Ir baigi traki. Kamēr nebija tik traki, meklēju psihologu. Un no tās reizes, kad viņa pajautāja, vai lietoju medikamentus, panesās nenormālas panikas lēkmes. Jo sajutu šaubas viņas intonācijā. Tagad varētu rāpties pa sienām.
Aizdevos pie ārsta, ka vairāk nevaru, ka jūdzos nost. Izrakstīja diazepaksu, noofenu. Teicu ārstam, ka jūku prātā, ka laikam vajag slimnīcu. Viņš it kā uz to brīdi nepiekrita, ka neesot jēgas. Šeit pat izlasīju, cik slikti ir to diazepaksu dzert, ka bojā sirdi. Bet man slikti palika no tā arī , ka sirds vairs nespēja izturēt tās bezpārtraukuma lēkmes. Šīs zāles šobrīd bija vienīgās, kas glāba mani uz kādu laiku Un es nesapratu arī, vai drīkst dzert kādu laiku, vai tikai tad, kad panikas lēkme. Lai gan sapratu, ka nedēļu var, vismaz es prasīju kaut ko kādai nedēļai. Un tagad mokos, ka nepāriet panikas lēkmes, ja nedzeru to diazepaku, un no apziņas, ka dzeru ko sliktu. :(

Faktiski ir tā, ka līdz ko iedomājos šausmīgo kas noticis (atceros) (bet notika daudz un lielā masā pār mani, vēl citi jāmierina bija), tā sirds skrien, paskriet nevar, tad baigi pārsitieni, tad vēl lielāka panika, tad ģībonis, velk uz vemšanu. Bet sākās tikai ar paciešamu trauksmi no rītiem, mēles un kakla patvarīgu raustīšanos. :(

Psihologs, līdz kuram varu aizbraukt, mani nevar vēl pieņemt. Citi nav pa kabatai nemaz.

Vai ir kāda pieredze, ka nodzeru tomēr kādu nedēļu tās stiprās zāles un noofenu, bet nenodaru sev sliktu, nesabojāju sirdi? Tas ir- man vajadzīgs kāds iedrošinājums šobrīd. Jo manu vājumu arī citi necieš, viņiem tas traucē. Un, vai tik nenormālas panikas lēkmes nav tomēr galīga sajukšana? :(

Sveiki!Nedēļu lietojot nekas briesmīgs nevar notikt.Brīnos,ka dakteris izrakstīja diazepamu,mūsdienās ir daudz citu alternatīvu medikamentu,ko lietot,lai mazinātu trauksmi.Ja baidies lietot diazepamu,pamēģini varbūt pietiek ar noofena lietošanu.Vai Tev šo kombināciju izrakstīja ģimenes ārsts?

Es droši vien būšu tā rakstītāja par benzodiazepīnu kaitīgumu. Jāņem vērā, ka visi mani teksti ir domāti kādai konkrētai situācijai.

Tev derētu antidepresants ilgstošākam kursam.

Ir cilvēki, kas benzodiazepīnus burtiski ēd, un ir cilvēki, kas no viņiem šausmīgi baidās, bet viņiem to nevajadzētu darīt. Tu esi tā otrā. :)

Esmu savulaik lietojusi ļoti, ļoti, ļoti daudz benzodiazepīnu, turklāt ilgstoši un nekas nav noticis. Apm. pirms 20 gadiem ar mani bija liels teātris, ne tikai panikas lēkmes. Es sen, paldies Dievam, neesmu bijusi tādā stāvoklī, bet jā, man bija pamatīga psihoterapija un zāles tad un tik daudz, cik vajadzīgs.

Es gan vienmēr saku, ka zāles vienas pašas ved strupceļā, bet zinu cilvēkus, kam depresija ir somatizējusies un pārgājusi dažādās fiziskās slimībās. Viņi nelietoja nekādus psihotropos medikamentus. Dažiem paveicas, bet diemžēl ne visiem. Tāpat zinu cilvēkus, kas tabletes ēd kā maizi un ir galīgi bērna prātā. Tie abi ir grāvji, mums vajag palikt uz ceļa.

Netaisi paniku un muļķošanos ap tabletēm -- Tev vajag regulāru antidepresantu kursu, ja gribi kaut ko sakārtot, un pēc tam, kad spēsi adekvāti domāt un uzvesties, vari sākt psihoterapiju.

Runcene, saka ka zaales ir tikai kaa plaaksteris, bet vaitad psihoterapeits nav tikai kaa plaaksteris? Ja jau psihoterapets speetu atrisinaat VD, tad jau mees te neseedeetu gadiem ilgi forumos ar 100+ simptomiem un buutu veseli!

Psihoterapeits nav plāksteris. VD ir cilvēkiem, kam kaut kāda emocionālā daļa ir aizkavējusies attīstībā, un šajā daļā viņi ir kā bērni. Tas ir noticis vecāku pašu problēmu un grūtību dēļ. Psihoterapeits palīdz nobriest. Jautājums ir, cik to katrs ātri var izdarīt un cik dzīves laikā var pagūt, jo tā ir augšana un nobriešana caur izpratni, nevis neapzināti kā bērnībā.

Un pieauguši cilvēki mainās lēni, ja vispār to dara un ja saprot, ko no psihoterapijas cerēt un sagaidīt, jo esmu arī teikusi, ka tas ir kā treniņā. Psihoterapeits ir sportistu treneris. Ja paši sportisti neskries, neizpildīs uzdevumus, tad rezultātu nebūs.

Psihoterapeits, protams, funkcionē arī kā emocionāls atbalsts, bet tas darbojas tikai tad, ja cilvēks ir gatavs mainīties.



Edited 1 time(s). Last edit at 21.06.2017 19:05 by Runcene.

Runcene pareizi visu saka...psihoterapeits nespej VD atrisinaat jusu vieta,psihoterapeits var palidzet jums izdarit to pashaai.un ja juus neseedeetu gadiem forumos,bet pavaditu tos gadus citigi apmeklejot terapijas seansus,sakartojot savu dzivi,saprotot kas notiek ar jums,ar jusu attiecibam,ar jusu dzimtu un to ka tas ietekmee jusu dzivi un veselibu,jus nerakstitu tadas muljkjibas...cilveki kas tiesham grib izlist no tas bedres,to izdara un vinji nesez gadiem forumos,gaidot nez kaadu brinumu,vinji meklee izeju un izeja ir...lai izdodas!

Filja, kas jauns Tavā dzīvē? Kā iet? ;)

Atvainojos par offtopic.

VD ir cilvēkiem, kam kaut kāda emocionālā daļa ir aizkavējusies attīstībā
...

Nevaru neiebilst, ka tā teikt šķiet nepareizi. VD var sākties pēkšņi brieduma gados. Vienkārši no iekšēja smadzeņu bioķīmijas procesu traucējumiem, psihiska uzbudinājuma sākas panikas lēkmes, ko cilvēks racionalizē uz savu fizisko ķermeni vai konkrētiem dzīves procesiem.
Nenobriedusi persona nav slimība.
Protams, ja cilvēks ir emocionāli nobriedis, viņš labāk spēs turēties pretī psihisko slimību izpausmēm, bet tas nenozīmē, ka viņš būs no tām imūns.

Paldies,Runcen!Ir ok ,dzivot var!

Par tiem brieduma gadiem,najau gadi un vecums nosaka personibas brieduma pakapi....jaa vd var sakties 35 gados,ja cilvekam ir emocionala aizt ure ,iekseja spriedze,kautkad ta tam ir jalauzas uz aru.un kadam tas notiek 20,kadam 35 gados,kadam caur paniku,kadam savadak....jau freids savaa laikaa veiksmigi arsteja biokjimiju ar vardiem...

Sasniedzot dažādas mūža fāzes, var būt krīzes, bet tas ir krietni komplicētāk, jo tās tomēr ir saistītas ar cilvēka līdzšinējo emocionālo pieredzi.

Protams, ka mēs te nerunājam par slimībām. VD manā skaitījumā nekad nav bijusi slimība, tās pamats ir bailes. Depresija tālāk jau veidojas kā aizsargreakcija, kad psihei par karstu.

Tas, ka psihiatrija dažkārt ir vienīgais ceļš, man šķiet diezgan skumji.

Bet par VD un depresiju es rakstu no savas un citu labi zināmu cilvēku pieredzes (pirms gadiem 10 man izveidojās labi kontakti ar vairākiem VD un depresijas māktajiem ārpus Latvijas), var jau būt, ka kādam tas viss rodas no brieduma :) , bet neesmu tādus nekur satikusi. mehānisms ir diezgan līdzīgs visiem.

Bet brieduma trūkums nav nekas, par ko es grasītos smieties. Cilvēkam ir arī stiprās puses, daudziem, kam ir VD, ir ļoti daudz stipro pušu. Psihoterapija strādā caur šīm nobriedušajām daļām un piekļūst nenobriedušajai.

Es tikai mudinu tēmas autori nepadoties. Dažkārt var atrast arī kādu psihologu, kas nebaidās :) Dažkārt pat bez maksas vai par mazām naudiņām, caur soc. dienestu vai slimnīcā. Psihologs būs ar īslaicīgāku rezultātu, tā būs krīzes palīdzība, kas arī nav zemē metama.

Tie faktori, kādēļ cilvēks psiholoģiski salūzt, var būt dažādi. Atcerēsimies no vēstures kaut vai 2. pasaules karu un kas tur darījās ar cilvēku dzīvēm. Nevajag ekstrēmus stimulus. Daudzi striķi sāk kārt tad, kad viņu dzīves ieiet rutīnā un nekas vairs nenotiek.
Pat ja cilvēkam ir personība attīstīta uz nez kādiem apgriezieniem, viņš nekad nebūs imūns pret to, ka viņu kādā dzīves periodā nepiemeklē VD vai depresija.
Nekas nav mūžīgs, starp citu. Personība arī pazūd un degradējas. Cilvēks var izlaisties, īpaši citu ietekmē. Briedums iegūts var pazust, jo mainās vērtības. Uz vecumu var samazināties gan prāta asums, gan muskuļu apjoms, gan cilvēks pats var justies emocionāli vājāks.

Jebkurā gadījumā emocionāli nenobrieduši cilvēki nav materiāls psihiatram, ne slimība. Principā jau trauksmes un depresijas traucējumus klīniski ar viņiem nesaista.
Kādu laiku pastiprināti reklamēja sabiedrībā, kas ir depresija. Ja dzīvē cilvēks bieži jūtas slikti un viņam ir visādas problēmas, tas nenozīmē, ka tā ir depresija. Depresija nav atkarīga no cilvēka un nenozīmē, ka viņš ir vājš un netiek galā ar to, ar ko citi tiek.
Tas nav laboratoriski izmērams, vai ir depresija vai nav. Ikviens zina, ka pie psihiatra iet daudzi, kas ir vienkārši vāji vai nenobrieduši un kuriem tur nevajadzētu atrasties. Bet ir cilvēki, kam ir spiedoša emocionālā sajūta visu laiku, tā nav pakļauta racionāliem izskaidrojumiem, un viņi nevar no tās izbēgt.

VD slimnieki cenšas to racionalizēt uz savu ķermeni vai apkārtējo vidi, un vienmēr prāts pieķeras, par ko uztraukties. Ja cilvēks ir ļoti emocionāli nobriedis, tad viņš var daudz labāk to iemācīties ignorēt, bet tas arī viss. Mātei viss bija labi, viņai nomirst abi bērni, viņa divus mēnešus ir sērās un izdara pašnāvību - viņa ir tikai emocionāli nenobriedusi, bet tā nav slimība.



Edited 3 time(s). Last edit at 22.06.2017 11:04 by Synapscape.

VD nesākas tikai nenobriedušam cilvēkam vai pēc kādas nelaimes, VD var saakties arī no kādas slimības, tīri fiziski. Man piem sagāja grīstē vairogdziedzera hormoni un parādijās VD. Ne es tur nenobriedusi vai nobriedusi, un nekādu lielo stresu nav tfu tfu tfu bijis. Nu nekādīgi nejūtu ka psihoterapija man varētu līdzēt, ja organisms tīri fiziski ir sagājis grīstē.

Man ir cits skats uz vairogdziedzera saiešanu grīstē, bet lai nu katrs cīnās, kā prot.

Synapscape, jā, protams, Tev taisnība, bet šoreiz vairāk rakstīju tēmas autorei, ne jau par karu vai mirušiem bērniem (nav viņas gadījums), nebija mērķis sākt teorētisku diskusiju, ko katrs domā par VD.

12 974 komentos esmu gana par teorijām izrunājusies, man ir pilns skapis ar psiholoģijas grāmatām, pilns kompis ar skenētiem rakstiem. Bet problēma jau ir kādam konkrētam cilvēkam viņa dzīvesstāstā, un nevienā grāmatā nav rakstīts tieši par mani vai Tevi.

Es ari piekritu par to ,ka probqlema ir dzivesstastaa....Sardine,rociet dziljaak!Lieli kungi ir aizrakushies lidz patiesibai un informaciju var atrast!

Kaut vai piemers no Junga dzives...Shis kungs ir piecelis meiteni no ratinjkresla,kura ir bijusi paralizeta 17 gadus!!!Tiri fiziski paralizeta!!!un domaju ka taja laika vinja butu teikusi jusu vardiem-nejutu ka psihoterapija man var lidzet,ja organism tiri fiziski ir sagajis gristee....bet dzive pieradija pretejo...pec 17 paralizetiem gadiem ,meitene piecelas un pati aizgaja savam kajam...

un lidzigu stastu ir daudz,tepat latvijaa...

bet ne nu man jums kas japierada...

Psihoterapeitam jānobriest..ārzemēs praksè pacientu pieraksta tikai 3men uz priekśu.nevis uzreiz..tas lai nobriest.

Manupràt jàdomà dziļàk.psihoterapeits nebùs vis plàksteris.bet gan šùnu lìmenì.to ko ar aci neredzam kà notiek brùçu dzìšana.

Jums bùs jàmàk sadzirdèt tas lìdz kam paši nevarat nonàkt kkàdu bloku ietekmē..bailes.neparliecìba...
Sadzirdèśana nenotiek àtri..ir kritieni un cēlieni. Svarìgi arì saprast.cik liely atstarpi starp vizìtèm vajag.lai nav tà.ka atkrìt atpakalj kur bij
Gribasspèku un izturìbu vajag un novèlu!

NSS jusu rakstitajaa ir jauna un man nedzirdeta teorija...par kautkadam atsarpem starp vizitem pirmo reizi dzirdu(tjip kad gribu,tad eju,ja pareizi saprotu)...cik es esmu dzirdejis,ka vislabaak esoot katru nedeju vienaa un tajaa pashaa diena un laikaa ,neatkarigi ne no kaaa...ne no kritumiem ne no pacelumiem,ne no gribu,ne no negribu...taa esot iegustami vislabakie rezultati...

Vairogdziedzeris ..varbùt kkas neizteikts.apslèptas dusmas.aizvainojums,kas iesprùdis kaklà un neļauj elpot?! Fiziski izpauźas un vèl kà...man veica visdaźàdàkàs izmeklèśanas.jo aizdomas un simptomi kà insulta gad...bet neko neatrada.neko! Manà gad.nolaidies acs plakstiñš bij "neko negribu redzèt"

Nu jà.man arì bij nedèlja.bet tad pèc izjùtàm..jutu ka jàpalaiź valjà.jo tieku pati galà..un lìdz vienu dienu paśai nedomàjot.sapratu.ka nàkamà vizìte nav vajadzìga:)

Filja...nedzivoju pèc teorijàm.bet pec iekśèjàm sajùtàm!

NSS ,reaali apskauzu juus,es arii gribeetu dziivot peec iekshejam sajuutaam....
bet tad taas atstarpes starp seansiem jus pati izdomaajaat vai terapeits to ieteica....

Sàkumà viña noteica kad...tad vèlàk pèc 4? reizes pajautàja vai viña man vèl bùs vajadzìga...tad teicu ka nejùtos stabili un pagàju vèl 2?reizes. Vsp ļoti àtri mums tur viss salikàs:)

Es cenšos neuzñemt citu domas..arì no filozofiskàm gràmatam.esmu no mazotnes bijusi ar acim.ausim vērotàja.secinàtàja...tagad tas tiktàl attìstìjies.ka jùtu pat nesecinot cilvèku. Citreiz sanàk klùdìties.bet tapèc jàmàcàs noturèt emocijas un mute:)lai pàrsteidzìgi kko nepateiktu kàrtigi neuzzinot cilvèku.

Filja..katram savs..es apskauźu gudrìšus..man reali patìk vispusìgi.zinośi cilvèki..arì frìki:)

Ja nu man ir vecuma demence klāt? Klimaks. Ģim. ārsts prasīja, vai nevar būt slēpta depresija. Un ieteica doties pie speciālista. Un man bail, ka mani iemetīs slimnīcā un ārā vairs netikšu. Ja reiz esmu tik nesakarīga. Ja nu man ir šizofrēnija (jo izjūtu ķermeņa saspringumu arī no stresa). Zāles man nomainīja. Uz adaptolu. Un korvalolu. It kā šķita, ka kādā brīdī kļūst labāk. Pārvaldāmāk. Varēja labāk apvaldīt kā no iepriekšējām zālēm. Bet no korvalola sākās traka trīcēšana. Bija pāris dienas, kad pēkšņi beidzās tie simptomi. Vakardien uz dažām stundām. Kad apmānīju savu prātu uz brīdi. Varēju drusku pastrādāt, ko arī darīju. Bet pabraukt pati nevaru. Vakar iegāju gulēt- atkal- sirds skrien, nelabi palika un tad traka ķermeņa raustīšanās. Ilgi. Nu kā lai nemeklē psihiatru? :( Jo tos antidepresantus vai citas zāles taču arī tikai psihiatrs var izrakstīt. Jo nākošie psihologi kurus sazvanīju, devās visi atvaļinājumā.

Man ir bail, ka esmu nojukusi. Un nenobriedusi. Deģenerējusies, kā šeit raksta. Jo kamēr man ir tā spriedze, nespēju neko padarīt. Lūdzu, nenosodiet mani. Moka arī vainas apziņa par daudz ko.

No ģim. ārsta sapratu, ka ir slimnīcu ārsti, kas pieņem ambulatori.... Mēģināju vienu sazvanīt, bet nebija uz vietas vajadzīgais. Un dežūrā esošie šķita kāri mani ''ieraut'' iekšā...

Un tas ērces kodums arī satrauc. Bet tam simptomi būtu pa ātru droši vien. Parastās analīzes uzrāda ievērojami samazinātus eozinofīlus, LY limfocītus un ES eozinofīlus (tur izsaukuma zīme). Un vēl ievēroju, ka uzlabojums no rīta sākās, kad nevis vingroju vispirms kā parasti (fizioterapija), bet tomēr ieēdu kaut ko. Magniju arī. Tikai tagad ar apetīti švaki. Bija trauksmes caurejas iepriekšējās dienās, sapratu, ka nedrīkst zaudēt svaru, sabijos vēl vairāk. Man vajag vienkārši ar kādu te aprunāties. No tekstiem, ko ātrumā izlasīju, vairāk mani nomierināja Runcenes teiktais, ka bija slikti viņai sen atpakaļ, bet tika uz pekām. Nu nav man tā psihologa tagad... Vakar vēl radās domstarpības mājās. Mēģināju izstāstīt par to savu nenobriedumu, ka ir slikti, ka nenopelnu naudu. Ka neesmu par visu parūpējusies, ka iestigusi attīstība. Un dabūju pa mizu vēl vairāk.
Nu man šķiet, man vajag tomēr aiztikt pie ārsta. Nespēju tās sajūtas izturēt. Cenšos. Ja iešu pie vietējā psihologa, par manām problēmām zinās daudzi, par kuriem negribu, lai zina. Nu un tā kundze tāda lecīga šķiet. Pārpucējusies, šausmīgi ''nagaina'' (tiešā nozīmē arī). Nebūs saķeres. Viņa skolās strādā. Bet manam bērnam vēl tur jāmācās.

Mēģināšu domas novirzīt uz ko citu tagad. Man ļoti būtu vajadzīgs kāds iedrošinājums. Piedodiet, man vajadzēja ar kādu vēl parunāt.

Saulīt, Tev pašlaik ir depresija.

Tev nevienam nav jāstāsta, kāda Tu esi, visi kaut kādā ziņā ir ar savu nenobriedušo pusi, bieži tā vienkārši netraucē vai netraucē tik ļoti kā Tev.

Korvalols un adaptols neārstē depresiju. Ja esi lietojusi korvalolu, Tu nedrīksti sēsties pie stūres sastāvā esošā fenobarbitāla dēļ.

Nebīsties tik ļoti no visiem dakteriem. Katram savs darbs. Tu ilgi gribi šitā klīst?

Jaa,par to briedumu ir taa,ka ja paveero ,kas notiek apkaart,sapratiisiet,ka lielaakaa dalja pieaugusho pietiesibaa ir lieli berni,ja pavero vinju uzvdibu,vinju riiciibas utt..par to nevajadzetu satraukties.ir cilveki ,kas no pashas bernibas ir spiesti dzivot,izdzivot kaa pieaugushie,but stipriem utt,kam nav bijushas iespejas augt pilnvertigaa,veseligaa gjimenee,redzet kaadas ir normaaalas attiecibas,just kas ir miilestiba ,ruupes....un taadi cilveeki kuljas pa dziivi kaa nu kursh maak,kaadam izdodas labaak,kaadam ne tik labi,kaads nobruuk pavisam,visaadi ir...taakaa nenolaidiet degunu un meklejiet kadu kas palidzees piecelties,savest kaartibaa veselibu un atgriesties dziive.varbut var pamekleet kaadu nevalstisku organizaciju,kas palidz cilveekiem gruutos briizos, (zinu ,ka taadas ir),ir kam paliidz bazniica utt

Paldies! Mani samulsināja ginekologs, sakot, ka izskatās, ka totāli hormonu vaina (uztaisīja analīzi). Laikam premenopauze. Ka jāsāk ar to. Bet man ir tik sūdīgi tagad, ka šķiet, vajag vispirms savu trakumu atrisināt.. Un jā, tagad ir jau sajūta kā depresijā. Kustos lēni, kājas velku knapi, visas malas pa laikam trīc vai nāk lēkme.... Kāda es gan braucēja tagad. Pat domāt par to nespēju. Bez tam, esmu no tiem apzinīgajiem cilvēkiem, kas nekad nebrauc pie stūres apšaubāmā situācijā. Kad nevaru sevi pārvaldīt. Man pat bail no braukšanas tagad. No cilvēka, kas citiem reizumis palīdzēju kur tikt, esmu kļuvusi par graustu. Ka tik nebūtu par vēlu.

Tikko piezvanīju vienam cilvēkam, kuram varētu būt ārsta telefons......

Vai ir zināms, par ko īsti atbild tie manis pazeminātie analīžu rezultāti? Kurus nosaucu augšā.
Un, vai kakla skriemeļu problēma nevar kaut kā būt saistīta? Jo kādreiz rāva kaklā tad, kad sagrozīju fiziski galvu atpakaļ (parkojoties piem.).

Var būt gan skriemeļi, gan hormoni, bet tie tādā mērā nespēj ietekmēt garastāvokli.

Ārsts izrakstīja zāles ar nosaukumu, kas bija līdzīgs cipresēm. Bet aptiekā apgalvoja, ka tāda neesot un jāņem Escitalopram Actavis. Un vēl prasīja, kurš man esot vajadzīgs. Apjuku, jo, protams, nezināju, kurš ir īstais. Jo bija varianti. Nebija ne mazākās sajēgas, kurš ar ko atšķiras...
Un tagad raizējos, vai vispār varēja pieņemt no receptes citas zāles. Ka izdarīju slikti laikam.