Ak jūs, narkomāni tādi :D
Tur jau tā lieta, ka jādzīvo tālāk. Es te ienācu tieši tāpēc, ka šoreiz pilnīgi skaidrs, kur tai depresijai kājas aug un, ja es tagad netikšu sev pāri, tad ieslīgšu atkal iekšā tā, ka beigās nevarēs saprast, kāpēc man ir slikti un ko tur darīt. Tad nu es cīnos.
Domājiet man bija viegli te ienākt un visiem pateikt, ka esmu lūzere:D? Es vienkārši vairs negribu mocīties, negribu sevi mocīt, man vairs nav vajadzīga tā sevis žēlošana, tāpēc es gribu saņemties.
Un es protams, neesmu viss tik droša, vai tas ir eksāmena dēļ vai nepietiekamas prasmes braukt dēļ. Bet, kad braucu ar instruktoru, liekas, ka viss ir daudz maz ok.

bļins, nu neesi Tu lūzere, cilvēkiem ir tiesības kļūdīties, Tava audzināšana vnk Tevi ir izdresējusi, ka Tev šādu tiesību nav; un viss, ko Tu dari, ir baidies kļūdīties.

mēģini izštukot, kas tieši iegāza, un tad jau būs ok, kurā brīdī panesās ziepes.

zāles nav obligāti jādzer, bet to klātbūtne rada drošības sajūtu.

Nezinu, kas ir adaptol, bet vēl viena kolēģe, kad lika tiesības (nolika ar 2. piegājienu), dzēra to adaptol. Ģimenes ārste esot izrakstījusi šim nolūkam.
Fakts, ka visi ir nariki. Kas nedzer šaibas, tas dzer alkoholu, kas nedzer alkoholu, pīpē, vēl citi meditē vai ēd saldumus, vai vispār pierijas, vai runā nonstopā- nu rets kurš tiek galā ar to, ko sastrādā nervu sistēma:)

Fenazepāms ir nakts trankvilizators, viņš palīdz IEMIGT vai atslābināties, viņš mazina reakcijas asumu, rada miegainību utml. Es arī šad tad iedzēru Fenazepam, bet man nepatika miegainība un bremze domāšanā... Nesen doks izrakstīja Leksotanil - arī nomierinošs, bet bez miega efekta un "bremzēm"... domāšanas process arī nepalēninās.... Tas ir tā saucamais "dienas" trankviliķis :) Ja priekšā stāv atbildīgs pasākums, kurš man jau laikus liek trīcēt kā apses lapai, iedzeru un jūtos normas robežās...

es savulaik ņēmu fenazepamu 1/4 tabl. nebij tur nekādu dižo bremžu, tāpēc es saku, ka tomēr jāizmēģina; es nepaļautos uz oficiālajiem aprakstiem vien.

Tas ir no stresa. Kad man bija braukšana, tad trenniņos darīju puslīdz normāli visu. Teorija bija vienmēr vispār bez kļūdām. Bet, kad pienāca eksāmens, tad likās, ka neko aptvert vairs nevaru (un tāpat ir bijsi visos skolas un iestājeksāmenos vēlāk). Un instruktors visu mācīšanās laiku bija nervozi nesavaldīgs pēc dabas, ar visiem kursantiem. Un man ir bailes no kliedzošiem cilvēkiem jau no bērnības. Tad uzreiz tā kā sastingstu. Un nenoliku pirmajā reizē. Jo sāku kļūdīties elementārās lietās, tad apjuku un cauri bija.
Palīdzēja tas, ka braucu pēc tam it kā atkal tikai patrennēties, nedomājot vēlreiz to visu atkārtot, jo biju pārliecināta, ka tik drīz tādu sasprindzinājumu neizturēšu.
Bet sanāca dikti interesanti. Manevru laikā pa laukumu, pēkšņi radās ārpuskārtas iespēja uz ātro likt eksāmenu, piedevām, ar pašu nod. vadītāju, kas reti piedaloties pats. Lieki piebilst, ka kājas no bailēm stingas kļuva. Bet nodomāju, ka es jau tāpat todien nemaz netaisījos eksāmenu likt, ka uztveršu to kā kārtējo trenniņu tikai aprašanai.
Tas bija liela auguma vīrs, ar dusmīgiem sejas vaibstiem.

Viņš iesvempās, patiešām iesvempās, nevis iekāpa, auto pat krietni sagāzās uz labajiem sāniem un eksis sākās. Pirmais, ko no stresa neizdarīju, neatlaidu rokas bremzi tur pat laukumā. Bet pārbaudītājs vienkārši pajautāja, vai neaizmirsu kaut ko un momentā atcerējos. Tālāk braucot, viņam pazvanīja kaut kas un viņš sāka runāt, aizmirzdams man turpināt teikt, kur tālāk braukt. Tā kā viņš neko neteica (obligāto daļu, ko parasti eksaminēja laika un garuma ziņā, biju jau pieveikusi), turpināju vienkārši braukt tālāk uz priekšu, kur iespējams. Kad viņš savu sarunu beidza, lika vēl apstāties vienā komplicētā vietā, kur parasti daudzi kļūdās, izsecināja, ka šoreiz neko neaizmirsu un paskatījies iepriekšējā lapā pat nobrīnījās, kāpēc man esot pirms tam tik daudz kļūdas sarakstītas? Un bez nekādiem blatiem un viltībām tas notika.

Tā, ka ticu, ka arī blueberry eksāmenu noliks. Acīmredzami, tas mērķis, ka obligāti jāizdara, sastindzina maņas. Vismaz man tā ir.
Toties tagad man no tā visa nav nekāda stresa. Braukšana kā tāda ne tikai ir nepieciešamība šad tad, bet arī patika no visas sirds. Un jau pirms tam zināju, ka man principā tas patīk, tikai bailes jau bija protams. Tā, ka taisnība vien ir, ka nevajag kā stingru mērķi to izvirzīt. Ar augstskolas eksāmenu (tolaik ar lielu konkurenci uz vienu vietu) bija tas pats. Pirmajā reizē zemāki rādītāji kā vispār parasti, bet, kad otrajā gadā, it kā starp citu nodomāju eksāmenos piedalīties, neliekot nekādas cerības, tā iestājos.
Vēl no novērotā, tie, kas nenoliek braukšanas eksāmenu ar pirmo piegājienu, vēlāk tieši ir prātīgāki un labāki braucēji. Pirmoreiz noliek nestresīgie cilvēki un ašie, kas dikti par sevi pārliecināti, bet vēlāk vienkārši ārdoties pa ceļiem lādē savu adrenalīnu.
Varbūt tagad vajag drusku atpūsties vienkārši, lai spriedze pāriet. Es pirms tam neko nelietoju, arī ikdienā, lai gan sirds no bailēm ļoti dauzījās. Jo zināju arī, ka skaidra galva pirmkārt ir nepieciešama. Bet pēc tam gan dzēru laikam kaut kādus pilienus dažas dienas, lai atjēgtos.

strawberry Adaptol kautkad sen atpakaļ esmu lietojusi (nejutu nekāda efekta).... godīgi sakot, neatceros, vai viņš skaitās trankviliķis, bet anotācijā bija rakstīts, ka uzreiz kā Fenazepam vai Leksotanil neiedarbojas.... ārstēšanās kurss mēnesis.... Nerada atkarību un nav atmešanas sindroma.... bet man personīgi no viņa nebija ne silts ne auksts :)

ezīte
Paldies, ka pastāstīji par savu braukšanas pieredzi. Man bija tā, ka neklausīja man tas sajūgs, likās baigi jūtīgs, sākumā jau noslāpu, ko nemūžam nedomāju, jo domāju, ka visi dīzeļi tādi, kur grūti noslāpt un tad sāku drudžaini piedomāt pie tā, kā to sajūgu labāk atlaist, lai nenoslāpst un neraustās mašīna. Domāju, ka tas bija rezultāts tam, ka nespēju normāli attīstīt ātrumu (lai gan tas arī dažreiz ar instruktoru), kā arī tam, ka nepamanīju kādu zīmi (rupja kļūda), vairāk arī nekas nebija. Spoguļus skatījos, pagriezienus rādīju, sliedes skatījos. Kā tur ar to noskaņošanu, ka ir vienalga, nezinu, tas man liekas tā automātiski. Man diemžēl ir ļoti svarīgi nolikt. Nu neko, beigšu sevi mocīt. Man jau likās, ka tas stress bija normas robežās, bet varbūt bija lielāks nekā pašai likās. Rokas vismaz netrīcēja. Puisis, kas pieņēma arī bija tīri normāls, gan nemaz nesmaidīja un vispār bija nerunīgs. Vai viņi visi tādi?
Nu, man ar mašīnām ir tā, ja man grūti pārvaldīt pašu mašīnu, uzreiz grūti vispār braukt un visu ievērot. Es sākumā braucu ar benzīnnieci un tur vajadzēja vispirms uzgāzēt. Kā man tas nepatika, es tā dēļ bieži krustojumos noraustījos, nespēju normāli uzsākt braukšanu. Tad braucu ar dīzeli un biju tik atvieglota, ka var normāli laist sajūgu un nekas nav pirms tam jāuzgāzē. Man teica, ka eksāmenā arī dīzeļi, bet tas bija savādāk, tur gandrīz prasījās arī uzreiz mazliet uzgāzēt. Eh, labi pietiek man te par to braukšanu. Nu, norunāt gribējās to visu no sevis.

Jā, nu gribas tam visam pa vidu arī ko pozitīvu pateikt. Vakar vecāku sapulcē pateica, ka meituks ir 4 vidū, kam izcilas sekmes. Ne nu šī baigi zubrās, bet galviņa strādā labi. Esam lepni par viņu:)))

blueberry
Man prieks par jums! :)

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
zini ko es teikšu... es esmu pilnīgā sajūsmā par tevi jo tevi un to eksāmenu... roka netrīcēja un figūras izbrauci...
tas ir ģeniāli, priekš tevis tā ir uzvara un nekāds lūzeris tu neesi...
....es ar 20adu stāžāu pats pats detaļām jaucis mašīnu un ar motoru sportiem ņemies ar pirmo reizi nevarēu nolikt
kad bija jāpārliek eksāeni, arī man noslāpa, jo bija kautkāds golfs debīls ar ātrumkloķi izļurkātu un tās zīmes saliktas viena uz otras sviests... tā ka tu vari pilnīgi
nepārdzīvot, tev iet pat labāk kā citiem(ām) labāk nelielies ka neapskauž...
..........
brīnos, tu esi normāls cilvēks ar baigām iekšām...
bučas

aberz
Paldies tev par uzmundrinājumiem. :)) Tiešām palīdzēja.:) Pat sasmējos par to golfu un par tām zīmēm. Uzreiz tā kā saspringumu noņēma, ja to pavērš tā no otras puses.
Figūras laikam biju iemācījusies tīri OK. Man instruktors lika pat vairākas reizes braukt stāvlaukumos un parkoties starp reālām mašīnām. Man protams bija bail. Daži šoferīši, kas nebija veikalā, skatījās ar bažām. Es domāju gan. Es ar nebūtu priecīga, ja gar manu mašīnu kāds mācībnieks mācītos. Vēl mēs bijām Mārupē un man bija jābrauc čūska uz priekšu un atpakaļgaitā, jāuzbrauc uz dēlīša, nu un vēl tādas lietas, kas tur ir. Tagad beidzot sapratu, kā šoferīši var orientēties atpakaļgaitā pēc spoguļiem.

Kamēr es te ņēmos ar to autovadīšanu, nepastāstīju, kā man gāja ar ciemiņiem.
Mani radi neatbrauca. Vīra vecāki bija. Es biju uzlikusi tādu pilnīgo pofigu un labi jutos. Vīra mamma bija sajūsmā, teica, ka ļoti labi atpūtusies. Mēs tur šašliciņu pacepām, es biju rosolu uztaisījusi. Nākamā dienā bijām pie jūras. Nu, vispār tā pilnīgi neliekuļojot - man ir vislabākie vīra vecāki. Man liekas reti tā gadās. Bet ar to man paveicies. Nekad neuzbāžas ar savu viedokli. Tādi pieticīgi. Manējie atkal vienmēr visu mēģina kontrolēt. Visi tik cimperlīgi (es tai skaitā). Esmu viscimperlīgākā beibe pasaulē. :D Labi, ka vīrs to akceptējis un nebesās par maniem izgājieniem. Nu, vispār esmu ar radziņiem. Tādiem slēptajiem.

...ēd kaļķi...paliks riktīgi...:)

Tā, es esmu laimīga šobrīd. Jo brīva. Es nezinu, kā ies man tālāk, bet viens kaut mazs (īstenībā pavisam liels) solītis ir paveikts.
Stāstu situāciju. Piezvana mamma un saka, ka atbrauks pie mums sestdien ciemos. Es nopriecājos, jo mammu gribas satikt. Pēc tam piebilst, ka varbūt būs ar savu vīru. Un tad es sapratu, ka būs ar to savu vīru, jo ar sabiedriskajiem 100km braukt grūti, ja var ar mašīnu.
Man uzreiz tā nelabi ap dūšu, jo no viņas vīra baidos, jūtos slikta, vainīga utt. Kādreiz pusaudžu gados runāju viņam baigi pretī, bet tagad saprotu, ka tā bija tāda pašaizsardzība. Nu tak labākā aizsardzība - uzbrukums.
Un tad nu es tā sēdēju, braucu vilcienā un domāju - a nafiga. Ja es viņu negribu redzēt, man ir tādas tiesības un man nav jādomā, kā redz viņš nabadziņš jutīsies, ka apvainosies, ka mamma piepūtīsies un apvainosies,. Bet es drīkstu padomāt arī par sevi.
Man rokas vēl trīc pēc tās sarunas. Bet nu pateicu to visu mammai. Galu galā, atbrauc vīra vecāki un ir priecīgi un pateicīgi par visu, nebāž acīs, ka mums lūk kanalizācija ne tā notek utt. Mammas vīrs, kad atbrauc, nekad nekas nav labi, mūždien aizskrien prom nakts vidū. Es mammai saku - bet mēs taču arī esam cilvēki. Kāda mums sajūta, kad tā burtiski iespļauj acīs - te pie jums nav cilvēcīgu apstākļu. Un pēc tam vēl aprunā.
Man no tā bija tik bail. Uz savām dzimšanas dienām man kungam bija speciāli jāzvana, jāuzaicina, lai neapvainojas, bet kam man tas?
Varbūt lai sāk beidzot cienīt arī mani, manu māju un manu ģimeni, nevis tikai domā par sevi un apmierina savu ego.
Mammai pateicu, lai beidzot iemācās arī nebūt lupata. Lai dažreiz nostājas arī manā pusē, nevis izdabā tikai viņam.
Teicu, ka mēs tā esam audzinātas - vienmēr būt mazākas, zemākas, nepadomāt par SAVĀM vēlmēm, bet tikai, ka citiem būtu labi, mūždiem justies vainīgam. Tā jau var nojūgties.

Nu, vispār man sirds pilna. :)))))) Ceru, ka nenošāvu galīgi greizi. Vienmēr jau ir bažas, ka mammai var palikt slikti, tāpēc jau arī viņu parasti saudzēju.

Tu izdarīji labāko, ko varēji.
Visas reizes, kad saņemos (tagad jau 99% gadījumu) un pasaku savas domas, efekts ir pilnīgi negaidīts. Tieku gan saprasta, gan attiecības nesabojājas, bet kļūst tikai normālākas. Arī man kādreiz bija šausmīgi bail kādu aizvainot. Pie tam galīgi nepanesu saspīlētas attiecības, kur nu vēl dusmas. vēl viena lieta, ko esmu iemācījusies. Ja kāds krenķis grauž sirdi un "vainīgs" kāds cilvēks, jāsaņemas un jāizrunā un iekšējais nemiers pazūd.

Runājot par autovadīšanu:) Šodien izbraucu ar BMW, sapratu, ka jā, tomēr man tā mašīna bija ciets rieksts, pie kam kopā ar uztraukumu vispār grūti bija kontrolēt. Tagad man pastāstīja to, ko arī pati sapratu eksī, bet tāpat bija grūti brīžiem nokontrolēt. Sajūgs ļoti jūtīgs, vairāk jāpietur, pat jāatspiež mazliet atpakaļ, vēl šādas tādas lietas uzzināju, kas atvieglo braukšanu, bet ja nezina, tad mokās un dara nepareizi. Un plus vēl tam visam tas lietus ar sliktu redzamību un ļoti daudz mašīnu bija. Tā ka nākamnedēļ ceru tomēr nolikt.
Ja nu kādam esmu apnikusi ar savām mašīnām, piedodiet. Man šobrīd aktuāli.

Tā nu paiet laiks un sāk viens mazs velniņš (vārdā vainas apziņa) mani grauzt un mocīt. Un es nezinu, kā uz to reaģēt. Kad mēs ar mazo nebijām 2 nedēļas mājās, tad mamma ar savu vīru bija tie, kuri pieskatīja meitu, dzīvoja pie mums, vadāja viņu uz skolu. Kad mums nav naudas, tad mamma mums naudu iedod. Un ta nu šīs lietas mani beidz nost. Jūtos cilvēkiem parādā, attiecīgi domāju, varbūt man jābūt pdevīgai un pakļāvīgai.
Vispār vecāmamma vienmēr uz šito spēlējusi - tev jāizturas labi, ja kāds cilvēks man iedod naudu. Tas ir ar naudas došanu cilvēks mani sasaista.
Vai kāds no malas var kaut ko pateikt uz šo? Man tā skaidrsā prātā domājot liekas, ka ja dod, tad dod ar labām rokām, t.i., no sirds un negaida neko pretī, bet man liekas, ka vairums cilvēku tomēr gaida pretī kādu upuri.

Blueberry laikam drīz mēs par Tevi zināsim visu. :) Bet, ja Tev tā paliek vieglāk, tad turpini rakstīt. Gan pārdzīvosim.

Par naudu runājot, man ir bijis tā, ka bijušas attiecības ar meitenēm un esmu devis diezgan daudz naudas. varbūt esmu naivs, bet vēlēties nopirkt cilvēku ir diezgan zemiski. Ja kaut ko dod it kā no labas sirds, tad esi gatavs, ka varbūt pat neko nesaņemsi pretī.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.05.2010 16:10 by Fuzzy.

neņem no viņiem naudu un mācies izdzīvot pati; ja pietrūkst, aizņemies no kāda cita, bet neņem tāpat. ja cilvēks ir manipulatīvs, viņš to izmantos. varbūt viņi Tev dod to naudu, jo neapzināti var turēt pavadiņā.

nauda ir neviegls jautājums, bet tā ir ļoti saistīta ar brīvību.

ja man dotu naudu un par to būtu jāskatās kāda tēvoča nervu lēkmes, nu pardon... ir labākas izrādes.

Fuzzy
Var jau nelasīt, ko es te rakstu. Jā, nav gan laikam labi tā visu par sevi stāstīt. Vieglāk jau man paliek gan.

Runcene
Jā, es tieši par to domāju, ka labāk to naudu vispār neņemt. Bet kā ar visu pārējo? Kā ar kāda pakalpojuma sniegšanu? Ir bijis tā, ka vajag to mašīnu, tad nu ar lielām pūlēm tiek pierunāts un tad nu nezini, kā pēc tam pateikties. Tāpēc mēs tagad viņa mašīnā labāk nelienam.
Nuja, paldies, tu apstiprināji to, ko es pati pie sevis iekšēji domāju.

Nu nedod jau to naudu ar tik bieži un vispār ir izspiedis no manis (caur mammu) daudz lielāku summu un nemaz neliekas traucēts. Galu galā ne jau viņš dod naudu, bet mamma dažreiz. Viņš taču nemaz nestrādā.

ui, man ir nelaba pieredze ar manipulatoriem. bet es nedomāju, ka ne no viena cilvēka neko nedrīkst pieņemt un ka nevienam neko nedrīkst dot, bet šis neizklausās jauki...

Tu esi precējusies, Tev ir bērni, tātad Tu esi pieaudzis cilvēks, nevis bērns, kurš ņem no mammas naudu... es teiktu, ka ar šito baigi uzmanīgi. pat, ja Tev šķiet, ka nevari iztikt, padomā, vai tiešām tā ir. un pamēģini iedomāties, ka Tev nav un nebūs, kur to naudu dabūt... tas liek uzņemties lielāku atbildību arī tai ziņā, kā nauda tiek tērēta.

Vispār, variet ticēt, variet neticēt, bet man šīs sarunas un jūsu domas ļoti palīdz.

Es tad nu dzīvoju un mācos sevi mīlēt, mācos nebaidīties un mācos atļaut sev just to, ko jūtu.

Likās, varbūt atmetot tos visus piemērus un tādas lietas - manu muldēšanu, tomēr kādam radīsies vismaz kāda iedvesma, jo es te reāli cīnos ar savu depresiju, ar savu sociofobiju un redzu, ka spēju kaut kā tās lietas kontrolēt. Redzu, ka bieži vien trauksme rodas no apspiestām emocijām un apspiestām savām vēlmēm.
Tā, ka vairāk ieklausieties sevī. :))))) Pajautājiet vispirms - Ko gribu es? varbūt nemaz negribu iet uz to pasākumu. Varbūt tas ir masu iespaidā, ka jābūt sabiedriskam, jāpriecājas kopā ar citiem. Varbūt es seksu šodien negribu, bet mīlējos tāpēc, ka kārtīgai sievai jāatdodas tad, ja vecis to grib, ja nē, sameklēs mīļāko. Bet, ja man negribas, tad domāju, ko mainīt, ko darīt, lai gribētos. Mīlēšanos pieminēju kā piemēru, jo ap seksu tak viss grozās, arī šai forumā bieži vien.

Vēlreiz gribu pateikt Runcenei paldies par viņas atziņu, ka laime jāmeklē kaut kur bērnībā starp lietām, kas tad darīja laimīgu. Mana bērnība nebija necik gaiša, bet bija tajā arī labi brīži.

Es šobrīd esmu tendēta neredzēt slikto, bet meklēt tos labos brīžus. Sarakstīju pat uz papīra. Ir, ir, tādas lietas. Šodien pat sajutu, aplauzu tomātiem "padusītes" (nabadziņi:D) un jutu to tomātu smaržu. Tik fantastiska sajūta. Galvenais ļauties. Krāt to pozitīvo. Ja ir slikti, pamainīt kaut ko. Izdarīt to, ko gribas, bet visu laiku neatļāvies.

Nu, tas tāds rezumē... Ceru, ka kaut mazliet kādam palīdz.

Runcene - jā, paldies, tev ir pilnīgi taisnība. Būs man arī vismaz kāds slogs nost, citādi spieda mani tās naudas lietas un mocīja.

bluberry, Tev šeit īsta bezmaksas psihoterapija onlainā. :))

existential fool
Nuja :)))

Labi, lai jums viss izdodas.

Atvados no jums līdz nākamajam kārtīgajam depresijas uzliesmojumam. Ceru gan, ka līdz tādam nenonākšu.

Paldies visiem, kas pabalstīja un palīdzēja.:))

blueberry Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Kad mums nav
> naudas, tad mamma mums naudu iedod. Un ta nu šīs
> lietas mani beidz nost. Jūtos cilvēkiem
> parādā, attiecīgi domāju, varbūt man jābūt
> pdevīgai un pakļāvīgai.
> Vispār vecāmamma vienmēr uz šito spēlējusi -
> tev jāizturas labi, ja kāds cilvēks man iedod
> naudu. Tas ir ar naudas došanu cilvēks mani
> sasaista.
>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>>
šito lietu es labi pazīstu, tā ir tā pati tava sāpe no paša gala, tā saucās pakļaušana ar mīlestību
vienkārši mamma tevi nelaiž vaļā emocionāla pakļautībā tura ......... nu tas ir veids kā iegrūzt atpakaļ depresijā tobiš atņem spēkus..
piemēram tu jau sāc kautko drīt kaas tev pašai svarīgs nu ko tu pati gribi bet mamma atkal atradīs tādu brīdi kad tu priecājies par
tomātiem ko tu izaudzēji un pateiks tajā brīdī ka tos stādus viņa tačū tev nopirka uttt un tev arkal dopamins nav :-(
es daru tā, neņemu galvā, paciešu to sajūtu un koncentrējos uz savu darāmo macos valodas , vveseļojos no zāļu lomkām mekleju darbu uut
man īstenībā nauda ir bet neviens nepamana, kas maksā rēķinus pat tad cenšas iesastī ka es tevi uzturu un vispār kautkādu morāļu pārāķumu
irkā ka... neko nevar darīt... to vaig uzņemt kā esošu un lietu.. man ir tā ka man ir savs merķis un tas ir gaismas avots tālumā lampiņa
kad ikdienas viskas tur paiet es atkal izlienu uz slikšņa vakaŗa un pārdomāju k es esmu šõdien paveicis tuvāk tai lampiņai...°
tā kautkā... tu jau dari visu ko macies tagad pārlixi to eksamenu bus tiesibas , skola tev irarī utt.
...........................................................................................................................................
nezinu es saucu tādus par emocionaliem vampīriem, nu ja tu dod to naudu tad dod un nečakerē smadzenes...
nezinu itka vaig neņemt galvā vienkāršī un darīt savu darāmo...
.......................................................................................................................................................
nevaig jaukt mīlesību ar naudām un lietām itkā, īstenībā bībele raksīts kas bērni no vecākiem nošķirās un dzīvo savu dzīvi bet latviešīem pieņemts dzīvot kopā un tad tur viskas notiek... varbūt mātei esi tikai tu ko mīlēt un viņa negrib tevi atlaist vienmer atradīs veidu kā paturēt emocionnāla saitītē, tā arī nevar saprast vai tu dzīvo savu dzīvi vai māte tavējo vai tu viņas... bet vaig ēst ķirbju sēklas tas attīsta aizkuņģa dziedzeri bet tur pēc yogu domām dzīvo es... vinš jāuzbaro... saki biežāk ES.. es aizgāju uz veikalu, es noilikšu eksāmenu, es teicu un tā būs... varbūt ne tagad bet būs.....>>>>>>varbūt tā?

aberz, Tu gluži kā svētais pāvests vislaik runā.

vaita Pāvests ir svētais, nestceros kātur ir?
:-) :-) :-) moshka kadam palidz, citreiz vaig parunat un paliek ja ne labak tad savadak...
vienk. man lidzii chakare visu laiku....