Cauri ir ar mani

Aizsāka nezinu? 

Anna_T
Re: Cauri ir ar mani
29.06.2017 19:39
Cipralex droši vien. Escitalopram ir aktīvā viela, cik nu es saprotu no zālēm. Tas pats Elicea, Estan un tā tālāk. ZVA mājas lapā, ievadot aktīvo vielu, var dabūt visus tos nosaukumus. Ja kompensējamas, tad, acīmredzot, aptieķniece ieteica lētākās, lai pacientam nav jāpiemaksā. Cipralex ir ļoti dārgas.
Re: Cauri ir ar mani
29.06.2017 20:15
Escitalopramu tiešām ir vesela kaudze, un Cipralex -- viens no dārgākajiem, esmu viņu lietojusi, nav nekādas atšķirības. Droši prasi lētāko.
Re: Cauri ir ar mani
29.06.2017 20:16
https://www.zva.gov.lv/?id=588&top=588&MEKL_NOS=Escitalopramum
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
29.06.2017 20:33
Jā, Cipralex, visdrīzāk. Paldies! :) Jā, bija lēts. Ļoti nobrīnījos. Tas liek aizdomāties.
Kompensējamas gan nav.

Cik labi, ka atbildējāt, mierīgāk kļuva. Mierīgāk uz laiku kļuva jau ārsta kabinetā. Vēl tikai ir jautājums. Anotācijā minēts, ka nevar ar sirds ritma regulatoriem kopā dzert. Bet ikdienā man ir izrakstīts Concor cor, kas mazina sirds ātrumu, skaitās beta blokators. Un neizprotu, vai to concor cor var uzskatīt par sirds ritma regulētāju. Jo zāļu doma bija regulēt sirdsdarbību, ātrumu un skaitu.

Tātad, vai abus drīkst kopā?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 01:01
Var mierīgi abus kombinēt. Psihiatrijā praktiski nav tādu mrdikamentu, kurus nevarētu lietot kopā ar citām zālēm. Pirmās paaudzes antidepresanti gan bija bīstami, nedrīkstēja pat daudzus tiramīnu saturošus produktus ēst, kamēr tos lietoji. Daudzi speciāli taisīja pašnāvības, tāpēc neatgriezeniskos MAOI AD pasaulē lieto ļoti retos gadījumos, kaut gan efektivitāte tiem ir ļoti laba, jo tie paaugstina arī dopamīna līmeni. Teorētiski venlafaksīns, amitriptilīns arī ceļ dopamīnu, bet tāpat nestāv blakus vecajam fenelzīnam vai tranilcipromīnam, kas skaitās zelta standarts atipiskajai depresijai un sociālajai fobijai.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 12:21
Idzēru, bet paliek šausmīgi slikti. Sajūta, ka varētu pa sienām rāpties. Drausmīga trauksme, sirds izlaiž pukstus. Svīstu baiļu sviedrus, ieēst nevaru. Nav spēka, sīc stipri ausis (agrāk tik drusciņ). Sajūta, ka beigas. Kā gan var izturēt tos antidepresantus, ja paliek tik slikti? Braukt uz slimnīcu? :(
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 12:37
Pirmās pāris lietošanas nedēļas pieliec klāt diazepamu vai tml. Tev ir paniskas bailes no zālēm.
Anna_T
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 12:55
Es nekad neesmu dzērusi, bet lasīju, ka no AD pirmās 2 nedēļas var būt slikti. Jāpierod.
Anna_T
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 12:58
Un vēl - autore raksta par klimaksu. Pie ginekologa pārbaudījāties? Tas var būt ļoti saistīts ar hormoniem šajā vecumā (kad vēl premenopauze), labā ziņa ir tāda, ka sākoties klimaksam šie trakumi ar nerviem pāriet. Saistīts ar estrogēna vairs neesamību. Tad gan sākas citas šaizes, bet pāriet depresija un VD.
Anna_T
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 13:04
ah, atvainojos, ginekologs uztaisīja analīzi, var gan būt hormonu vaina. Ne tik sen lasīju grāmatu Depresija (aizmirsu autoru), tur bija teorija, ka hormonu disbalanss (estrogēna pārsvars nesamērīgs) var izraisīt šitās visas šaizes - VD un depresiju. Ne velti grūtniecēm, kam prevalē progesterons pāriet visi sliktumi un pēc dzemdībām atsākas atkal.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 13:11
Biju pie ginekologa. Jāgaida sonogrāfija vēl. Visu reizē nevarēju nokārtot. Izmisums. Un no estrogēnu riska arī būtu bail. Jo nav skaidrības ar endometriju.

Nespēju iedomāties, kā ko šādu varētu ilgstoši izciest. Jau tagad no tām sajūtām ir tāds nespēks, ka ļimstu. Padomāt pat nespēju. Un ieēst vairs nevaru. Ārsts teica, ja nevar izturēt, tad lai braucu uz iekšā likšanu.
Šķiet, paciešamāk bija, kamēr bija tikai adaptol. Ir tik slikti, ka gribas to antidepresantu mest pa gaisu prom. Neizturēšu tik ilgi ar tik šausmīgu pašsajūtu.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 15:17
Mīļie cilvēki. Mokos. Sirdij grūti. Un atcerējos, ka kaut kad sen jau bija situācija, kur bija ļoti slikti no antidepresanta... Toreiz izmocīju dažas dienas un nespēju vairāk....Varbūt šis man neder... Varbūt es nepanesu? Dakteris teica, ka šis visiem līdzot. Varbūt tā vienkārši slimnīcu lētā zāle, lai pamocītu cilvēku?...... Neizturami grūti.
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 15:31
Escitaloprams tiešām palīdz daudziem, un pirmajās dienās dažiem no šiem daudziem ir visādas dīvainas izjūtas. Bet varbūt Tu esi pārāk izsīkusi, un Tev vajadzīga nopietnāka terapija.

Iedzēri kādu nomierinošo? Adaptolu vai diazepamu?

Ja nekas nelīdz, nav ko mocīties, ej pie ārsta, Tu tāpat neko tagad nevari izdomāt.

Tev nav pieredzes, kā tikt galā pašai, bet Tu to iegūsi. Varbūt nav vērts tik ļoti baidīties no ārstiem un zālēm, bet droši uz priekšu.
nez
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 16:02
Paldies. Es zvanīju ārstam, viņš teica, ka jāciešas. Un visiem palīdzot. Lai paguļu. Un jāiedzer adaptols. Iedzēru. Bet man nav vairs fiziskā spēka. no mazēšanas arī... Esmu tieva, zaudēju intensīvi svaru tagad. Vakar citos apstākļos uz laiku viss pārgāja. Paēdu kārtīgi. Bet šodien no sirds skriešanas un trauksmes ieēst nevar.
Man bija palicis nedaudz labāk. Dzēru adaptolu 3 -reiz. Vienīgi uzreiz no rīta pakustoties bija liels vājums, nelabums. Pēc adaptola uz pāris stundām palika bišķi bišķi vieglāk. Pēc jaunajām zālēm- neizturami. Nevaru ne pagulēt, neko, šausmīgs vājums, liekas, ka beidzos nost. Zūd spēki.

Kur būtu labāk slimnīcā Rīgā vai Strenčos? Tuvāk man iznāk Strenči...

Un labāk skaitās, ka pats aizbrauc vai ar palīdz. dienestu.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 16:03
Izsīkusi tagad jūtos ļoti no tām lēkmēm.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 16:04
Ārsta jau būs prom. Man atliek tikai slimnīca.
Re: Cauri ir ar mani
30.06.2017 16:46
Tavs rumpis vienkārši ir apjucis no jaunās ķīmijas. Nekādas šausmas ar Tevi nenotiek. Sievietēm pirms menopauzes var būt visādi neirotiski traucējumi, rumpis pārorientējas, stresaini notikumi ir tikai palaidēji.

Ir vienalga, kā brauc.

Strenči, manuprāt, labāk, ja nu tā izlem.



Edited 1 time(s). Last edit at 30.06.2017 16:46 by Runcene.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
01.07.2017 11:50
Paldies! Nu vispār traki vakar gāja. Sākumā, mēģināju ko mainīt, vienkārši izejot pie mājas ārā. Tā kā ēsts bija trauksmes dēl maz un ātrais vēders no panikas pa šīm lēkmēm bija izdarījis savu, nevarēju pat normāli paiet. Kājas ļima no nespēka. Sirds stājās. Piestājos pie mājas ārpusē, lai ieostītu svaigu gaisu, tad sākās nespēka ģīboņi, knapi iekšā tiku.
Sajūtas bija briesmīgas. Plus vēl novārgums. Sapratu, ka bez slimnīcas neiztikt.

Aizveda mani. Dežūrārsts apskatīja un ļoti ieteica pagulēt tur, lai sakārtotu visu. Galu galā, viens cits ārsts tomēr atzina, ka tā antidepresanta lietošanas sākumā var būt gan caurej,a gan viss cits. Un tas kas man esot, esot trauksmes lēkmes. Bet es jau baigi cietos visu laiku, lai neaiziet par paniku, jo bail no tās panikas lēkmes.

Mani ieveda tādā ''minimālisma'' stila telpā, kas atgādināja cietumnieku nopratināšanas kabinetu. Un sarunu laikā man sāka skriet sirds šausmīgi atkal, trūkt gaisa, tāda bišķi klaustrofobiska izjūta (bet minimāli). Sākās pārsitieni. Sabijos vēl vairāk. Tad atkal trūka elpas. Pateicu dakterei, ka man grūti par dažām tēmām un konfliktistuācijām runāt. Saprotu, ka visiem tur bišķi jautri laikam bija. Bet man baigi sūdīgi....

Man piedāvāja gulties iekšā, bet man palika vēl vairāk bail, ka nav ikdienas dakteru uz vietas, ka palikšu tur viena, kas notiks, ko man darīs, ko špricēs. Vārdu sakot, riktīgi neadekvāta tur biju. Un bailes no visa.

Sarunājām tā, ka mēģinu braukt mājās. Un saucu ātros, ja nevar izturēt.

Jocīgi tas, kamēr biju mājās, miru vai nost, knapi tiku līdz mašīnai. Ceļā pakāpeniski jutu, ka paliek labāk, trauksme mazinās, bet nežēlīgi atsākās līdz panikai tad, kad līdzbraucējs ierunājās par vienu smago un neatrisināto dzīves situāciju. Un aizgāja viss pa gaisu.

Man slimnīcā uzdeva daudzus jautājumus, man pat šķiet, ka no tā pirmspanikas noguruma knapi vispār sajēdzu, ko atbildu, jo tur kā nopratināšanā ātri tika prasīts. Beigās sēdēju tāda apstulbota, vārga, bez risinājuma sajūtas. Jo nevarēju izlemt, vai palikt, vai nē.... Izbesīju visu personālu noteikti, par ko arī sajutos vainīga. Un nobijos vēl vairāk.

Nu jā, un tās ''intervijas'' laikā viens uzdotais jautājums man lika aizdomāties. Vai man esot uzmācīgas domas. Sākumā nesapratu, kā tas domāts. Vai ka par pašnāvību vai ko tamlīdzīgu. Bet tad teicu dakterim, ka brīžiem nāk prātā tās neatrisinātās situācijas un notikušie bēdīgie notikumi, tad jau laikam sanāk, ka ir. :(

Vienkārši, mans tagad ārstējošais ārsts pa telefonu iepriekš teica, ka vajag adaptolu ieņemt vēl. Bet man neko tas vakardien nedeva. Šausminoši mokošas izjūtas bija.

Bez tam, man radās milzīgas bailes no slimnīcas.

Un vēl, slimnīcas dakteris atļāva iedzert diazepaksu. Un mazu brīdi, kādu stundu, pēkšņi viss pārgāja, varēju normāli parunāt, it kā nekas nebūtu bijis. Un tad, kā pietuvojos mājai, tā zibens ātrumā nosvīda plaukstas, mugura, sirds skrien, un atpakaļ trakums.

Pa nakti domāju, ka jāmaina attieksme pret zālēm. Lai noskaņotu sevi pozitīvāk. Bet, vai tas ir normāli, ka nelabums, pārsitieni, panika, ir apstādināmi tikai tad, ja fiziski nekustos, īpaši mugurkaulu, krūšukurvi. Lai varētu gulēt, vispirms jāpieradina ķermenis pussēdus stāvoklim, tad nevar kušņāties daudz, uzreiz slikti. Tad kad ieņēmu pilnīgi nekustīgu gulēšanas pozu, tad tikai sirds nomierinājās. Un kāja parasti jātur kaut kā uz augšu saliekta. Kā nolaižu lejā, tā skrien.

Vakar doma bija par to, ka ar mani ir švaki, bet vajagot izciest tās sajūtas, kamēr zāles iedarbosies. Es viņiem teicu, ka nespēju iztēloties, kā tādu stāvokli varētu pārciest vēl divas nedēļas. Šodien iedzēru adaptolu un AD-tu, bet uz pusi mazāk. Bija viens mēģinājums ''lekt'' visam organismam. Bet ir bišķi mierīgāk paciešams kā vakar. Un vēl- man ir ātri jāpaēd vispirms kaut kas, kamēr nav sliktumi paspējuši ar lielu jaudu sākties. To jau ievēroju trešo rītu. Tad neaiziet tik tālu varbūt.Vispār, man jau dažus mēnešus iepriekš nāca pēkšņi virsū tāda puskomas sajūta, ja pēkšņi nebija ēdiena, kad sajutu pirmās vājuma pazīmes.
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
01.07.2017 13:27
Šķiet, ka apetīte atgriežas. Tas gan nomierina.
zive
Re: Cauri ir ar mani
01.07.2017 14:27
Gadījās palasīt...

Vienkārši, tāda kārtīga panikas lēkme Tev "nezinu?" un nekas vairāk. Būtu labi, ja būtu, kas pasēž klāt, paturot Tev rociņu, mierīgi uzsmaida, noglāsta galviņu un pasaka ko nomierinošu, proti, ka tas pāries..., ka tas PILNĪGI NOTEIKTI PĀRIES, bet patreiz tā tam vnk jābūt..., ka tas nav nekas briesmīgs, tikai ļoti mokoši un nepatīkami...
Būs labi!
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
01.07.2017 15:07
Paldies, Zive! Es cīnīšos, cik varēšu pati! :) Man vienīgi bail, ka tur nav kaut kas tik fundamentāli, bioloģiski, no vecuma nobrucis, ka netikšu vaļā no lēkmēm bez adaptola. Ārsts pajautāja, vai nav bijušas traumas, atcerējos, ka ļoti ļoti sen atpakaļ bija.

Tur bija nevis viena panikas lēkme, bet nonstopā vairākas stundas, kad iesākās. Vispirms viena ciešama pēc sēru un citiem notikumiem, pēc dažām dienām tā, ka no grīdas piecelties nevarēju un iztaisnoties arī nē... Nedomāju, ka rociņa būtu palīdzējusi. Bet kāds, ar kuru satrauktos un trakos gadījumus pārrunāt gan. Bija pat tā, ka panika nāca visu laiku, sazvanīju vienu psiholoģi, izstāstīju, kas notiek, viņa bija tik laipna, ka ziedoja man pa telefonu savu laiku, lai īsumā aprunātos. Bēda bija tāda, ka viņai atvaļinājums sākās. Uz dažām minūtēm man palika toreiz bišķi vieglāk un tad ar jaunu sparu atsākās.

Nerakstīju šeit visu, kas bija noticis ap un manā dzīvē. Bet bija daudz un nelāgi. Man jau šķiet, ka emocionāli neatrisinātās lietas gāžas ārā.

Ui, atkal nelabā dūša un vārgums mācās virsū. :(
zive
Re: Cauri ir ar mani
01.07.2017 15:28
Savā laikā, pasen jau, biju lasījusi Marijas Kardināles grāmatu "Es piedzimu no jauna" (grāmata, kas arī no M. Kardināles pers. biogrāfijas). Da tur arī aprakstītas tās panikas lēkmes.
Tad vēl, tas pats Ekharts Tolle, kad stāstīja par sevu dzīvi, arī līdz saviem 28 gadiem bija "izbaudījis" plaša diapazona un intensitātes panikas lēkmes. Da daudziem tas ir pazīstams. Pati sen, sen, sen biju "pabaudījusi" dažas panikas lēkmes, par kurām tadag vnk mierīgi pasmaidu, jo kaut ko zinu kā tās smadzenes darbojas. Tam apakšā, Tev, "nezinu?" visticamāk, kaut kas līdz galam neizdzīvots, neizrunāts, neizprasts...
Forši, ka pasmaidīji.
Labi, veseļojies! ;)
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 14:47
Šodien atkal ļoti grūti. Domāju- pagulēšu. Sākās tāds kā trīceklis rokai, nervs iekšpusē rausta,tad abām, tad patvarīgi raustās, drebinās kājas. Vārgums, velk uz ģīboni, mute sausa, raustās, mēle ar kaut ko.... Vai nevar būt kaut kas cits, cita problēma, nopietnāka? .....
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 15:11
Encefalogramma taisìta? Varbùt tur kko ierauga.
Anna_T
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 15:26
Tīri praktisks jautājums - no kā plānots iztikt, ja visu laiku slikti? Kāds finansē?
Neko citu negribu teikt, ka vien to, ka ja cilvēks saņem finansiālu palīdzību no malas (vīrs uztur, piemēram), tad ar sliktumiem ņemties ir daudz vairāk iespēju.
zive
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 15:27
Cik Tev "nezinu?' jādzer tās tabletes?
Es, vot, nesaprotu tos, teikšu, riebīgos psihiatrus. Nu nafig, ja zin, ka cilvēks var mocīties, nu nafig raksta zirga devas? Vai tad grūti tiem psihiatriem to cilvēka rumpi pie AD pieradināt pakāpensiki, sākot kaut vai ar tabletes 1/16 daļu?
Domāju, "nezinu?" - visi šitie simptomi Tev vnk saasinājušies no... nu, kāda ir deva? Es par šitām tbl. neko skaidri nezinu, bet, gribētos zināt, kādu devu Tev izrakstīja. Visi diskusiju nelasīju, gadījumā, ja tur jau ir bijusi par to runa...
zive
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 16:38
Mazliet palasīju... jā, nu murgaini... Saki, no kurienes Tev "nezinu?" radusies tāda IEdoma, ka ar diazepeksu var sabojāt sirdi. NO KURIENES?
Un pat ja "no tuirienes, kaut-kurienes" - kāpēc Tu tici savām IEdomām? Pirmo reizi dzirdu šādu apgalvojumu. Ļaunākais, kas var notikt, lietojot to diazepeksu, ir, ka var rasties ATKARĪBA. Vielas tur tādas, saproti, kas izraisa atkarību. Kas attiecas uz sirdi, tak nervi Tev, "nezinu?" gļuko... Ja raksti, ka Tev pāri gāzušies kaut kādi dramatiski notikumi, tad varbūt tas ir tāds, kā posttraumatiskā stresa sindroms - NEZINU.
Nē, vairāk nekomentēšu. Iešu ka labāk lasīt kādu labu grāmatu vai kaut ko citu patīkamu darīšu...
Ko lai saka - turies, nepadodies, bet, ja netiec pati galā, labāk meklē iespējas tikt pie psihoterapeitiem.
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 17:02
No tautas mediciinas...njemam 20 eirikus un ejam uz veikalu...veikalaa nopeerkam shampi un polshu,var arii kaut ko zaceniitei...tad domaajam ,kursh ir pagasta ,pilseetas lielaakais jaaklis un ejam pie vinja...kopaa iedzeram,papljaapaajam un tad kad iedzerts gana,paluudzam,lai vinsh kaartiigi izmasee un izspaida visu ko vien var sievietei izspaidiiit....peec shiiis proceduuras nerviem vajadzeetu atlaist...
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 18:45
zive Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Par diazepaku

Izlasīju te pat- forumā. Un pašai bija bail, ka izveidosies atkarība, jo sākumā palīdzēja, pirmās divas dienas, bet tad arvien ātrāk beidzās efekts. Bez tam, arī pēc viņa es šausmīgi trīcēju, un nodomāju, ka tā jau ir atkarības pazīme, kā narkomāniem. Un panikas lēkmes šā kā tā neatkāpās.

Atklāti sakot, man tīri labi patiktu pēdējais ieteikums..., ja tas būtu bišķi agrāk bijis. Jo mājās mēs savstarpēji ikdienā ne sarunājamies, ne seksojam (manas bremzes).
nezinu?
Re: Cauri ir ar mani
02.07.2017 18:58
Anna_T Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tīri praktisks jautājums - no kā plānots
> iztikt, ja visu laiku slikti?

Šis arī ir viens no maniem sākotnējiem panikas cēloņiem. Ka man ir nenormāli kompleksi, ja kaut kādā veidā jābūt atkarīgai, bet savai veselībai atbilstošu darbu nevaru dabūt. Līdz laikam, kad šis murgs sākās, kamēr nebija notikumi, kas sagrieza visu kājām gaisā, visu laiku, lielākā vai mazākā mērā, katru darba dienu un reizēm arī brīvdienās, strādāju viena pati. Bet ar niecīgu atalgojumu.Tikai pēc naudas var tikt noteiktos konkrētos datumos. Tad nu tagad sanāca tā, ka biju daudz padarījusi pa ziemu un pavasari, bet tieši tajos datumos, kad vajadzēja ''nodot'' darbu , sanāca vienlaicīgi gan bēres, gan bērna izlaidums. Mēs atteicāmies no visa, no kā var attiekties. Jo tā bija jādara. No svinībām, apsolītās dāvanas bērnam u.t.t. Tad man vēl bija jāmierina vīrietis pēc mātes nāves. Tas bija smagi. Dzirdēt, kā noticis sliktākais, redzēt vīrieti izmisumā un mana bimba arī iestrēga kaklā no visiem pasākumiem. Un vēl dažas lietas. Stress, vai iznāks nauda jauniem darba materiāliem u.t.t. Un tas viss bija jāatrisina vienlaicīgi. Un vēl vecāku kašķis.


Kājas beidza raustīties (bet uznāca šausmīga lēkme par tiem naudas jautājumiem, jo jūtos par to vainīga)
Autors:

Jūsu e-pasta adrese:


Tēmas nosaukums:


Surogātziņu novēršana:
Lūdzu izrēķiniet vienkārso matemātisko izteiksmi un ieraksties atbildi tam paredzētajā laukā. Tas ir lai novērstu automatizēto rīku iespeju rakstit ziņas forumā
Izteiksme: kāds ir rezultāts, ja 20 pieskaita 15?
Ziņa: