Izskratīšu savu sirdi, lai mad beidzot sāk saprast kautko.
To jau es sen zinu, un bērniem pagaidām ir viss, jautājums, kā es spēšu nodrošināt, bērniem, kad jau sāks iet skolā, vot to es nespēju iedomāties, viss sanāca ļoti ātri, jauni, stulbi un nesagatavoti, diemžēl, es nēsmu tas vīrietis, kurš aizlaižās no atbildības, bērni ir un ir jācīnās kā māki. Katrs dzīvo kā māk, es diemžēl dēļ narkotikām sabojāju, vienu dzīves daļu, tagad ir otrs posms, ar kuru atkal ir jācīnās, esmu vēl bērna prāta, piekrītu un pilnīgi atzīstu. Bērniem tikai pasakas palasu uz nakti un samīlēju sabučoju, un sagatavoju drēbes, vedu uz bērnu dārzu, tas arī ietilpst bērna, ģimeniskuma sajūtā. It īpaši, man žēl atstāt bērnus bērnu dārzā, kad es eju projām bērns mazākais sāk raudāt, bet tagad vairs tā nav, jau pierada, bet prieku sagādā, kad es atveru durvis un abas mazākās skrien pie manis un saka; tētī, tētī, tas man dod spēku. Bērni!
Mēs ar sievu jau esam atzinušies, ka viens otru vairs nemīlam, mums ir tikai pieradums, ka ilgāku laiku vienz bez otra nevar, bērni ir un ir abiem kopā jāizaudzina, jo šķiršanās būs bērniem liela trauma, neviens no manām paziņām, nesaka lai es laižos projām, gluži otrādi visi teica, iedodiet man bērnus aizbrauciet atpūšaties, un slavēja, kak ti maladoj, spravļajiša s 3 ģetmi, a pamest ģimeni, to saka tikai vīrieši, da ej pie citas un miers, kurai ir bērns, bet ir īpašums. Es tāds nēsmu, es nepārkāpju laulībū, ja gredzens ir rokā tad es, nekāpšu citai sievietei virsū, pat nemeklēšu. Dzērumā bija viens bums, kad gribējās ko citu. Bet tas tāds bērnišķīgs izgājiens, es pie šiem principiem stingri turos, ja sieva palaidīs pa kreisi, tad es uzskatu, ka man ir jāiet prom. Bet sieva apgalvo, ka viņa arī nepārkāps savu zonu, seks ir, kompromiis ir atrasts, un dzīvot var. Kad bērni izaugs, tad lai paši lemj pie kā iet un dzīvot, mēs ar sievu esam tā nolēmuši. Jo bērni redz ka ir Tēvs un Māte. Bet sievietēm jau patīk, tie vīrieši kuriem ir lielākas iespējas, bet tā kā, gan man un manai sievai ir kompleksi un saprotam, ka mūsu raksturi ir vienādi mēs esam kā divi auni, ja viņa sāk ar mani plesties, tad es arī un tad kurš, kuru. Bet paiet laiks un mēs atkal sabučojamies un ir viss kārtībā, rutīna atņem mums laiku priekš sevis. Kad ar sievu mums iedeva atvaļinājumu, mēs aizbraucām uz raunu mums bija pilnīgi cits skats vienam uz otru, atklātas runas un domas, proti, lai neizšķirtos, mums paņēma visus bērnus, pazīstama tuva sieviete. Atceros kad sievu pieņēmu ar vienu bērnu, mums nebija nekādu problēmu, mīlējām viens otru, atpūtāmies klubos, bet kad piedzima otrā meita, kura gandrīz nosmaka (paldies dievam), ar otru meitu bija visgrūtāk, naktis neguletas, sievai uz darbu, man uz darbu, un tā uz maiņām, otrā meita nezkāpēc naktīs visu laiku raudāja un cēlās aukšā, tad es liku pie sevis uz ceļiem un šupoju, ar bronhītu aizbraucu es uz slimnīcu, kā viņu tur mocīja ar tām katetrām, es uz to nevarēju skatīties. Bet trešā meita, gan ir mierīga, naktis gulētas, protams vēl pamperniece, bet es tos sieviešu pienākumus esmu darījis, ja esmu mājās un sieva darbā, ja man nav darba, tad es izdaru to ko sieviete dara. Es nēsmu sēdējis mājās, un pofig vai bērni ir ēduši vai nē.
Psihiskā problēmas sākās, kad trešā meita piedzima, un tad man bija tāds sajukums galvā, ako darīt tālāk, sāku aizdomāties par nākotni, laikam, nervu šunas tika sabojātas, no patstāvīgiem, strīdiem, plus vēl narkas, alkohols. Dzīvokli vairs nevarējām pavilkt, tādas nereālas cenas, sociālo dzīvokli mums nedod, jo manai mammai pieder privātmāja un uzskata, ka mamma arī var atbalstīt. Tākā mēs neno viena neko negaidam, bet tākā, esam abi divi satikušies, bez nekā, ar tukšām rokām, pateicoties sievai es dzīvē esmu mainījies uz labo pusi, tikai pārpalikumi ir vēl palikuši. Es uzskatu ka, ja vīrietis vienreiz dzīvē ir iemīlējies līdz ausīm, un ir riktīgi ablomījies, ko arī pierāda daudzi vīrieši, viņi vairs tāda mīlestība netic, es bērnībā biju baigi naivs, iemīlejos tā, ka man bij vienalga, man galvenais man ka tā sieviete ira blakus, bet tas jau bija 17-18 gados.
Varbūt tā ir atriebība sava veida, skolas laikā mani viena meitene ļoti, ļoti mīlēja, es ar viņu biju kopā, mums bija kopējas identiskas intereses, viņa pirms gada gribēja izsšķirt mani, lai es braucu uz angliju man darbs viss būšot, nu vot skolas laikā, es viņu bieži pametu, tad atkal bijām kopā, bet viņa raudāja par to, ka man bij svarīgāki draugi un man draugu priekšā bija kauns, ka es ar tādu varot būt kopā, viņa bija tāds zēniska tipa meitene, bet kautkas man viņā patika, mēs ļoti labi izklaidējāmies.
Man vēlviena te mēģina izstumt, kura ir viena pati ar svešā tēva meitu, kura piedāvā arī visu, bet es tā nedarīšu. Man ir savi bērni un es viņus ļoti mīlu, saka, ka bērni nevar noturēt attiecības kopā, es uzskatu, ka var tikai jāmeklē, jāmācās no kļūdām, un ar to pietiek. Jā zinu sievietēm vaig vairāk to uzmanību, kuru es nemāku pasniegt. Tikai dēļ vienas izgāšanās, es sievietēm teicu nē 18-22 gadiem, eju uz klubu vis baigi forši, meitenes ierauga kā es dejoju pienāk man, klāt mēģina iepatiksties, a es ko daru aizeju projām, un tas vis tikai dēļ tās vienas meitenes kurā biju ļoti iemīlējies. Jā es izgāzos un tas man atstāja mazvērtības kompleksus, kurus, mana sieva noņēma, nejau maziņš krāniņš, bet vnk man ar sievietēm, nesanāca sekss, un es visu laiku izgāzos, un tad pateicu nē, ejat jūs visas nah. Jā tur džeki lielās kā pisās tur jau no 15 gadiem, un tur ir baigie pisēji, a es pirmo reiz tikai pa īstam sajutu seksa jēgu 21. gados. Kautkgan, manas mammas bijusais vīrs, kurš bij apsēsts ar pornogrāfijas lūrēšanu, mums sīkiem, rādīja pornogrāfijas. Un mēs skatījāmies, protams mamma jau to nezināja, mēs jau to slēpām. FU labi ka tagad mama satika vīrieti ar zelta rokām, kurš ir uzscēlis savu servisu un māju, a iepriekšējie vīrieši manu mamu ir tikai situši, a mēs maziņi to visu redzēdami, tikai raudājām, un nespējām, neko izdarīt, arī izrādās, mans tēvs alkoholiķis, kad dzēra sita manu mammu, protams, kad nedzēra, tad bij vīrietis, kā vīrietis. Es pat varu pateikt, ka mans tēvs atrodās kautkur sibīrijā, un atsūtīja vēstuli ! Eta vodka menja pogubit! Vectēvs mani visu laiku lutināja, sīkam deva jau cigaretes, tikai tāpēc lai es ar viņu pastaigātos, jo es redz biju luteklītis, kautvai es viņam pensiju izvilku no viņa maka, un notrallināju ar draugiem, vinš tāpat man piedeva, tas bij kautkādos 1991-1995 gados, kad es vazājos un negāju uz skolu, jo man bij kauns iet uz skolu, jo tur mani nepieņēma, jo es redz esmu ar biksēm ar ielāpu, tāpēc arī bastoju, un laidos, no autobusa prom un dzīvojos pa pagrabiem. Jo redz mammai bija jāstrādā un jāizaudzina 4 bērni, vispārībā, es jau nebiju plānotais, mamma mani negribēja, bet mans tēvs teica, ka es atgriezīšos no Komandējuma. Mana mamma saka, ka es esmu visā izskatā un raksturā līdzīgs savai vecmāmiņai, kura visu mūžu slimoja ar šizofrēniju, lai vieglas smiltis viņai, a pārējie 3 brāli ir no cita tēva, Latvieša, manējais bija Ukrainis, guculs. Gribētu redzēt vismaz bildi, no tēva vai kādu radu satikt.
Tad dzīvojot Mežciemā, bra4ka sapinās ar kautkādām meitenēm, un kur mans brālis tur es līdzi. Mēs pa rīgu tanī laikā jau vazājāmies 7 gadu vecumā, ar tām meitenēm, un meklējām ko apzagt, es jau protams neko nesapratu daudz tikai kad tiku izjutis haljavno naudu, kur man atmeta par to ka es staigāju līdzi, man tas iepatikās un sāku zagt jau naudu no pa kluso saviem vecākiem. Un vispār 8 gados, es mammai pasaku, ka aiziešu vilcienā uz tualeti, bet īstenībā izskāpu, pieturā ārā un braucu ar nākošo vilcinu, tikai tāpēc, lai uz skolu nebūtu jāiet. A mammma šokā kur bērns pazudis, zin kā, avot tāds es biju, viltīgs.
Es pa Elektrovilcienu ar bra4ku staigāju ar zīmīti rokās, vai nevarētu palīdzēt mēs esam uz ielas un nav ko ēst, un tad kad iziet cauri vienam vagonam, mēs to naudu notrallinājām, mums patika naudas garša, ka pa velti var tabūt, protams tanī laikā, vectēvam patika pa miskastēm ložņāt, a man bij kauns un es stāvēju parasti stūrī, un arī tāpati problēma bija manam bra4kam, kautko atrada, pasauca mani ka te ir izmestas mantas, un tad es arī pofig iekšā konteinerī vācu foršas mantas. Cik no jumtiem savā mājā 9 stāvenē nēsam kāpuši uz jumta un metuši stikla pudeles lejā, un pēc tam laidušies. Agrāk bij vieglāk naudu palūgt kādam, mēs nagļakā ejam pa Rīgu ar brāli, brālis ieiet veikalā un ar zīmīti un saka mums nav ko ēst, mums paņēma nogrieza, puskukulīti baltmaizes, pusi desas un vēl sameta kapeikas, santīmus kabatās. Agrāk bija tādas uzgaidāmās telpas Centrālajā stacijā un tur uz krēlsiem pārnakšņojām, un tur vēl bij tādi spēļu automāti bērniem, kur iemet žetonu un spēlē. Un vēl tanī stacijā, ja kāds vēl atcerās, tagad kur ir ORIGO Lattelekom, tur bija tāda, kā kafejnīca, Buljon4iks vai kā viņ tur sauca, viņš, pavārs redzēdams, ka mēs vieni paši jau 24:00 vazājamies sīki, protams bra4ka bij lielāks, pienāca un prasa ēst negribat, mes uzreiz jā protams, viņš ielaida mūs iekšā, uzcienāja mums ēst buljona zupiņu, vēl vīnu deva dzert un pats bija jau šmigā, un izvilka savu "strokji ārā" mēs uzreiz sapratām, ka jālaižās, bra4ka ar pudeli pagalvu, stikli izsķīda, un atveram durvis un aizlaidāmies.
Es pats tagad skatos uz savu pagātni, un neticu savām acīm, ka es to esmu darījis. Un tas viss notika Rīgā dzīvojot pie vectēva, tā jau Mežciemā, kā tikko atvērās EUROPA, tā sākās heroīna lietotāja bums, un ārā bija pat bail iziet, heroīnu tur pat pie paģjezda vārija karotē. A vecākais 3 brālis, tusējās ar viņiem, bet narkotikas nelietoja, tikai prikalijijās ar ciklodolu, tagad protams viņš ir vīrietis un nealkoholiķis, jau tanī laikā nariki un visādi zagļi nāca iekšā pie mums 3 istabu dzīvoklī narkoties, jo redz citur nevarēja, un es to visu redzēju sīks būdams(Tas sākās pirms vecmāmāmiņas nāves) Vectēvam iestājās prāta aptumšums un viņam patika, ka nāk jaunas meitenes ciemos, a tās viņu izmanotja naudas izsteiksmē. Viena narkomāne KIKI kura mīlēja 2metru garu puisi, bet tas puisis viņu nemīlēja, bet mīlēja vienu citu arī kas čupojās tanī kompānijā. Nu un ko? KIKI salietojā zāles, pārdozēja, vecākais brālis skrēja viņu vēl uz rokām nest uz gaiļezera slimnīcu, lai glābtu dzīvību, bet jau bija par vēlu. Un nerunājot jau par to trako narkomāna suni, kurš man roku gandrīz norāva 7 gadu vecumā, a krievi prikolīties gribēja fas, fas, un suns rotfelleris norāvās no sētas, un man virsū, sunim sita ar kāju, un viņš nekādīgi nelaida vaļā manu roku. Aizgāju uz mājām ar brāli, un mājās sasējam kautkādu binti, un nākošā dienā Gaiļezerā sašuva. Un vēl nākošā dienā atnāca suņa saimnieks, ar pārtiku ar atvainošanos. Mums laukos bija, govs, cūkas, vistas, kazas, bet mēs ar bračku labāk patika Rīgā haļavnā dzīve, nevis iet govis vest ārā 5 no rīta un krāmēt sienu, protams mums nācās to darīt, jo bij vecākais brālis, no kura mēs baidījāmies, jo viņš dzēra baigi un mūs mazus sita, ar bra4ku, kad nedzēra tad neko. Nu dēļ tā brāļa mēs sīki ar bra4ku laidāmies labāk uz Rīgu no laukiem, nevis strādāt, laukos. Un tad naktī pārradāmies ar saubagoto bagātību, Un tad visi bračkas uzreiz baigie draugi :) Nu vot trīs istabu dzīvokli vectēvu apmānīja, nopirka beigās tikai par 5 tūkstošiem Ls un pārējo naudu savāca tas mākleris, jo redz mans vectēvs savai meitai pat neuzsticējās, visu to nokārtot. Nu mums vairs nebija nekā, kā atgriezsties visai ģimenei, ar vectēvu dzīvot lauku mājā, arī tur viņš mani mīlēja(kautgan bērnība, kad es biju maziņš viņš teica mammai fui cik nesmuks puika, atsājis mani vienu ratos, un pele neatceros vairs kas, man ausī iegrauza, a vectēvam pofigs) Vectēvs pārnāca dzīvot uz laukiem, un viss itkā kārtībā, bet beigās, nožēloja, ka neuzsticējās savai meitai un pats atradās zem meitas jumta, nu infarkts, un lai viņam vieglas smiltis. Ko gribi, ja es jau zem galda, zagu pudeli šnaba, kad visi tusējās dzīvoklī un piedzēros, tikai dēļ tā, ka vectēvs savā dzīvoklī ļāva nākt tām sievietēm, kuras atkal veda kautkādus cietumniekus, mahinātorus.
Nu neko zaudējām dzīvokli, es nonācu Rīgas 1 Internātpamatskolā uz nedēļu, protams jau pēc tam kad augu lielāks es katru dienu braukāju uz skolu, sekmes man tur bija labas, mēs visi bijām līdzīgi, ne bāgāts, ne nabags, skolā bija labākās atzīmes, tāpēc mani pārmeta vienu klasi aukstāk, jo uzskatīja, ka man ir jāizmācās tālāk, Es pat uzdrīkstējos uzstāties daiļrunāšanas konkursā, ar savu skolas nosaukumu man jau vien bija kauns izskāpt uz skatvues, nu Latvijas Republikā man bija 3. vieta. Es ko izdarīju, Latvijas speciālo olimpīades atlasē no mūsu skolas tika izvēlēi 2 basketbolisti es un garais, tikām iekļauti, Special Olympics In Ireland http://www.specialolympics.ie/home.aspx. Nu tākā skolā man Angļu valoda padevās es vienīgais komandā sapratu angliski, aizbraucām uz Īriju, nu tas bij tāds piedzīvojums, izcīnījām tikai pār 1 punktu Trinidada Tobago komandu Bronzas medaļas.
1. ASV
2. Puerto Rico
3. Latvia.
4.Trinidada Tobago
Un sāku secināt, ka Īrijā dzīvo Latvieši un labi pelna, mumas pavadone bija Latviete. Atbraucot atpakaļa uz Latviju es domāju iestāšos celtniecības koledžā, bet es jau biju nokavējis, nu mama iedeva 500Ls un es pārliecināju, ka ir jābrauc uz Īriju strādāt. Aizbraucu, pirmais darbs bija kartupeļu laukā kur mūs dzenāaj kā vergus, tad es sākustrādāt, McDonaldā, un tad jau pamazām tuvojos Dublinai Viesnīcā par portjē un viesmīli mana Angļu valoda bija Fluent, es biju smuks izskatīks un mani Īri cienīja un deva lielas tējas naudas, nu satiku vienu bulgāru, kurš hallo, hallo, whats your name, sadraudzējāmies, viņš uzaicināja pie sevis, un davai atnesa man kokaīnu un ko es jajau visi tad nu ko man darīt draugu nav, depresija, nu davai pamēģināšu kas tas tāds ir. Un tā arī viss sākās, nauda, kokaīns, Gašiš, un visu laiku, tā. Un lai no tā izbēgtu es atgriezos uz Latviju, kā lūzeris, bet iekrita lielas celtniecības buma sākums, un es ar pazīstamo Latvieti ar kuru pīpējām gašu, sākām strādāt un viņš mani visu apmācīja, nu un es arī Latvijā labi, pelnīju, un atmiņās metās, ka vajadzētu samaklēt kokaīnu Latvijā, tā vietā mans klasesbiedrs bijušais draugs, iesmērēja man Amfetamīnu, un tā arī Mans dzīves neveiksmes posms sākās.
Domāju ka braukšu aptakaļ uz Īriju, nē manējais izdomāja palikt Latvijā, nu tā es Īrijā atstāju dokumentus, medaļu, bildes, un darbu ar Izaugsmes iespējām North Star Hotel http://www.northstarhotel.ie/ Es jau arī labais teicu, ka būšu atpakaļ, nē mani pierunāja, lielais celtniecības bums, palikt Latvijā, jo tur bij mani tuvinieki. A īrijā bija nauda, bet depresija un vientulība, kuru es slēpu ar gaša pīpēšanu. Es palieku pie šizofrēnijas, grozat, kā gribat. Es ticu gēniem. Pie nekvalitatīva dzīves veida, no gēniem lien ārā slimības. Manas mammas māsa arī bija slima, galīgi traka, ķēra nazi un meta virsu, mēs jau mazi netikām ar viņu galā, nācās spundēt, kabūzī, tad viņa pielabinājās, iedo uzspīpe't, un kā tika ārā no mājas tā skraidīja pa visu Mežciemu, un tik bļāva, man putru nedod, man putru nedod. Bet viņai bija bērnības trauma, motocikls uzbrauca virsū, viņa bija tik slima, ka varēja apkakāt dzīvoklī uz grīdas savus mēslus. Un bija viena slimība viņai, viņai vajadzēja ļoti daudz bērna žurnaāļus "Mans Mazais" un tad teica voi kādi smuki bērniņi, tas viņu mierināja un vēl cigaretes, ja neizdarīsi pa prātam, tad sāks traukus dauzīt. Nu nonāca tanīs psihenēs, līdz beidzot uz Strenčiem, ja nemaldos kautkur liepājā, bija jau gatavs kaps, un viņa tur nomira, lai viņai vieglas smiltis.
Administrācija varētu palūgt ban uz manu IP adressi? Saslimu, sapratu, paldies ka sapratāt, tagad es negribu vairs te.
Edited 10 time(s). Last edit at 26.02.2013 07:53 by enfuego.