Ja rīts ievelkas, tad sākas depresijas risks, tie jau ir zināmi signāli, un depresija pēc laika var nozīmēt zāles, ko es mūsu platuma grādos un šodien nevienam neieteiktu kā pirmo izvēli, ja tās nekad agrāk nav lietotas, jo ir labākas iespējas. Ja noguļ šo momentu un sākas visādi pavisam traki trīcekļi, bailes, bezmiegs, tad bieži bez zālēm neiztikt. Imho Tev vēl nav tik traki, bet Tev nevajadzētu arī žāvēt, jo reizēm robežlīnija starp psiholoģiskiem jautājumiem par sevi un depresijas sākumu ir ļoti šaura.

Psihologs vairāk ir krīzes vai kāda noteikta gadījuma konsultants.

Psihoterapeits darbojas ar personības "nobīdēm", visu nesaņemšanos, slikto domāšanu par sevi utt., u. tjpr.

Zinu, ka saņemties ir grūti, tas viss ir pazīstams, bet, kā jau teicu, mūsdienās tikai ir jāpārvar bailes, nav jācīnās ar pilnīgu bezpalīdzības sajūtu un izmisumu. Bērni arī šito pārmanto noskatoties. No Tevis viņi redz, kā jāairējas pa dzīvi. Ja Tu padodies, tad viņi arī kaut kad padosies.

Ir psihoterapeiti, kas strādā skye. Sākumā uzreiz tas, manuprāt, nav labi, jo arī klientam jājūt, vai tas viņam ir īstais cilvēks, terapeitam jāiepazīst cilvēks, stiprās puses un arī, protams, problemātiskās.

Puslīdz zinu šo nišu Rīgā, varētu kādu ieteikt, tagad ir atvaļinājumu laiks, daudzi nestrādā, Tev vēl mazliet laiks saņemties. :) Vakarpusē mēģināšu uzrakstīt privāti, bet var netrāpīt īsto, tas ir tāds kā shopping around, kad aiziet pie viena, padomā, reizēm arī pirmais uzreiz iepatīkas un nav jāmaksā par testa vizītēm pie cita.

Ir cilvēki, kam naudas dabūšana prasa lielāku piepūli, bet arī viņi atrod kaut kādas iespējas (viņiem nav vīra, kam varētu palūgt utt.)



Edited 1 time(s). Last edit at 07/17/2017 04:38PM by Runcene.

PAdomāju, ka Rīgā būtu izdevīgāk. Ir jāiet kaut kur noteikti. Ar busu var labi izbraukāt. Rīga ir tuvu, bet ļoti reti braucam, vīram nepatīk, es reizi gadā aizbraucu. Ikdienai viss ir tepat, uz vietas, dabūjams.
Gribu dabūt to savu labo sajūtu, kura ir iespējama. LAbi, nekad nebūšu sabiedrības dvēsele un tamlīdzīgi, bet ne jau cilvēks - putra, haoss kā tagad.
Kaut kur domele maisās, visi cilvēki kā cilvēki, tik es tāda...mūžīgais jautājums>kāpēc tieši es esmu es??? Kaut ko no sevis esmu pieņēmusi, zinu, ir lietas, kas padodas, tomēr...nīgruma, pat žultainuma, šobrīd ir krietni vairāk.
Stulbi tas, ka uznāk šis melnais, tad cieš bērni...No vienaldzības, no pārāk lielas piekasīšanās, jo grūti saprast, kur beidzas audzināšana un kur sākas sīkumainība...

Atbildot- nebija bijis tā. Tik izteikti.
Ļoti mazu laiku posmu (dažas stundas) bija tā, it kā būtu normāli. Pārsvarā- vienu dienu - ļoti nejauki, otru ciešamāk vai labi uz īsu laiku.

Vai bipolāri afektīvi traucējumi ir tas pats kas šizofrēnija, tuvu tam, vai cits? (pēc aprakstiem līdzīgi izskatījās, tikai man nav tādu lielu posmu un neatbilst tādas galējas darbaspējas vai spēja negulēt nenogurstot, bet jā, kad paliek labi, tad šķiet, ka visus darāmos var pēc kārtas veikt).

Bet ar tik stipru trauksmes un nemiera sajūtu nevaru neko jēdzīgu padarīt. Ne īsti sēdēt, ne gulēt pa dienu, ne ko citu. Kad palika uz 3 h vakar labāk, tad centos ko paveikt, kas iekavējies. :(

Ja nav bijis tā, vai ārstiem nav ienācis prātā to saistīt ar pārējas vecumu, tā tuvošanos? Tad arī var būt visādi cunduri. Tad arī jebkurš stress ir grūtāk panesams. Psiholoģiski sieviete saprot, ka vairs nav meitene, arī tā apziņa nav patīkama.



Edited 1 time(s). Last edit at 07/19/2017 03:03PM by Runcene.

Vienam ienāca prātā. Bet tas jau neko nepalīdz man tikt galā šobrīd ar sekām. Bija doma par hormoniem, bet es prioritāri tos ginekoloģiskos hormonus kā tādus nepanesu. Jau jaunībā no hormontabletēm beigās gals klāt bija no sliktumiem, lai kā arī necietos. Vēl maijā biju žiperīga ''dāma'', kas pēc strādāšanas četrās sienās devās viena pati ''izvēdināt'' galvu vakarā ārā viena pati. Noejot gan mierīgi, gan aktīvi kādas 50 min. parasti. Pēdējo reizi pat nostaigāju 7-8 km, jo jutos bišķi pārstresojusies un gribējās garāku atslābumu- pa dabu neskartāku.
Bet domas, no kurām sākas pātagas sajūta, ir no konkrētām dzīves situācijām. Un tagad no bailēm, ka netikšu galā nekad vairs ar visu, ķēdes reakcija laikam (kaut kas depresīvs ir bijis pirms kādiem padsmit gadiem, kad arī kājas vairs nevarēja pavilkt un kaut kas no zālēm bija jādzer, tad te bišķi palasījos kaut ko un padalījos ar sajūtām). Tagad radās papildus bailes, ka nogurdināšu otru, tas arī sabruks, kas notiks ar bērnu un tādā garā.....
Bet, pieņemot, ka vecuma vaina arī (hormonāla). Meitenība vai kas tamlīdz. mani neuztrauc, bet pašsajūta kā tāda. Krunkas arī nē, bet normāli justies gan gribas. Neesmu no tām, kas skaita krunkas, jo līdz šim mans moto bijis- štrunts par ārēju (izskata) novecošanos, galvenais, lai var kaut cik labi justies un lai acis spīd šad tad par dzīvi vai darāmo. Un, lai ir humors vēl un spēja pastrādāt.

Vai hormonazistājējterapija ''nelauzīsies'' ar antidepresantiem un visu citu, ko jau lietoju? Vienkārši, paralēli raizējos, vai abas lietas vispār ir apvienojamas? Jo bez nekā šobrīd nevarēšu. Un par šo jautājumu arī mokos apziņā. Tiesa- psihiatram promejot ieminējos, ka esmu premenopauzes iespējamā procesā (pēc ginekoloģes domām).

Es ar hormoniem nesteigtos, tur vairāk var būt psiholoģisks faktors, kaut neapzināts. Menopauze nav slimība, bet uz to var būt visādas reakcijas. Domāju, tā: ja vien vari savākties un ja ir nauda, meklē kādu speciālistu, ar kuru konsultēties. Par zālēm es daudz caur monitoru nevaru neko vairāk pateikt, vienkārši mana pozīcija ir tāda, ka cilvēkam nav jāmokās līdz bezsamaņai, es pati tam esmu gājusi cauri, kad apmēram gadu baidījos no psihiatra, tas gan bija jaunībā, bet šausmīga muļķība. Un es neesmu kļuvusi par kaut kādu narkomāni vai tikai no zālēm atkarīga cilvēciņa.

Paldies, Runcene, par ieteikumu. Es ''eju'' pie psihiatra. Nākamnedēļ ir paredzēts vēl tikties vizītē. No paša konkrētā ārsta (specialitātes) man nav tagad aizspriedumu (pārvarēju), tikai ļoti bailes, ja nu man ir kāda traka diagnoze.

Parasti visas 'trakās diagnozes' tiek atklātas jaunībā.

Vai var tā būt, ka ar visu antidepresantu un mazu devu leksotanil, jūtu šausmīgi mokošu nemieru. Sākumā dažas stundas pēc Ad iedzeršanas. Šodien visu laiku. Trinos uz ķebļa, grozos. Nevar nosēdēt, nevar ilgi kaut ko konkrētu jēdzīgu padarīt. Trauksme sitas cauri zālēm. Stresa sajūta. Bija pa šīm dienām visādas raustīšanās ekstremitātēs. Nekontrolējams drudzis ar aukstumdrebuļiem. Piezvanīju ārstam, līdz vizītei vēl pailgi jāgaida. :(

Cik lexotanils? Cik bieži?

Ārsts rekomendēja 2-reiz dienā, pa 1/4 daļai (1.5 tabl.). Bet reāli iepriekš kādas 3 dienas neko lieku nedzēru klāt. Varēja kaut kā izciest. It kā ap pēcpusdienām palika jēdzīgāk, tikai tādi auksti viļņi un trīsas viļņos pa muguru gāja, kā no garīgas apogejas. Kad nevarēju galīgi to savilkto muskuļu torsu izturēt, tad sāku dzert. Sākumā- vienu reizi, jo pēc tam bija agri jāceļss, lai tiktu uz vienas dienas darbu. Negribējās stipri samiegoties, būtu grūti pēc tam nostāvēt un nosēdēt kādas padsmit stundas vienā vietā (bail klientus zaudēt). Ap pēcpusdienu jau jutu, ka kļūst neizturami grūti, plus vēl karstums. Cietos, cietos, cietos. Un uz vakaru norāvos kārtīgi. Tad atsauktā mediķe lika uzreiz veselu tableti izdzert, jo kratījos kā nenormāla. Tā ceturtdaļa neko nedeva (iedzēru, kad sapartu, ka nu vairs nekādīgi nevar tikt galā).Nespēks, nemiers un nekontrolējami drebuļi gāja kopā ar pirmsģīboņa statusu. Spiediens bija 100/80.

Un vēl jau kādu trešo dienu sāp roku un kāju lielās locītavas pa bišķai.

Man arī bija nenormāla trauksme un akatīzija no antidepresantiem. Ir vienkārši cilvēki, kuriem AD neder. Es gan antidepresantus dzēru bez benzo.



Edited 1 time(s). Last edit at 07/24/2017 06:41PM by crucial333.

crucial333 Un kas tika darīts? Kā un vai tas atrisinājās? :(
Mainīja zāles? Gulēji slimnīcā? Uzraksti, lūdzu, ja vari.

ņemiet pudeli viskija un pie kaimiņa uz masāžu prom... tas būs vislabākais dakteris...

atklāšu senu gudrību-guļot slimnīcā,šito kaiti nevar izārstēt...un arī mainot zāles,šito kaiti var tikai nedaudz pieklusināt....bet ne izārstēt pavisam....

Noteikti neatbalstu šitādu ņemšanos. Normāli ir 3x dienā benzodiazepīns, vismaz 2 nedēļas, tagad organismam tiek uzturēta bezjēdzīga slodze.

Arī AD pa to laiku dod skaidrību -- der vai neder.

SSRI sākumā tā uzvedas ne vienam vien. Amitriptilīns gandrīz nekad.

Ja cilvēks nejūtas vesels, viņš ņem pauzi. Tā vismaz es saprotu tikšanu skaidrībā ar zālēm un savu procesu normalizēšanu.

Akatīzija daudziem ir no neirozes, depresijas utt., bet to bieži pieraksta AD.

Visādas zāles esmu izmēģinājis, bet nevienu labu, kas man derētu, tā arī neatradu. Zāles atmetu pavisam, tagad man ir citādāka pieeja. Lai kā gribētos, ātru un vienkāršu ceļu šajā sfērā nav.

Biju arī slimnīcā. Tur mani "uzlika" uz venlafaksīna max devā un vēl visādiem citiem medikamentiem. Likās, ka esmu nonācis ellē. Tur dod lielās devās zāles, par blaknēm viņiem bija vienalga, galvenais, lai ātrāk iedarbojas. Agonijā nēsājos pa garo gaiteni katru dienu pa vairākiem kilometriem, jo nosēdēt uz vietas bija neiespējami. Daktere man bija laba, centās palīdzēt, kā vien spēj. Nozīmēja man sulpirīdu mazās devās papildus visām pārējām zālēm, un pēc dažām dienām ažitāciju nomainīja eiforisks stāvoklis ar pamatīgu stimulāciju. Jutos ambivalenti, jo lai gan "atdzīvojos", tāpat jutu dziļi sevī iekšā, ka depresija nekur nav pazudusi, ka tas ir tāds pārejošs iluzors stāvoklis.

Tā arī bija - māniju nomainīja vēl stiprāka depresija. Kad sāku just, ka atkal paliek slikti, tad lūdzu dakterei, lai laiž mani mājās, jo slimnīcā tikt ir viegli, bet ārā tikt ir sarežģīti, sevišķi, ja viņi zina, ka tev ir bijušas domas par pašnāvību. Kad atbraucu mājās, tad zāles pārstāja "darboties" un jutos tā iztukšots, ka nevarēju pat no gultas izlīst. Tad kādu laiciņu vēl pabraukāju pie cita psihiatra (viņš akatīziju aprakstīja kā "nevar istabai piekto stūri atrast"), paprovēju vēl pāris citas zāles, līdz vīlies sapratu, ka tas ir viens liels fufelis. Liekas, ka tam grūtākajam esmu ticis cauri, tagad palicis tas galvenais, kam jātiek pāri.

Bet slimnīcu galīgi neiesaku, ja vien nav pašnāvības plānu. Tā nav nekāda sanatorija un tur nav nekā tāda, kas nebūtu pieejams ārpus slimnīcas. Darīt tur arī nav ko, es tādā stāvoklī pat grāmatu nevarēju palasīt, jo visu laiku galvā uz riņķi gāja domas par to, cik man ir slikti.



Edited 1 time(s). Last edit at 07/25/2017 12:13AM by crucial333.

Man ir citāda pieredze ar slimnīcu, un zinu citus arī. Bet es galīgi nestrīdos pretī -- AD var nederēt.

Slimnīcā var ātrāk nomainīt zāles, kamēr atrod tādas, kas der, un tas viss ir bez maksas. Tam ir liela nozīme, ja cilvēkam ir ierobežotas finanses.

crucial333Paldies, par izklāstu. Diez kas nav..... :( Atv. pa jautājumu, vai Tev bija pašnāvības domas arī? Man it kā nav.... Tikai baigi grūti. Lai arī it kā pamatā esmu tieši pacietīgas dabas cilvēks. Vismaz starp apkārtējiem un tuvākajiem zināmiem.
Vai Tev slimnīcā arī kādu diagnozi uzstādīja? Vai šobrīd vari pastrādāt?
Ja nav noslēpums, kur bija tas cits psihiatrs (varbūt, ja negribas pilnu vārdu rakstīt, tad abreviat.)

Runcene -paldies, jā vajag pauzi.

filja- patiktu jau tāds risinājums, ja tik varētu un būtu kur. :) (smaids ir gaužām vārgs, vairāk teorētisks). Man tik tantes, ģimenes un bērni apkārt dzīvo. Un tantes būtu laimīgas pakratīt pirkstu ''ka tas man no neiešanas baznīcā'' (mēģināja jau klāstīt par dieva sodiem un nepareizu dzīvošanu, kad jutos vārgi ravējot, sabijos no kaut kā negaidīti, a šī uzreiz, ''laikam esot daudz grēku''). Es pēc tam nejauši nobaidīju viņu pašu (nedzirdēja, ka nāku), pati palēcās gaisā, tad nu arīdzan teicu, ka viņai laikam to grēku vēl vairāk kā man, ar visu baznīcā iešanu, ja katrreiz satrūkstas man nākot. :) :) :)

Nezinu?, Tu nevari absolūti sekot citu pieredzei. Varbūt crucial ir pilnīgi cita diagnoze, kad AD tiešām neder.

Tev varbūt der, tikai ne šis, varbūt vēl nav "iesēdies" sistēmā utt. ja nederēs, ārsts atradīs Tev zāles, bet psihiatrijā tas ne vienmēr notiek ātri.

Iesaku uzmanīties ar precīza zāļu u.c. scenārija kopēšanu no citiem.

Paldies Dievam, kad saslimu, tad interneta vēl nebija, un es varēju sekot līdzi tikai tam, kā pati jūtos, un daktere to arī uzsvēra, bet pēc viņas ieteikuma es trankvilizatorus lietoju regulāri, precīzi pēc viņas shēmas.

Tagad no viņiem baidās kā no nāves zālēm.



Edited 1 time(s). Last edit at 07/25/2017 09:56AM by Runcene.

ja ļoti gribētu- atrastu gan kur ,gan kā un ar ko.....internets jums ir,uz priekšu...

es no savas pieredzes varu teikt,ka zāles var uzstutēt cilvēku,paliek labāk,utt,bet tas viss kautkā mākslīgi...nevienas pašnāvības domas,dvēseles sāpes,pārdzīvojumus,nepatīkamas sajūtas ar zālēm neaizbāzīsi...zāļu iespaidā tās mazināsies,bet dvēseles dziļumos tās oglītes tāpat gruzdēs...

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nezinu?, Tu nevari absolūti sekot citu pieredzei.

Paldies! Tāda doma nemaz nebija. :) Neko nekopēju. Tikai reizēm nomierina arī tas, ja var šeit uzzināt citu pieredzi, aprunāties, dalīties bažās un izlasīt, ka kāds ir radis beigās pozitīvāku risinājumu. Un piekrītu filjas pēdējam viedoklim arīdzan.

Jā, te svarīgi noturēties uz ceļa, nevis krist galējībās, bet, arī to zinot, tas ne vienmēr tik labi izdodas. Ir cilvēki, kas zālēm piešķir pārāk lielu vērtību, un ir arī psihiatri, kas šādu filozofiju veicina, bet es to neatbalstu.

Tomēr, ja ir tik liels kratīklis, tad to parasti var ar zālēm noņemt. Un pēc tam var un vajag domāt, ko tālāk darīt, kā tālāk dzīvot, kādas kļūdas varbūt tika pieļautas, kā es nokļuvu tādā stāvoklī.

Es galīgi neglorificēju zāles, bet lexotanils var palīdzēt nomierināties un sākt domāt sakarīgāk.

Kas tas par tik lielu stresu ar klientu zaudēšanu? Nemaz nevari paņemt brīvu? Esi pašnodarbināta?

Paldies! Jā, pašnodarbināta, ar retām darba iespējām. Lai gan strādāts ir pa ziemu. Tagad man ir paņemts ''brīvs'' piespiedu kārtā :( Dažos mazos ļoti īslaicīgos brīžos sāku jau ilgoties pēc darba. Beidzot pat grīdas varēju izmazgāt, kas nebija vairākas nedēļas izdarīts. Rokas gan vārgas bija palikušas. Un lēniņām mēģināšu ko profesionālu arī padarīt (domās ilgojos, bet maz spēka vēl), bet autonomi, savā nodabā, bez sasaistes uzreiz ar klientiem, jo tik stipra neesmu galīgi vēl.

Vai tas, ka tagad ir tendence minimāli bimbai no rīta rasties, ir slikti vai labi? Varbūt, tās apspiestās emocijas grib nākt laukā? :(

Par psihoterapiju. Iepriekš kaut kur lasīju, ka ir neīstie un īstie psihoterapeiti. Vai tie, lūdzu, kas ir psihoterapija.lv ir ''ņemami''? Skaitās sertificēto psihoterapeitu reģistrs. Cik noprotu, liela daļa iepriekš bijuši kas cits- skolotāji un tamlīdzīgi. Man to izvēļu nav šobrīd daudz. Tālu netieku. Jābrauc tur, kur vismaz tieku (aizved, kamēr zāles lietoju) un vēlāk pati ceru tikt patstāvīgi.

Kļūdas nojaušu, bet nespēju tikt laukā. :( Respekt.- nemāku sev un apkārtējiem pieņemamā veidā to izdarīt. Tā laikam ir arī viena no problēmām. Ir vai nu tā, ka mani uzreiz tad apspiež (aizbāz muti), vai arī man jākļūst negantai, to daru ļoti ļoti reti (tad tik reaģē un ieklausās), un tad plakšķina acis, kas tad noticis. Un izliekas, ka viss kārtībā. Ar to ceru pastrādāt, kā argumentēt, kā neļauties sevi stūrī iedzīt un tamlīdzīgi.
Un tagad nepatīk tas savs tēmas nosaukums: gribētos ''kaut kad jau varēšu, varbūt''.

ir ir ,īstie un neīstie...kas vienam der,citam var šķist nekam nederīgs...ir jāmeklē savējais...arī šeit vārdos ir saukti itkā ļoti labi speciālisti,pie kuriem esmu iegriezies arī es,bet personigi man likās nu nekam nederīgi...tākāā katram savs...

Paldies. Jautājums gan bija bišķi savādāk domāts.... Par saķeri, protams, saprotams, ka vajag. Lai nav vismaz galīgi pretēji. Par ''īstumu'' domāju, vai tie, kas ir kā ''psihologi'' pamatā. Bet vienlaikus viņu datos parādās, ka veic ''psihoterapiju'', nevis psihologa pakalpojumus.

Pirms vairākām dienām parādījās plaukstas un apakšdelmu locītavās daži sīki izciļņi ādā. Niezēja. Nepievērsu uzmanību, jo maz, domāju, ka atkal kāda jauna dzimumzīme veidojas vai plankums. Tomēr šorīt, pēc brokastīm un ikdienas (nu jau rutīnas kombinācijas) zāļu iedzeršanas, pamanīju, ka apakšdelma iekšpusi klāj tādi mazi sīki pauguriņi, izcilnīši, sarkani nav, bet kā pacēlumi, pacieti. Līdzīgi, kā ja līdz galam kārtīgi neizvāra mannā putraimus un daži garudiņi sacietē. Pēc laiciņa sāka bišķi niezēt.

Kosmētiku tagad nelietoju ilgi, krēmus arī nekādus, mazgājos tikai ar ūdeni, zobu pasta, ziepes tās pašas (tad uz deguna arī būtu jābūt, jo deguns stipri taukojas, tikai tur ziepes lietoju un rokām netīrām un padusēm). Nekas būtisks dzīvesveidā nav mainīts....

Cerams, tas nevar būt saistīts ar to vasaras sākuma ērces iekošanas faktu? (neesmu potēta). :( It kā ar pārtiku nekādas alerģijas arī nav bijušas, rieksti nav nekādi ēsti. Viss gaužām parasti un ikdienišķi (rutinizēti). :(

Visdrīzāk blakne no zālēm, bet labāk aizej pie ārsta, jo forums nevar aizstāt ārstu.

Vienīgi vēl atcerējos, ka svešs kaķis pabija mājās... Kāda kaķu parazītu infekcija nevar būt? Patreiz pumpas neniez, bet ir kā haotiski nelieli ādas pacēlumi ādas krāsā. Kādi 60-80.

Tas var būt viss kaut kas, dermatologu un zīlētāju te diemžēl nav.

Sveiki! Izsitumi pēc laika pārgāja. Esmu sagaidījusi beidzot rindu ar psihologu. Un tagad sāku atkal ''degt'' nost. (lai arī visu laiku to ļoti gribēju..., pieteikties un braukt). Kamēr attiecīgā diena jāsagaida. No bailēm, ka varbūt nebūšu veikusi pareizo izvēli. Ka kļūdīšos un ko tad iesākt. Ja nu manas problēmas psihologam šķitīs pa smagu vai pa smieklīgu? Vai gribēs mani pataisīt par rūdītu mājsaimnieci, jo tā sievietēm ir pareizi... Bet es neesmu sievišķīga. Jo tā arī domā psihoterapijas dižgari un tamlīdzīgi. Vai sagaidīšu paredzamas standarta atbildes un tas man radīs bezjēdzīguma sajūtu. Vēl bail, ka varbūt ir slikti, ka piekritu, ka tikšanās katru otro nedēļu, bet biežāk nav iespējams. Simts un viens jautājums, liela nedrošība rij mani nost tagad. :( Bailes arī, ja nu viņa mani ieraugot, dzirdot ko stāstu, negribēs sadarboties, jo man ir slikta attieksme pret kaut ko, vai arī ieteiks tikai domāt pozitīvi)
Vai arī noslēdzot obligāto apmeklējuma reižu skaita līgumu, negūšu to rezultātu, ko gribu redzēt (izmaiņu ziņā). Un būs sajūta, ka maksāts tiek tukšgaitā.

Iesāku lasīt (tikai tagad dabūju no rindas bibliotekā) ''Es piedzimu no jaunha''. Un man tā grāmata šķiet smaga, ir sajūta, ka grāmatas smagums uzliekas man pašai.... Lai gan daudzas lietas no tur aprakstītā (par laimi?) man nav bijušas. Bet satrauca jau sākumā tas asiņošanas jautājums, jo dažas reizes šā gada laikā man ir bijis līdzīgi, ilgstoša 14-16 dienu asiņošanas.

Un tagad mani moka bailes, ka pietikšanos pie psihologa izdarīju nepareizā veidā, nevis kā grāmatā varonei paģērēja viņas terapeits.... Ka tas ir slikti un nosodāmi... :( :( :( Un ka vispār esmu bezcerīga dabas kļūda un ņuņņa........................

Nu, un tad ko viņi padomās vai nepadomās? Tie jau ir speci savā jomā, nav nekādas klaču bābas, kuras ņirgāsies vai šausmināsies. Vienīgi kāpēc psihologs, ne psihoterapeits?

To pēdējo rindkopu laikam nesapratu. Neesi sajaukusi sevi ar grāmatas varoni?