Nokopeeju un tomeer ieliku so savu penteri atseviskaa teemaa, jo iepr. ne visai iederejaas:)
Tatad....
Biju celojumaa ar kompaniju Latgales pusee... ar teltiim... Bija planots atpuusties pie ezera 3 naktis... Es jau vairaakas nedeelas ieprieksh shausminaajos un uztraucos, ka nevareesu sanemties un aizbraukt... Seviski tad, kad paaris ned. atpakal bija saakusaas histeerijas... Un vienlaiciigi nevareeju nebraukt, jo viirs so braucienu saskanoja un gaidiija loti, loti.... No riita izdzeeru Lexotanil.... drosmei.... jutos kautcik mieriiga, bet bija gruuti skirties no meituka... neko neizraadiiju ....
Bija taada sajuuta, ka braucu prom ne uz 3 dienaam, bet uz 3 meenesiem... Tikko mani ieraudziija braala sieva, pajautaaja, ko taada samiegojusies... Es tiesaam sajutos atslabinaajusies, bet kautkur ieksaa trauksme un dusmas uz seviim grauza... Bija taals cels... sarunaa jutos saspringta... meeginaaju analizeet savu reakciju un piefikseeju, ka knapi varu notureet acu kontaktu, seedeeju piespiedusies pie auto durviim (taalaak no sarunas biedra)..... Un tas, ka kopaa buus jaapavada nepaartraukti vairakas dienas, tas mani loti nomaaca un biedeeja... Saakuma bijaam 5 cilveeku kompaanija, naakamajaa dienaa pievienojas veel vairaaki.... un tad pa iistam sajutos neomuliigi, kaa ne sava skiivii.... Bet jaasaka, ka mees paguvaam gan forsi nopeldeeties, paeest sashlikus... naakamajaa dienaa pateicu viiram, ka veelos braukt maajaas, pateicu arii, ka juutos neomuliigi un piebildu, ka kompaanija ir jauka, viss ir super, bet manii aug trauksme un garastaavoklis lidz ar to jau kritiskaa limenii... Cik vins ir forss cilveeks! :) Vins saprata mani un neuzstaja palikt veel kadu dienu... ja vins to dariitu, es veel vairaak sajustos vainiiga, ka pierunaaju vinu pamest to skaisto vietu... :( Jutos neerti arii tad, kad visi briinijaas, kaapec braucam prom tik aatri, jautaaja, vai kas nepatiik... oi, shausmas... nu ko te atbildeet?! sameloju, ka slikti juutos karstuma deelj utml..... Kad ieradaamies maajaas, viss atgriezaas savaas vietaas... sajutos droshi, kautcik mieriigi un garastaavoklis ir daudzmaz normas robezaas....
Dusmas uz seviim, ka nevaru atslaabt un vnk atpuusties, izbaudiit kopabuusanu ar jaukiem cilveekiem!!! Bet no otras puses... labi ka vispaar vareeju sanemties braucienam...
Mjaa... cik netaisniigi.... apkaarteejie baudiija atpuutu, bet es izmisiigi ciinijos ar stresu... Prieksh manis tas bija SMAGS DARBS! Tagad, kad esmu maajaas ar gimeni, nemos ar meitinu, daru maajas darbus, juutos ka atpuutaa - sirds savaa vietaa, mieriigs praats.........
Luuk taada mana atskaite par briivdienaam :) Kaa jums iet, miilie forumieshi? Vai esat bijusi kaados pasaakumos, un kaa jutaaties?

blueberry
Kaa Tu naaci pie izpratnes, ka neesi neinteresanta, negliita? kas Tev paliidzeeja? Jaa... kompaanija es pirmaamkaartaam juutos neinteresanta, jo neprotu uztureet sarunu, neprotu kaut cik interesanti atbildeet, veidot garu stastiijumu par kaadu notikumu, filmu, graamatu utml., juutos uz panikas robezas, kad man kompanijas prieksaa kautko pajautaa un visu skatieni pieveersti man...., taapat juutos, ja japiedalaas kaadaa speelee, kopiigi jaasagatavo pusdienas (labaak viena pati) utt............. No stresa apstaajas domaasana un es juutos ka totaala mulke un tizlene.... Un taa kops sevi atceros....
Pirms AD lietosanas paliidzeja alkohols (normas robezaas), bet tagad kad lietoju AD, reakcija pavisam preteeja - palieku sausmiigi miegaina, domaasana vispaar apstaajas, garastaavoklis pasliktinaas... stress gan paariet...
Turklaat es visu laiku ciinos ar SF - neesmu iesleegusies 4 sienaas.... lai gan retaak ne kaa vidusmeera sievietes apmekleeju pasaakumus..... bet progresa nav :( Meeginu arii sevi analizeet, sapratu iemeslus stresam (sk. augstaak), bet tas neko neliidz - stress un depresija sociaalajos kontaktos zhnaudz nost :( , es jau nerunaaju par fiziskaam izpausmeem - roku triice, sirds leekaasana, elpas truukums, nieze un sviishana.........

Jenetty, tu savās izjūtās neesi viena. Es šīs izjūtas pārvaru piejot visam filozofiski, un meditējot, cik iespējams regulāri. tas paplašina uztveri, un kaut vai ar prātu vien tomēr saproti,ka tas nav pasaulesgals, . Bet sajūtas ir briesmīgas , varu tev pievienoties.

kamene
Kaa Tu iemaciijies mediteet? Tu lasiiji spec. literatuuru? Kaadu?

Bet kāpēc nemēģini runāt ar vīru skaidru valodu- tipa negribās man braukt, gribu palikt mājās un visu pārējo... Vīrieši ir dažādi, bet, cik esmu novērojusi, tādiem patiesi īstiem večiem patīk sievišķīgas, ''vājas'' sievietes, par kurām jārūpējas. Tas tikai stiprinot viņu pašapziņu.

Vīrs var atbalstīt, bet nespēj neko mainīt. Un tas večus bieži besī, šī savas bezpalīdzības sajūta.

Manējais vīrs zina par mani visu, es pat nespēju iedomāties, kā varētu dzīvot viņam visu neizstāstot, bet ne vienmēr viņam ir noskaņojums ar mani vārguli ņemties. Kad man ir slikti, es parasti pasaku, ka man ir slikti un neviens neko nevar palīdzēt. Ja grib palīdzēt, var mani samīļot, var izdarīt kādus darbiņus manā vietā un tā. Konfliktu nav. Manējais vīrs pats nav briesmīgi sabiedrisks, tāpēc man nav tik daudz problēmu. Kaut kur kopā izejam, bijām nesen naktsklubā, padejojām, nelietojot alkoholu, jo es tak tagad pie stūŗes (par ko joprojām esmu bezgala lepna uz sevi:))

Janetty
Man tā atziņa, ka nemaz taču neesmu neinteresnata, nākusi tikai nesen. Es nezinu, no kā. Kaut kur tās domas ir maldījušās. Galu galā internetā es varu normāli runāt, uzturēt sarunu, tātad vaina ir kur citur. Tu taču arī normāli komunicē te netā. Satiekoties aci pret aci, bailes ir tās, kas mūs padara neveiklus, neinteresantus, nespējīgus komunicēt. Zinu, ka arī parasti tās bailes nāk no iekšienes un nevar ne izskaidrot, ne nokontrolēt.
Es kaut kā šobrīd esmu daļēji savu domu kungs, man izdodas to iespaidot. Piemēram, ieraugu kādu pazīstamu, sākas uzreiz panika - ko es runāšu, es taču nevaru patikt utt., bet tad saku sev - STOP un pasaku - pofig. Tālāk saku sev - esmu tāda kā esmu, esmu normāla utt., kas nu nāk prātā un palīdz. Pēc brītiņa atkal piemetas bailes un fobija, atkal sevi apsaucu. Es nez, vai kādam tas līdzēs, man palīdz sevis ietekmēšana.

Tas viss nav tik vienkārši, es dienu no dienas domāju, analizēju. Domāju, piemēram, no kā man ir bail. Kāpēc man no tiem cilvēkiem bail? Vai viņi man var ko izdarīt? Kas mainīsies no tā, ka es viņiem nepatikšu? Nu tā kaut kā. Saprotu, ka man neviens iesist vairs nevar (ja kas var dabūt pretī), nu ka es varu sevi aizstāvēt.
Saku sev, ka esmu laba tāda, kāda esmu. Par izskatu - es jau pirms kāda laika sapratu, ka esmu normāla. Ka tā sajūta, ka man kaut kas nav kārtībā ir nepamatota, vnk. nāk no iekšām.

Man joprojām ir bail kaut ko publiski darīt, bet es baigi cenšos sevi iespaidot. Saku sev to maģisko vārdu - nu pohuj tak. Atļauju pieļaut situāciju, ka par mani pasmejas. Kas notiks no tā, ka izskatīšos stulbi? Lai taču smejas par mani. Atļaujos sev nebūt perfekta, izskatīties stulbi un smieklīgi. Un zini, paliek tiiik viegli.
Es ļoti labi zinu, kā tu jūties. Varbūt lasīji, kā es slēpos skapī, lai mani neviens neatrod un nav jāiet kompānijā. Es zinu visas tās mokošās sajūtas un varu pateikt, ka vairs NEGRIBU tā mocīties.
Neiet man viegli. Tagad mājās sēžot jau maz kontaktu, tāpēc nezinu, kā būs, kad sākšu strādāt. Ja ir daudz svešu cilvēku, tad vispār grūti. Man ir regulāri aizrādījuši, ko esmu tik klusa, tik drūma. Šobrīd esmu noskaņojusies tā, ka lai domā, ka esmu klusa vai drūma, sākumā. Ar laiku pierodu, aprunājos ar cilvēkiem pa vienam un ir OK ar laiku. Pieņemu, ka man tā ir un nemoku sevi par to.

meitenes, es tomēr teiktu tā, ka tāda pašanalīze ir ok līdz vienai robežai. tā var kļūt arī par vēl vienu pātagu, ar kuru sevi sist. nu tik analizēšu un nu tik domāšu... turpu, šurpu; šurpu turpu... bet nav rezultātu.

ir situācijas, kad tur vienkārši neko nevar izdomāt, jo bailes un depresija ir attīstījušās pārāk agrā vecumā. tad Jūs neko pašas neatceraties, tur ir virsū zemapziņas slāņi, kuriem pats nemaz tik viegli nevar tikt klāt. es, protams, droši nezinu, bet pēc Janetty stāstiem izklausās, ka viņa jau ir sevi pārmocījusi.

ar to es negribēju teikt, ka nevajag sevi analizēt, ja ir spējas to darīt (ne visiem tā ir), bet, ja tāda pašanalīze ilgstoši nelīdz, tad tas vairs nav nekādos vārtos.

un par vīriešiem, jā, viņiem ir tiesības zināt. tas pirmkārt. otrkārt, tas palīdz pašām, jo noņem zināmu daļu spriedzes. treškārt, nevajag domāt, ka citi nejūt mūsu trauksmi. Jūt. un vīrietis sāk vainot sevi, un tas var beigties ar nelabu kašķi, jo viņš to var neizturēt.

Runcene - es tev visumā piekrītu, bet es nespēju iet pie tā psihoterapeita. Sapratu, ka vislielākā problēma ir tā, ka ar laiku es sāku viņiem neuzticēties, man liekas, ka viņi tikai iekasē brangu naudiņu un neko reāli nedara, ka nav tam vispār nekādas jēgas. Jūtos reāli izmantota. Un man ir reālas dusmas uz viņiem, ka var atļauties plēst tādu piķi. Es savā darbā nopelnīju 15 latus dienā, bet šie pa stundu. Man viņi liekas konkrēti naudas nokāsēji. Lūk, atzinos pati sev un citiem savā skaudībā un savā neuzticībā.
Nu nespēju es samaksāt 15 latus un runāt par to, ka neuzticos viņiem vai ka šodien darīju to un šito. Besis. Nevaru tam pārkāpt.
Un Janetty ir ļoti, ļoti sevi nomocījusi, tas nāk ārā pa visām vīlēm. Es šobrīd ar to sevis analīzi nejūtos nomocīta. Bija laiks ap 19 gadiem, kad biju tīri vai izpumpēta no tās sevis analizēšanas, kura pie tam bija neauglīga:(
Tagad man ir savādāk, jo es ne tik daudz analizēju, cik cenšos paskatīties uz lietām no citas puses.
Bet, vai Janetty gāja pie psihoterapeita? Man liekas, ka tev tas būtu nepieciešams, kā ēst (ja vien nav tādas problēmas, kā man ar šamiem).

pingvins
Bet tad jau sanaak, ka mees VISPAAR nekad nekur neietu ar kompaaniju! Tikai divataa vai trijataa (ar meitinu), vai ar masas gimeni (ar viniem juutos komfortabli)..... Bet sodien vini aizbrauca prom uz aarzemeem uz meenesi.... :((( Un ja viirs gribees tikties ar draugiem, tad man vnk pateikt - nee, es negribu (jo esmu sociofobike)???!!! Un taalaak - pateikt, lai seezh ar mani maajaas, jo man bail no cilveekiem???? Vai arii lai iet bez manis? Kaa tas izskatiisies - paaru/gimenu saiets - un mans viirs viens pats?! Un ja ar teltiim? Un taa regulaari? Man vispaar bail paliek par atieciibu saglabaasanu.... Lai gan paslaik starp mums viss ok... Mees viens otru miilam, bet manas bailes var izjaukt normaalas atieciibas gimenee... Un pasaakumi/dzimenes berniem... Tur jaatiekas ar beernu vecaakiem, organizeejot sveetkus.............. Es neredzu tam visam normaalu risinaajumu :(
Un jautaajums... tiem, kas mokaas ar SF... vai juusu draugi/pazinas zina par juusu baileem/depresiju? Un ja esi lielaa kompaanijaa, kuraa ir arii nepaziistami cilveeki.... arii viniem buutu jaapaskaidro, kaapeec es te ieraavos kaktinaa un seezhu kaa veca kukazhinja? Jaapaskaidro, ka man ir SF, tas ir, BAILES NO JUMS??? Slima sunja murgi! :((((

Nu jau, nu jau. Es par to, ka vispār cilvēki iedalās tusētājos un netusētājos, tas nav nekas tāds, ja labāk jūtos mājās, ģimenes lokā:) Un vispār runa bija par to, ka tik tuvam cilvēkam kā vīram būtu jāzina kas tevi kreņķē, citādi var sākties riktīgie pārpratumi- vīrietī var sākt mosties baigā vainas sajūta, ja sieviete visu laiku ir neapmierināta, tāpēc labāk izrunāties. Bet pieņemu, ka vīrieši ir dažādi, tāpēc laikam universālas receptes nav, diemžēl. Piedod, bet pēc taviem tekstiem var nojaust, ka tev ir depresija, un SF ir tikai viens no simptomiem. Nezinu, ko dari lietas labā- neesmu lasījusi ilgi forumu, bet pat tas ir ārstējams ar atbilstošu terapiju, pati eju tam cauri. Tāpēc no sirds novēlu- lai izdodas dzīvot saskaņā pašai ar sevi!

Janetty un blueberry

Piedodiet dāmas, bet man šķiet, ka ar Jums abām nu riktīgi nav labi. Viena neko nedara, kaut izejas neredz... Janetty, domā vīrs mūžam par slimkopēju gribēs būt? nav ko sēdēt kaktā un vaimanāt. Bail? jā, visiem ir bail sākt ar kādu par sevi runāt. Bailēs ir jāiet iekšā. ar baidīšanos nekādu ģimeni nesaturēsi.

blueberry, esi pamēģinājusi savu mazo biznesu uztaisīt, kad jāmaksā par telpu īri, nepārtrauktām mācībām un visādiem Tev nepieciešamo pakalpojumu sniedzējiem, komunālo pakalpojumu piegādātājiem? bet klients ir spējīgs maksāt tik, cik ir. pat aptuveni stādies priekšā, kāda fantastiska alga paliktu pāri? nav jau naftas urbums. kurš psihoterapeits pieņem 8 klientus dienā? gribētu redzēt, vismaz tas nebūtu mans, tad tas ir farss. 3-4, ne vairāk. turklāt naudas skaitīšana cita makā nav laba pazīme. Pamācies 20 gadus ārzemēs par saviem līdzekļiem un tad dod savu pakalpojumu par Ls 5... gribētu redzēt, ar cik garu roku Tu šito darītu.

piedodiet par nīgrumu, bet ja Jums abām nebūtu krietni daudz prāta pazīmju, talantu un gudrības, varētu likt Jūs mierā...

Laikam biju pelnījusi...
Nu, protams, ka es neesmu normāla. Katram savi melnumi, ar ko cīnīties. Cīnos arī ar šo savu, nenovīdību, vai kā to sauc. Atzinos visiem publiski un turpinu sevi audzināt. Pārmetumi bija vietā, lai arī sāpīgi.

Es veel nepastaastiiju, ka tajaa pasaakumaa, kad apguulaamies ar viiru eenaa, pirms saaku luugties, lai braucam prom, mani piemekleeja saadas domas... Viirs aizmiga.... tepat netaalu visi tusee - ko nu kursh dara - peldaas, makskeree, eed tiiko nomakskereetaas grilletaas zivis, sarunaajas ut..... Es - pielipusi pie viira, nogurusi no saspringuma, juutos ka iedziita stuurii... saaku aiz nespeeka raudaat, jo jutos zaudeejusi sajaa ciinaa... mierinaaju sevi ar domu, ka tomeer vareeju aizbraukt, bet pasaakumaa ne vienu briidi nejutos atslaabusi, prieciiga.... Apkaart valda jautriiba, visi priecaajas par forso laiku, silto uudeni, par vasaru..... Bet man saak riteet asaras... apguulos... lai neredz manu seju... ...apkaart gara zaale... asaras ietek ausiis... viirs gul aizmidzis (vinam dzelzss nervi - izmanto katru mirkli miegam, kaa jau nakts mainu darbinieki).....
Man bija dusmas uz sevi un piemekleeja reaalas bailes par gimenes taalaako likteni :(((( sajutos sava viira necieniiga un atkal - slikta maate, jo peedeejaa laikaa pasaakumos triicu kaa apses lapa un izvairos peec iespeejas no ciemos iesanaam... Vienu briidi pat ienaaca praataa doma par to, ka labaak buutu, ja es no viniem atteiktos... viirs satiktu normaalu dziivesprieciigu sabiedrisku sievieti, maasai uzticeetu meitinas audzinaasanu, jo man bail, ka meitina manaa ietekmee var izaugt par taadu pasu psihisko kropli...
Viiram izstaastiiju, ka juutos neomuliigi cilveekos, vins zina, ka man ir depresija, ka lietoju AD, ka ceru, ka driiz paliks labaak (Seroxat lietoju tikai 2 ned.), bet ja nepaliks? paslaik nevaru sevi pierunaat aiziet pie psihoterapeita - nevaru sanemties gan psihologiski, gan arii taapeec, ka nevareesu iztureet vainas apzinu par to, ka man buus jaateeree tik daudz naudas no gimenes budzeta... Par sevi nerunaaju, bet buus jaatsakas no daudz kaa ne tikai viiram, bet arii meitinai- es buusu veel nelaimiigaaka! :( Pietiek ar vainas apzinu par atieksmi pret meitinu peec dzemdiibaam... un tagad - manas SF deelj.... Vairaak neiztureesu! Saaku mekleet otro darbu... ja atradiisu un vareesu aapmaksaat lielaako dalju par psihoterapiju pati, tad meeginaasu....

Janetty
Vai tiešām ls 40 (max 60) mēnesī ir tik liela summa, ka viss ģimenes budžets sagrūs?
Tu raksti:
"Mees viens otru miilam, bet manas bailes var izjaukt normaalas atieciibas gimenee... " Tu uzskati, ka tās ir normālas attiecības tagad? Ar Tavām mokām, puspatiesībām, gaidīšanu, ka pats no sevis (vai ar seroxat) kaut kas mainīsies.
Esi piekarinājusi sev SF birku un fokusējies uz to. Bet tās bailes ir smagas depresijas izpausme, nevis atsevišķa slimība.
Saņemies un izrunā ar vīru visu kā ir un cik smagi ir. Meklējiet izeju kopā t.sk. materiālo. Ja vīrs to nesapratīs un Tevi nepieņems, tāpat būs tālu no normālas ģimenes.
Tavā situācijā ir tā, ka ir 1) vīrs 2) māsas ģimene, kura ja nu kas pieņems meitiņu. Tu vari "atļauties" auklēties ar savu tā saucamo SF. Būtu viena ar meitiņu (darbs Tev ir), gan galā tiktu, gan pamazām sakārtotu sevi. Paradoksāli, bet šādas situācijas nostrādā perfekti.

mjā. reiz lasītu viena psihoterapeita teikto: "bads izmācīs"...

es toreiz domāju: maita tāds, ko tu zini, cik man grūti; vai manu vai... bet tā ir balta patiesība. kamēr ir aukles, tikmēr var manipulēt.

Kad man psihoterapeits stāstīja par to, ka visas (it sevišķi VD) figņas ir neapzināta uzmanības piesaistīšana, es biju nikna un sašutusi. Man ir TIK slikti un vēl apvaino, ka es to tipa tīšām... Gan spējīga par to viņam pateikt. Arī ar laiku pārliecinājos - balta taisnība.

Nu, es to arī esmu pie sevis sapratusi.

Janetty
Es tevī saskatu sevi vēl pirms nesena laika, viss tas melodramatisms, tā sevis žēlošana. Pilnīgi bezjēdzīgi tas viss ir. Tek asariņas. Es gandrīz kaut kādu baudu guvu no tām savām ciešanām. It sevišķi man patika, ja kāds redzēja un pažēloja. Kā no tā tikt vaļā, nezinu. Vēl joprojām man piemīt šādas tendences, bet nav vairs tik traki. Tu visu laiku koncentrējies uz tām savām sajūtam.

Bet tas ir normāli, ka cilvēkam, jebkuram, ir vajadzīga uzmanība un iespēja izrunāties. Cita lieta ir tā, ka jau kaut kur, visticamāk, agrā bērnībā cilvēks kā uzvedības modeli ir pieņēmis to, ka viņu neuzklausa, tad šī nepiepildītā vajadzība pāriet patoloģijās. Šis, protams, nav profesionālais skaidrojums, ja kāds zina labāk, palabojiet.
Centīšot neuzspiest savu viedokli, bet nu. Viena nozīmīga lieta, kas mani saista pie psihoterapijas šobrīd, ir tā, ka tajās 45 minūtēs es tiešām saņemu nedalītu uzmanību.

gaga
Ļoti precīzi noformulēji.
Mani arī ļoti piesaistīja ne vien nedalītā uzmanība, bet arī tas, ka, atnākot pēc nedēļas, sākām no vietas, kur palikām. Tas ir fenomenāli kā ps.t. visu atcerējās līdz pēdējam sīkumam, pat to, kas man piemirsies. Jautāju, kā tā var. Skaidrojums aptuveni bija tāds, ka sesijas laikā ir ES + ps.t. nedalīti. pēc sesijas "atslēdzas", bet nākamajā reizē "pieslēdzas" atpakaļ. Apmēram tā.

es arī piekrītu gaga, interesanti un kodolīgi secinājumi.

bet atšķirība ir tā, ka mēs neesam psihoterapeiti, mēs pārstāvam parastus sabiedrības locekļus. ja mani neviens no tuvajiem nebūtu mēģinājis izaicināt, tad būtu bijis ļoti ļauni. reizēm vajag piparus arī, tas palīdz rīkoties, nevis raudāt un raudāt. un patiesībā jau psihoterapeits arī mēģina audzināt laukā no tās sevis žēlošanas. tas, ka klienta laiks pieder tikai viņam, ir biku kas cits. vismaz manas domas.

turklāt es tais laikos, kad nu ļoti gribēju sevi žēlot, bet to neapzinājos, biju aizgājusi pie viena no saviem daudzajiem psihiatriem un viņa man šo to jautāja, kā jau psihiatram pienākas: par to, ko es domāju, kāpēc man tā ir, kā tagad ir, cik ilgi jau utt. un tad viņa izplūda šausmīgā izmisumā un sāka vaimanāt, kāda man šausmīga dzīve... līdzīgi rīkojās viena psiholoģe, pie kuras sākumā biju aizdevusies psihoterapeita meklējumos, bet gribējās tikt cauri "pa lēto". jau toreiz man tas dziļi nepatika un es pie sevis nolēmu, ka tas ir dumji. tā kā es domāju, ka būtibā cilvēks nemaz negrib būt žēlojams, tikai neapzināti manipulē laiku pa laikm ar mazu cerību, ka varbūt izdosies...



Edited 1 time(s). Last edit at 20.07.2010 14:20 by Runcene.

blueberry
Es neveelos, lai mani zeelo... Es pati sevi neieredzu un neveelos, lai mani zeelo... Un vismazaak veelos piesaistiit sev uzmaniibu...

Tas ir neapzināti, saproti? Vārdos es pati sevi neieredzu jau slēpjas sauciens pēc palīdzības.

Alstere
Pie kura psihoterapeita Tu ej? Cik maksaa viziite? Cik biezi? Kad sajuti passajuutas uzlabosanos? Vai tas psihoterapeits straadaa arii krieviski? Man buutu vieglaak izteikt savu saapi krieviski............ Es juutos kaa iedziita stuurii :((((


Blueberry un Alstere, vai juus lietojat paslaik AD? Un vai vispaar esat lietojusas?

Es nelietoju jau 4 gadus. Pirms tam esmu lietojusi dažādus. Sākumā palīdzēja Zoloft, pēc tam it kā palīdzēja Wellbutrin.

blueberry Kaapeec vairs nelieto AD? Kaada Tev pieredze ar psihoterapiju?

Nelietoju, jo vairs neticu zāļu pozitīvai iedarbībai. Vispār esmu baigi neticīgā, izrādās. Man liekas, ka zāles var līdzēt kādus pāris gadus un tad organisms pierod vai kas cits notiek un vairs nelīdz. Negribas arī savu organismu piesārņot ar zālēm, kas jādzer katru dienu. Kā arī gribas saprast, ka spēju pati tikt galā, ka tās sajūtas, kas man ir, nav no zālēm, bet pašas (tad jau es drīzāk par psihoterapeitu). Dzerot zāles, lai gan bija arī labi, bet bija tāda pozitīvā trauksme, uzbudinājums pārak liels iekšēji. Man nebija miera sirdī tāpāt, jutos mazliet kā uzvilkta. Jā, enerģijas bija daudz, bet nejutos es pati. Nezinu, kā lai paskaidro.
Ar psihoterapiju - vidusskolas laikā braucu pie psihoterapeita, runājām par kompleksiem. Bija labi, bet bija grūti no citas pilsētas uz Rīgu izbraukāt.
Pēc tam meklēju savu terapeitu, it kā atradu, man viņa patika. Neatceros, kāpēc tieši pārtraucu. Man liekas, ka es biju stāvoklī un bija kaut kādas problēmas ar veselību. Pēc sarunas ar viņu jutos labi, bija par ko padomāt. Tad vēlāk gāju pie vienas, kas bija lēta, bet man galīgi nepatika. Viņas dēļ arī man laikam ir tā negatīvā attieksme šobrīd pret terapeitiem. Nu tāda mana pieredze, cerams, ka līdzēs.
Bet es atkal neguļu, jāiet gulēt, mēs tak ar strawberry vienojāmies, ka miegs ir ļoti svarīgs.

Janetty
Pameklē meklētājā "āzis":) Māris Siliņš. Pie tā arī eju, ja vajag. Rīta/dienas vizīte Ls 10, vakara 15. Runā gan krieviski, gan angliski.
1x nedēļā (ja lielākas problēmas kā tagad krīzes periodā). Ļoti ilgu laiku ps.t. nebija vajadzīgs. Tagad palīdz, var teikt, uzreiz, jo ir priekšvēsture un pazīstam viens otru ļoti labi. Vispār mēs viens otru jau sen par draugiem uzskatām.
AD esmu lietojusi, nav palīdzējis nekad. Nelietoju pēc ps.t. ieteikuma. Viņš uzskata, ka esmu cilvēks, kam tie nepalīdz. Man pret visu palīdz tikai xanax;)
Mans ps.t. no ceturtdienas gan būs atvaļinājumā uz 2 nedēļām.

Alestere - kā Tu to domā - "Vispār mēs viens otru jau sen par draugiem uzskatām"? Pēc manas saprašanas, psihoterapeits un pacients/klients "nedraudzējas" ...?