Un kaapeec tev tik svariigs ir koleegu viedoklis? Un kas var notikt vislaunaakajaa gadiijumaa, kad eediisi kopaa ar viniem?

Taada pazemojuma sajuuta .

A par ko?

Ka es tieku atmaskots - neesmu normaals.
Bet pati shii sajuuta - roku drebeeshana, kuru pavada panikas leekmes. Es shaubos vai arii VD piemekleetaajus taa "sajuusmina".
Loti izteikts samulsums.
Ziniet, es varbuut nepareizi esmu ieprieksh noraksturojis, bet var jau arii baigi sapiities. Shaadas leekmes pirmo reizi ir uznaakushas ieprieksh neparedzot un neizjuutot bailes. Pirmaas panikas leekmes, shjkjiet bij taadas, kuras veel bij iespeejams izkontroleet, teiksim - "atslaabsti, viss buus kaartiibaa"(mana ieksheejaa balss). Naakamaa reize - "aarpraats atkal buus kaa toreiz, aarpraats, shausmas, ko lai dara".

Agraak es nebuut nebiju no kautriigajiem, bet tad paarveertos tieshi sho simtomu deelj.

drudzis Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Shaadas leekmes pirmo reizi ir uznaakushas
> ieprieksh neparedzot un neizjuutot bailes. Pirmaas
> panikas leekmes, shjkjiet bij taadas, kuras veel
> bij iespeejams izkontroleet, teiksim -
> "atslaabsti, viss buus kaartiibaa"(mana ieksheejaa
> balss). Naakamaa reize - "aarpraats atkal buus kaa
> toreiz, aarpraats, shausmas, ko lai dara".

Jā, man sākās līdzīgi - neprognozējami, pats no sevis, kā ritenis aizgāja...
Pirms tam es par tām nezināju neko. ~ 9 gadus atpakaļ. Tagad forši - dažādi forumi, portāli. Bišķīt apskaužu tos, kam tās sākušās tagad, kad informācija par tām ir publiskota. Cilvēki zina, kas tas ir, ko darīt utt. Es tad nodzīviju kādus 4 gadus bez informācijas, kas ar mani notiek, domāju, ka no tām var nomirt...

zemapzinja atceras bailes un satraukumu, kad esi tajaa situaacijaa un iestaajas - ciinies vai beedz...

1



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:53 by kachenite.

nee, kacheniit, neuzvelku pats ar savaam domaam, vimaz ne uz sho panikas leekmju pamata.

Cita lieta - gruutsirdiiba, tur varbuut,
bet sheit pavisam noteikti nee. Es drizaak censhos domaat par kaut ko pozitiivu, novirziit domas arii nedomaat, aizmirst.
Shkjiet linn piemineeja zemapzinju , tur vareetu buut kas.

Kacheniit par 1) piekriitu, tas ir taa, kaa es domaaju par citiem cilveekiem, tomeer cilveeku skatiijums uz citiem cilveekiem ir ljoti atshkjiriigs.
Ja ej uz darba paarrunaaam, kur jau darba sludinaajumaa ir prasiiba komunikabilitaate vai augstas komunikaacijas speejas, tad tas uzliek taadu kaa papildslogu.
Sheit vareetu runaat par profesijas mainju kaut vai uz laiku, tomeer shiis prasiibas tagad tiek prasiitas pat cilveekiem, kam darbs nav saistiits ar citu cilveeku komuniceeshanu, man ir radies priekshtats, ka shis ir tas vieniigais "augstais/pareizais" cilveeka psihes modelis - superkomunikablis.

Rakstiishu petiiciju labklaajiibas ministrijai

Jaa tada kaa diiskriminaacija,ka tikai komunikablos pienjem visos darbos.

Nē, nu vispār jau ir darbi, kur cilvēkam ir kaut kas arī jāprot, un vadoties no tā pieņem vai nepieņem:)

Par provi, ņemsim psihiatru...vai viņam jābūt komunikablam? nemaz ar nē, un labāk nē! Kas var būt iespaidīgāk, kā blenzt uz pacientu un zīmīgi māt ar galvu....varbūt pielikt pirkstu pie deniņiem...un tad izrakstīt receptīti un strupi pateikt: Nākošais! :D

drudzi

nevajag ņemt galvā tos noteikumus... ja proti, vnk ej...


strawberry

psihiatram jābūt īpaši komunikablam, lai recepte mājās nepārceļo papīrgrozā:)

Sveiki. ienācu šeit, jo šodien sajutos tik ļoti nogurusi un bezcerīga un cerēju, ka varbūt internbetā uziešu kaut ko, kas mani iedvesmotu. Lieta tāda, ka ar fobijām un trauksmēm mokos jau padsmit gadus. (man pashalik 30). Visu šo laiku cenšos nepadoties izmisumam, meklēju risinājumus. Dzeru zāles un eju kognitīvi-biheiviorajā psihoterapijā. Pildu tabulas un diagrammas, vingroju un jogoju, lasu dažnedažādākos tekstus-gan iz budisma, gan psihiatrijas un man nekas nelīdz. šodien vakarā vajadzēja apmeklēt maģistrantūras lekcijas. Saģērbos, uzkrāsojos, izgāju pa durvīm, aizgāju līdz pagalmam un griezos jau atkal atpakaļ, jo no bailēm par gaidāmo trauskmes vai trīces lēkmi sāka tirpt rokas un kājas. Tagad sēžu viena dzīvoklī un raudu-kas tā ir pa faking slimību/traucējumiem, kuri tik nenormāli nežēlīgi ierobežo dzīvi!! -atņem spēju pat aiziet un noklausīties lekciju!! Un var jau te gudri un prātīgi citi teikt, ka jāsameklē problēmas saknes(jo terpaijā -7gadu garumā viss ir iznalizēts sīki smalki), ka jādzer zāles vai nav jādzer (jo esmu gan lietojusi trankvilizatorus un AD, gan mēģinājusi nelietot), ka jādomā pozitīvi (cenšos, jo pretējā gadījumā jau sen būtu ierakusies zem segas), taču nEKAS tā pa īstam nelīdz. vien reizēm tādi īslaicīgi uzlabojumi.. Varbūt tomēr kāds kaut ko var prātīgu ieteikt??

"Pildu tabulas un diagrammas, vingroju un jogoju, lasu dažnedažādākos tekstus-gan iz budisma, gan psihiatrijas un man nekas nelīdz."

manām acīm šis nelasās veselīgi, tāds kā iespringums skan cauri... IMHO, vienkārši. gluži intuitīvi.

es nedz vingroju, nedz lasu par psihiatriju (esmu atlasījusies), par budismu arī ne, jo tie zēni paši reizēm sirgst ar depresiju...

varbūt jāuzsāk kas galīgi jauns? kaut kas dulls zaļu matu līmenī, bet tā ir vairāk metafora.

es gan būtu gājuse laikam, tas nekas, ka baile... pozitīvi arī nav jādomā: kur Tu tādu teoriju dabūji? attieksmi vai skata griezumu var mainīt, bet pozitīvā domāšana var būt riktīgs klupšanas akmens.

Manuprāt, vajadzētu būt kādam āķim dzīvē, par kuru Tu zini, ka nedari to, ko gribi... kas tai jomā notiek?

kura terapija 7 gadus? kogn.-bihev. vai "niknā"?

man palika sajūta, ka esmu kaut ko palasījusi par burta kalpību... nu tā, kādu dzīvumu vajadzētu... nav pārmetums, vnk refleksijas.

Ane kadas attiecibas bija taviem vecakiem tava berniba? Un ka izturejas pret tevi?

E



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:54 by kachenite.

Runcenei- Protams, ka cauri skan saspringums, jo 'tā kaite man neļauj normāli funkcionēt un esmu,no visa ļoti nogurusi. Varbūt uznācis sevis žēlošanas sindroms. Par burtu kalpību- tas bija stulbi. Es šeit neatnācu atrādīt savu literāro virtuozitāti, bet ienācu cerībā atrast kādu saprotošu plecu! Kogn-biheiviorā gadus 7.
Linn-bērnībā mamma bija tikai. Un viņa ļoti rūpējās par mani, bet ar emocionālo tuvību laikam, ka nebija viss īsti o.k. Man bērnības trauma bija dejas 3x nedēļā- ar Ļeņina prēmijas ordeni apbalvotā kolektīvā, kur darījās reālas šausmas-pazemošana, stress utt.
kachenite-Paldies tev. Jā, man ar sāk likties, ka man uznācis sevis žēlošanas etaps. Bet tiešām pašlaik nav spēka. Un asaras birst kā pupas. šodien mēģināšu aiziet līdz veikalam.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> divi bērni vienā ģimenē
> nekad nav "vienos apstākļos", jo katrs pa savam
> "ārstē" vecāku dvēseles sāpes un pilda
> vecāku iedoto lomu... līdz brīdim, kamēr tas
> "pielec"...


cik es neesmu redzējis ka faktiski disfunkcionālā ģimenē kur ir alkoholiķi vai psihi kas terorizē savus tuvākos uzaug pilnīgi normāli cilvēki kam nav absolūti nekādu problēmu komunikācijā un attiecību veidošanā. kā tu to izskaidrosi? un ka normālā ģimenē izaug fobiķi, paranoiķi, neirotiķi utt.? kā jau es teicu tas viss ir gēni.

zzz Rakstīja:

> cik es neesmu redzējis ka faktiski
> disfunkcionālā ģimenē kur ir alkoholiķi vai
> psihi kas terorizē savus tuvākos uzaug pilnīgi
> normāli cilvēki kam nav absolūti nekādu
> problēmu komunikācijā un attiecību
> veidošanā. kā tu to izskaidrosi? un ka
> normālā ģimenē izaug fobiķi, paranoiķi,
> neirotiķi utt.? kā jau es teicu tas viss ir
> gēni.

es tādu lietu neesmu redzējusi... neizaug tajā vidē "pilnīgi normāli cilvēki", lai gan es nelietotu par cilvēkiem vārdus "normāls" vai "nenormāls"... mazākais, disfunkcionālo ģimeņu bērni slimo fiziski. katrs gadījums ir indivuduāls, un tāpēc "pa virsu" neko nekomentēšu, bet es disfunkcionālu vidi pazīstu ļoti labi, jo nāku ne tikai no tādas ģimenes, bet arī kopienas...

Ane Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcenei- Protams, ka cauri skan saspringums, jo
> 'tā kaite man neļauj normāli funkcionēt un
> esmu,no visa ļoti nogurusi. Varbūt uznācis
> sevis žēlošanas sindroms. Par burtu kalpību-
> tas bija stulbi. Es šeit neatnācu atrādīt savu
> literāro virtuozitāti, bet ienācu cerībā
> atrast kādu saprotošu plecu!

es jau teicu; paliek iespaids... burta kalpība manā leksikā nozīmē: Tu visu ko esi savā labā darījusi, ļoti centusies, bet dažkārt tas kaut kā aiziet ne tajā virzienā... kad akcents tiek likts uz to, ka jādara tas, tas un tas... nav laika baudīt pašu darbību (vingrošanu, piemēram)...

kā ir ar ticību? sev, piemēram... mēdz teikt, ka ticība bez darbiem ir nedzīva, bet darbu dēļ vien neviens pie ticības netiek.

Man veel taads jautaajums. Iisti gan nezinu kaa pareizi uzdot, jo nezinu arii kaadu atbildi veelos sagaidiit.
Reizeem es klausos muuziku, tai pat laikaa izteelojoties, ka pats speeleeju vai dziedu. Taapat biezji izteelojos, kaa speeleeju kaadaa no kinolomaam.
Ljoti "shis daudzkas" rodas muuzikas iespaidaa, bet es biezji izteelojos, kaa kaapju kalnos vai braucu caur tuksnesi kadiljakaa, vai piedalos sporta olimpiskajaas speelees.
Un veel vareetu turpinaat...
It kaa liekas taa vareetu buut taada pasapnjoshana, tomeer es uzlieku muuziku vai filmu, tad es iedomaajos visus savus varonjdarbus, tad tinu atpakalj filmu, izteelojos pat pa fragmentiem. Reizeem es tinu atpakalj vienu fragmentu, jo tieshi tajaa es uzvaru, vai kas cits apjuusmas veerts, un klausos to atkaartoti. Man pat ir katrai dziesmai sava nodarbe, tipa pie kuras es esmu chempions, vai rokzvaigzne vai veel kas.
Piemeeram shodien pat esmu jau piedaliijies gan sacensiibaas, gan uzstaajies uz skatuves, gan nospeeleejis galveno lomu.
Par ko tas vareetu liecinaat?

Tev ir varen labas iztēles spējas. Tās Tu varētu likt lietā arī citādi. Piemēram, kādās problemātiskās situācijās. Izdomā, kā gribi justies vai uzvesties, iztēlojies un tad tik rullē turp atpakaļ, lai iesēžas zemapziņā.

manuprāt, tā ir pusaudža fantāziju pasaule, kurā Tu dzīvo. it kā nav nekas traks, šizofrēnija jau nu nepavisam ne:)

bet fantāziju pasaule ir nevēlama tai ziņā, ka bremzē personības attīstību. Tu vari palikt ar pusaudža domāšanu, kas padarīs dzīvi vēl grūtāku un dažkārt arī var veicināt nopietnu psihisku kaišu attīstību.

šī ir tāda netīkama šķēre: gribas iet fantāziju pasaulē, lai justos drošāk, bet atrašanās tur nedrošību tikai veicinās.

vari sev pajautāt: ko šis fantāzijas man saka, kā tur jūtos? kaut arī tas nav nekas veselīgs, ar varu jau tās nesalauzīsi, jāmēģina saprast, kādu mesidžu Tu tur saņem, bet te man idejas beidzas, jo es nezinu gan, vai cilvēks var izanalizēt savu fantāziju stāstu bez laba profesionāļa asistēšanas. vismaz bez tā, ka viņš zina, kā tas darāms. bet tikai tā var tikt tālāk.

Strawberry, saakumaa pats domaaju, kas tur slikts - pasapnjot, varbuut vienkaarshi realitaatee ir kas nepiepildiijies, ko ljoti esmu kaarojis, tomeer man shis process saak takaa uztraukt. Reizeem taas jau ir taadas kaa uzmaaciigas domas.

Runcene, pusaudzju domaashana man ir neapshaubaami. Tas izpauzjas gan domaas, gan uzvediibaa.
Varbuut vienkaarshi nepiedziivots/nepiepildiits pusaudzju laika periods. Sajuutas jau ir fantastiskas, bet veelaak domaaju - nepraats. Dazreiz, kad cilveeks man ko uzmaniigi staasta, un man tai briidii buutu bijis uzmaniigi jaaklausaas, es vienkaarshi atsleedzos - un iegrimstu savaa sapnju pasaulee. Es saaku domaat - cik daudz es vispaar dziivoju realitaatee..

Runcene, vai tiešām tu spied uz to, ka cilvēks nevar izprast pats sevi?

Par drošības meklēšanu- laikam gan no pašiem cilvēces pirmsākumiem cilvēks ir izjutis stresu. Ne velti ir tikušas radītas tik daudz lietas, lai šo stresu mazinātu.
Fantāziju pasaule ir tā, ko cilvēks rada pats, un arī viens no veidiem, kā mazināt stresu, un pat vēl vairāk, tas ir veids, kā izprast sevi un savas vēlmes. Kā jebkurā citā lietā varētu būt vienīgi jautājums par līdzsvaru, vai tā nav pilnīga aiziešana no realitātes.

Es skatīšos ne no psihes , bet no cita skatu punkta.
Realitāte ir tā, ko mēs paši sev radām. Tā ir mūsu realitāte. Pārējais, tā ir citu spēles noteikumu pieņemšana, mēģināšana iekļauties nerakstītajos likumos, ko cilvēce savā pastāvēšanas laikā ir radījusi.
Vēlmi iekļauties straumē, rada vēlme ļauties stiprākajam. Tur ir zināma drošība, zināms pamats zem kājām. Taču, ja savā būtībā esi citāds? Iekļaušanās var būt sevis laušana, sava Es pazaudēšana.
Tur ir labi jāpadomā, par to, ko gribi, par saviem mērķiem, par to, kā gribi dzīvot SAVU dzīvi.

Es lasīju grāmatiņu par radošo iztēli. Grāmata tā arī saucas Šakti Gavaina "Radošā iztēle". Ar tavu iztēli iesaku palasīt!

Radošā iztēle ir metode, kas ar fantāzijas palīdzību ļauj realizēties vēlmēm...Tas ir, ka domas matrializejas, bet, protams, jāiztēlojas kaut kas reāls... Piemēram situācijas, kurās tu parasti uztraucies, iztēlojies, ka neuztraucies, bet dzīvi, liekot lietā visu fantāziju un regulāri...Palasi, tad sapratīsi.

A



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 19:20 by kachenite.

Š



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 19:20 by kachenite.