sveiki!!!
Es jau labu laiku mokos ar nerealitātes sajūtu un dullu galvu...grr,tas ir tik briesmiigi un nezinu ko iesaakt..leekmes itkaa ir paargaajushas,tikai taaa sajuuta,ka neesmu realitaatee riktiigi biedee.. :( iipashi tad,kad esmu aaraa...vai Jums arii ir taadas sajuutas?

ik pa laikam ir, pffff- tas ir pretīgi- ar ko tik tam nabaga cilvēkam nenākas saskarties?:)

Nerealitātes sajūta var būt gan no sprandas,gan veģetatīviem nerviem. Vispirms aizej pie neirologa,lai safotografē sprandu,jo tad pietiks ar masāžām 2-3 reizes gadā.Bet ja tur viss kārtībā,tad jāiet pie nervu ārsta.

A



Edited 1 time(s). Last edit at 08/19/2012 11:17PM by kachenite.

"nervu ārsts" it bieži ir psihiatra eifēmisms :)

saka taču arī — "jāārstē nervi".... ar to gan parasti nedomā sprandu, bet "putniņus galvā".

Pie neirologa jāiet ar gatavu Rtg uzņēmumu! Nozīmējumu uz Rtg var saņemt pie ģimenes ārsta. Neirologs Rtg neveic.
Nervu ārsts un neirologs ir viens un tas pats!

Runcene, nav gan tā. Nervi un "putniņi" tomēr ir atšķirīgas lietas.

Tas ir no koridoru sarunām.... cilvim ir "putniņi", bet viņš saka, ka ārstē nervus: Tu vienkārši piederi pie citas kultūrvides — tāpēc visu "terminoloģiju" nezini...



Edited 1 time(s). Last edit at 05/24/2009 07:58PM by Runcene.

Neirologs ir ārsts,kas ārstē muguras saslimšanas,galvas(smadzeņu satricinājums,insults,encefalīts,audzēji,asinsvadu problēmas,sprandas problēmas u.t.t.). Nervu ārsti ir psihiatri,psihoterapeiti.

nerealitātes sajūta ir galvenais depersonalizācijas (depersonalisation) simptoms.

Zanča,ko Tu domāji teikdama "nerealitātes sajūta".Man piemēram ļoti bieži liekas ka es dzīvotu daudzus gadus atpakaļ,savā bērnībā,uzmācīgi atmiņā uzplaiksnī pagātnes ainiņas un arvien vairāk es saprotu ka būtu ļoti laimīga,ja varētu nokļūt tur....kur nevar vairs nokļūt.Tas tiešām ir ļooooti uzmācīgi,ar domam par bērnību gandrīz katru vakaru aizmiegu,ja nav nekas svarīgāks pārdomājams pirms miega.Laikam taču sākas kādas problēmas ar psihi,jo tās domas paradījās nesen.
Neērti jau kādam stāstīt un biju iedomājusies ka man vienai tā,bet izrādas ka nē.

M



Edited 1 time(s). Last edit at 08/19/2012 11:18PM by kachenite.

Pie psihiatra biju jau sen,pirms trīs gadiem,izdzēru Cipralex divas pacinas un man pietika,sāku justies labi un pārtraucu pati,jo mani baidīja tā sajūta,ka uz visu sāku skatīties tā kā no malas.Nu piemeram citam cilvēkam ir problemas līdz asaram,prasa man padomu,bet es tik smaidu un saku ka viss ir vislabākajā kārtībā ,nu paliku tāda kā nejūtīga pret visu kas notiek man apkart.Visus šos trīs gadus nebija nekadu sūdzību,biju pilnigi normāla,arī ģimenes locekļi atzina ka zāles ir līdzejušas,ka esmu izmainījusies uz labo pusi,palikusi mierīga,nestresoju.Arī tagad nav nekadas īpašās problēmas,daudzmaz viss kārtībā,ja neskaita to ka zaudēju darbiņu,tāpēc pieļauju domu ka tās atmiņas par bērnību uzmācas vienkārši no garlaicības,jo brīvs laiks ir tik daudz ,ka bieži vienkarši nav ko darīt,tad nu guļu un sapņoju ar vaļējām acīm par to ka toreiz zāle bij zaļāka un debesis zilākas,un vispār viss bij daudz skaistāk.Man ļoti patīk paņemt kādu tā laika bilžu grāmatu,pašķistīt,atcerēties,fascinē tā laika mēbeles,mode,trauki,u.t.t.Mums dzīvoklis ir iekārtots moderni,bet man ļoti gribas kaut vienu istabu iekārtot septiņdesmito gadu stilā.Tas jau protams paliks tikai nepiepildīts sapnis.......un tomēr netieku skaidrībā,vai tās domas ir no garlaicības,vai tiešam kādas nopietnakas problemas.

Sāc ar kaut ko nodarboties: adi, šuj, tamborē... Vai jelko, kas Tev patīk. Bezdarbība var jebkuru padarīt mazliet dīvainu: uzreiz nav jāmeklē slimības. Mēs neesam konstruēti bezdarbībai. Kustības ir tās, kas rada prieka hormonus. Var sākties domas un fantāzijas par pašvērtību, jo darbs vienam otram palīdz justies novērtētākam.

Turklāt darba zaudējums kā process nav nekas tīkams. Tas ir pārdzīvojums jebkuram; drīzāk būtu slikti, ja Tu tagad smaidītu kā agrāk no zālēm.

Un vēl: nepatīkamos dzīves brīžos cilvēki ne reti atmiņās atgriežas pie kaut kā tāda, kas reiz bijis jauks — tas rada drošības sajūtu.

Paldies,Runcene,nav jau tā ka neko nedaru,adīt protu,bet nav pacietības,daudz lasu žurnālus,pa retam palīdzu darzā paziņai,visas mājas rūpes tagad,kad nestradāju ir uz maniem pleciem,ēst gatavoju,mazgāju,gludinu,pucēju dzivokli ,labi ka vīrs strādā,dod naudu,manā ziņā lai vienmēr būtu ēdamais ledusskapī.Citi to pašu paspēj strādājot,tāpēc jau nezinu kur laiku likt.Tūlīt ar bērniem iesim uz jūrmalu,es dzivoju Liepajā,līdz jūrai 20 minūtes.
Zinātu gan kur likt laiku,jo maniem vecākiem ir vasarnīca ar lielu dārzu,skaistu apkartni,peldvietu,mežu,tur ir kā pasakā...tikai viena nelaime...ar viņiem neesmu runājusi jau gadus 15 un vini arī ne zvana ,ne aicina līdz uz dārzu,par ko es būtu sajūsmā,labprāt palīdzētu dārzā...bet tas jau ir cits temats,un nav manos spekos tur kautko mainīt.No malas varbūt liekas ka es pati esmu vainīga,ka tādas ,nekādas attiecības ar vecākiem,bet arī mani bērni no viņiem sāk izvairīties,saka ka nav patīkami tur iet.Mīļā omīte viņiem ir otra-viramāte,kur ieskrien gandrīz katru dienu.
Nepārprotiet,ja es mātei zvanu,viņa nomet klausuli vienreiz,otreiz,trešoreiz...tas bij pirms 15 gadiem..nu ja neesmu viņai vajadzīga..tad neuzbāžos,bet sirds sāp.Vel piebildīšu ka vina nav mani audzinājusi,bet omīte,kad piedzimu vina macījās institūtā un uzreiz mēnesi vecu atdeva omei.Tā bērnības trauma tomer ir saglabājusies.
Atvainojos par tik garu palagu......mēs tagad skrienam uz jurmalu,vakarā šeit ieskatīšos.

Oi... tas gan ir nejauks stāsts. Bet diemžēl tā daļa mūsu iepriekšējās paaudzes ir risinājusi savas problēmas.

Kamēr Tu šo savu stāstu neizreaģēsi (par to ir jārunā, bet ar cilvēkiem, kas nenosoda un nepamāca, kas ir gatavi klausīties), jebkurā dzīves krīzē vai pārmaiņās vari dabūt "sveicienus", jo tas ir pārāk skarbi. Tādai bērnībai ir slieksme bāzt ārā savu neglīto galvu, kad to vismazāk vajadzētu, bet Tu tāda neesi viena: eku forumā vēl citas meitenes arī ir.

jaa...arii man uzplaiksnii shad tad pagaatnes atminjas...bet tas mani kkaa biedee... :(
nerealitates sajuuta??? nu taa,ka liekas,ka esmu kkur citur,bet reaali jau apzinos,ka taa tas nav... :(

Tad jau zanchai ir lielākas problemas,es gan esmu tur kur esmu,tikai ļoti gribetu būt pagātnē.Tagad,kad nestrādāju,laika ir daudz,patīk aizbraukt uz bērnības rajonu,tepat Liepājā,ar kājām izstaigāt mīļās bērnības vietas,sasapņoties.... kā būtu,ja būtu.Tad gan vakarā ir milzīgs nemiers,trauksme.Saprotu jau ka pati sevi uzvelku,bet nu ļooti velk atpakaļ bērnībā.Nemaz tik slikti nebija dzīvojot pie omes,skola pāri ielai,privatmājā,omīte bija ļoti mīļa,māte atnāca tikai svetdienās parakstīt dienasgramatu un sarāt par sliktam atzīmem,ar to viņas audzināšana beidzās.Apgādāta gan biju ar visu pat labāk kā citi bērni.Nu ja,ko tad sīcim vajag....paēdis,apģērbts,atliek tikai mācīties...un pat tik nevar,nu galīgi nekur nederīgs bērns.....tā vecāki domāja.Es jutos laimiga pie omes,nekā jau netrūka un vecākus nemaz negribēju redzēt.
Man ir ļoti laba vīra mammīte,ar viņu ir izrunāts šis temats no a-z,viņa arī ar manu omi ļoti labi sapratās,pat tā kā draudzējās.Izrunāts jau tā ka būtu,bet vai līdzēja...nezinu,ir tieši tā kā Runcene saka- jebkurā dzīves krīzes situacijā dabonu "sveicienus",kas tik nav sastrādāts,un tad atkal jāklausās....ko nu viņa,tak jau bez vecākiem augusi.Gribētos sevi "apgriezt"uz kreiso pusi (no iekšpuses) un izpurināt ārā tās atmiņas.

Zancha,šī tak Tava tēma,varbūt pastāsti sīkāk,paliks vieglāk...pēc pieredzes zinu.

Nu liekas, ka tās bērnības atmiņas tomēr tevi urda, nevis mierina- mīļa ome....., bet vairāk no malas liekas, ka tomēr satrauc vecāku attiecības, kas nav atrisinātas. Piedod, tā galīgi nav mana daļa, bet lasot Tavus tekstus, tā vien tas spraucas ārā, tas negatīvisms par vecākiem, tātad tas tomēr ir sāpīgs jautājums, neatrisināts jautājums, kas Tev neliek miera, un tas nav labi:(.....mans daktertiņš:) sacīja, ka no šādām situācijām (negatīvām, neatrisinātām, stresainām par kurām regulāri tiek domāts) tad arī veidojas tās uzmācības neirozes......jāpievērš uzmanība, vai tās atmiņas Tev netraucē. Tāds nu mans viedoklis!

Tāpēc tādas situācijas ir jāizrunā... vnk jādabū klausītājs... kaut dienasgrāmata. Apspiest tur neko nevarēs; patiesībā tas pat ir kaitīgi gan garīgajai, gan fiziskajai veselībai.



Edited 1 time(s). Last edit at 05/26/2009 09:35PM by Runcene.

pat nemaaku siikaak to apraxtiit...maajaas itkaa viss ir ok...bet tikliidz kkur izeju aaraa,taa atkal kaa citaa pasaulee...

Zancha, Tev gadījumā nav tā, kā reiz bija man - kamēr esmu savā dzīvoklī, viss ir normāli, pilnīgi viss ir reāls. Izeju uz ielas - un itkā pazīstu vietas, pa kurām staigāju jau gadus 16 - it kā ne. Ceļu zināju, nokļūt, kur vajadzēja varēju. Bet visa apkārtne it kā bija kļuvusi nereāla!!!!!!! Tā bija baiga sajūta. Ieejot telpās, tā izbeidzās. Veļāk dzirdēju, ka tur kāds sakars ar galvas asinsvadiem, bet nu neuzķēru to diagnozi, turklāt tolaik man bija klāt trauksme un bezmiegs. Biju pat aizbraukusi pati uz psiheni! Pēc ieteikuma, protams. Bet siev. nodaļas vadītājs parunājās, izrakstīja Betamax un vēl kaut ko no vieglām zālītēm, jo es tak esot pilnīgi mierīga... Un viss. Pēc kāda laika tā sajūta pazuda pati no sevis. Bet vispār ar trauuksmi toreiz kopā nomocījos gadus 3 - līdz dabūju darbu, kas man tā patika, ka viss normalizējās.
Tā ka ieteikt neko nevaru - vnk šķiet, ka Tev tie simptomi varētu būt līdzīgāki manējiem. Jā, uz ielas nespēju īsti novērtēt attālumu starp cilvjiem...

jap..tieshi taaa...bet reizeem arii kaadaas telpaas taa uznaak :(

Es agrāk arī rakstīju dienasgrāmatu, kad mācījos vidusskolā. Likās, ka ir kāds, kurš tevi tik labi saprot un tu vari uzticēt tai visu...Arī man ar vecākiem negāji viegli. Bet tad tēvs īzlasīja to un es vairs nerakstu kopš tā laika...Dienasgrāmatu var rakstīt tikai tad, ja esi pārliecināts, ka kāds to neizlasīs...Vēl tagad to nevaru aizmirst, liekas, it kā, piedodiet, par izteicienu, man "izvaroja dvēseli".

Zancha - nu tomēr tam bija diagnoze. Tad arī var meklēt palīdzību, jo sajūta ir pabaisa, cik atceros... Bet vai jāiet pie neirologa - laikam gan, vismaz pamēģini. Kā jau teicu, tā sajūta mani mocīja mēnešus 2-3, ne ilgāk, bet atceros uz visu mūžu. Cik ilgi Tev tā ir? Domāju, ka jāsāk ar neirologu.

nu kādu laiciņu ar to mokos...man jau ar dikti bail..tik pretīga sajūta tā ir un neviens mani nespēj no apkārtējiem saprast :( domā,ka es tēloju :(

Tie, kas sevi uzskata par normāliem, vienmēr domā, ka mēs tēlojam(:. Tāpēc parasti pat nav , no kā brīžos, kad pats esi galīgi nevarīgs, gaidīt palīdzību. (: īpaši, ja pāri 20. Tāpēc saņemies un ej pie ārsta - varbūt tev pat laba ģim. ārste? Vnk. es galīgi neatceros to diagnozi. Ja ir pacietība, var jau kādu laiciņu pagaidīt. Bet, ja tas ilgst jau kādus 2 mēn. - domāju, ka nevajag gaidīt.
Vēlu Tev visu, visu labāko!

paldies dia!!!
itkaa man mazliet taa sajuuta tagad ir paargaajusi... :)
un ljoti ceru,ka taa neatgrieziisies...
a gjimenes aarste man vispaar neko nerubii par VD..
pie aarstiem esmu staigaajusi visaadiem un visur viens un tas pats-VD!!!
dzer zaaliites un buus labaak...grr

VD gan ir, gan nav diagnoze... Turklāt nerealitātes sajūta kopā ar paniku sen ir izgājusi no veģetatīvās disfunkcijas rāmjiem. No medicīniskā aspekta tā jau ir psihiatrijas joma. Bet patiesībā, lai tiktu ar to galā, ar ķīmiju būs par maz. Zāles tikai ļauj justies mazliet labāk, pārējais būs sevī jāsakārto pašam. Tāpēc šī nav tik daudz medicīnas, cik psiholoģijas joma (ja to vispār traktē zinātniski un ja tāda pieeja ir pieņemama). Tas ir jautājums par pašvērtējumu, par skatu uz sevi un pasauli. Vienkāršoti sakot, ja ir panikas lēkmes, tad ir pilnīgi droši, ka cilvēkam ir kārtīgi jārevidē domāšana.

Nevajag pārāk daudz cerēt no ārstiem... ģimenes ārsts prot strādāt ar pāris zālēm no psihiatrijas arenāla; ar tām, kas tiek lietotas visbiežāk un ko viņiem ārstu konferencēs utml. pasākumos iesaka. Ar psihiatru parasti zāļošanās izdodas veiksmīgāk, bet zāles var nākties mainīt — psihiatrija ir diezgan liela eksperimentēšana, process ne vienmēr ir patīkams. Bet tā ir tikai lietu sakārtošana bioloģiskajā līmenī.

Un diemžēl cerēt, ka kāds sapratīs, ir diezgan liela alošanās. Par cilvēka psihi Latvijā sakarīgā līmenī sāka tikai runāt pirms ~20 gadiem. Daudzi joprojām dzīvo stereotipos; ir pat ārsti, kuri uzskata, ka depresijai nepieciešama tikai saņemšanās. Citi gremdējas dziļi padomiskās psihiatrijas atziņās; arī tauta... bet tas ir strupceļš. Mums nav psihoanalītiskas domāšanas, nedz tās pēctecības.

Kamēr neizdosies atrisināt to, kas darās zemapziņā, tikmēr ir gandrīz 100%, ka lēkmes būs.

Lēkmes izprovocē kaut kādi sadzīves notikumi, kuru kājas visbiežāk aug tālā bērnībā.

Tas, protams, ir samērā vienkāršoti, bet ar zālēm sajūtas tikai apslāpēs (ja izdosies atrast īstās zāles). Ja pārāk daudz gaidīs no ārstiem un zālēm, tad tas ir ceļš uz jaunu vilšanos: ar laiku tās vajadzēs vairāk, jo "slimībai" ir slieksme progresēt.

Var sākt kaut vai ar to, ka pameklē kādu grāmatiņu (ja nav vēl nekas tāds darīts) par šīm tēmām... Lēkmes un trauksmi vispār var mazināt ar noteiktiem elpošanas vingrinājumiem, meditāciju utt. Domāšanu tas nemainīs, bet palīdzēs justies cilvēciskāk. Dzīles izrevidēt un pēc tam attiecīgi mainīt skatu uz sevi un pasauli savukārt var palīdzēt psihoterapija: ja vien ir gatavība strādāt nopietni un gana daudz drosmes ieskatīties ne visai glaimojošās lietās par sevi. Bet tur ir liela garantija, ka tad lēkmes u.c. nepatikšanas pāries. Tikai tas vienmēr būs zināms laiks. Būs vajadzīga pacietība.



Edited 1 time(s). Last edit at 06/05/2009 12:29PM by Runcene.

Par dienasgraamatu runājot, es arī reiz tīņa gados rakstīju, visus savus piedzīvojumus, par pirmām bučām, pirmo sexu, bet pēc pāris gadiem mana ome to visu izlasīja, un kaut ko bāza man acīs...viss no šī brīža vairs nerakstu ne rindiņu...labāk eju pie psihtr. :))