P.S. Atvainojos par drukas kļūdām:) Ātri rakstīju, nepārlasīju;)

Paldies!

CBT nav ilgtermiņa risinājums. Pat, ja izdodas ar to trijstūra metodi "pauri savest kārtībā", tad tas nav uz ilgu laiku, jo tas ir tikai komercializēts plāksteris, kas ar problēmu cēloni nestrādā, jo tas parasti atrodas zemapziņā, bet CBT dresē tikai apziņu.

Ja tas ir bezmaksas, tad gan ir vērts izmantot, lai ar tās metodes palīdzību varētu efektīvāk strādāt psihodinamiskajā terapijā.

Piekrītu crucial. CBT der arī cilvēkiem, kas uz dziļāku terapiju nav gatavi.

Viens otru neizslēdz:) Bet no savas pieredzes varu teikt, ka rakņāšanās arī der ne visiem un ne vienmēr. Vienkārši pienāk kaut kāds brīdis, kad svarīgāk kļūst dzīvot šodien. Piemēram, kad tiec konfrontēt ar nāvi un apzinies savu mirstīgumu. Kas man ir svarīgākais šodien? Ciest, mocīties, zīlēt nākotni, censties izdzīvot par katru cenu, gremdēties pagātnē utt.? Nē, būt ar tiem, ko mīlu. Dzīvot no sirds. Nesteigties, dzīvot savā ritmā. Būt vienkāršai attiecībās ar sevi un citiem, būt autentiskai, darīt labu, palīdzēt. Dalīties ar mīlestību, pamanīt, kā mainās debesis, pētīt un atklāt cilvēkus un pasauli tā, it kā redzētu tos pirmoreiz, t.i., dot vietu jaunai pieredzei. Priecāties par to, ka vēl esmu. Vērot, nevis vērtēt. Banālais "būt šeit un tagad." Dzīvot apzināti, vērīgi, darīt vienu lietu vienā reizē un tiešām to piedzīvot.

Bet tas nav gluži kādas terapijas efekts, vienkārši dzīve piespēlēja izaicinājumu, kas kļuva par mudinājumu pagriezties citā virzienā. Terapija ir tikai palīglīdzeklis šajā ceļā, kurš vienalga jāiet pašai. Fanoju arī par mūzikas un kustību terapiju, jo tās palīdz tikt klāt zemapziņai, "apejot" prāta konstrukcijas un barjeras. Un ne vienmēr viss jānosauc vārdā, jo, piemēram, man kā cilvēkam, kam ir slieksme racionalizēt un kas mīl spēlēties ar valodu un nav uz mutes kritis, piemīt tendence aizbarikādēties ar izteiksmīgiem teikumiem:D

Bet tas viss ir dziļi individuāli, der viss, kas palīdz.

''Nē, būt ar tiem, ko mīlu. Dzīvot no sirds. Nesteigties, dzīvot savā ritmā. Būt vienkāršai attiecībās ar sevi un citiem, būt autentiskai, darīt labu, palīdzēt. Dalīties ar mīlestību, pamanīt, kā mainās debesis, pētīt un atklāt cilvēkus un pasauli tā, it kā redzētu tos pirmoreiz, t.i., dot vietu jaunai pieredzei. Priecāties par to, ka vēl esmu. Vērot, nevis vērtēt. Banālais "būt šeit un tagad." Dzīvot apzināti, vērīgi, darīt vienu lietu vienā reizē un tiešām to piedzīvot.''

Patiesībā, šis bija mans ideāls agrāk. Un arī tagad gribētu... :( Un iekšēji man ir sajūta, ka tas varētu būt glābiņš. Bet ir pretrunas, ar kurām netieku galā, jo tad ierunājas sirdsapziņa, morāle, racionālisms, bailes no tuvinieku nosodījuma. Tajā grāmatā, ko patreiz lasu, ir tieši par cilvēka autentiskuma vajadzību. Un kādreiz es noteikti biju autentiskāka sev. Jo tieši tad man gāja dzīvē vislabāk un auga iespējas. Un tas ir tas, ko man vajadzētu, bet kaut kādu iemeslu pēc, neuzdrošinos īstenot. Dažus iemeslus zinu, bet nemāku pārstrādāt. Bet rakņāties man arī vajag, jo tad es varu ievilkt jaunu elpu- citu elpu (un ceru- iet uz priekšu). Un man vajag dzirdēt, vai tas ko piedzīvoju, tikai man šķiet nenormāli.

Paldies, par šo!

Jautājums: kāpēc attiecības ar citiem ir svarīgākas par attiecībām ar sevi? Izvēle būt autentiskam var izraisīt pārmaiņas attiecībās, bet galu galā - citi manu dzīvi nedzīvo, viņi nav nogājuši manu ceļu, nav izdzīvojuši identisku pieredzi. Man arī bija grūti ļaut sev būt pašai, bet es arī vairs nevarēju nebūt, jo tas mani burtiski beidza nost.

Visbargākie tiesneši sev esam mēs paši. Kad pārstājam barot šo iekšējo kritisko un prasīgo tiesnesi, t.i., pārstājot sevi vērtēt ar nosodījumu un vainošanu kategorijās 'pareizs-nepareizs', 'drīkst-nedrīkst', 'pieņemami - nepieņemami' utt., tad arī citu teiktais vairs nešķiet tik būtisks, jo tu pats tam vairs neļauj sevī rezonēt. Tā vietā nostājies savā pusē. Tas nenozīmē nekritisku pieeju. Tas nozīmē reālistisku skatījumu un pieaugšanu: apziņu ka varu dzīvot un izdzīvot neatkarīgi no citiem, pieņemt lēmumus, apzinoties iespējamās sekss un esot gatavam tām. Šī apziņa aug, praktizējot citādāku uzvedību un reakciju. Atkal un atkal, arī tad, ja neizdodas. Ar teorijas saprašanu ir par maz.

Jā, citiem var nepatikt, viņiem ir tiesības dusmoties, izjust kaunu utt., savukārt man ir tiesības nenest to kaunu, kas nav mans un rīkoties tā, kā uzskatu par pareizu. Protams, ir bēdīgi, piedzīvojot tuvinieku novēršanos, bet labā ziņa ir tā, ka kā pieaugušiem cilvēkiem par mūsu tuviniekiem var kļūt arī cilvēki, kas nav asinsradinieki:) Tas dod arī brīvību veidot attiecības ar cilvēkiem tādiem, kādi viņi ir, nevis kādus mēs viņus gribētu redzēt.

Tādējādi esot autentiskam galu galā dzīvot un veidot attiecības kļūst vieglāk - tās vairs nav slimīgi atkarīgas vai līdzatkarīgas; tad vairs nevajag par visām varēm panākt, lai otrs domā tāpat kā es. Ja pats esi brīvs, ļauj tādam būt arī otram. Protams, tas neizslēdz ciešanas, bet es pats esmu tas, kurš nosaka savas robežas - to, kas man ir un nav pieņemams attiecībās ar citiem - un attiecīgi reaģēju. Manuprāt, bailes no tuvinieku reakcijas ir arhaiskās bailes no neiederēšanàs un līdz ar to - apdraudētas izdzīvošanas, bet patiesība ir tāda, ka pasaulē ir tik daudz dažādu cilvēku, ka vismaz vienu līdzīgi domājošu atradīsi.:)

Nezinu, cik lielā mērā Tev ir depresija, bet vajadzība atdalīties ir arī eksistenciāla nepieciešamība un normāls etaps ceļā uz briedumu:) Dažkārt mēs vienkārši reaģējam uz nevēlamu status quo ar depresīvu stāvoklI. Man pašai lielais jautājums ir, kā piedzīvot šo izlaušanos nākamajā līmenī bez kritiena depresijas bedrē pirms tamm jo pamanīju, ka katra depresijas epizode tomēr ir bijis kaut kas, kas ļāvis uzdrošināties atmest veco un vair ak tuvoties savai patiesajai būtībai. Es ceru, ka tas ir iespējams arī bez reaģēšanas ar depresiju;)