Man ir nelabi, es tik rokos, rokos pa internetu, pilnīgā bezjēgā. Nesaprotu, kā lai saņem sevi rokās.
Vismaz ēst vakariņām zupa izvārīta, daļa drēbju izmazgātas, bet vesels kalns negludinātu, kam nav spēka pieķerties. Labi, es pazūdu uz kādu laiciņu. Pabraukāšu ar riteni tā no sirds un tad izdoomāšu, kam varētu pieķerties klāt.

"Joprojām domāju, ka līdz depresijai mani noved trauksme, kad sakrājas visa kā tik daudz, ka vairs nevar to izturēt, tad ieslīdu depresijā, jo tā ir mierīgāks stāvoklis" Tas ir arī par mani.... !!!
Jebkurš mazsvarīgs negadījums mani var novest pie histērijas ar asarām (raudu kā mazs bērns), brīžiem arī izjūtu sevī agresiju un mēģinu ar visiem spēkiem, cik nu tos ir, "paņemt sevi rokās"... Bet visvairāk trauksmi pastiprina bailes par meitiņu (ka tik kautkas slikts nenotiek).... viņa brīžiem ļoti nepaklausīga un uz ielas man ir paniskas bailes no tā, ka viņa var izrauties no rokas un izskriet uz ielas.... (ir mēģinājusi) Nesen manas sarunas laikā ar audzinātāju pamanījās no grupiņas ar zēnu izskriet ārā uz ielas un tālāk gāja ar vienu no mammām... "pirkt končas kioskā" ....Man likās, nomiršu turpat uz ielas - no panikas un vainas apziņas :((( , ka sarunas laikā mazo neturēju pie rokas ar varu... (izskatījās, ka viņa vēl gribēja paspēlēties grupiņā), bet dažu minūšu laikā viņi jau bija ārā...
Tagad vēl viena vainas apziņa mani mocīs nost (zinu, ka pati vainīga), ļoti sāp un traucē dzīvot, jo bez tā jau ir grūti ... Nesen man nomainīja AD un pagaidām, kāmēr tie iedarbosies, lietoju Leksotanil.... nezinu, kas ar mani būtu, ja nedzertu Leksotanil... Acu priekšā drausmīgas ainas ar meitiņu uz ceļa, tās ir tik spilgtas, ka gribās ar pieri skriet pret sienu, lai izdabūtu tās laukā... Kas notiktu, ja viņa bez manis izskrietu uz brauktuves... jūtu , ka jau tagad atkal sirds kūleņo un... kā es sevi neieredzu... kā varēju pieļaut šādu situāciju.... Šīs vainas sajūta it kā uzkrājas un nekur nepaliek, sākot ar meitiņas pirmajiem dzīves mēnešiem, kad nebiju spējīga par viņu pietiekami parūpēties un emocionāli NEKO pret viņu nejutu (tas bija PIRMS AD lietošanas). Doks mierina, ka tad es biju slima un nevajag sevi vainot - ar prātu saprotu, bet slimās smadzenes to visu krāj un glabā spilgtās atmiņās , it kā grib, lai es sevi par to sodu vai pašiznīcinos... Protams, ka tagad es viņu neprātīgi mīlu .... hm... neprātīgi..... un bieži mokos ar trauksmi - ja nu kas slikts ar viņu notiek, ko es bez viņas darīšu, kā tas viss izskatīsies ... negadījums dārziņā to visu tik ļoti sakāpināja, ka visas domas tikai ap to ... neieredzu sevi :(((



Edited 1 time(s). Last edit at 14.05.2010 09:48 by Janetty.

Janetty
Beidz reiz sevi mocīt. Vienkārši ņem un beidz sevi mocīt. Nu cik tā var? Tu esi laba mamma, ja būtu slikta, tev mazā būtu vienaldzīga.
Man ir tā, ka mokos ar to depresiju un trauksmi, bet tās bailes, to vainas sajūtu cenšos no sevis iznīdēt. Nu nedrīkst sevi tā visu laiku grauzt. Mēs vienkārši neesam un nevaram būt ideāli. Mēs, visādu depresiju, sociofobiju māktie, mēģinam būt visur ideāli. Viss ir jāmāk, nekas nedrīkst noiet greizi, bet ne vienmēr var izdarīt visu vislabāk. Tu taču centies, nu, nākamreiz turēsi stingrāk meituku. Es nezinu, ko vēl pateikt.

Ir maksimāli jāuzmanās un tā, bet tu nevari vienmēr visu paredzēt. Es arī ik pa laikam mokos, ļoti mokos ar vainas apziņu par mazo. Es iepriekšējā dienā, pirms man sākās asiņošana un piedzima mazais, jocīgi jutos, aizbraucu pie savas dakteres uz pārbaudēm, bet man vajadzēja braukt pa tiešo uz Stradiņiem. Daktere teica, ka viss OK, bet man vajadzēja uzticēties sev. Nevajadzēja arī pirms tam skriet tā uz darbu, labāk sēdētu mājās. Tas uzpeld atkal un atkal. Ja vien es būtu rīkojusies savādāk, mazajam varbūt būtu daudz labāk varbūt vispār viss būtu labi. Tas man ir smags slogs, bet es cenšos sevi nemocīt, kā nāk vainas apziņa virsū, saku sev PIETIEK. Ir tā, kā ir. Un saprotu, ka iespējams, ja būtu līdzīga situācija, rīkotos tāpat nepareizi. Iedomājieties, kā piemēram, jūtas māte, kura atstājusi vaļā logu un mazais izkrīt un sakropļo sevi? Es nezinu, man liekas, ka es sevi ar savām rokām nožņaugtu vainas sajūtas dēļ. Bet ir kaut kā jāsaņemas.

Man ir tā reizēm, ka neko negribas, gribas nomirt, bet tā, kā es zinu, ka nomirt nevaru (nu tas ir, netaisos sev galu darīt), tad es saprotu, ka man nekas cits neatliek, kā dzīvot tālāk, kā saņemties un kaut kā ar sevi sadzīvot un mēģināt kaut ko uzlabot.

Domāju, ka no kļūdām ir jāmācās. Nu, tu izdari kaut ko nepareizi un tad ieslīgsti sevis mocīšanā, bet daudz efektīvāk būtu, ja saprastu, lūk tur problēma, tā jādara citrreiz un beidz sevi mocīt.
Par tām vīzijām, ko redzi acu priekšā, to man liekas redz katra mamma, nedomāju, ka tam ir kāda jēga un vienkārši tas jāpārtrauc.

Es esmu pieņēmusi, ka man ir ļoti jūtīga NS un attiecīgi uz visām lietām saasināti reaģēju. Tāpēc bieži sevi apsaucu. Arī par tām vīzijām, es arī varētu iztēloties nez ko, bet priekš kam? Tā jau var sadomāties nez ko. Tāpat, kad biju galīgi jauna, darīju visādas stulbības, likās, ka pasaules gals klāt un tad man viens mācītājs pateica, ka man ir tāds raksturs, ka patīk visu dramatizēt. Jutos, kā ar ūdeni aplieta, bet viņam ir taisnība. Attiecīg arī to es ņemu vērā un kad man liekas, ka nu tik ir uh un ah, atceros viņa vārdus.

Bet tie drausmīgie skati PAŠI uzpeld acu priekša! :((( Es negribu viņus redzēt! Vienreiz pat sēdēdama pie sienas atmuguriski atsitu galvu pret sienu... tā lai sāpīgi, lai sliktās domas un tēli domas it kā "izkrīt" ... "izbirst".... Esmu pat skrāpējusi sev, kad mazo sakratīju, nespēdama savaldīties... pēc mirkļa viņas palika žēl un es uz ceļiem noraudājusies pusgadu vecam bērnam lūdzu piedošanu....Kad lietoju AD, šie trakumi mani gandrīz nemoka....
Bet depresīvs noskaņojums (ne tik smags kā tagad) ir mocījis jau kopš agras bērnības... nervu zāles sāku lietot tikai ar meitiņas piedzimšanu.... Pagaidām AD iedarbība nav sākusies un es kā parasti, kā agrā bērnībā jūtos kā vajāts dzīvnieks.. + trauksme par meitiņu, vainas sajūta, komplekss "sliktā māte", kurai vairs nevar uzticēt pat bērna aizvešanu uz B/d.........

Jā, nu pie depresijas visas tās sajūtas saasinās, visi kompleksi, vainas sajūtas utt. Man ir tā, kad sāku sevi par daudz mocīt, kompleksot, tad saprotu, ka depresija is back :D. Tad es sev saku, ka ar manu muti runā depresija, ka es nemaz neesmu tik slikta, bet depresija man liek tādai justies, ka šīs jūtas nav adekvātas un nav patiesas. Man palīdz kaut mazliet.

Nesaprotu, kāpēc nedzer tās pašas zāles, no kā tev bija labi?

Par tiem skatiem acu priekšā. Jautājums - ko tu ikdienā dari? Varbūt ir vērts sevi nodarbināt, lai nav laika tādas lietas iedomāt?

Kāds negrib ar mani draudzēties?:D)))
Es gan nezinu, cik tas viss reāli.
Varbūt kāds grib dziedāt?
Man drausmīgi gribas dziedāt, tad nu gaudoju tepat viena mājās vai kopā ar meitu. Uzlieku mūziku un fonā dziedu. Liekas, ka dziedina dvēseli.
Vēl man ir doma atvest uz mūsu mājām manas vecās klavieres un iemācīties no jauna spēlēt, jo viss aizmirsies, bet kādreiz zinu, ka nomierināja arī klavieru spēlēšana.

Jā, es saprotu, ka "ar manu muti runā depresija" :) , bet smadzenes "neklausa" :( Tos AD pārtraucu lietot nopietnu blakusparādību dēļ.... doks ieteica citus... tagad nekas cits neatliek kā gaidīt iedarbību, kautcik turēt sevi rokās, pozitīvāk noskaņot, lai tas ir tik grūti ... gandrīz neiespējami.... Ikdienā strādāju, pat piestrādāju pie pamatdarba, nodarbojos ar meitiņu utt. Saliktām rokām nesēžu, jo tad ir vēl SLIKTĀK! Kāmēr darbojos, tikmēr ciešami, lai gan "ainiņas" uzpeld vienalga.... Bet tikko kāds brīdis bezdarbībā vai vnk jāuzgaida (rinda vai tml.), tad gan ir sū...gi.

Dziedāt? :))) Man pat sarunas padodas grūti, neatceros vispār, kad esmu smējusies.... mutē kamols...

Nē, man mutē kamols nav, tikai uz sirds. Tas mani spiež nost, bet pasmieties es vēl varu, ja ir kas ļoti smieklīgs, dziedāt, es bez tā nemaz nevaru iztikt. Es ar bērniem dziedam visu laiku, ja neviens nedzird. Pat braucu ar riteni un dziedu. Te tāds miests, ka to var atļauties, tikpat kā mežā.:D
Tā dziedāšana ir lieta, ko gribētu darīt, kas man uzlabo omu, dara laimīgu, tāpat kā tā riteņbraukšana un peldēšana (tikai ne hlorētā baseinā). Es būtu riktīgi laimīga, ja varētu kā gados 18 dziedāt pašizveidotā ansamblītī, ģitāru pavadījumā. Tas bija super, uzstājāmies skolā, kur draudzene mācījās. Nebija arī ne bail ne kas.
Man vispār ir tā, ka esmu ieguvusi augstāko izglītību, it kā jātusē ar sava izglītības līmeņa cilvēkiem, bet es galīgi tur neiederos, nejūtos labi. Strādāju reiz ofisā, visi tik smalki, uz svinībām visādi smalkie sieri, vīni, delikateses, ko pat nezini, kā īsti jāēd. Bet man tāds besis. Es labāk kopā ar cilvēkiem, kas uzliek rosolbļodu, kaut kādu lēto vīnu un miers. Laikam iekšā tās lauķa asinis:D. Jūtos labi ar vienkāršiem cilvēkiem, pat kam nav izglītības. Pilnīgi besīja tie visi dārgie firmu apģērbi darba kolēģēm un tāds kā nicinājums - sak, iepērcies Latvijas trikotāžas veikaliņā:D.

vai Tu tagad lieto kādas zāles? Uz šo brīdi man nekas nesagādā baudu un tās nodarbes, kuras agrāk šķita aizraujošas, vairs neinteresē..... es ļoti labi adu, patika lasīt, braukt ar slidām, skrituļenēm u.tml... tagad tas vairs neinteresē.... Pat saskarsme ar meitiņu smaga kā visa pasaule.... neesmu pret viņu stingra vai barga, bet drīzāk nulle emociju... prieks kā tāds izkūpēja... es par viņu rūpējos, bet agrāk (zāļu lietošanas laikā) man ļoti patika ar meitiņu tusēt.... šad tad viņa pat pajautā, kāpēc es tāda... kad esmu aizdomājusies..... ieskatos cpogulī.... šausmas, bet man acīs visas pasules nelaimes atspoguļojas....

Zāles tā kārtīgi laikam neesmu lietojusi šobrīd 2 gadus. Pie kam pagājušajā vasarā man bija labi. Nu, ne tā, ka briesmīgi labi, bet normāli jutos.
Vai tu pati zini, kāpēc tev ir slikti?
Man liekas, ka bērnībā es jau jutos slikti un tas bija tāpēc, ka man nebija neviena cilvēka, ar ko būt kopā, kas atbalstītu, saprastu, interesētos par mani. Jutos, kā iebiedēts zvērs, vienmēr slikta, neko nevaroša. To vajadzētu kaut kā tagad pārcirst. To sajūtu, kas manī ir, ka esmu slikta, riebīga, slinka, nekam un nevienam nevajadzīga.
Man gribas nomest to smagumu no sirds, to akmeni uz sirds es visvairāk nespēju paciest, tas mani beidz nost.

:)



Edited 1 time(s). Last edit at 14.05.2010 13:03 by blueberry.

Tu esi bijusi pie psihoterapeita? Ja - jā, tad vai palīdzēja kaut cik? Es biju tikai 1 reizi..... kad sāku runāt par to, kā jūtos, sākās histērija, noraudājos, un neko sakarīgu nevarēju pastāstīt.... tiesa, tas bija pirms AD lietošanas.... Pēc tā apmeklējuma sajutos vēl sliktāk.... Varbūt labāk apmeklēt psihoterapeitu, kad AD iedarbojas un tu vari sakarīgi pastāstīt par sevi? ??
man bija normāla bērnība... vecāki viens otru ļoti mīl un dzīvo arī tagad saticībā, arī pret mums bija labi... varbūt tikai mamma mazliet stingrāka, bet tam bija pamats - man ļoti grūtu padevās mācības (vairāk no tā, ka baidījos no cilvēkiem), biju ļoti kautrīga, bieži mocīja slikts garastāvoklis bez iemesla... Māsa - sabiedriska, aktīva, labi mācījās, dzīvespriecīga, smaidīga...
nu ok.... ja tas ir iemesls - jāiet ciemos, man bail - garastāvoklis nokrīt uz nulli... ja ir iespēja izvairīties no iešanas, palieku mājās, māsa ar vecākiem aiziet, es jūtos vēl sliktāk.... Man vienmēr bija žēl nevarīgu vecu cilvēku, pat bērnībā (arī pasliktinājās garastāvoklis).... Es neieredzu brīvdienas, jo tad ir jādomā, uz kurieni aiziet, aizbraukt, jātiekas ar cilvēkiem, labāk strādāju'bez brīvdienām... Un vispār jutos slikti tāpēc ka saskarsme ar cilvēkiem (izņemot tuvus radus) man bija mocības,, nekad nejutu prieku par ballēšanos, kompānijā pavadīto laiku..... Apkārtesošie atpūšas, priecājas.... bet es saspringta, nomākta un dusmīga uz sevi, par savu nevarīgumu, trīcošām rokām, sauso muti, slapjām padusēm utt.... Pēc pasākuma jutos kā vagonu ar ogļu maisiem izkrāvusi (nespēcīga gan fiziski gan garīgi). Loģiski, ka attiecības ar vienaudžiem arī grūti veidojās, es pārdzīvoju, centos, bet nekas prātīgs nesanāca.... Man ir bijusi tikai viena draudzene skolas gados, tad pašķīrāmies un kopš tiem laikiem man nav neviena drauga, tikai labi paziņas ..... Labi, ka ir māsa, ar kuru labas attiecības, pašai sava ģimene un labi, ka saņēmos izveidot pati savu ģimeni - tas bija no manas puses īsts varoņdarbs! :))) Prieku par atpūtu sabiedrībā izjutu pa īstam tikai lietojot AD....

piedodiet, ka iejaucos...

Janetty, histērijas pie psihoterapeita nav nekas tāds, ko viņi nebūtu redzējuši... vai kaut kas ārpus normas.

bet, ja galīgi citādi nevar, tad daudzi iet pie psihoterapeita un vienlaicīgi lieto zāles.

mamma varbūt nenojauta Tavas problēmas, un pārlieku lielā stingrība lietas padarīja ļaunākas. nav jau jābūt vienmēr nezin kādai vardarbībai, pamešanai utml., bet ir lietas, kas notiek un attīstās nezināšanas un mammas pašas problēmu dēļ. bērna psihe ir apbrīnojami trausla un jutīga.

Man liekas, ka tas tieši ir labi, ka pie psihoterapeita visādas lietas var izrunāt, izraudāt. To jau tur arī dara, taisa visu vaļā.
Es esmu gājusi pie psihoterapeita, pie dažādiem pat. Viena no viņiem man ļoti patika, jutu, ka strādā ar mani. Beidzamo paņēmu lētās maksas dēļ, laikam bija 12 lati, no rītiem pat vēl mazāk. Bet nejutu nekāda efekta, nepatika viņa, Ja man būtu nauda un iespēja izbraukāt uz Rīgu, ietu pie tās savas, kas patika, viņa laikam arī pasniedzēja bija.

Runcene - tev nu gan nav par ko atvainoties. Mēs tak te nerunājamies 2 vien, katrs var izteikties.

Par to jūtību - taisnība. Sevišķi jūtīgākiem bērniem var atstāt sekas pat tas, kas citiem sīkums.
Pie kam man liekas, ka ir dažiem nosliece uz melanholiju un viss.

Bet vispār, es laikam pagaidām prom. Kaut kā limitēšu sev laiku internetā, jo jūtu, ka ir atkarība. Nez kā tur ir - vai alkoholiķu bērnam var iedzimt nosliece uz dažāda veida atkarībām?

blueberry
ka esmu slikta, riebīga, slinka, nekam un nevienam nevajadzīga

tu esi laba un jauka, to var just no tavien tekstiem, visi cilvēki ir slinki, neviens par velti tachu nestrādā vai ne?
un vajadzīga jaunu gan esi, kautvai es pats biju nobijies kur tu pazudi vai kas nav atgadījies :-(
katram cilvēkam ir vismaz 7 tādi kas viņu mīl vienalga vai veselu vai slimu... tu pat vari kādu nepazīt no tiem..:-)
galu galā viss ir relatīvs vienmēr kāds būs slinkāks vai čaklāks kāda tam nozīme.. :-)

bučas
dators rada atkarību...

aberz
Vai es tevi pazīstu??:))))

dienesta romāns :)))

Īstenībā smieklīgi tiešām:D Pieļauju, ka aberz tikai jokus dzen un cenšas mani samulsināt:))))

Īstenībā smieklīgi tiešām:D Pieļauju, ka aberz tikai jokus dzen un cenšas mani samulsināt:))))

>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
hehe īstenībā tas ir forshi, kad es miru nost mani izglāba šitā viena dāma kuru es neesmu redzējis 10 gadus
un tur nav ko mulst... mīlestība ir tas klikšķis kas ārstē depresiju un tālāk cilvēciņš pats artod kā izdzīvot
depresija ir vēlme pašiznīcināties kautvai nodzeroties neveseligi ēdot vai kautko tādu ...
mīlestība ir tas kas pagriež to otrādi un cilvēks sāk meklēt kā izdzīvot un pat uzplukt no jauna,,, hehehh
īstenībā kāda tam nozīme cilvēks ir slinks nodzēries vai riebīgs...
veselību var atgūtt pāris gadu laikā ja grib cilvēks instinktīvi jūt kas jādara, vaig tikai darīt,...
hee...... īstenībā tagad ir īstais laiks staigāt pa mežu un lasīt visu ko melleņu lapas ar ziediem, priežu pummpurs,
bērzu lapas, ozolu pumpurus un visu ko vārīt tējā, aknas, kas sabendētas ar zālēm var piemērm ar pieneņu tēju puskrūzi dienā
uzlabot ķrmenis sāk dzīvot un visa depresija pofig.......
internetā visskas ir kautvai http://www.rukisuteja.lv/
tējas jau nav jākaltē līdz jāņiem var dzert kautvai bērzu lapas tējā taisni no koka, aveņu lapas asinsritej uttt.. tagad

mīlestība ir par velti a ja nevar dabūt pa velti tad drogas kokaīns utt.

Kur tā dāma palikusi???

Man šodien labs noskaņojums, ja kas. Kāds jums?

dama sez amerika pie datora vinjai nakts kad mums diena........
.........................
heh.....

Pa dienu bija labi, bet tagad atkal jūtos tik pretīgi, jo neko neesmu izdarījusi.
No rīta biju braukt ar mašīnu. Nesaprotu, kā jūs varējāt nolikt tiesības. Nu, man jau arī tā kā iet uz beigu pusi, bet vispār, es tā šodien padomāju - bailes no kritikas (instruktors taču kritizē, plus vērtē), tālāk sajūta, ka esmu tizla un piedevām vēl nespēja koncentrēties, kā vajag, jo smadzenes ta visu laiku putrā. Kad es dabūšu tiesības, tad būšu varonis. Atvedīšu to savu neģēlīgo vecmammu:D, lai pie mums paciemojas. Aizbrauksim ar bērniem uz Līgatni. Kā es to gribu:)))))
Tā, ka tagad laikam nav tik traki, ka neko negribas. Man ir doma rīt nobraukt ar riteni līdz vienam lielākam miestam un atpakaļ, kaut kādi 25km līdz turienei.
Jāuztaisa bērniem smilškaste. Un no rītdienas limitēts laiks pie interneta.

Depresijā ir vēlme pašiznīcināties. Man dažreiz uznāk tā, ka gribas sevi saplosīt, paņemt nazīti un sagriezt. Tas tā fiziski, bet garīgi jau tā ir sevis iznīcināšana visu laiku.

Kad gāju pie pēdējās psihoterapeites, vienīgā lieta, ko labu no tā visa ieguvu, viņa pateica, ka katrai lietai ir divas puses, kā medaļai. Viena ir tā, ka man ir grūti un negribas tik slikti justies, bet otra ir tā - ka man kaut kas ir izdevīgi no tās depresijas. Ka es speciāli it kā uzturu neapzināti sevī šo stāvokli, jo man tas kaut kādā veidā ir izdevīgi. Es par to daudz domāju, bet nespēju nekādīgi izdomāt, kāpēc man tas viss vajadzīgs.

Ja runā par mīlestību, jā, tās ir jūtas, kas paceļ cilvēku. Es ļoti gribētu atkal izjust to iemīlēšanās stadiju, tas tiešām ir skaisti, bet nu man nedraud, jo mīlu savu vīru, tā ka cedrību uz tādām jūtām, kad lidoju virs zemes, vairs nav :( :D

īstenībā jau tu tik daudzko dari un esi padarījusi, tevi vienkrši jāapbrīno... tu esi mācījusies tev ir vīrs bērni tu viņus mīli, tās tiesības
nolikt? man piemēram bija jāpārliek tiesības pats esmu tehnisks cilvēks inžnieris un braucis uz nebēdu, bet tas ir sviests kad tevi kāds
tur māca un čakarē uz ielām idioti brauc ārprāts... viss ko tu dari un esi padarījusi ir gigantiski kalni, ņemot vērā to sviestu
kas maisās pa galvu... es zinu kā tas ir... mani arī pārņem reizēm tas ķīlis ka galva liek kautko darīt bet tu skaties vienā punktā un
neko nedari... mīlestība palīdz, viens ir kad iemīlās un ir lidojums viens ir just ka tevi mīl un mīlēs vienalga kas notiktu kautvai zupu zābakā
vai vienalga ko... tā vainas apziņa? ir idioti kas ģenerē vainas apziņu tā gūstot pārākumu, bet kam ir tiesības vainot kādu... tā ir viņu problēma
tā vainas apziņa nomāc to prieku kas ir redzot kā tev izdodās kautvai zupa smilšukaste vai loterijā vinnēta mantiņa... par katru sīkāko veiksmi tev
pienākās maza laimīte kaifss uzvariņa... un to tev neviens nedrīgst atņemt... tu esi ļoti laba, jo tu priecājies par labām lietām un tad ir
kolosāli, tādu cilvēku ir maz... par katru kautvai mazāko uzvariņu pienākās maza laimīte kaifss kā pēc agatas kristi romāna kad ņoķer slikto vai uzvaras kāršu spēlē mīlestības laimes sajūtta.. to neviens nedrīgst atņemt tā ir tava... vaig ēst vismaz 100gramus burkānu katru dienu galvenais regulāri nevis daudz, mellenes un vispār zaļumus ... tad būs ķīmiskā izejviela un vaig mobilizēt sevi uz neiznīcināties es piemēram izvirzīju cēlu mērķi
kautkad nākotnē un tas man uzliek pienākumu savest sevi kārtībā un viss notiek automātiski... kautgan tas mērķis nav obligats... bet es to izdarīšu...
kautkad..
tā kautkā

jā depresija ir izdevīga, tāds stāvoklis... bet ir citi kam ir izdevīgi tevi tādā stāvoklīturēt un tu tam piekrīti miera labad..
itkā miers bet tā nav labi jo pats depresijas stāvoklis ir neveselīgs kaitē veselībai sevišķi ilgstošs, labāk nepiekrist viņam...
man ir aizdomas ka bišu produkti var līdzēt tur ziedputekšņi karote dienā kautko tur normalizē ja nemaldos
saistībā ar aknām zālēm un smadzenēm...

Par cilvēkiem, kas speciāli ģenerē vainas apziņu, lai gūtu pārākumu, tu trāpīji tieši desmitniekā. Mana vecāmamma to darīja. Man pat tagad mazliet vieglāk palicis, kopš es tā pa īstam sapratu, ka viņa neapzināti, protams, bet visās iespējamās situācijās mēģināja mani padarīt vainīgu, nolīdzināt ar zemi, tieši, lai turētu varu.
Es tikai tagad nezinu, kā ar to cīnīties, lai tas man netraucētu dzīvot.

blueberry

Skatos, Tava tēma joprojām dzīvo... Ja gribi tikt vaļā no depresijas, pirmā lieta ko ir jāizdara, ir jābeidz tusēt šajā forumā un jānodarbojas ar ko citu... Šī nav vieta kur atrodami risinājumi tādās situācijās... It īpaši tik garās un "populārās" tēmās...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!
Tev taisnība:))))

Es pati to zinu, ka man jābeidz pa to internetu ņemties.

Tā, ka sorry visi, pazūdu uz kādu laiku. Tiesa gan ne uz visiem laikiem, domāju, ka vēl te ienākšu.

Šodien ir ļoti jauka diena. Pie meitas atbraukusi draudzene un es esmu priecīga, ka viņai ir tik daudz draugu, jo man tā nebija savā laikā, pie manis neviens nekad nebrauca.

Paldies visiem, kas pabalstīja mani, man dažreiz vajag vienkārši parunāties, pat negaidu nekādus padomus.:))))))

Depresija ir izdevīga?!., Njā, lauzta spranda ar jau gan ka ir izdevīga...

sviests