Man ir tāds stress, par to braukšanas eksāmenu. Nezinu, kā sevi nomierināt. Vēl jau nelieku, bet drīz domāju likt un tagad nu kādu nedēļu nāksies nervozēt. Nespēju panest to sajūtu, liekas, ka sirdī kāds dur ar neasu nazīti.:((

Padomā tā- ka Tev nemaz nav vajadzīgs nolikt to eksāmenu ar pirmo reizi. Brauc mierīgi un uztver to vienkārši kā trenniņu. Daudzi jo daudzi cilvēki iet likt vairākas reizes. Un kāda vaina? Noliek takš galu galā. Drusku dārgāk gan iznāk, bet nu kas par to? Šāda pieeja man noņēma stresu pilnībā un es braucu pilnā mierā un pat noliku ar pirmo reizi. :))

es vēl nezinu nevienu kas nebūtu nolicis eksāmenu kautvai ar vairākiem piegājieniem
ar velosipēdu braukt ir grūtāk, tam ir tikai 2 riteņi a tu brauc...

Paldies, par atbalstu:)
Jā, nu gribas jau nolikt ar pirmo reizi gan naudas dēļ, gan laika dēļ, gan pašapziņas dēļ..
Un vēl, nespēju saprast, kāda tur var būt sociālā fobija un dziļa depresija, ja var nokārtot tiesības. Man liekas, ka tie visi ir varoņi, kas nokārto:D, tur taču sociālais kontakts, plus kritika no instruktora puses, arī raksturs jālauž, jo nevar uz ceļa baidīties un tā, jānotic saviem spēkiem.

Nesaprotu, kā jūs variet dzert tos trankvilizatorus? Man no tiem nelabi.Iedzēru 2 naktis pa ceturtai daļai un nākamā dienā jūtos briesmīgi, galva dulla, jūtos kā neizgulējusies un viss kaitina.

Ko Tu iedzēri? Man ļoti palīdz tā saucamais "dienas trankvilizators" - Leksotanil (nekādu blakusparādību). Pagaidām lietoju 2 reizes dienā (no rīta un dienas otrajā pusē pa 1,5 mlgr)... lai gan šodien no rīta iedzēru tikai pusi tbl.... domāju pakaāpeniski samazināt devu, jo AD jau jāsāk iedarboties....

Es jau agri pirms tiesību likšanas iemācījos braukt ar mašīnu, tāpēc man nebija grūtību. Kā sasniedzu pilngadību- tā uzreiz noliku tās. Sociālā spriedze protams spieda uz mani, bet kaut kā tiku ar to galā.

Jā, ko Tu iedzēri? Neizklausās pēc trankvilizatora.

Bet baidīties no eksāmaniem taču ir... TIK dabiski!
Man nav ne depresijas, ne sociālās fobijas, bet arī pirms eksāmeniem, publiskiem pasākumiem, uzstāšanās ir baiss stress, kļūstu kā receklis, par mierīgu gulēšanu naktī ne sapņot, bet es kaut kā to pieņemu par faktu un daudz nesatraucos, jo zinu, ka tajā brīdī, kad tas notiks, smadzenes mobilizēsies un par spīti stresošanas atņemtajiem spēkiem viss būs štokos. Var teikt, ar smīnu noskatos uz sevi no malas, jo padarīt tur neko nevaru, un filozofiskā garā piedomāju, cik stulbi un neracionionāli ir uzbūvēts cilvēks, jo tas stress jau visā tai lietā viennozīmīgi dara tikai sliktu.
Blueberry, lai veicas, būs ok!

Tur jau tā lieta, ka iedzēru dienas trankvili - alprozolamu, (tas pats kas Xanax, cik saprotu). Man laikam organisms vairs neņem tādus sū..s pretī. Kādreiz mierīgi lietoju fenazepāmu un nebija ne vainas. Jā, un lexotanils taču bija ideāls. Nesaprotu, kāpēc man tagad neviens to vairs neraksta?

delta
Paldies par uzmundriinājumu:)) Par to stresu uz eksāmeniem, tas jau protams, ka tāds ir visiem, citam vairāk, citam mazāk. Ja nav vispār, tad arī nav labi. Tas stresiņš palīdz organismam mobilizēties. Man ir bijis pat tā, ka neesmu uz kādu eksi izmācījusies kādu vielu, tad braucot uz eksāmenu ņemu attiecīgo kladi un lasu, tāpat lasu gaitenī un iemācos. Vienu reizi izlasot, es visu atceros. Zinu, ka citi tā nedara, tipa, nav vērts, tāpat neko neiemācīsies, bet man ir koncentrēšanās un smadzeņu uzsūkšanas spēja tajā mirklī ļoti laba.
Tā, ka par to braukšanas eksāmenu, es nemaz nesaku, ka pataloģisks man tas stress, vienkārši sūdzot un atviegloju savu sirdi. Pie kam tādiem, kā man tas stress varētu arī būt tomēr stiprāks un nepanesamāks.
Es te pirmiņ vairāk aizdomājos par to mācīšanos braukt. Ja jau ir vecāki, kuri iemāca braukt, tad savādāk. Man vecāku nav bijis (tikai vecāmamma), mašīnas arī nekad nav bijis, vīram arī nav mašīnas. Tad nu esd pionieris mūsu ģimenē.

Un vēl es domāju, man laikam tomēr nav tā baigi izteikta tā sociālā fobija. Jā, kompānijās es klusēju un nejūtos labi, bet tā ikdienas saskarsmē slikti jūtos tikai pirms tikšanās. Kad jau emsu ar cilvēkiem, tad nav tik traki. Bet tas par svešiem cilvēkiem, ar saviem radiem vai vīra draugiem jūtos slikti, jon visu laiku taču sajūta, ka es nevienam nepatīku, ka nav interesanti ar mani un tādas lietas.

nu bet var tač dokam uzprasīt tādu trankvili, kāds vislabāk der...

Runcene
Es jau nelietoju trankvilizatorus, man kā pirms 2 gadiem izrakstīti, tā mājās stāv neparedzētiem gadījumiem. Pie dakteriem es arī neeju, pie psihiatra neesmu bijusi gadu. Un pirms tam atkal gadu :D
Pie ārstiem staigāt man tiešām nepatīk.

bet tad neprasi, kāpēc Tev neizraksta Lexotanil :)))



Edited 1 time(s). Last edit at 20.05.2010 13:22 by Runcene.

:)))))) blueberry, es Tev izrakstītu, ja varētu

Runcene
tiešām, nepadomāju:D Nu, es biju domājusi tajā laikā, kad gāju, kāpēc man nerakstīja. Man liekas es pat reiz prasīju. Nu, vienalga, varu iztikt bez. Laiks tā skrien. Un pašam jau grūti ko noteikt, vai es zinu, domāju, ka man alprozolams derēs labi, daudziem palīdz xanax.

existential fool - kas tev iemācīja braukt ar mašīnu? Vienalga, kurš tas bijis, tad tomēr ir kāds, kam interesēja pabūt ar tevi kopā un to iemācīt:)

no dienas trankviļiem vēl ir adaptol (mebicar) un grandaxin... es esmu pamēģinājusi abus, man šķiet, ka adpatol vislabākais, vismaz ar galvu viss bija ok; strādāt arī varēju pilnīgi normāli.

ja nu tik baisi bail no tā ekša, var taču aiziet līdz dokam, bet pati jau, protams, izdomāsi, kā rīkoties... tāpat būs cita stresa situācija, kad atkal būs kārdinājums kko apēst :) un cik ilgi tā ēdīsi?

man vienubrīd bija liela dilemma, kad "mīļais" psihiatrs teica: nav taču jāmokās, bet "nemīļais" psihoterapeits: ja tu pārāk ilgi dzersi zāles... nu, tātad, ir pašam nopietni jādomā.

Es vispār domāju, nez vai maz lietojot zāles drīkst mašīnai pie stūres sēsties?

Nu, ir tā, ka es vakar vakarā domāju, nolēmu pie sevis, ka es to eksāmenu nolikšu. Tad tāds velniņš pa iekšu dīdās un saka, ja nu nenoliksi. Un tad sāku domāt - es vienmēr izdomāju domās to sliktāko variantu, tas it kā tāpēc, lai pēc tam nebūtu tādas vilšanās, bet reāli vai tas ir labi tā darīt? Vai nav labāk sevi ieprogrammēt uz pozitīvo?

Mana psihoterapeite brīnījās, kā tad es varēju apprecēties, ja man ir tādas problēmas un tā baidos no cilvēkiem? Bet tas bija tāds laiks, kad es sev vienkārši biju iestāsījusi, ka esmu forša. Es neko nedomāju, neļāvos sev domās par sevi šaubīties. Dzīvoju tolaik tā. Šobrīd vairs tā nevaru atļauties:( Objektīvi redzu, ka neesmu skaista, palieku vecāka, resnāka :( Bet gribas patikt joprojām.
Bet es jau te aizrunājos. Sāku to domu ar to, ka, ja es noskaņotos uz pozitīvā viļņa, ka nu es māku tak braukt ar to mašīnu, tad es būtu mierīgāka un vieglāk būtu nolikt. Bet es pati sev neļauju to, pati sevi moku, ka nebūs labi utt.

Pagājušo reizi es šo portālu pametu, jo man kļuva labāk tieši šī atraduma dēļ, ka es, ja gribu, varu sevi kontrolēt, kontrolēt savas domas, jūtas. Bet kas par vainu? Varbūt negribu?

Man te uzradusies viena draudzene. Nu normāla beibe vispār, bet viņa grib kādas 2 reizes nedēļā pie manis nākt ciemos un man tad jākārto māja. Man mūždien mājās ir bardaks. Plus vēl pie meitas regulāri nāk draudzenes. Un man ir tads besis to māju kārtot, tāpēc vien es parasti cenšos tai meitenei atteikt, izdomāju visādus muļķīgus iemeslus. Šovakar viņa nāks, točna zinu, bet es nevaru saņemties kārtot. Nu kā lai sevi piespiež, pilnīgi slikti no domas vien, ka kaut kas jākārto.

nekārto. nafig.

Runcene - nevaru, nu nevaru. Man tā māja brīžiem tāda, ka cilvēkiem mati saslejas stāvus, ieraugot. Es gan nevienam tā īsti neesmu rādījusi. Mammai ir pāris reižu iestājies pirmsinfarkta stāvoklis:D Tagad vairs neatļaujos pat viņu sagaidīt nesakoptā mājā. Kad viņa brauc, vispār beržam abi ar vīru:) Viņš nabadziņš no manis pārņēmis bailes uzņemt cilvēkus nekoptā mājā, jo kādreiz tā nebija. Viņiem māja vienmēr nekopta, nu, t.i., dažas lietas uzskata par primārām, piemēram, nemētājas pa zemi bērnu mantas, kā mums. Bet tas, ka putekļi visās maliņās un virtuvē grīda lipīga, nevienu īpaši nesatrauc. A es nesaprotu, kā nav kauna uzņemt dēlu ar vedeklu tādā mājā, lai gan pati netīrele:D

Svētdien, kad meitai bija draudzene, dzirdu, ka šī stāsta viņai - mūsu mājā ir atļauts pirst un atraugāties. Ak, Dievs, gandrīz zemē ielīdu.

mājā, kur ir mazi bērni, mantas drīkst būt uz grīdas... lipīga grīda varbūt nav tā labākā ideja, bet man ir iespaids, ka Tu pār mēru...

ka tik beigās nesanāk tā, ka viens otrs pārcenšas liekas kārtības virzienā (jo, lūk, mammai mati gaisā), bet pēc tam ir spiests ārstēties; un vēl dažkārt tādus var dzirdēt runājam par bioloģisku psihes saslimšanu :)))

ir man paziņa, kurai viss izlaizīts, bet viņa ir viena savās n istabās... otra ir viena, jo visi ļaudis, kuri pie viņas bijuši, nemāk smalkas franču manieres. vīrieši ir rupji tēviņi (tas par dažiem divdomīgiem jociņiem) utt. viņai vajag Zinātņu akadēmijas līmeņa sarunvalodu. beigās atliek sarunāties ar savām vārdnīcām :))) tur viss ir dikten smalki.

slavenais psihoanalītiķis Donalds Vinikots taču ir teicis, ka laba mamma ir tāda, kura pa laikam ir arī nekārtīga, ir mazliet tukla, nav bijusi vienmēr pie friziera utt.

Nē, man nav nekas izlaizīts. Man tiešām ir bardaks mūžīgi, izmētātas drēbes un tā. Kad gaidu ciemos, tas savācu drēbes, izslauku un izmazgāju istabas, noslauku lielākos putekļus, salasu mantas, nu tā kaut kā.
Man ir baigās bailes no tā visa, jo esmu apsaukāta par visu ko, ne tikai no vecāsmammas puses, bet no viņas meitu puses, kuras visas ir ļoti kārtīgas. Un man liekas, ka tā jābūt, un viņām viss ir kārtībā, ciemiņi daudz vienmēr. Nu, es zinu, ka normāli cilvēki kopj to māju. Varbūt dažreiz viņas par daudz, nu piemēram viena meita mazgā grīdu vairākas reizes dienā. Lai gan vecāmamma nemaz tik kārtīga nav. Mums bija nenoberzti skapīšu un tad atceros mammas māsa atbrauc un berž un dusmojas, ka koridorī bardaks, visu kārto.
Ai, nu man tā ir tāda trauma, man ir tik ļoti kauns.

Principā ciemiņš ir jau prom, māju es sakārtoju kaut kur pusstundā, ta ka nav jau nekasm mega traks, bet tāpat negribējās to darīt.

Nesapratu par to bioloģisko psihes saslimšanu. Tu to tā kā par mani?

Tur jau tā lieta - Mamma pa laikam nekārtīga.... Bet man nekārtība ir visu laiku, nu neesmu nekur ko tādu redzējusi. Lai gan vīrs saka, ka varbūt citi arī tāpat kā mēs pirms ciemiņu uzņemšanas visu sakopj, bet nu ta, kā mums regulāri izskatās, man liekas nav nevienam:) Nu, trauki nemazgāti gan mums reti, bet viss pārējais gan.
Man mammai mājās nekad nav nekādu putekļu, vienmēr grīdas tīŗas, drēbes nekur nemētājas, viss izgludināts un smuki salikts skapjos, tāpat ir mammas māsām, tāpat redzēju pie mazā auklītes.
Principā mani nekārtība un bardaks nomāc, nezinu, vai tas saistīts ar to iedresēto vai pašai tā ir, bet nu kāpēc es nelikvidēju to bardaku? Tad nu saprotu, ka esmu slinka:(
Manai meitai ik pa laikam bija b/d cauras zeķes. Man ir ļoti kauns. Man liekas, ka mammai jābūt tādai, kas visu uzpasē, drēbes ir vienmēr tīras un kārtīgas, pusdienas sagatavotas, māja kārtīga. Un es tad nu gruzos par to un nezinu, ko darīt, jo nespēju tāda būt. Cenšos cilvēkiem parādīt, ka esmu kārtīga, bet tāda neesmu.
Nu tā, labi tiem, kas ir nekārtīgi, bet viņiem tas vienaldzīgi. Man tas ir viens no lielākajiem noslēpumiem, ko slēpju no visiem, cik vien varu.
Es vienkārši vairs nespēju klausīties kaut kādus pārmetumus uz sevi šajā virzienā, tāpēc kārtoju to māju.
Mammai vīrs (ne mans tēvs) vispār ir pedants, viņam gan viss ir izlaizīts, t.sk,.viņā pēc tualetes mazgājas. Mašīnā nedrīkst iekāpt ar netīriem apaviem, meitai vienmēr liek kurpes novilkt, mēs izvairāmies ar viņu kaut kur braukt. Vispār negribas viņu pat ciemos redzēt, jo pēc tam dirsīsies, ka nemetas, kādi mēs cūkas. Man ir bijis tādas neķītras domas reiz nedarīt neko, lai ir kā ir, lai redz, tad paliek tik viegli ap sirdi, bet zinu, kas sekos. Jā, nezinu, ko ar sevi darīt.

Ārprāc, man ir tāds besis. Atbrīvojiet mani, lūdzu, sakiet, ka esmu laba arī tad, ja man mājā jātaisa taciņa, lai tiktu no gultas līdz ārdurvīm. Un sakiet, ka kāds būtu ar mieru nākt pie manis tādas sušķes ciemos un nerauktu nepatikā degunu. Kā lai uztausta to robežu, kur es kaut ko daru citu dēļ un kur es daru sevis dēļ, lai nebūtu jādzīvo bardakā.????

kas nu kuram, blueberry :) cits tic, ka viņam ir iedzimta "vāja nervu sistēma", cits, ka iedzimta bioloģiska psihes saslimšana, bet ikdienā moka sevi konkrēti.

tā bija tāda mērena ironija, nav jāuztver ļoti smagi.

Iedomājies, blueberry, un tā paiet visa dzīve kārtojot, izlaizot un izpatīkot. Ja kaut kas pašai rada diskomfortu, sakārto, ja nerada, apklājies kaut ar putekļiem, bet dari to, ko tajā brīdī vēlies (protams, bērni ir jārespektē:D)
Cilvēku dabā ir bāzt degunu, kur nevajag, aprunāt un klačoties. Pat ja Tev viss būs izlaizīts, Tev noteikti būs viena acs par šķību, kaut kas par daudz un kaut kas par maz. Es pazīstu kādu vecmeitu, kas ir varena puķkope, puķes šur un puķes tur, balkons noklāts, viss zied- skaisti protams! Viņa zied, jo viņa gaida (un es mazliet iesmaidu), bet viņa brīnās, kā un tev nav nevienas puķes?! A ko, nu nav, bet viņa taču to nesapratīs:)
Jā, un cik tas ir forši, ja var pirst un atraugāties. Var iesmaidīt par to, ko citi nodomā, vai uz viņu reakciju:D
Tu esi forša tāda kā esi (es neliekuļoju, atkal te iegriezos, jo ieraudzīju Tavus komentārus).
Tas jau gan nav nemaz tik viegli, būt tai, kas esi, bet tā ir forša atbrīvotības sajūta.

Jā, nu Runcene, šo talantu man nesaprast. Kā tu vari atcerēties visu, ko es esmu rakstījusi. Nu, tu mani nepārliecināsi, ka man nav taisnība par to jūtīgo nervu sistēmu, jo tas ir vienīgais skaidrojums, kā es to priekš sevis esmu izskaidrojusi, kāpēc augot vienādos apstākļos, viens bērns izaug normāls, bet otrs kaut kāds tizls veģetodistoniķis. Es vnk. redzu pēc savas meitas, kura ir tikpat jūtīga, kā es. Pinkšķ par visādiem sūdiem, bet mazais puika pasmejas par sevi pats un raud reti.

strawbrry - tur jau tā lieta, ka tādējādi arī paiet tā visa dzīve citiem izpatīkot. Un tur nav nekāda sakara ar manu vājo nervu sistēmu:), bet ar to, ka esmu visu savu apzināto dzīvi konkrēti aplikta un turēta psiholoģiskā terorā. Es nespēju satikties pēc tam ar tiem cilvēkiem, kuri par mani saka, ka esmu sliņķe un izlaista. Bet satikties sanāk, jo tā ir mana ģimene, pie kam tie paši cilvēki, kuri mani apliek, man ir materiāli palīdzējuši, jūtos parādā viņiem.

Vispār tas ir sarežģīti.

Varbūt man labāk tomēr te nenākt, tāpat jau esmu sevi kā uz delnas izlikusi. Tādējādi esmu viegli ievainojama. Man jau tā ironija nelīdz sapurināties, it nemaz. Tieši otrādi, iedzenu sevi vēl dziļāk stūrī.
Labi, neņemiet mani pierē.

Varbūt kāds ir arī mani atpazinis reālajā dzīvē. Laipni lūdzu atklāties. Zinu, ka dažiem cilvēkiem ir ļoti labas dedukcijas spējas.

Es arī klasē slēpu no visiem, ka dzīvoju kopā ar vecomāti, man tas likās pilnīgi nenormāli. Zinu, ka pirmajās klasēs mani mammas dēļ bija izsmējuši. Laikam no tā laika nolēmu slēpt visu par sevi. Bet tagad te izklāju sevi kā atvērtu grāmatu. Fui man.

iedzimst temperaments, bet ne "nervu sistēma", meitenes atspoguļo mmmas; tā ir sen zināma psiholoģijas teorija, kas ir pierādīta. ar puikām ir mazliet citādi, bet viņi pārdzīvo arī citādi; daži pasmejas tikai tāpēc, ka viņiem māca, ka puikas neraud...

katram bērnam ģimenē ir sava simboliskā loma, tāpēc visi bērni no vienas ģimenes nekad nebūs auguši "vienos apstākļos". tas nav iespējams. un tādējādi visiem nav vienas problēmas.