Paldies. Tāpēc, ka ''rokas pa īsu'' (finans.). Sarakstus ilgi pētīju. Un atradu, kas it kā ir psiholoģe pamatdarbavietā, bet veic arī tā kā psihoterapiju individuāli un ar ģimenēm..
Tas, kā ir realitātē un būs, man līdz galam vēl nav īsti skaidrs, jautāšu klātienē.

Arī bez grāmatas bieži dzīvē esmu jutusies kā dabas kļūda, arī objektīvi redzot sevi spogulī un no apkārtējo viedokļa. Man piemīt redzamas nepilnības. Ar kurām biju iemācījusies sadzīvot pati, bet reizēm kāds atgādina. Grāmatu lasot, sajutos vēl sliktāka kā tās varone. Vakar izlasīju līdz galam. Bet palika stipri bēdīgi un šķita nežēlīgs tas nobeigums. :(

Un lasīt tagad laikam vajag kaut ko, kas ir nevis ar drūmumu un postu saistīts, bet kaut ko, kas iedveš drosmi. Piem.- man ļoti (uzmundrinošā, spēka ziņā) patika savulaik par T. Heijerdālu un tamlīdzīgas grāmatas lasīt. Arī ''Ar ''Džū pāri okeānam'' (aptuvens nosaukums), jo es to nevarētu izdarīt, bet sajūsmina tur kaut kas, tā mēŗktiecība, arī tas ceļojuma vienotais siltums, nepadošanās, skaistums apkārt. Un tad es sajūtu sevī spēkus savas iecerētās lietas realizēt bišķi,salīdzinot ar grāmatas varoņiem, mazākas pēc apjoma, bet ļoti vajadzīgas. Vēl bija man priekš sevis laba grāmata par to ceļotāju uz Antarktīdu (atkal neatceros precīzu nosaukumu, jo grāmatas vairāk uztveru emocionāli, nevis faktoloģiski vai pēc datiem un cipariem, nosaukumiem). Kur cilvēks vienatnē ar kanoē airējās pa Ziemeļledus okeānu, gulēja teltī, vairījās no lāča, visu ko braucot funktierēja. Man šausmīgi (pozitīvā aspektā) patīk tādas lietas. :) Iedvesmo un uzmundrina, dod spēku. :) Man arī tā gribētos, ar uzticamu cilvēku/cilvēkiem, tikai mazākā apjomā un ne tik bīstamā, sevi apdraudošā veidā, jo fiziski to nespētu. Ir daži ierobežojumi. Ehhh, kā sasapņojos tagad šo rakstot..... :) :( :(

P.s.- speciālists ir izvēlēts no sistēmisko un ģimenes psihoterapeitu biedrības.

Soļo tik prom. Kas nu Tev ko baidīties. Reku runājamā ļoti daudz -- te Tu sparīgi raksti, ka esi dabas kļūda. I domāt nevajadzēs, ko psihoterapeitei teikt. Tēma jau sagatavota.

Ja nopietni, saprotu, ka jūties galīgi draņķīgi, bet nu ir laiks un iespēja to nastu dabūt nost no kakla.

Paldies, par iedrošinājumu, noteikti iešu. Bet ir viens konkrēts sarežģīts jautājums radies, ko aptvēru tikai jau pēc pieteikšanās. Un man strauji jāizlemj (piespiedu kārtā strauji), laiks ir tikai līdz šim vakaram..... Vai, lūdzu, varētu Runcenei uzdot jautājumu vēstulē, nepubliski?

Privātā sarakste ir iespējama visiem reģistrētiem lietotājiem, Tev tātad jāreģistrējas.

Es parasti kaut ko cenšos atbildēt visiem, kas man raksta, no savas un citu pieredzes, ne jau kādu absolūto patiesību, bet šoreiz līdz vakaram varu nepaspēt.

Paldies, Runcene! Reģistrējos, kur pirmais burts sākas ar ''s''. Nosūtīju vēstuli, bet nerādījās, vai aizgāja, varbūt izdarīju kaut ko nepareizi...
Priecātos par atbildi kaut vai rīt rīta pusē, jo līdz 11.00 būšu tikai mājās....

Būtībā, lai arī apraksts garš, paredzamā atbilde ir īsa. Vairāk jā vai nē..... :(

Šitais tops uzkàries..pàrkarsis..visu laiku uzràdàs nelasìts

Saprotu, ka esmu apnikusi ar sevi te visiem (paldies, Runcenei, par iedrošinājumu). Biju uz vizīti. Bet ļoti uztraucos par to, ka man jautāja pat ģimenes locekļu vārdus, ārstu, pie kura eju, kā sauc ārstu, kādas zāles dzeru. Tas man liek domāt, ka mana uzvedība, bailes, un trauksme sarunas laikā bija ar tik neveselīgu iespaidu, ka mani varbūt grib iebāzt slimnīcā. Un tas vairo nedrošības sajūtu... :( Man pat šķiet, ka palika sliktāk pēc tam.... Vai tā var būt? Dusmojos uz sevi pēc tam, ka nemācēju pārtraukt sarunu, ka bija jau jādodas prom, bet man šķita nepieklājīgi pārtraukt terapeiti. Un baidos, vai atbilstu viņas terapijas viedam.

Tagad funktierēju, ka man, varbūt, vajadzēja būt striktākai (par laiku). Un, ka tā arī varbūt bija manas ņuņņības pārbaude, bet es to neizturēju?...

Vai nākošo reizi varu teikt to, kas mani patiešām visvairāk uztrauc, jo to es tā arī nepateicu, jo šī bija iepazīšanās vizīte, kur tikai pateicu vairāk mērķus, ko gribētu sasniegt, un kas mani traucē (tas sāka veidot atpakaļ veco mokošo trauksmi un smakšanu), jo man šķita, ka viņa man mēģina pateikt, ka viņas metode būs vairāk cita, nevis runāšanās.... Jo mans stāstāmais varētu būt pārāk negatīvs un viņas ausīm nevēlams. Kā arī, nevarēju pateikt, atbildēt (matemātiski), kā man šķiet, vai man tās nodarbības palīdzēs. Es aizdomājos par šo jautājumu,skatījos sazin kur, bet nezināju ko teikt, jo nebija vēl izkristalizējusies skaidrība. :( Un tagad mokos izjūtā, ka man vajag runāt, bet, ar mani negribēs runāt, ''liks'' veikt smilšu terapiju. Bet to es negribu. :( :( :(

Nav jau vienas ideālās pieejas, pareizu padomu tieši Tev arī neviens neiedos, būs vien pašai kļūdoties jāmācās. Tā tas notiek visiem, Tu neesi uz skatuves. Tu esi vājprātā prasīga pret sevi. Bišķiņ atlaid to žņaugu. ;)

Pirms terapijas ierwuj biku alkoholu tad vieglaks prats.

Neesi Tu "nezinu?" nevienam apnikusi. Tu dari, kā "māki" un kā "saproti"... Tu konkrēti ciklējies uz saviem sipmtomiem.
Dīvaini... Tev ir vīrs (kas daudzām sievietēm nav). Kāpēc neizbraucat kaut kur pie dabas, kādā ekskurisjā, citās pastaigās..., kaut vai padzert tēju kaut kur ārpus majām... Skaties, jūti dzīvi ap sevi... Tav vasara vēl (lai arī strauji tuvojas izskaņai)..., laiks baudīt vairāk dabu... Ko pagājušā vasrā darīji? Kur biji, ko redzēji? Nu, temas Autore, saki, ar ko Tu dzīvo, ko kā elpo...???

drukas kļūdas (kā parasti)... jāpielabo...

TaK vasara vēl (lai arī strauji tuvojas izskaņai)..., laiks baudīt vairāk dabu... Ko pagājušā vasArā darīji? Kur biji, ko redzēji? Nu, tĒmas Autore, saki, ar ko Tu dzīvo, No kā elpo...??

Pastāsīšu nedaudz par sevi.
Man nav uz ko paļauties, bet arī... tā nebūs 100% patiesība.
Man nepaveicās dzīvē, man dēla tēvs ir alkoholiķis, kam ļoti nopietnas veselības problēmas (draud 100% redzes zudums).
Es zinu (ka jau no malas raugoties), kuras bija tās kļūdas, bet... es cienu to sievieti (dēla tēva māti)... Viņa savā laikā darīja ko varēja un kā mācēja. Nemācēja daudz ko, par ko pati cieš (apzinos, ka esmu "piemetsi pagalītes")... Es cienu to sievieti un gribu aizbraukt pie viņas (ar skaistu dāvanu)... Mēs, vismaz, kopīgi paraudāsim (gan jau arī pasmiesimies), apķersimies, samīļosimies un... ar labām domām dzīvosim tālāk...
Lai arī, ja esmu ar viņu strīdējusies, apmainījusies asākām vārda apmaiņām... nezinu, bet man viņa ir ļoti mīļa (gandrīz neērti atzīt, ka mīļāka, kā pašas māte)... Un tas ir patiesi...

Un, pat ja es neaizbraukšu pie viņas, no jūtos priecīga, ka no sirds biju varējusi pateikt, ka : "es cienu Jūsu vecumu, Jūs mums esta vajadzīga vēl ilgi, ilgi, ilgi un lai gribētu, lai Jūs man apsolat, ka uz tortes būs 1001 svecīte". Nopietni, kaut ko tādu es teicu, bet svarīgi, ka TAS BIJA PATIESI UN NO SIRDS!!!

Vai, atkaļ drukas kļūdas... Nav man pieredzes fiskajā drukāšanā...

1000 un 1 - nē... ;) Teicu par SIMTS un vienu svecīti uz viņas dzimšanas dienas tortes.... Njaa, šovasar pie viņas laika neaizbraukšu, bet gribēju...
Nekas, aizbraukšu nākamajā vasarā... Sirma māmuļa... Arī - viņa tak tikai cilvēks...
p.s. ak, Dievs, kā mēs esam kasījušās... Svētā debess...!!! Bet neko... Sirsnības iemiesojums...
Viņa uz Aglonu basam kajās gājusi ne vienu reizi vien...

Laikam kopš iešanu uz Aglonu daudzkas atraisījās...
Savā laikā es, kā 2x bērnībā kristīta (un pati kaut kādā mērā tīri normāli pārzinu sv. Rakstus), biju pārmetusi viņai, ka viņas abi bērni ne reizi nav bijuši kristīti... ;) Es, tolaik zaļais gurķis, zināju ko saku... ;)

p.s. a V. Rudzītis - tas ir cool... ;) Dirsdams pirsdams, piedodiet, ņemās ar jaunu sparu... ;)))

Te, vnk, dienās pamanīju, ka V. Rudzītis izdevis jaunu grāmatu... Pasmaidu... par reklāmas kampaņu un visu pārējo... ;)

Es ne tikai 2x kristīta.
Bērnībā manas vecāsmammas māsa uz mājām priekš manis nesa svēto ūdeni un dievmaizīti. Tas ir spēcīga tā svētuma izjūta. To nevar izdomāt, ja tas nav iedots bērnībā!!!

Zive, tu pati ar sevi sarunājies? :D

Jā. :) Paldies, ka pamanīji... ;)))

Teikšu savādāk. Ikdienu mācos sajusties komfortabli vienatnē un neziņā... par to, kas būs, kas nē... Vai jūtos komfortabli? Ja sevi izolēju no citiem, tad nē, tad paliek skumīgi, bet, ja vienatni uztveru, kā būšanu vienatne, tad ir ok! :)

Kaut kad bija telefona saruna, kur dēla tēva māte pastāstīja, kā viņa strīdās ar savu vīru.
Viņi nostājas lauku lielceļa katrs savā pusē un kad baruc garam kāda liela fūre, vēlams, ar piekabēm, taja brīdī viņi viens otram saka, ko vini viens par otru domā.... Es tā smējos... Viņa arī smējās... Labs risinājums, ne? ;)))

‍



Edited 2 time(s). Last edit at 12/10/2017 12:15AM by crucial333.

Nezinu, ko domā, bet par visādam saslimšanam esmu lasījusi, sakarā ar dēla tēva alkoholismu. Pati biju ar izcili labu veselību.
Sakarā ar kādu neapmierinošu darījumu, apstākļi iegrozījās tā... kā nu iegrozījās... Nekas, tieku galā...

To nezinu?...pirmajà reizè tikai iepazinies.neuztraucies.iesi nàkamàs reizes un tad gibot negribot pats nàks àrà kas sakràjies...tikai man tomèr.tomèr.lai arì patika psihoterapeite...bij tà.ka kkas palika pie manis..neizteikts. Es tàpat kà Jùs "nezinu"...domàju.ka esmu dabas kljùda...un tas...to saprotu.ka tikai tàpèc.ka esam dzìvojuśi daźàdos laikmetos..no cieśas stingrìbas lidz pilnìgai brìvìbai. Mums viss liekas briesmìgi.bet jaunie domà pilnìgi savadàk. Mès netiekam pàri stingrajai audzinàśanai.uzskatiem.kamèr runàju.kontaktejos ar jaunajiem..tie saka..beidz.tas tak normali!

Crucial 333...tas ir normàli..tà tagad diemźèl vai par laimi notiek.ka daudzi izvèlas dzìvot vientuļi. Un protams.kopdziive sareźģì dziivi...kàdu jàizprot.jàpielàgojas.jàizpatiik...tà tak nav normàli...uzskatu.ja dziivè nav tàd otrs blakus.kas pieñem tevi tàdu kàds esi.nepàraudzina un neizverdzina un neliek mieru vnk dziivot.elpot kà tev patìk...
Tad labàk dzìvot vientulìbà.paśam ar sevi...tas saucàs vismaz paśam sevi cienìt! Taa nu esmu viena..visi brìnàs..tik izskatiiga.superiiga.2 berni un viena...es atbildu..jo tà ir mana izvèle!

Fū, dzīve rulzz... Izskaraidījos un pabeigšu domu, ko vakar uzsāku, attiecībā uz V. Rudzīti...
Nepatīk man viņa fizionomija. Nav ne jausmas, ko mana vecuma kundzes viņā spējušas saskatīt. Man viņa fizionomija, proti, viņa sejas vaibsti un izteiksmes veids kaut kur atgādina neko vairāk, kā "начитанного уголовника"... nevis kaut kādu tur "seks bomb" (abos gadījumos simboliski izsakoties)... Nezinu, kā pie tāda vispār tauta varēja iet uz pieņemšanu. Viņam labāk šovus taisīt, kā to ASV dara, piem. dr. Phil. Vismaz tolks kaut kāds būtu kopējam katlam.

Nu tas, tā, off topic... lai ne tik turīgai tautas daļai paceltu pašapziņu...

hmmm, domātājs... ;))))))))))

ar cieņu, Muldašova ;))))))))))))))

Man ir bail, ka psiholoģe nevarēs pieņemt to, ko gribu izstāstīt.... Ka tas tā nevar būt, ko esmu piedzīvojusi, ko jūtu, ko domāju, ko gribētu Jau tika pateikts, ka taisnība ir manam vīram, ka es domāju nepareizi. Respekt.- es tikai domāju, ka viņš ir dusmīgs, neapmierināts ar mani, maniem vārdiem, reakcijām, darbībām Lai gan viņa seja, vārdi, reakcijas tieši pauž to ko es nojaušu. Un tas man liek justies, ka tiešām prātā esmu sajukusi pilnībā.
Bija nupat gadījums, kad tika apgalvots, ka es murgoju (no vīra puses), ka zīme, par kuras esamību nojautu, nav aizlieguma zīme. Viņš iebrauca ar auto teritorijā, kur priekšā bija ķieģelis. Tā neesot, ko es no viņa gribot? Tur esot bijusi tikai cita zīme, kas neaizliedz iebraukt. Un tā kā tur ir jau pāris mašīnas, tad viņš arī varot stāvēt...Es šim saku, lūdzu, paskaties, kāda zīme ir otrā pusē? Šis saka, tur nav citas zīmes (gandrīz jau rēcot uz mani, ko es no viņa gribot?) Es vēlreiz- lūdzu, vajag pārliecināties, vai tur nebija apstāšanās aizliegums. Ignorē..., uzpūšas, demonstrē man dusmas un aizvainojumu. Saku trešo reizi- bet tur, pie krūmiem, kokiem, ir vēl viena apaļā zīme, vajag pārliecināties, kāda tā ir. Tur esot tikai tas, ka nevar tajā pusē stāvēt un ievest dzīvniekus. Neko, paliek dusmās sēžot mašīnā. Es izkāpju no mašīnas, eju skatīties, kāda zīme tur ir, protams, tas ir ķieģelis... Man negribas kā tādai muļķei iet atpakaļ uz auto, parādu ar rokām, ka tur stāvēt nedrīkst, aicinu ar žestiem šurp, ka jābrauc laukā no turienes. Visi citi šoferi, kad esmu kādam līdzējusi koriģēt ceļu, ir sapratuši šos manus žestus, izņemot šo gadījumu... Nekas nenotiek. sēž aizvainots mašīnā. Man vienmēr iznāk, ka ir kaut kā jāpierāda (ar faktiem), Un es to negribu, man tas nepatīk. Bet nav variantu. Paņemu telefonu, zvanu, saku, tur nedrīkstam stāvēt, ir jābrauc laukā no teritorijas. Šis apvainojas vēl vairāk un brēc, ka tajā pusē viņš drīkstot stāvēt, citi taču arī stāvot... es saku, ceļazīme neatļauj, man pretī- neessot tur tādas ceļazīmes, es murgojot... :( :( :(

Bet, kad dusmīgs izbrauca laukā, tad protams ieraudzīja, ka aizlieguma zīme...

Un man tāpat ir bailes, ka psiholoģe man neticēs par citām lietām... Par to ceļazīmi ticēja, bet, ka kopumā man neticēs... Nu nē, par šo nevaru runāt, paliek slikti, sāku trīcēt atkal...... :(

Es mēģinu bišķi iet ārā, bet neemu vairs tik stipra. Labi bija, kamēr palasīju brūklenes nupat nesen, tā bija viena no retajām reizēm, kad man atbrauca līdzi. Bet pilnībā viena, kā iepriekš, kad gāju viena dabā un piemežā pēc sēnēm, vairs nevaru, nav nostabilizējusies mana nervu sistēma tā... Agrāk jau arī īsti droši viena pati mežā nejutos, jo bija jāskatās, vai nav kādi apdraudi. Sanāca šad tad nejauši nobīties...

Tas, ka vairāku gadu garumā neesmu varējusi ar otru aizbraukt kā ekskursijā, kaut vai tepat tuvumā, Latvijā, mani jau ilgus gadus ir darījis bēdīgu un vientuļu. Un realitātē, pēc būtība,s jau es arī esmu viena... Ar stulbām, bezjēdzīgām interesēm. Un, lai varētu priecātos, ir jāprot to nopelnīt. Nevar slimot un slinkot, bet atļauties baudīt to, ko nav cilvēks pelnījis. Vienīgi saule, vējš un daba, vai labas emocijas no apkārtnes ir tas, ko var tādi sliņķi saņemt kā es šobrīd.

Vienu dienu lauzu sevi, ar prātu spiežot visu ko darīt, ko ļoti negribas darīt. Izdarīju. Bet tagad atkal sliktāk ir.

Par labo, kas mani iedvesmo, uzrakstīšu, kad varēšu. Patreiz jūtos iesprostota. Netieku pie tā, kas man patiktu..... :( Man gribētos arī klātienes draugus un domubiedrus... Un arī šeit. Paldies, zive. Līdz vēlākam, ja izdzīvošu....

to Nezinu?

Domas, emocijas, uzvedība un fizioloģiskās reakcijas - tas viss ir savstarpēji saistīts. Pietiek mainīt vienu no šiem, lai manītos arī pārējais. Piemēram: Tu raksti, ka Tev ir bail, ka tev neticēs, jo Tev jau ir bijusi tāda pieredze. Tās ir domas. Emocijas: tu raksti, ka, par šo domājot, jūti trauksmi, jūties slikti. Fizioloģiskās izpausmes: trīcēšana. Uzvedība: noslēgšanās (negribi vairs vispār par to runāt.) Visvienkāršākais ir mainīt uzvedību. Tu, piemēram, varētu aiziet pie psihoterapeites un pārliecināties, vai tiešām tavs pieņēmums ir pareizs. Tikpat labi Tu varētu mainīt citu terapeitu, iet pie tāda, ko neapmeklē un ar ko nerunā Tavs vīrs. Un tad Tu varētu arī pārformulēt šo domu, kas Tev liek justies tik slikti: , tman ir bail, ka man neticēs, tomēr ir bijusi arī pieredze, kad ticēja, tāpēc es iešu pie šīs (vai citas) psihoterapeites un pārliecināšos, vai tiešām manām bažām ir pamats.

Problēma ir tā, ka ļoti bieži pieņēmumus mēs uztveram par faktiem. Ir tāda lieta kā domāšanas kļūdas, piemēram, vispārināšana (piem., man NEKAD NEKAS neizdodas), visu vai neko jeb melnbaltā domāšana (ja nevaru nopirkt fotoaparātu par 1000 eiro, tad nevaru fotografēt vispār, personalizēšana (ja kāds dusmojas, tas noteikti ir manas vainas dēļ utml.), ātrie secinājumi (izdara secinājumus, ņemot vērā tikai emocijas vai vienus argumentu), domu lasīšana (pieņēmums, ka zinām, ko domā otrs, lai gan neesam pat pajautājuši), katastrofizēšana (vecmāmiņa mazdēlam asarainā balsī saka: tā ir šausmīga, šausmīga nelailaime: tavai mašīnai nav KASKO), nākotnes pareģošana (priekšnieks izsauc pie sevis darbinieku uz sarunu, bet tas pieņem, ka viņu noteikti grib atlasit, lai gan patiesībā - paaugstināt). Nu, un te iederas arī pārspīlēšana, emociju uzdošana par patiesību (ja ir tā jūtu, tad noteikti tā arī ir).

Nu lūk, kontekstā ar to, ko rakstīju sākumā, šīs domāšanas kļūdas ietekmē arī mūsu uzvedību, emocijas un fizioloģiskās reakcijas, liekot justies tiešām slikti. Ko darīt ar domāšanas kļūdām? Pārformulēt atbilstoši realitātei. Piemēram, ja nevaru nopirkt fotoaparātu par 1000 eiro, tas nebūt nenozīmē, ka nevaru fotografēt vispār. varu nopirkt lētāku kameru, varu aizņemties, varu bildēt ar telefonu. Vai arī: ja priekšnieks sauc pie sevis, tātad atlaidīs. Cilvēks tā sadomājas un sāk svīst, izjūt bailes, trauksmi, galu galā var pat no bailēm aizskriet un uzrakstīt atlūgumu, lai izvairītos no iedomātās atlaišanas. Bet tā vietā būtu pieticis nepareģot nākotni pirms laika un vienkārši aiziet un noskaidrot, par ko tieši ir runa.

Tāpēc iesaku pierakstīut ar lapu savas domas, sevišķi tās, kas liek justies slikti - un paanalizēt, kādas emocijas tās izraisa, kādas fizioloģiskas izmaiņas, kādu uzvedību un - ko es no šī varu mainīt? Un tad pārformulēt un pavērot, kādas izjūtas jūti tagad. kā pārfomulēt? Nu, vispirms sameklē faktus (ne pieņēmumus, bet faktus), kas runā par labu tavai domai. Bet tad tos, kas ir pret to. Un tu redzēsi, ka tad domu varēsi pārformulēt veidā, kas tev liek justies labāk - un galu galā: rīkoties.

Ir tāda laba anekdote par domāšanas kļūdu tēmu. Vīrietim nedarbojas gludeklis un viņš nolemj aiziet pie kaimiņienes un to aizņemties. Kamēr kāpj pa trepēm, domā: nu tā, tagad es aiziešu, bet tur durvis atvērs viņas vīrs, padomās, ka nāku kniebties, iegāzīs man pa ģīmi, saskries kaimiņi, būs tracis, izsauks policiju, mani aizvedīs uz iecirkni, ieliks uz 15 sutkām pie maizes un ūdens, sieva vairs negribēs ar mani dzīvot, būs šķiršanās, skandāls, kā dalīsim bērnus?!... Tā viņš nonāk pie kaimiņienes durvīm, piezvana, bet, kad viņa atver, nebalsī uzkliedz: "Tak ej tu dirst ar to savu sasodīto gludekli!"

Visbeidzoty: iesaku Tev izvēlēties kognitīvi biheiciorfālo terapiju. Ja ir bažas par naudu, tu vari doties uz Psihiatrijas un narkoloģijas centra filiāli Ļermontova ielā 1, vispirms pie psihiatra - izstāsti simptomus un prasies, lai nosūta uz dienas stacionāru. Pati to esmu izgājusi un varu ļoti rekomendēt - tur ir gan kognitīvi bifeviorālā terapija, gan deju, gan mūzikas, gan mākslas terapija, arī fizioterapija - un ārsts tev nozīmēs vispiemērotākās nodarbības, turklāty tas viss ir bez maksas! Standarta variantā dienas centra nodarbības notiek katru darbdienu apmēram no 10-11 līdz 14-15, turklāt var dabūt arī zupiņu. Vajadzības gadījumā pagarina vēl uz mēnesi, izsniedz slimības lapu. nodarbības notiek gan grupās, gan individuāli. Gribvu tevi iedrošināt: pilnīgi noteikti - ir ceļš ārā no šīs bedres un tas, kas ar tevi notiek patlaban, liecina, ka vienkārši pienācis laiks, lai darīut to, kas tevi vedīs uz labāku dzīvi. Lai veicas!