Es īsti tajos terapiju veidos neko daudz nesaprotu, pagaidām arī neesmu priekš sevis atradis risinājumu. Zinu tik, ka esmu izmēģinājis psihoanalītisko terapiju- pilnīgi nekādu rezultātu.

Un vispār, rezultāti nemaz jau arī nebija sagaidāmi, jo es nespēju tobrīd atklāti runāt par savām izjūtām.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.04.2010 20:35 by existential fool.

Te ir daži ieteikumi, ko izkopēju no neta par to, kā meklēt psihoterapijas pieeju; tas domāts sievietēm, bet gan jau ka vīriešiem kaut kas paralēls var derēt. Jautājums arī bija par to, kā labāk saprast savu sekualitāti, tāpēc tur tie seksologi ieteikti.

1. Esmu straujas dabas, gribu ātri un aktīvi saprast lietas un pati rīkoties, daudz nedomājot par niansēm, jo nemīlu iedziļināties sīkumos – jāmeklē uzvedības terapeits vai seksologs, derēs arī gestalta grupa vai terapeits, varbūt pat hipnoze.
2. Esmu mākslinieciskas dabas, ar spilgtu iztēli, bet nemīlu prātot un gribu ātrāku rezultātu, - ieteicams meklēt psihodrāmas grupu vai gestalta speciālistu vai pat hipnologu, psihoorganisko analīzi.
3. Man patīk prātot par filozofiskām lietām, bet neesmu sevišķi pacietīga un nemīlu sīkumus, - ieteicams seksologs, eksistenciālās terapijas speciālists vai psihodinamiskās terapijas pārstāvis, psihoorganiskā analīze.
4. Esmu nopietna, ļoti atbildīga, mīlu pati lemt un aktīvi rīkoties, bet zinu, ka lietas pastāv kaut kādā likumsakarībā un manas sajūtas ir saistītas ar manu ģimeni un partneri un viņa ģimenes tradīcijām, tad jāmeklē ģimenes psihoterapeits vai seksologs, kas strādā ar pāriem, vai pāru terapeits - t.s. laulību terapeits.
5. Esmu jūtīga, atbildīga, bet viegli ievainojama, tomēr pacietīga un zinātkāra, mīlu domāt par lietu cēloņiem un saprast, kas ar mani notiek, kāpēc notiek, bieži pārdomāju citu cilvēku rīcību vai savējo, mēģinot izprast mijiedarbību, jūtu, ka gribu kaut ko sevī vai savā dzīvē mainīt, bet nevaru atrast veidu, kā... - būsi īstais klients psihoanalītiskai terapijai.



Edited 1 time(s). Last edit at 28.04.2010 20:45 by Runcene.

Eksistenciālā terapija- izklausās tieši priekš manis :)) nebiju nemaz par tādu dzirdējis.

Existentional fool, vai Tu vari īsuma pastastīt, kā notika psihoanalītiska terapija? Jo mana terapija notiek sarunu veidā, it kā dialogs, bet lielāko daļu jāruna man, un mana psihoterapeite bieži prasa kā es jūtos dažadas situācijas un pēc tam mēs kopā to visu apspriežam un izrādas, ka viss nav tik slikti kā es to uztveru, Bet es to visu sapratu un man liekas, ka man tas nav vajadzīgs. Es nevaru saprast, kā ar sarunam var izārstēt sociālo fobiju? Kad es mēkleju psihoterapeitu, man pateica, ka tāda gadījuma, ka man psihoterapija var ilgst 2-3 gadus, bėt sakuma man pateica, ka man ir ģeneralizeta trauksme, bet kad sāku stādāt ar psihoterapeiti, viņa pateica, ka tomēr sociāla fobija:(

Vēl gribu Jums jāutāt, tie kas studē, kā Jums iet ar mācībam?Man ir tāda lieta, ka man ir ļoti grūti vienkarši atrasties institūtā,sēdēt lekcijas. Pirmo kursu pabeidzu, tagad paņēmu akadēmisko atvaļinājumu un sēžu mājās. Nevaru sēdēt mājās, neko nedarot. Tas nav godīgi kad tu vari labi mācīties, bat kādas sociālas fobijas dēļ tu sēdi mājās. Tagad no jauna gribu iestāties citā augstskolā, bet nezinu vai sānaks atrasties tur. Ja jums ir tāda lieta, kā jus tikat galā ar to? Es mācos vadības zinības un tur bieži vajag uzstāties auditorijas priekšā, kādas programmas Jūs mācāties?

feelthiswind,
tas jau bija sen, nu pārsvarā es runāju un terapeite uzdeva visādus jautājumus. Atbildot uz tiem jautājumiem reizēm es nonācu pie kādas atklāsmes, kādreiz kaut ko sapratu, ko iepriekš pats nebiju iedomājies sev pajautāt vai arī precīzi noformulēt. Bet kā jau es teicu, nekādi lielie panākumi jau nebija. Un jā- man ar teica, ka jāiet uz tādu terapiju gadiem, bet es pēc kāda laiciņa pametu to lietu. Bija tāda sajūta, ka viss jau ir izstāstīts un nav vairs ko runāt.

Man arī ir tāda lieta, ka es viņai it kā visu izstastīju, ko gribēju, diezgan atklāti un nezinu par ko runāt, stāstu viņai ko es darīju nedēlas laikā un kā jūtos. Un viso to stāstot nākas atkal pārdzīvot stressa situacijas un iejūsties tājos atkal, it kā atkārtoti iegrimt tajā stressā, bet kādēļ? šajā laikā neko jaunu priekš sevis neatklāju un arī gribu pamest un vispār nezinu ko lai darīt ar to psihoterapiju, vispār šaubos, ka tā var palīdzēt.

Varbūt ir vērts atcerēties tās nepatīkamās situācijas un mēģināt atcerēties, kādas tad bija domas galvā. Automātiskās negatīvās domas ir tās, kas izsauc bailes un trauksmi, lai gan vairumā gadījumu tās domas ir bez pamatojuma un neracionālas. Un nākamreiz atkal nokļūstot tādā situācija mēģināt uzreiz notvert tās domas un neļaut tām izpausties.

Ja, tas viss notiek tieši tā, vissgrūtākais ir tikt galā ar tām domam. Man tas viss sākas skolā un visslielākas bailes ir saistītas ar mācības iestādem:( bailes, ka var izpausties visi tie simptomi

vajag varbūt palasīt, kā psihoterapija strādā. ļaudis dažkārt iedomājas, ka tā ir kaut kāda grēksūdze. parasti jau to, no kā baidās un kas bojā dzīvi, var izstāstīt pāris sesijās, tā nav psihoterapijas sāls.

vēl var būt vilšanās, ja cer, ka terapeits tā kā kaut ko ar cilvēku darīs un ka tas būs ātri. tāpat varbūt vajag palasīt, ko analītiķi saka, kā sociālās fobijas veidojas un apmēram kādā vecumā. visbiežāk tad, kad cilvēks ir gauži mazs, laikā, par kuru tagad mēs it kā neko neatceramies. ja esi studējis, tad vismaz kādi 20 gadi ar to ir sadzīvoti. līdz zemapziņas dzīlēm ir diezgan tāls ceļš ejams. 20 gados jau var izveidoties lieli uzslāņojumi ar visādiem kompensācijas mehānismiem, kad cilvēks cenšas pielāgoties utt.

divi mēneši priekš psihodinamiskās ir tikai sākums.

manuprāt, pamest studijas nav prāta darbs. ja runa par studijām un darbu, es pat teiktu, ka atmaksājas lietot medikamentus, lai to pavilktu, jo tā var nolemt sevi iespējai nedabūt normālu darbu, kas vēl vairāk liks grimt depresijā, kā arī sēdēšana mājās deformē personību un arvien mazāk vispār kaut ko gribas.



Edited 1 time(s). Last edit at 29.04.2010 20:32 by Runcene.

es nekāda gadījumā negribu pamest studijas, turpinašu, jo pilnīgi piekrītu, ka bez augstākas izglītības nevar atrast normālu darbu. kad mācījos 1. kursā man nebija nekāda atbalsta, es neapmēklēju psihoterapiju un nelietoju zāles, laikam tādēļ bija tik grūti, es ļoti ceru, ka tagad būs vieglāk

Sociālā fobija mani ir uzveikusi pilnībā. Kad es studēju, medikamentus nelietoju un uz nekādām terapijām negāju un pamazām es izolējos no visas pasaules un pametu studijas. Ik pa laikam strādāju prastus darbus, kas riebās un pat tajos dēļ fobijas arī nebija viegli. Beigās es vispār nekur vairs negāju un gadiem nu jau dirnu mājās.

Tā kā es arī iesaku darīt visu ko var- dzert zāles, iet pie terapeita un noteikti nepamest studijas. Jo kad tas akmens sāk ripot lejā, arvien grūtāk ir to apstādināt. Un kā jau Runcene teica- pēc ilgstoša regresa un mājās sēdēšanas vispār vairs neko negribās un nekam vairs nav motivācijas. Cilvēks kļūst par dzīvo mironi.

Es jau 11. klasē pārēju uz mājās apmācību, man tad bija ļoti dziļa depressija, trauksme, 12. klasē mēģināju atkal atgriezties skolā, cīnījos kādu mēnesi, bet bija baigi grūti, neizturēju un atkal uz mājās apmācību. Pabeidzu skolu iestājos institūta un viss atkal sācies, bet tomēr veselu gadu es tur mācījos, bet es to gadu atceros, ka kaut ko šausmīgu. Nezinu, ka pabeigt to izglītību, bet noteikti zinu, ka es nepadodos. Ļoti grūti cīnīties kad nav motivācijas, bet man dzīvē ir mērķi, kas man ļoti palīdz nepadoties un negrimt depressijā,ja nebūtu mērķu man jau laikam būtu vienalga.
existentional fool, cik Tev izdēvas studēt? un kā Tev vispār tagad iet?
Ļoti ceru, ka mums visiem izdosies tikt galā ar to fobiju.

Man arī depresija sākās vidusskolas laikā. Augstskolā tālāk par pirmo kursu netiku un tālāk viss tik gāja uz leju. Man vēl grimt "piepalīdzēja" tas, ka es nekad neesmu zinājis ko īsti gribētu darīt dzīvē, nav bijuši nekādi mērķi. Vientulība un bezmērķība- nāvējoša kombinācija. :/ Kopš pusaudža gadiem pastavīgas domas par pašnāvību.

Pašlaik es dzeru zāles un apmeklēju psihiatru. Lai gan joprojām esmu izolēts un depresīvs, bet pēdējos mēnešos jūtos nedaudz labāk. Bet ļoti maz ticības, ka no šitās zarazas vipār var tikt vaļā. Kaut gan ir jau cilvēki, kam tas izdevies. Nezinu.

Es domāju, ka ticība, cerība, vēlme dzīvot un pozītīva domašana ir galvēnas lietas problēmas risinašanā. Man arī palīdz sporta nodarbības un rokdarbi. Nesen pievienojos sporta tusiņam, diezgan grūti man tas padodas, kad pie viņiem braucu tada sajuta bija ka kājas trīc, nezinu kada izteiksme bija manā sējā, tomēr ar lielām pūlem pārspēju sevi, tagad tusēju tur, bet nesen es veikalā nevarēju mierīgi iziet, dažadi gadījies. Būt cilvēku vidē tomēr ir bail, bet patīkami. Bet katru reizi, kad jāiet kontaktēties ar cilvekiem ir bail, dažreiz mazāk, dazreiz vairak, bet noteikti ir vieglāk. Varbūt vajag soli pa solim iet uz priekšu. Man vēl ir tāda lieta, ka ļoti gribu iegūt speciālitati, kur lielāko darba laiku jakontaktejas ar cilvēkiem.
existential fool, vai Tev ir kaut kādi hobiji? kad biju depressijā atklaju, ka varu labi zīmēt, varbūt vajag atrast kaut kādu hobiju, kas patīk un mēģinat iestāties augstskolā vai koledža (cik Tev ir gadu?)jā ir tāda iespēja, vai vinekarši aizņēmt sevi ar kādu patīkamu darbu, lai izvairīties no negatīvām domam

feelthiswind Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Es domāju, ka ticība, cerība, vēlme dzīvot un
> pozītīva domašana ir galvēnas lietas
> problēmas risinašanā...

Diemžēl man nav neviena no šīm lietām un pat grūti atcerēties tos laikus, kad tās ir bijušas. Man jau drīz būs tridcatņiks. Hobiju arī nekādu īpaši nav. Bet viss ko Tu saki ir taisnība un man prieks, ka Tev ir cerības, mērķi un Tu cīnies. Bet darbs, kas saistīts ar lielu kontaktēšanos ar cilvēkiem var būt koks ar diviem galiem. Varbūt tas Tevi atraisīs un tieši palīdzēs pārvarēt fobiju, bet nereti ir arī gadījumi, kad cilvēki vienkārši izdeg tāda stresa un pastāvīgas spriedzes rezultātā.

Es domáju, ka ticība, cerība visiem ir, varbūt ne tik daudz, bet noteikti ir. Tridcatņiks nav daudz, jauzstāda mērķi, jācīnās,jātīc un viss izdosies. Es saprotu, ka Tu jau ilgi cīnies ar to un ir grūti, tomēr jāmēkle risinājums. Man arī bija periods, kad neko negribēju darīt kādu pusgadu, es sevi žēloju, bet kāda diena sadusmojos uz to visu un pateicu sev, ka meklēšu risinājumu, kamēr netikšu ar to fobiju galā. Brīžiem galva ienāk tadas domas: to tu mēģināji un tas nepalīdzēja, ko tālāk? Bet es noteikti zinu, ka izeja vienmēr ir, jā kadam izdevas, tad es arī varu. Es nezinu kapēc, bet es ļoti ticu un ceru, ka viss būs ok. Man liekas, ka katram cilvēkam ir iekšējais spēks, liels gribasspēks un tas mums palīdz cīnīties ar grūtībam.
Runājot par darbu, man ārste(neirologs) pateica, ka labāk izvēlēties tadu darbu, lai maz kontaktēties ar cilvēkiem, bet es gribu otrādi, es domāju, ka strādāt ar papīriem un datoru garlaicīgi.
Mana psihoterapeite ļoti tic, ka viņas psihoterapija man palīdzēs, un tad es varētu strādāt tur kur gribu. Nezinu varbūt psihoterapija patiešam dara brīnumus?

Studiju laiks arī man palicis prātā "tramīgs", jo šajā laikā viss gāja pa pilno - lielākā daļa lekciju notika sarunu veida aplī ap galdu , bija reizes kad jāuzstājas auditorijas priekšā, pat ja tikai kursa, izjutu visu. Rokas un balss drebēja, es teiktu kratījās, un visu laik tā spēle galvā -"es to varēšu...... , bet nevaru", man sākas panika un man jau ir jārunā. Bet tas, ko ievēroju - studiju uzsākšanas sākuma posms (tas varētu būt Septembris, Oktobris)atceros, bija ļoti smagi pat ieiet augstskolā, tomēr pamazām, pamazām uz mācību gada beigām paliek vieglāk, nedaudz mazinās simptomi, tāda kā adaptācija darbā. Uz sesijām, reizēm, nepaliek laika sociālām bailēm, līdz brīdim, ja sesijas nobeigumā jāaizstāv kursa darbs.(atkal). Neesat novērojuši, ka sociāla neiroze/fobija ir mainīga gan no adaptēšanās situācijās, gan no blakusejošiem kritiskiem apstākļiem. Piemēram, notiek kas slikts uz mūsu tēmu nesaistīts, bet es domāju vairāk par to slikto, bet piemirstu par savu fobiju. Man liekas Runcene kaut kur rakstīja "Ja notiktu karš, tad aizmirstos neiroze".(kaut kas tāds, ja nē - palabojiet)
Reiz es saslimu darba laikā, un kad man tika gādīgi nogādāta krūze ar pretapaukstēšanās tēju, mana fobija pierimās, neskatoties uz to, ka iepriekš darbā vienmēr pieklājīgi atteicu - nē paldies.
Manā pirmajā darbavietā mani priekšnieki uz projektu nodošanu/beigšanu veda mūs uz kafūzi, biju tikko - jauniņais. Es izgāzos, pamatīgi. Es jutu, ka nevaru pacelt priekšmetu, jo roka dreb un man vienlaicīgi arī kratās galva, un atklāti sakot, mute arī sausa un velk uz nelabumu. Tā arī neko nepaēdu, visi , ja ne samulsuši, tad šokēti. Tāda kauna un pazemojuma sajūta. Netieši, bet tomēr no darba tiku palūgts iet prom.(studiju laikā, pasūtījumu darbs).
Nākamajā - tagadējā darbā es neēdu vispār, vai ēdu zem tādas zāļu devas, ka atlikusī darbadiena tika nostrādāta "knābājot". Spēlēju vislaik savas "spēlītes", un saprotu, ka turos asmens galā.
Jāiet uz pasākumiem, pat ja ir bailes, kaut nedaudz pretī bailēm, pamazām.
Trakākais kas var notikt - var nonākt uz ielas, bet lai to nepieļautu viss jādara savas psihes labā.



Edited 1 time(s). Last edit at 01.05.2010 09:47 by drudzis.

Drudzis, man arí bija ļoti smagi pat paiet augstskolā:( Gadījies tā, kā tikai atnācu un tūlīt eju atpakaļ mājās. Semptembrī un oktobrī augstokolā biju ļoti reti, trauksmes un bailes dēļ. Vēl tāda lieta, ka man bija tāds it kā komplekss: VD, ģeneralizēta trauksme un sociāla fobija, tātad bija vēl grutāk. Un arī ir tāda fignja, ka ir grūti ēst citu cilvēku klātbutnē, un augstskola cenšos, vispār neiet ēdnīca, ejot uz augstskolu pirku studenta brokasti;) Uz manu laimi tas viss it kā nav pamanams, vai varbūt ir mazliet(ka man ir tādas problēmas)un mani draugi un paziņi nezin to.

Drudzis, Tev izdévas pabeigt augstskolu? Man vēl bija laiks, kad pat no mājās bija grūti iziet, tāda sajūta, ka uz tevi visi skātas.
Arī piekrītu, kad parādas kādas reālas problēmas, tad fobija it ka aiziet uz otro kārtu. Pilnīgi piekrītu, ka jaiet tur, kur cilveki. Piemēram man, jo biežāk eju, jo vieglāk, izņēmot mācību iestādes. Bet gadās arī ta, ka padaudz stressa no vissa tā.

Augstskolu pabeidzu, bet ar palīglīdzekļiem. Vēlākajos kursa gados vienmēr sev līdzi nēsāju kādu trankvilizatoru. Centos nelietot katru dienu, bet reizēs, kad bija paredzamās uzstāšanās.
Tas laikam ir raksturīgi šādam stāvoklim, ka ir tā sajūta, ka uz tevi skatās kolīdz izej no mājas ārā.

Prieks par Tevi! Ne visiem pietek spēka, lai mācīties, jau daudz lasīju, ka dažiem pārāk grūti un viņi pamet mācības. Es negribu dzert zāles. Mēģināju dzert cipralex, tik slikti jūtos pēc tam, nolēmu, ka man bez tam labāk būtu.

Toties Tu ej psihoterapijas kursu, domāju tas ir vienīgais ceļš uz sadzīvošanu/pārvarēšanu ar sociālām situācijām.
Ar zālēm ir nedaudz vieglāk, tomēr pilnībā nekas nepazūd un šis stāvoklis netiek izārstēts. Un neviens ārsts, vismaz man zināms, neizraksta tos pašus trankvilizatorus ilgāk par pusgadu. Cipralex ir antidepresants, nedomāju, ka viņš ko līdzēs sociālai neirozei, varbūt tikai noņems depresīvu stāvokli, kas varētu būt kā sekas pastāvīgam stresam.
Starp citu, vēlējos pajautāt vispār visiem, kas šai sadaļā apgrozās - Kā Jums ir ar ādu? Psoriāze, kā tāda nav uzstādīta, analīzes noņemtas gan asins, gan ādas. Vienīgā atbilde - nepareizi darbojas tauku dziedzeri. Esmu bijis pie vairākiem dermatologiem. Vienīgi nevienam neminēju, un man tikai nesen te ienāca prātā, ka tas varētu būt neirozes/nervu dēļ. Simptomi - nieze, ādas lobīšanās, apsārtums. Īpaši galvas matainajā daļā. Ārsts lika lietot fongitar. Ne vienmēr viņu gribas lietot smakas dēļ. Uz sejas arī nedaudz šis tas veidojas. Šķiet, ar gadiem ādas stāvoklis pasliktinās.
Varbūt ir kādi dabas līdzekļi ar kuriem varētu skalot galvu vai uzziest uz problemātiskās ādas daļas?



Edited 1 time(s). Last edit at 01.05.2010 20:48 by drudzis.

Es zinu, ka táda lieta var rasties, jā visu gadu un visur staigá ar cepuri galvá, pieméram tiem, kuriem tas ir, ka imidža daļa.
Man ar ādu tādu problēmu nav.

Mana soc. fobija arī ir mainīga lieta, reizēm stiprāka, reizēm vājāka. Kad gāju augstskolā man arī bija grūti pat pa durvīm ieiet, citreiz nemaz nevarēju saņemties un aizgāju atpakaļ mājās. Un ar laiku man spriedze tikai pieaug- gan darbos, gan mācībās- tā aug tik ilgi, kad vairs nav iespējams tur atrasties. Pirmie mēneši parasti bija vieglāki, bet kad vēlāk cilvēki sāk jau brīnīties, ko es tāds noslēgts un kluss un neiekļaujos īsti kolektīvā, tad vispār ir pī. Problēmas arī ar ēšanu publiskās vietās.

Bet tiešām- kad ir kādas lielas problēmas vai nepatikšanas, tad fobija tā kā atkāpjas un es kļūstu par savu īsto es un varu rīkoties brīvi, pāris reizes esmu izjutis tādu lietu. Laikam tādos brīžos prāts vienkārši pārstāj domāt pats par sevi un pievērš visu uzmanību problēmas risināšanai.

Ar ādu man arī tā kā viss normāli.

Es domáju, ka mani klasesbiedri arí brīnījās kāpēc neiekļaujos kolektīvā, katru reizi jūtos, ka sveša viņu vidū, man ir 3 draugi ar kuriem iepāzinos pirms augstokolas, bet arī tas nepalīdzēja. Dažie mēģināja ar mani kontaktēties, bet es nevārēju kaut arī gribēju:( tas ir smieklīgi, bet bēgu no viņiem, tas ir tik skumji, kad redzi, ka tu patīci cilvēkiem, bet tev ir bail no viņiem vai jūties neērti blakus viņiem

Jā, tas ir pilnīgs stulbums- ka iekšēji Tu vēlies komunicēt ar tiem cilvēkiem un viņi arī Tevi uztver pozitīvi un mēģina iet uz kontaktu, bet Tu vienkārši nevari atbrīvoties un būt Tu pats. Tā fobija pilnīgi pārņem visu prātu un liekas, ka Tu esi pilnīgs idiots, galva ir tukša un neko sakarīgu pat pateikt nevari. Bet kaut kas ir jāsaka un tas tikai vairo spriedzi, bieži vien lai tikai kaut ko pateiktu sanāk pateikt kaut ko pilnīgi stulbu. Un tad vēl pievienojas fiziskie simptomi, piemēram trīcēšana un tad vispār ir pilnīgs čau. Pēc tādām pieredzēm es sāku izvairīties vispār no jebkādiem kontaktiem ar cilvēkiem. Bet tā eksistēt arī ir murgs. Pēdēja laikā man tomēr sāk rasties atkal impulss pamēģināt atgriezties kaut cik normālā dzīvē. Kaut kā jāprovē sevi pārprogrammēt, žēl tikai, ka tas ir tik sarežģīti, būtu labi, ja varētu vienkārši nomainīt smadzenēm "prošivku"- kā datoram vai telefonam.

Ļoti labi saprotu par ko Jūs runājiet. Ar mani ir tieši tāpat. Un depresija pastiprinās no tā, ka gribas justies normālam, ;loti gribas satikties ar cilvēkiem, bet traucē šīs bezjēdzīgās domas un sajūtas. Tu nespēj atbrīvoties un beigās pats vairs nesaprotu, kas tev ir labāk. Liekas, ka vieglāk ir izvairīties no visa, kas rada stresu. Bet iekšēji pats saproti, ka tas nav risinājums. Dažreiz es tiešām sev liekos nenormāls. Atceros, ka bērnībā laikam jau no pusaudžu gadiem jutos depresīvs, bet tad vēl nebija tās fobijas. Es nekad nevarēju pat iedomāties, ka pieaugot būs jācīnās ar kaut ko tādu.
Darbā es diezgan labi maskējos un cenšos savākties. Liekas, ka ārēji tas pat labi sanāk. Man ir viena kolēģe, kas man ir vairākas reizes prasījusi kādēļ es joprojām esmu bez draudzenes. Viņas versija bija, ka es laikam esot ļoti izvēlīgs. Tas mani aizskāra, jo zinu ka tā patiesībā nemaz nav, bet es taču viņai nevaru atklāt īsto iemeslu. Baidos, ka uzskatīs mani par kādu nenormālo un sāks slēpt šķēres no galdiem :) Mana dzīve pašlaik nav no tām vieglākajām.

Vai ar pašiem tuvākajiem draugiem nav tāda atkal pārlieku brīvības sajūta ?
Tad vēl tāds jautājums - Vai skatīšanās patiesībā nesagādā problēmas? Vai patiesība tiek pieņemta tāda kā ir, vai arī notiek bēgšana no realitātes?
Un vai konkurence tiek uztverta "veselīgi" ?

Es arí neváréju iedomáties, ka cilvékiem var rasties tāda probléma, lídz brídím kad tá skara mani. Man arī ir tā, ka nezinu par ko runāt ar vienaudžiem, jo ir tāda sajūta, ka esmu attālinājusies no viņiem, no tāja laika, kad iegrimu depressijā un jūtos it kā psiholoģiski vecāka, jā varētu ta teikt un nopietnāka. Man jau apnika vienmēr maskēties, ir grūti vienmēr smaidīt, kad gribas tieši otrādi.
Es nevāru teik, ka man ir tuvi draugi, bet tie ar kuriem es pastāvīgi tusēju, ar viņiem es arī jūtu spriedzi. Un kā jums?
Man vairāk patīk realitāte, pēdējos gādos jau pierādu dzirdēt patiesību no āstiem, tādu kāda tā ir, tas nebija viegli, bet vajag zināt ar ko cīnies;)
Arī gribēju jautāt par konkurenci, jo man ir tada lieta, ka man vienmēr un visur gribas būt labākai, tas ļoti traucē, kad vienmēr ar visiem cīnies:)