpr. Tai pat laikā Rainis aizrāda Aspazijai, ka viņam nepatīk , ka viņa viņu visu laiku bukņī. Aspazija taisnojās - viņa jau tikai kā labāk. Rainis atbild - nu jā, es jau tev nepārmetu, jo bez tās bukņīšanas es neko nebūtu līdz galam pabeidzis , bet es gribu , lai tu zini, ka man tava bukņīšana nepatīk. Es gribu, ka mēs visu izrunājam. Saku meitai , ka ir gan tas Rainis mērkaķdesa bijis. Meita atkal dikti mīl Raini, aizstāv. Prasa man - vai es gribētu sev tādu vīru. Paliku pārdomās. It kā jau mīlīgs , radošs un kāds tik vēl nē, bet tad vajag, ka es viņu nenormāli mīlu, jo ar normālu mīlestību tādu džeka gražošanos jau nu izturēt es nevarētu. Un principā , jau Aspazija viņam pie kājām nolika ne tikai savu dzīvi, bet arī savus pašas neuzrakstītos darbus. Un ja palasa saraksti - cik daudzas idejas un vietas Raiņa lugās ir sacerējusi tieši Aspazija.

diemžēl vairs neatceros to "avotu", kur bija aprakstītas Raiņa un Aspazijas sex attiecības, bet secinājumu atceros- Rainis šai jomā bijis gatavais nūģis un Aspazija dziļi nelaimīga... tas kā viens otru dēvē vēstulēs ir tikai literātu šovs

Esmu lasījusi Raiņa dienasgrāmatas. Nu nebija Rainis nekādas mačo tipa varonis. Bet Aspazija jau pati izvēlējās vai būt ar viņu kopā vai nē un gāja jau viņiem tur arī visādi seksīgi un kaislīgi. Tik traki jau arī nebija. Ļoti laba grāmata, vismaz man ļoti ļoti patika bija Saulcerītei Viesei. Viņa skaitās viena no labākajām viņu zinātājām un lūk, no tās grāmatas es atceros, ka Aspazija piemēram, visu mūžu esot bijusi ļoti pieticīga. Ka viņa - pat atgriežoties Latvijā un jau labklājībā dzīvojot, esot staigājusi pārkrāsotās un pāršūtās kleitās , nabadzīgi iekārtotās istabās utt, jo tā pieticība viņai bijusi asinīs, viņa citādi nav spējusi.
Vēl kaut kur lasīju , ka viņa esot iztaisījusies jaunāka , jo it kā viņa esot par Raini bijusi vecāka par 10 gadiem. Bet zini - ja viņa bija dzejniece , no vīra virsnieka aizbēga pie dzejnieka , tad tas bija tas , ko viņa spēja pieņemt, kas viņai bija dzīvē vajadzīgs - vīrs dzejnieks.

Man darbā piemēram, tikai viena krieviete visu laiku saka, ka viņai ir labs vīrs. (Bet viņš ir nesmuks) Citas jau pašķīrušās un atkal kopā sagājušas un atkal pašķīrušās un visādi citādi mocās. Man rados ir tikai pāris tādu laulātu pāru par , kuriem es varētu teikt -es arī tā gribu. Man šķiet, ka tur jābūt tādai ļoti īpašai liktenīgu apstākļu sakritībai - kad sakrīt divu cilvēku vertikāles un horizontāles un kā saka, - uz mūžu.