Kent, žetons Tev!

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> jā, un tad viņi satiekas ar psihiatru...
> jebkurā gadījumā zāles rada vairāk problēmu,
> ja ir slieksme uz atkarībām.
>>>>>>redzi jau ģenerē vainas apziņu :-) tā dara tie, kam pašiem depresija lai jusos lieli :-)
un vidējais cilvēks domā vai tik man nav slieksme uz atkarību

ja es būtu psihs es visiem uzdzītu vainas apziņju ka vinji nav normāli
jo vinjiem ir diagnoze, kuru grūti pat izrunāt un lai nedomā viņi no savas kaites netiks vaļā nekad bez manis
tas ir krahs un būs vēl sliktāk izkritīs mati un sertifikāts pie sienas.... un tas ka tu sēdi rindā jau liecina par to :-)
...
depresantiem vajadzētu iedot varu, komandēt ārstēt citus depresantus, saderam, uzreiz būtu veseli :-)
....
ja ārsts depresantu nosēdinātu augstākā krēslā par sevi, tad depresija pēc seansa būtu ārstam :-)

kents Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Viss labaakaas zaales ar depressiju slimajiem ir
> jautaajums sev: Vai es esmu visu izdarijis ,lai
> buutu vesels???Zales tas ir pats minimums!

Jautājumam vajadzētu būt: vai es vispār zinu, kas jādara? Vai ārsts, pie kā eju, kādu ir izārstējis?

Nakamaa vizite pie psihoterapeita 2-dien, bet es jau tagad satraucos, par ko mees runaasim :( Man sii probleema jau sen - nav par ko runaat ar cilveekiem... no uztraukuma galva tuksa..... Lai gan pirmajaa vizitee man bija runas pluudi, jo par savaam probleemaam tik daudz nevaru izrunaaties pat ar tuviniekiem.......
Un veel - man ir bailes, ka vina par iemeslu depresijai minees ko taadu, ko es nevareesu sevii mainiit, bet varbuut arii negribeesu....... ko tad????

Manas domas..Arsts var izrakstiit zales , noteikt diagnozi ,vairumaa gadiijumu jaacer ka pareizo:)Izaarsteeties vari tikai Tu pats.Kaa?? tas arii ir tevis pasha zinjaa .Katrs mes esam ipash ,katram vajadziiga sava terapija, katram no mums savi celonji.Ar tiem arii vajadzeetu saakt, tad iepaziities taa kaartiigi ar to Depressijas kundzi, uzrunaat vinju uz Tu un pamazaam kaa kaapostu lapas, njemt nost to vinjas apgjeerbu:)Arsts psihiatrs vajadziigs sakumam , aarsts psihoterapeits turpinaajumam, aarsts tu pats ..visai atlikushajai dziivei:)

Diez vai psihoterapeite teiks, kas ir par iemeslu depresijai, līdz tam Tu pati ar laiku aizraksies, viņas darbs drīzāk ir uzdot jautājumus, atbildes ir tavā ziņā. Jautājumi, pēc manas pieredzes, mēdz būt arī izcili pretīgi, bet, ja nav spēka uz tiem acumirklī atbildēt, tā arī saki.
Ar runāšanu vismaz man ir tā, ja nav ko teikt, es tā arī saku un kādu laiku klusēju. Runāšana nav vienīgais un nebūt ne galvenais process, kas psihoterapijā notiek.
Janetty, veiksmi Tev, domāju, pēc kāda laika pati sev teiksi paldies par savu drosmīgo soli!



Edited 1 time(s). Last edit at 25.07.2010 17:35 by gaga.

Es pierakstītu uz lapiņas sakāmo un aktuālo, un no tās arī nolasītu.

Aiz to man patīk dziednieki, viņš pajautā, vai pat nejautā, bet jau redz, kas par vainu, tad viņš darbojas, varbūt kaut ko pajautā, bet jautājumi ir sakarīgi un atbildāmi. Vai arī tāpat pats kaut ko parunā. Un beigās varbūt kāds rezumē, kas arī ir sakarīgs un no tā nesāp galva.

Bet to es tāpat, Janetty, turpini, ja reiz esi izvēlējusies un pat pārkāpusi pāŗi kādam "nevaru".

Jā, pierakstīt uz lapiņas tiešām ir vērts, vismaz no manas pieredzes. Rakstu katru dienu, tā sanāk kā dienasgrāmata, bet vienkārši to dodu lasīt arī savam "psiham". Pa šiem mēnešiem savācies krietni daudz materiāla, bet tas ir ļoti vērtīgs. Tagad pārlasot dažu dienu ierakstus, kļūst pat skumji, ka bija tik bēdīgi, bet tajā pat laikā uzreiz var salīdzināt un redzēt, kur ir progress, bet kur ir vēl daudz darba.



Edited 1 time(s). Last edit at 25.07.2010 18:28 by gaga.

gaga strawberry
Paldies par labiem vaardiem! :)
gaga
Cik ilgi Tu apmeklee psihoterapeitu? Kad sajuti pirmos uzlabojumus? vai AD pirms vai psihoterapijas laikaa lietoji/lieto?

Janetty Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> gaga strawberry
> Paldies par labiem vaardiem! :)
> gaga
> Cik ilgi Tu apmeklee psihoterapeitu? Kad sajuti
> pirmos uzlabojumus? vai AD pirms vai
> psihoterapijas laikaa lietoji/lieto?
īstenībā es esmu novērojis pi sevis, ka pēc AD nonāc atpalkaļ turpat kur sākumā
dīvainā kārtā pat nauda kabatā tikopat cik bija, tikai laiks pagājis kautkur
tā ka izskatās ka izkulties var un tev viss būs OK
īstenībā sajūta ir forša, kā atpakaļ svaigā gaisā :-)
ja tumsā slikti redz, tad jāēd mellenes :-)
problēmas paliek aiz muguras, jo laiks iet atkal uz priekshu un jo bija sliktāk, jo tagad labāk :-)

strawberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Ja lasa angļu valodā, par visu ko var uzzināt
> ļoti daudz. Dakteri parastie jau bieži angliski
> ne bum bum, tāpēc samierinās ar to ko zina
> (nezina).


Tieši tā. Ja neprot angļu valodu, tad tiešām internets sarūk gaužām maziņš, jo tieši šajā valodā ir visa nozīmīgākā pasaules informācija.

Janetty, sākumā visiem ir satraukums, bet vēlāk tas pakāpeniski mazināsies, līdz Tu jau iesi pie tās terapeites ar tikpat mierīgu prātu kā ejot uz parku pasēdēt. :)) Tas ir likumsakarīgi, laiks noņems Tavu spriedzi.

Janetty, es eju kopš marta, un pāris mēnešus vēlāk, tas ir aptuveni maijā / jūnijā sajutu, ka tiešām ir labāk. Manā gadījumā labāk ir tas, ka vismaz atgriezās vēlme dzīvot, iet uz priekšu, un kad noslīdu atpakaļ melnajā suicidiālajā noskaņojumā, zinu, kas tas ir pārējošs. Bet, kā jau te daudzkārt minēts, katram tas process ir stipri individuāls.
Man gan arī bija tā, ka gadiem mocījos ar fobijām, atkarībām, depresīvu noskaņojumu, bet likās, ka pati tikšu galā, lasīju visādas iedvesmojošas grāmatas, uz brīdi saņēmos, līdz atkal biju purvā. Un tad vienā jaukā dienā uzsprāgu, vienkārši sāku nemotivēti un nekontrolēti raudāt, raudāju darbā, mājās, uz ielas, veikalā iepērkoties, raudāju līdz kliegšanai, un pašai bija bail. Tajā brīdī blakus gadījās cilvēks, kas ieteica psihoterapeitu, tāpēc "klasiskais" posms ar psihiatru un tabletēm man gāja secen. Lai gan ģimenes ārste jau bija arī nosūtījumu pie psihiatra man sagādājusi, ieteikusi konkrētus ārstus, kaut kas mani atturēja, un tagad domāju, labi ka tā.

Turu īkšķus par Tevi, Janetty!



Edited 1 time(s). Last edit at 26.07.2010 09:17 by gaga.

jā, gaga, tas ir labi... varbūt ne vienmēr, bet, cik nu skatos atpakaļ, ir labāk, ja pirmais gājiens nav pie psihiatra. ja nu kaut kad procesa laikā (psihoterapijas) tomēr ievajagas, tad cilvēks jau ir atbildīgāks un zina, ka vnk pieturas uz brīdi, bet, ja viņš jau uz tā pabailīgās dvēseles fona dabū štampu: esi slims, tad paies laiks, kamēr atveseļosies no šīs ticības. tad ir jāsāk no tās vietas, kur biji, kad pie psihiatra nokļuvi. tas var izrādīties nobumbulēts laiks.

staigā pilsonis pie psihiatra, kamēr nekas nelīdz, psihiatrs brīnās un pilsonis jūk vai prātā. es pat nezinu, par ko psihiatrs brīnās: izārstēto taču viņiem nav. labi, varbūt kādi, kam pietiek ar vienu AD kursu, bet šaubos, vai tādi nesīsies pie psihiatra. tradicionālos AD ģimenes ārsts arī it bieži māk nozīmēt.

Janetty, es piekrītu par pierakstīšanu. Piemēram, to, ko Tu raksti forumā... par izmaiņām ir tā, ka psihoterapija jau arī uzaudzē garīgo muskuļu masu tās veikt. laikam, forumu lasot, rodas sajūta, ka psihoterapijā atklāj kaut ko traku, ko mainīt nebūs spēka. tā gluži nav. to nav viegli izstāstīt, īsi to nevar pateikt, tāpēc vnk tagad jāļaujas procesam, neskrienot laikam pa priekšu.



Edited 1 time(s). Last edit at 26.07.2010 14:25 by Runcene.

Beidzot esmu darbā... atvaļinājums cauri... Bet tagad atkal grūti... jāieiet ierastajās sliedēs... :)))) Kā parasti - pusdienās miegainība.... Kopumā - ciešams garastāvoklis (tas ir labi)...
.... vakar nejauši uzgāju "cālis.lv" diskusiju "eņģeļu māmiņas un eņģeļbērni" vai tml..... pēc nosaukuma man nebija skaidrs, par ko tur tiek runāts.... Kad sāku lasīt... man palika TIK SLIKTI..... , ka vēl tagad daži teikumi maisās pa galvu un traucē darbā :(((( Šī tēma uz mani neattiecas, bet man ļoti sāpēja, kad lasīju un mans trauslais garastāvoklis sabojājās vēl vairāk... Vajadzēja uzreiz apstāties un neturpināt lasīt, bet aizmirsos.......... Un vispār.... man ļoti sāp, kad masu medijos uzzinu par vardarbību, nāvi - sevišķi pret bērniem un dzīvniekiem.... man žēl arī vecu cilvēku, seviški nomocītu ar slimībām.... Es cenšos no tā visa izvairīties, bet ne vienmēr sanāk (izslēgt TV vai radio), turklāt, veci slimi nabadzīgi cilvēki satiekami ikdienā uz ielas.... man iesāpās sirds, kad redzu nabadzīgi saģerbtu 3-4 gadus vecu bērniņu, par zīdaiņiem vispār pat domāt sāpīgi.........

Kā sevi noskaņot, lai šī info iet "gar ausīm", lai nav tik sāpīgi? vai jums tā ir bijis?

Janetty, cilvēks principā dzīvo ļoti īsu mūžu. Tu nevari izsāpēt visas pasaules sāpes. Es, piemēram, tādus stāstus nelasu, man ir savi, ar tiem pietiek, ziņas arī man skan ļoooti reti... cik vien reti iespējams.

Jā, es arī visu laiku žēloju dzīves pabērnus. Visu pasauli jau neizglābsi, bet sirds sāp. Un vēl man drausmīgi sāp par tiem bērniem, kuriem kāda bēda atgadās, nokrīt, sasit celi, bet viņu nevis samīļo, bet norāj. It kā jau sīkums, bet atmiņā tak paliek.

Nu bet vēl pirms relativi ne tik ilga laika norma bija, ka gandrīz puse bērnu nedadzīvo līdz pilngadībai.

Mirt- tas taču ir normāli.

Man ir ļoti žēl, kad braucu ar mašīnu un redzu gar ceļa malu tik daudz sabrauktu dzīvnieciņu. Nodomāju, nu kur tu skrēji, muļķīti... Viņiem šoseja ir kā krievu rulete, kurā jāpiedalās katru dienu, jāiemāca piedalīties saviem bērniem un jāturpina piedalīties līdz sirmam vecumam.

Bet kam tad ir patiesībā paveicies vairāk?... Kāda jēga nodzīvot līdz sirmam vecumam? Lūk, šito gan es nesaprotu.

jo Tu esi iekšēji miris... vot tāpēc Tu nesaproti...

vai arī tādu mētā. nezinu, kā īsti ir.

Sirmo vecumu bieži pavada slimības un vientulība un patiešām var rasties jautājums- kāda jēga? Bet cilvēkā ir iekšā tas instinkts- dzīvot, izdzīvot, vēl un vēl ilgāk. No mana skatu punkta raugoties- tā ir tāda īpaši viltīga programma, kas ielikta cilvēkā, lai viņam būtu nepieciešamība attīstīties, meklēt atbildes un risinājumus. Pat, ja pieņem, ka dvēsele un reinkarnācija neeksistē, tik un tā cilvēkam uz šī pamata nākas visu ko piedomāt klāt, lai būtu jēga.

Njā, sajūta tāda, ka dzīvot grib mans ķermenis, bet es- nelielā šī ķermeņa apziņas daļa- gan nē. Bet, skaidri redzams, kas ir stiprāks. Ar prātu es vispār neredzu nekādu jēgu nekādai dzīvošanai, bet instinkti tur savā varā.

Runcene, kādi ta nu tas izpaužās- kad iekšēji miris? :) Nu bet sajūta vispār tāda ir.

Vakar biju ar meitiņu pēc darba peldēties uz ezeru.... Ejam gar mežu... sajutu ziedu, zāles, meža... vasaras smaržu.... un palika skumīgi, jo vasara tuvojas beigām :( Saprotu, ka tas ir neizbēgami, un ka tā notiek katru gadu (gadalaiku maiņa), bet skumjas līdz sāpēm sažņaudza sirdi... Atkal pusgadu slapjdraņķis un auKsts laiks.... Bet vairāk iesāpējās laikam tāpēc ka tā arī nespēju izbaudīt vasaru kā gribētos.... nevis tikai pilsētas parkos un braucienos ģimenes lokā uz jūru, bet izbaudīt atpūtu laukos, kompānijā ar teltīm... naktīm pie ugunskura, sarunām par dzīvi, dziesmām ģitāras pavadījumā.... utt. Vasarā izmisīgi cīnījos, lai izjustu to visu braucienā ar jauku kompāniju un teltīm....... bet tā bija tikai cīņa , kura beidzās ar totālu manis sakaušanu :(
...paliku klusa, domīga.... meitiņa pat pajautāja, "mammīt, kāpēc tu tik maz runā?" Gandrīz sāku raudāt... sajutos vainīga, bet šīs skumjas visu bremzēja.... turklāt, man bailes par to, ka meitiņa var sajust manu noskaņojumu :( Es ar varu savilku lūpas smaidā un piespiedu sevi kautko runāt.,... cik tas ir grūti............... Meitiņa tik jauka, mīļa... es sevi neieredzu :(
Bail, ka rudenī depresija aprīs mani kā pitons trusīti :((((((

Janetty, nopietni, Tu pārāk daudz sevi gruzī! Ar Tevi viss ir štokos! Ka es Tev saku! :)) meitiņai ar viss ir vienkārši super!

Es saprotu- kā tas ir, bet es tagad kaut kā laikam lienu laukā no tās černuhas. Nez, kas sanāks.

existential fool Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Nez, kas
> sanāks.

Vissūdīgākais ir tas, ka lūk šo gan nekādi nevar zināt... :/ Laikam jātic.?

Kaut kā nekad neesmu to darījis. Varbūt vērts izmēģināt.? :)

(khm, es šeit nerunāju par dievu...)



Edited 1 time(s). Last edit at 13.08.2010 10:53 by existential fool.

Vienīgais, ko var paredzēt, ir neparedzamība:)

Jā, un es gruzījos par to, ka man nepieder mājiņa okeāna krastā, kur es pilnīgā vienatnē (bet gan komplektā ar datoru un mobilo) nevaru izbaudīt mežonīgo dabu un savu vienatni- vismaz kādu mēnesi. Lai pēc tam varētu atgriezties cilvēkos un, uzlādējusies ar enerģiju, paciestu ikdienas rutīnu;)