*Atvainojos par pareizrakstības kļūdām, bet slikums meklēt visas un labot.
Pirmais padoms ņemts vērā - reģistrējos.
Paldies visiem par vairāk vai mazāk konstruktīvajiem komentāriem! Mēģināšu kaut cik sakarīgi atbildēt.
1. bmw
Par mīlēšanos - tā jau atkal problēma pati par sevi. Fiziski neesmu nekā baigi atšķirīgs - heteroseksuāls, bez īpašām novirzēm/fetišiem, nav potences problēmu... jā, vismaz ne fizisku. Pats pieaugu, bet pašapziņa tā arī nekad līdzi netika. Dzīvoju ar smagiem mazvēr'tibas kompleksiem attiecībā uz jebkuru apzināto indivīdu, kas neesmu es pats (kas ļoti jauki kontrastē ar manu uzpūstu ego. kognitīvā disonanse jebkurā jautājumā - uztveri sevi kā intelektuāli attīstītu, un, paralēli - kā bezmazvai garīgi atpalikušu, utt.) Tā rezultātā bieži ir emocionālas potences problēmas, problēmas ar tuvību (tiecos pēc tās, baidos no tās. izraisa riebumu pret sevi), pārlieku agra "beigšana", jo kļūsrtu nervos un pārstimulēts, vai, pretēji - neko nejūtu vispār, jo libido izdomā atslēgties.
Sekss ir forši, bet brīžiem gribētos sevi izkastrēt, lai nav ar visām šīm šausmām sevi jākonfrontē, tādēļ grūti iedomāties sevi dzīvojam no orgasma līdz orgasmam.
Viss pārējais, izņemot meditāciju, ir kaut kā mēģināts. Pēdējā laikā esmu gan pasācis Alana Vata (Alan Watts) darbus lasīt, kas, domājams, mani līdz tam novedīs kaut kad. Varbūt.
Pameklēšu arī Tevis iepriekšminēto izklāstu par sevi.
2. normālis
Saturīgi, un interesanti bija to lasīt, varu vilkt vairākas paralēles ar to, kā uztveru savu situāciju.
Esmu iepriekš arī aizdomājis, vai pats kādā mērā neciešu no VD. Protams, pašanalīze ir pārāk "ērta", lai uz to paļautos, bet, daži simptomi no lasīta par slimību krit acīs kā pārāk pazīstami, kaut nespēja izdarīt svarīgas izvēles (vai pat nesvarīgas); pat ne nespēja, drīzāk psihiskas mokas, adrenalīna viļņi, viegla panika, tāds kā sasalums viscaur. Jā. Būs varbūt jāpainteresējas sīkāk.
3. enfuego
Par vecumu - 21, pāris nedēļas, un būs 22.
"Un priekš bmw, narkomāni ir un paliek narkomāni, viņiem dzīves uzstvere ir savādāka, un to izmainīt nav iespējams. galvenā problēma, ir pielaikošanās, šai pasaulei, būt iekļautam sabiedrībā. Daudzi psihiatri narkomānus jau uzskata par šizofrēniķiem, jo mēs daudz filozofējam, un gribam kautko pateikt, bet normāls cilvēks nesaprot, ko viņš ar to gribēja teitk, psihiatram tas liekas, ka viņš nav normāls, primārais ir uzlikts uz to ka vot es redz lietoju tik un tik, un to un to. Un vot i rezultāts neatgrezienisks."
Šis Tevis teiktas man ir pazīstams, jā. Vēl pirms pusgada vai tā nonācu sarkandaugavas Minesotas programma ar savu "marihuānas atkarību", jo psihiatrs neņēmās spriest, kas ar mani nav labi, kamēr nebeigšu tās narkotikas lietot. Jā, tas par spīti tam, ka šizofrēniskas iezīmes man tika diagnosticētas gadu/pusotru pirms vispār ar to saskāros. Šķiet, ka post-padomju psihiatrijā tik un tā ir padomju uztvere par narkotikām, jo īpaši to ietekmes gradācijām, atkarībā no substances.
(starp citu, papīru arī vienmēr esmu metis podā. vienmēr likās baigā mistika, ka citi tā nedara x-x)
4. Runcene
Šodienas vilšanās - vakarā piezvanīju, un pateicu, ka tomēr rīt nebraukšu parakstīt līgumu, un strādāt. Doma, ka 8 - 12 stundas vairākas dienas nedēļa pavadīšu darot kaut ko tik bezsakarīgu, kā apkalpot vidēji pārtikušus slaucamobjektus (pircējus), izmantojot programmētas frāzes un aktīvi represējot visu savu riebumu un apnikumu... Neizturēju, nobijos, izvairījos. Story of my life. Mamma raudāja, tētis kliedza, labs vakars visiem.
Tagad ar dziļu vainas apziņu mēģinu uzrakstīt motivācijas vēstuli citai vakancei. Nez, kur lai to motivāciju tik ņem?
Par zālēm teikšu tā - CIk nu man ir nācies to izbaudīt (Seroquels, Zalasta, Wellbutrins, vēl tur kaut kādi bija, un Hipnogēnu dzēru, kad nespēju gulēt, no marihuānas atturēdamies, ka man ieteica), visas panāk vienu - "izslēdz skaņu" galvā. viss, kas tur bija, tur joprojām ir, viss slimais, pretīgais, apnikušais, tikai kā aiztādas stikla sienas - dzirdēt nevar, redzēt var. ja dzēru AD un "neskatījos sevi", bet kaut ko monotoni darīju, tad bija labāk. Tikko laiks padomāt, sāk iet uz īso, tad depresija vienmēr padziļinājās. Pazuda arī jebkāda seksuāla iekāre, kas vēlvairāk apgrūtināja attiecības ar draudzeni.
Šie iemesli + "ja zāles, tad nekāda alkohola", tas mani vienmēr atveda atpakaļ pie zālītes. Skaidrā dzīve ar visiem AD likās pretīga, bet pāris kāši, un mans "jūtīgums" izslēdzas, un ir miers. Protams, apzinos, cik slidena taciņa tā ir, pats esmu brīžiem "uzkāpis uz korķa" - dienas 3 - 4 no vietas pīpētpīpētpīpēt, labākajā gadījumā vēl paēst, un tik spēlēt basu un nedomāt... Un nekad negribas beigt, tikai kad attiecības/citas atbildības spiež. Vainas apziņa nekad nezūd.
5. mad apcerīgs
Viss Tevis teiktais, lai arī lika pasmīnēt, jau ir darīts un darīts un domāts un darīts līdz nelabumam. Varētu teikt, ka žults gāzšana (tvaika nolaišana) ir cik hobijs, tik vajadzība, jo, kā minēju - kritizēt un nīst man vienmēr ir paticis. Nelīdz gan, tikai rada riebumu pret sevi.
Negribu izklausīties tizli, bet pats bieži esmu nonācis piesecinājuma, ka mans naids pret visu/visiem ceļas no manas patiesībā miermīlīgās/ pacifistiskās dabas,kas, saskaroties ar sabiedrības nenovīdību, egoismu un vispārējo kretīnismu, ir noslēgusies aiz tik pat neglītas fasādes, ar kādu saskārās visapkārt. Neesmu no dabas naidīgs, tikai aizvainots sen un dikti, kā mazs bērns.
Par nihilismu var teikt ko līdzīgu - lielas cerības, saberztas pīšļos, kļuvušas par testamentu tam, ka viss iet uz galu, entropija, nāve, nekam nav jēgas, et cetera.
Jā. nezinu, ko vēl rakstīt, tāpēc apstāšos.
Edited 1 time(s). Last edit at 12.03.2013 01:43 by I.R.Harding.