:Djaaa.tas darbojas.
Kas tur ìsti ir..varbùt vajag pastaigàties;) vai nemocìties.ja nav tad nav
Tfuu.neklausiet mani:D

Aa.nu.man arì bij lieli stresi.vainas izjùtas utt...bet nezinu.vai aizsargreakcija ķermenim vai kà.bet uznàca uz visu vieglpràtìba.palaidu valjà..un tici vai ne.viss tikai palika labàk.jo ko nevar mainìt to nevar.ko var.uz to pamazàm ej. Apsèdies un apsver.gan visam ir risinàjums!

Te kāds rakstiņš, cien., Veģetatīvie Distoniķi, ko intensīvi papraktizēt 1 mēneša garumā, lai kļūtu par VĢ NR 1! ;)

Kā kļūt par veģetatīvo distoniķi Nr 1 tikai 1 mēneša laikā!

1. Nedēļa / 1 solis
1 nedēļu mokies ar negatīvām domām, kamēr nespēj tikt ar tām galā un tad sāc dzert.
Vēlams atcerēties visu slikto, kas tavā dzīvē jel kad ir bijis. Vēlams apzināties to, ka visi tevi ienīst un izsmej. Vēlams apskatīt bildes ar bijušo foto un atcerēties visu slikto, ko viņi/viņas tev nodarījuši. Ļoti vēlams neizlaist nevienu TV ziņu programmu, skatīt visus kriminālos raidījumus un visus šovus un seriālus par bagāto un laimīgo dzīvēm, neaizmirstot to salīdzināt ar savējo. Vēlams iekalt savā prātā vienu – Tev nav nekādas nākotnes un pilnīgi viss ir slikti! Un galvenais, - atrodi cilvēkus, kuri tam visam piekritīs un teiks, ka viss ir vēl ļaunāk, nekā Tu domā!
2. nedēļa / 2 solis
1 nedēļu plosto un pietaisi daudz sūdu.
Vēlams pabūt daudzās vietās, kaut ko uzrakstīt internetā, visus apzvanīt pa mobilo, doties ciemos un publiskās vietās visu laiku dzerot, kādam atdzīties pa telefonu mīlestībā, kādu piekaut vai vismaz piedraudēt nosist. Jo īpaši vēlams ir doties pie cilvēka, kuru tu patiešām mīli un agresīvi skaļi kliegt, ka viņš/viņa ir mauka tā, lai visi dzird.
3. nedēļa / 3 solis.
1 nedēļu mokies ar morālajām paģirām un vispār mirsti nost no mokām un kauna.
Vēlams visās detaļās noskaidrot, ko esi sastrādājis, ja gadījumā neatceries. Apzvani visus un noskaidro, gan jau kāds ar lielu baudu izstāstīs arī to, ko patiesībā nemaz neesi darījis. Ja redzi braucam mentus, tad zini, ka viņi brauc pie tevis. Ja tomēr pabrauc garām, gaidi citu brigādi.
4. nedēļa / 4 solis.
1 nedēļu mokies ar baisiem murgiem katru nakti.
Vēlams gulēt tumšā, klusā istabā bez ieslēgta televizora, kur ilgi jākuļas pa tumsu, lai atrastu gaismas slēdzi. Ļoti ieteicams vispār vairākas naktis negulēt, - tu taču miegā vari nomirt, vai briesmoņi murgos tevi apēdīs!
Visu apceri un tad to visu smalki jo smalki apraksti!

:)))tieši tā zive..gudras gràmatas nelasàs? ;)

Da nu, bet slimot man toč nav ne laika, ne vēlēšanās... ;)))

Slimot ar vd forši..bùs ko vecumdienàs pakavèties atmiñàs par to kas sadariits:p

Lūdzu, nesmejaties. Mani biedē sajūta, ka tās lēkmes nāk visu laiku. Un, ja nu man ir plānprātība vai šizofrēnija.
Vakardien vienā brīdī nevarēju izturēt, likās, ka beidzos nost. Tad ģību vairākas reizes. Vienā brīdī ieraudājos pāris reizes īsi, tad cilvēks tuvumā man palīdzēja vienu lietu nokārtot līdz galam. Vienu no tām, kas mani visu šo laiku uztrauca. Tas ir neticami, bet tajā brīdī pārgāja viss nespēks, no krūtīm novēlās kā liels cementa maiss, ķermenis atbrīvojās, atslāba, palika kā veselam cilvēkam. Un tas bija uz kādām 3-4 stundām, kad jutos kā cilvēks.

Vakarā bija nedaudz labāk. Lai arī iemigt grūti bija, jo līdz ko noguļas, tā nelaba dūša. Naktī pamodos agri. Tad uz rīta pusi vēl pagulēju. Kopš dzeru antidepresantu, ir tāda caurāka miega sajūta. Nav tāda mīsti pūkaina, patīkama noguruma miega izjūta vairs.

Un no rīta nāca drusku karstumi un lēkme, bet noturējos ciešami. Bet, kā iedzēru antidepresantu un adaptolu, baiļu lēkmes atkal klāt.

Vai tas var būt tā, tik ilgi? Aizdomājos, vai tās nav man tās uzmācīgās domas un līdz ar to ir cita slimība? Jo par to vienu jautājumu vakar baigi uz laiku nomierinājos, kā klintsbluķis būtu novēlies... Bet šodien atkal velk uz ģībšanu. Un trauksmi.

Uzrakstiet, lūdzu, ja kādam tā ir bijis, bet pēc laika palicis tomēr pamazām labāk. Man antidepresants ir kādu 7 dienu.

Man nepatīk slimot, no tiesas, bet tās daudzās bailes mani paralizē.

Tev ir jāvēršas pie psihoterapeita, jo Tev tā depresija ir ārēju iemeslu radīta (pārdzīvojumi, psiholoģiskas traumas). Ar tabletēm neko neizārstēsi Tavā gadījumā. Tu tagad slauki visu zem paklāja, bet no problēmām tādā veidā nekur neaizmuksi. Tām vajag stāties priekšā.

Neesmu speciālists galīgi, taču - varbūt tas ir serotonīna sindroms? Ja paņemot AD kļūst slikti - tremors, bailes, caureja, karstumi, panika, spazmas uttutt...

Paldies, par domām, rekomendācijām. Terapeitei jāgaida rinda. Tālu arī nevaru aizbraukt.
Patreiz ir tā, ka kā sāku dzert antidepresantu, nav vairs labā miega. Sāku mosties naktī, gulēt mazāk, jau piecos augšā, tad uzreiz slikti, skrien sirds. Paēdu, mēģinu autogēni nomierināties. Dažbrīd izdevās uz laiku. Tad iedzeru visas zāles. Un tad sākas mokas no jauna. Mutē, laikam no zālēm, rūgtums kā no zaļiem kartupeļiem, tad velk uz vemšanas krampi un balsenes krampjiem. Pēc tam atcerējos, ka reiz jau tā bija pirms daudziem gadiem, ka no vienām zālēm bija šausmīgs rūgtums, nelabums, pagulēt no tā nelabuma nevarēja. Šonakt vispār laikam tikai 5 min. iemigu, jo sirds skrēja visu nakti. Tad sāka izkrist sirdspuksti, jo pulss bija pa lielu. Sapotēja mani ar diazepeku, uz brīdi palika vieglāk, pamiegojos, bet pēc divām stundām- vēl sliktāka sajūta..., nespēks, sviedri, sirdsklauves u.t.t.

Man jau vispār šķiet, ka tāda depresija īsti man nebija, jo biju tīri strādīga mājās un rosīga, bišķi atpūtu gribējās, tikai daudzi distresi vienkopus... Varbūt tas antidepresants traucē šādā situācijā? Vai arī tas rūgtums no adaptola? Ievēroju, ka tikai pašā vēlā vakarā pārgāja un no rīta nebija vairs. Kā iedzēru zāles, atjaunojās pēc laika...

Zvanīju ārstam, pieteikt jaunu viziīti.

Ap pēcpusdienām škurinājos, kā no lieliska koncerta, tad dreb rokas un īkšķa nervs iekšpusē patvarīgi rausta pirkstu, un brīžiem pazūd jūtība, tai brīdī pirksti nedarbojas īsu laiku. Nervs vidū tā kā ''pazūd''. Nevar kustības veikt. Šitais uzradās tieši zāļu lietošanas laikā.

Kāpēc vispār jādzer tie mēsli, ja paliek tikai sliktāk? Tas ir kāds jauns mazohisma paveids?

Es neticu tik ātrām un trakām reakcijām no zālēm.

Rūgtums gan var būt, sausuma sajūta mutē, bet ne jau tā, ka viss ķermenis kratās, kad tam iegribas.

Mēs tomēr nerunājam par psihiatrijas smago artilēriju.

Antidepresants nav domāts tikai depresijas noņemšanai. Tas labi der arī kā baiļu sajūtu novācējs. Manuprāt, AD kopā ar diazepeku vajadzētu regulāri izdzert kādas 2 nedēļas. Vai nu dzer zāles, vai nedzer.

Tas jau ir vispārzināms fakts, ka no SSRI (SSAI) pirmās nedēļas ir grūtas, kamēr smadzenēs neironi "aklimatizējas", it īpaši jūtīgiem cilvēkiem. Pēc pāris nedēļām jau vajag spriest, vai ir kāda jēga no tām tabletēm. Tas nav nekāds jaunums, ka antidepresanti pastiprina depresiju, tieši tāpat kā fakts, ka tie palīdz 1/3 pacientu.

Jā, crucial, bet te jau cilvēks ģībst, kad tablete ir tikko pieskārusies mēlei.

Tāpēc arī pirmās divas nedēļas iesaka benzodiazepīnu segumu, toties regulāri.

Paldies. Nu tā gluži nebija, ka tikko tablete pieskārās. Pēc kāda laika- vājums, šausmīgs nogurums, tā ka pat elpot grūti šķiet. Apstājās elpa brīžiem (līdzīgi kā naktī iemiegot kādreiz)
Rūgtums būs bijis no adaptola pieskaršanās mēlei, to pēcāk piefiksēju. Vai apzaļējušajiem kartupeļiem. Tajā dienā izrādās viens bija apmizojis arī zaļos kartupeļus dažus no virspuses un ielicis katliņā. Apjautājoties, izrādījās, ka neesmu vienīgā, kurai rūgtā garša bija uz mēles un kaklā. Patreiz nav vairs.

Vai var kombinēt, ka ir antidepresants, tad pa dienu adaptols, bet vakarā leksotanils (jo naktī nāk lēkmes un pārsitieni)? Un balderjāņus (pilienus) var ar to visu kopā? :(

Man vēj jāgaida, kā būs, jo nav divas nedēļas vēl apritējušas.

Var AD + adaptols (regulāri) + lexotanils. Baldriāns te lieks, neko nedos.

Paldies. Balderjāņus sirdsklauvēm biju domājusi. Tas adaptols ar leksotanilu ''nelaužas'' savā starpā? Ārsts gan teica, ka var vienu vai otru tikai labāk. K ajāizvēlas. Bet man ir sajūta, ka ar vienu- adaptolu pa maz. Ja ciešamāk pa dienu, tad naktī beigas vai agri no rīta.

Sirdsklauves ir no bailēm, un tad baldriānus vajag daudz, uzlējumu no saknes, kas būtu papildinājums esošajām zālēm + nevajadzīgas reakcijas veidošana no spirta. Pilieni Tavā gadījumā ir kā mironim plāksteris.

Nekas traks nebūs, ja lietosi arī lexotanilu. Ja nelīdz, vari ar ārstu parunāt par citu miega līdzekli, ir efektīvāki, kas gan nodrošina miegu, gan nomierina. Citi aizmieg tikai tāpēc, ka ir nomierinājušies. Skaties pati, kā Tev ir. Ja der, tad ok.

Adaptolu 3x dienā regulāri!



Edited 1 time(s). Last edit at 07/12/2017 02:54PM by Runcene.

Liels, paldies, par iedrošinājumiem, Runcene un pārējie. Man tas ļoti noder. Vēl cīnos ļoti . Bet vakar bija garāks ''gaišais'' brīdis pēcpusdienā. Šonakt pagulēju jēdzīgāk, varēju pat savā iemīļotākajā veidā apgulties, bez ilgstošiem pārsitieniem . Bet mostos agri, ar lēkmes sajūtu, nespēku, vārgumu, bailēm. Kāju vai roku trīcekli. Iedzēru visas zāles, tad sākās sirds ''izkritieni'' (ka pukstieni vairāki izkrīt, no ātruma). Pamocījos kādas pāris stundas. Pēc tam- savādāka sajūta atkal.
Vai no tā visa var arī būt tāds kā nemiers? Ka nav aktīvas lēkmes , tikai grūti, liekas, ka grūti nosēdēt, traucē citu pārlieku liela bizošana apkārt, vai nemitīga kanālu pārslēgšana, vai arī uztrauc apkārtējo saraustītās sadzīves darbības,skaļi trokšņi, jo gribas mieru, lai nav mudžeklis apkārt. Grūti par visām lietām padomāt, tad satraukums un atkal sirds skrien. Šaubas, vai tikšu uz darbu vienu dienu (vajadzētu, lai ir nauda), ja tik krāmīgi no rīta agruma jau. Tur arī vajag gan fizisko spēku, gan koncentrēšanos, gan cīņu ''par vietu''. Cenšos lieki sevi tagad nepārslogot, lai ietaupītu enerģiju vēlākam. Bet, ja paliek labāk, tad kaut ko bišķi padaru, bet sanāk ļoti nenozīmīgā vārgules līmenī.

Nācās pat klientam pirms tām vairākām dienām atteikt uz nezināmu laiku vienu mazu darbu (it kā jau piekrita, ka var pagaidīt, atklāti pateicu, ka ir veselības problēmas), jo fiziski nevaru to izdarīt. Iesāku, bet sapratu, ka nav jaudas, pārāk daudz uzmanības, koncentrēšanās, redzes piepūles un roku precizitātes tas prasa. Tur vajadzīga sadarbība starp acīm, rokām, rumpi. Un liela koncentrēšanās vairākas stundas. Vēlreiz, paldies, visiem tiem cilvēkiem šeit un padomiem, kas bišķi nomierina.

Ar klientu ''attiecības'' nokārtoju. Nācās izmantot starppakalpojumu.
Šobrīd mani mulsina fakts, ka lēkmjveidīgi dedzina roku augšdelmus. Nu jau vairākas dienas. Un nedaudz muguru. Nekad tā nav bijis. Vienīgi ziemā pāris reizes ādai bija sajūta, ka sāp, it kā būtu pārsauļota vai tamlīdzīgi. Pieskaroties arī sāpēja ādas virskārta. Vienreiz tā bija ap vidukli mugurā dažas dienas, ka pieskaroties kā apdedzināts. Un arī roku augšdelmiem abiem, ka pieskaroties sāpēja.

Par ko tas varētu liecināt? :(

Vai Tev ir jumts braucis jau agrāk?

Runcene,man šķiet ,ka cilvēks liiidz galam nesapratiis par ko iiisti jautaajums....

Oj, cik netaktisks jautājums...

Ādas "dedzināšana" ir viens no iespējamajiem escitaloprama blakusefektiem, ieguglē "escitalopram paresthesia" un pārliecinies pati.

Cik dienas jau ir pagājušas, kopš Tu dzer AD?

Kas tur netaktisks? Cenšos noskaidrot, vai šī cilvēkam ir pirmā dzīves epizode ar zināmām histērijas iezīmēm.

Ja slieksme uz histēriju, tad "blaknes" izpaužas vairāk, jo 3/4 ir galvā.

Histērija arī nav nekas netaktisks, drīzāk jādomā, ko darīt, ja no visām tabletēm ir "sajūtas".

Sveiciens!

Esmu te, jo meklēju sapratni, atbalstu, palīdzību. Tēmas virsraksts "cauri ir ar mani" kaut kā sasaucas ar manām sajūtām. Saprotu, ka tā, kā ir tagad, nedrīkst būt...
LAsu tekstu, kaut kas ir par mani, kaut kas ne...
Uhhh... saprotu, ka kaut kas jādara, nesaprotu tik, kā lai iesāk... lielākā problēma laikam ir tā, ka visu mūžu esmu jutusies neiederīga, tads piektais ritenis. Šķiet, ka viss, ko daru, ko jūtu, kur iesaistos, ir galīgi garām. Protams, ar šādu attieksmi tā arī sanāk. Saprotu, ka nav par ko sūdzēties, ir gana laba dzīve, ir četri veseli, gudri, smuki bērni, normāls vīrs, māja, mašīna, nu kārtīgs mietpilsoņu komplekts! Joks. Bet pašai iekšā melnums, liela panika un bailes, vienkārši bailes. PAr visu.
Par visu jūtos vainīga.Bērnu priekšā par to, ka tieši es esmu viņu mamma. Par visu citu arī..
Ir bailes no cilvēkiem. Sāku strādāt veikalā, var labi nopelnīt, darbs pie mājas, tā teikt, visas ekstras.Bet es čakarējos... putrojos, jaucu cenas, ja daudz cilvēku, nobīstos, un tad jau vispār iet greizi... KAuns no kolēģiem. Neviens jau neko nepārmet, pati gan visu redzu. Liekas, esmu stulba, stulba...Totāls uzmanības trūkums...
Jāiet pļaut zāle.
Saprotu, ka tā nedrīkst. Vīrs saka, ka pārāk daudz domāju, nekoncentrējos uz svarīgo. TAisnība. Miljonu atdotu,lai uzmācīgās domas pazustu, lai būtu miers.
Sportoju, lai gan šogad grūtāk saņemties, viss iet kā pret kalnu.. Tāda milzīga cīņa pašam ar sevi. KKur sen lasīju, ka tas ir pārlieks egoisms, tāda baiga koncentrēšanās uz sevi, savu ego. Cenšos nežēloties, tomēr sanāk, un tad kauns. Citiem ir daudz lielākas problēmas ikdienā, kaut bērna slimība un tamlīdzīgi. Saku sev, ko var ņemties, un ienīstu, ienīstu sevi!
TAgad šķiet, ka sākot strādāt veikalā un kontaktējoties ar cilvēkiem, esmu sačakarējusi visu, ko vien var sačakarēt. Iespaidu, iespējas, attieksmi, visu...Viss kaitina, neko negribas, labi, gribas, bet grūti saņemties...Viss šķiet nepareizi...
Un tad jau sajūta, ka kaut kāds mazohisms, ka nemaz negribu saņemties, viegli tā - ak, es nabadzīte, man tur tas un tas.
Bērnu dēļ pašnāvību netaisīšu, kaut nomirt, izčibēt tagad gribas katru dienu...
Un, nu jā, kad iedzeru alko, tad jūtos kā cilvēks, tad ir viegli, labi, viss notiek, nav panikas, baiļu. KO tad , dzert visu laiku?? Tas ir ceļš uz nekurieni. Iedzeru reizēm, jā, bet pat;ik braukt ar auto un tad alko neder. Reibumā nebraucu.



Edited 1 time(s). Last edit at 07/16/2017 07:19PM by Ede.

Ede, psihoterapiju neesi mēģinājusi?

Labrīt!

Pirms kādiem trīspadsmit gadiem gāju pie psihologa, lielajai meitai tad bija divi gadiņi.
Bija diezgan traki, katru rītu pamodos un raudāju, kaut kāda bezizejas sajūta...Ieguvums no tā bija zaudēti 20 kg. Tai laikā pa daļai vainoju vīru, ka par maz uzmanības, atbalsta... tagad saprotu, ka pati arī nebiju nekāda ideālā, iecirtos, apvainojos...Braukāju apkārt ar savu žiguli un domāju, kurā kokā triekt.. Bērni atturēja, bet sajūtas bija briesmīgas.
Tagad ir tikai tāds milzīgs tukšums un tā sajūta, ka PILNĪGI VISS IR GALĪGI GARĀM, ka visu izdaru slikti...redzu apkārt, kas jādara, bet nevaru saņemties. Daru, protams, ikdienišķo...Bērniem grūti likt kaut ko darīt un līdz ar to izdaru viņiem lāča pakalpojumu. Meita gan saka, kāpēc nepasauci palīgā... Neprotu mīlēt savus bērnus, to izrādīt, liekas, ka vienkārši nemaz nemāku kādu mīlēt...
Esmu izdomājusi, ka jāiet prom no tā darba... lai nav citiem jāmokās ar mani. Smieklīgi, viens no iemesliem, kāpēc aizgāju strādāt, bija doma pabraukāt pie psihologa. Jo tam vajag naudu. Un vīram negribu prasīt, ar šo jātiek pašai galā.
Neviens nav mani pazemojis, bija normāla bērnība..Labi, vecāki izšķīrās, varbūt ikdienā mazliet pietrūka mīlestības...
Man ir grūti noticēt, ka kāds vispār var šajā plīdzēt, jo saprotu, ka galvenais jau ir sevī un tur liekas, ka nē, nekad nespēšu būt sakarīga, savākta, laba.. lai ko kāds teiktu...ehhh...

Tu atrunājies. Man pašlaik ir 51 gads. Kad man sākās visādas šādas un līdzīgas domas (apmēram 15 gadu vecumā), tādas palīdzības nebija.

Es brīnos, kā Jūs te daudzi mierīgi mokāties pa māju, ja ir iespēja. Ehhh... :)

Netici? Kāpēc?

Zini, kā man teica viena mana psihiatre (es aizdzīvojos arī līdz tam): "Ir jauki, ka var atrast kādu vainīgo, jo pēc tam drīkst neko nedarīt... ar sevi var smuki vainot visu mūžu".

Cilvēks pats nekad nenoliks bērnišķīgo egoismu, kamēr kāds speciālists vai dzīves apstākļi viņu neizaicinās. Bet labāk nevajag gaidīt apstākļus, jo tie var būt bez atpakaļceļa. Psihoterapija ir mākslīgi radīti apstākļi, kuros var atrisināt to, ko labāk neienest dzīvē.

Naudas jautājums vispār ir sīkums, jo to var atrisināt daudzos veidos, ja vien ir motivācija un vēlēšanās.



Edited 2 time(s). Last edit at 07/17/2017 04:20PM by Runcene.

Paldies!
Man 42 šobrīd...atrunājos mazliet, jā... un liels kauns... bet negribu ar to trīcekli iekšā dzīvot, jo zinu, ka var arī savādāk.
Psihologs neder? Cik saprotu, psihoterapeits skata dziļāk, savādāk nekā psihologs...
Nesaprotu, cik tas viss ir objektīvi...Tas psihiatres teiciens ir varen precīzs...
VArbūt Vidzemes pusē kāds labs speciālists ir zināms?

Un vēl... ceturtdien jāiet uz darbu un jau pārņem panika. Aplēju mārsilu tēju. Balderjāņi nepalīdz. Iekšēja apņemšanās ir iet, strādāt, sapelnīt naudiņu, aiziet pie speciālista un dzīvot, nepieķerties sīkumiem un vienalga, ko kurš domās. Protams, jūtu un redzu, kur un ko esmu nolaidusi greizi, patīkami tas nav.
Tikt vaļlā no tā uzmācīgā, ka viss ir slikti un nepareizi. VArbūt trūkst cilvēka, ar ko parunāties. MAzliet palīdz orientēšanās, kārtīgi izvandos pa mežu un kādu laiku ir labi. Ar velo patīk braukt, tik jāsaorganizē, kur paliek mazie un tad parasti viss nojūk. PArasti agri ceļos, tomēr tagad grūti iekustēties, rīts paiet, lai savāktos.