http://www.youtube.com/watch?v=2fbej6bAP2A&feature=related



supertante:)

psihoterapijas sesija ilgst vienu stundu vai mazāk. ne jau tāpēc, ka terapeits nevarētu klausīties, bet tāpēc, ka cilvēkam nav veselīgi runāt par savām problēmām ilgāk kā šo slaveno stundu, turklāt pieskatītā situācijā. ja nu sanāks kopā kādi 5 vai 6 un tik dos visu vakaru vaļā, nekas labs nesanāks. kādam var sākties histēriija utt.; es teiktu, ka nevajag realitātē tādu grupu. tas lielais iekšējā trausluma līmenis, kas ir pašos iekšā, vienam otram varbūt pat nav zināms, un garas runas var uzjundīt to, ko paši vēl nepazīst un nemāk tikt galā.

man dažreiz vai raudiens uznāk par to, kā apkārtējie cilvēki tiekas, rīko tusiņus, iet ciemos viens pie otra, DRAUDZĒJAS ...... gūst no tā prieku, labsajūtu, gandarījumu..... man tas viss ir svešs kopš bērnības.... tik ļoti to gribētos izjust... Es protams, cenšos iet cilvēkos, bet tas viss priekš manis parasti ir kā murgs, mocības...utt........ A puse dzīves jau garām....

Njā, es jūtos tāpat.

existential fool
Tu vispār nekur neej? Vai Tu strādā? Vai tomēr mēģini sevi pārvarēt un pamazām izet cilvēkos?.... nu kaut vai parkā pasēdēt, pavērot kā bērni spēlējas, aiziet uz bibliotēku, mēģināt runāt ar bibliotekāru par grāmatru.... utt... Tas iesākumam, ... nevajag sasteigt... Vienu laiku man pietika ar to, ka varēju saņemties ar meitiņu aiziet uz parku, nopietnāki sociālie kontakti (ja tā var izteikties) man nebija pa spēkam.... tagad mazliet labāk....
Vakar biju pie doka.... jutos mazliet drošāka... vismaz neraudāju :) Tas jau ir progress :) Viņa ieteica vēl nedēļu paturpināt Ixel, lai pilnībā noskjaidrotos viņa iedarbība vai neiedarbība uz manīm un ja nē, tad pievienot Fluanxol.... Šo neiroleptiķi neesmu lietojusi, bet palasījos.... izskatās, ka varētu man derēt... Pateicu viņai par Kventiax... ka pat vismazākā deva gāž mani no kājām kā vodkas pudele....Viņa atbildēja, ka iepriekš grūti paredzēt, kā iedarbosies šis vai tas neiroleptiķis, daudzi pacienti to lieto pat no rītiem daudz lielākās devās un jūtas labi....Tā kā tagad jānogaida nedēļa.... pa retam iedzeru Leksotanil...
lasīju par Fluanxol... viņš it kā palīdzot arī pie SF! Vai esi lietojis? Bet vēlams to kombinēt ar kādu no AD....

Janetty, Tev ir zāles ar atlaidi?

Runcene
Protams... arī oficiāla diagnoze "rekurentā depresija" .... F31 vai tml....

Jā, es gandrīz nekur neeju- nu socializēties jau nu točna nē.Vienatnē kaut kur pastaigāju.

Bet tas tak kruta, ka Kventiax tā gāž no kājām! Kāda vaina? Vai no rīta vēl pastiprināta miegainība? Esmu mēģinājis Fluanxol, man no viņa bija nepatīkamas sajūtas un es to ātri vien pārtraucu lietot.

-----------------------------------------------------------------



Edited 1 time(s). Last edit at 22.08.2010 00:56 by existential fool.

Es tāpat guļu labi :) Un tā gāšana no kājām pat no mazākās devas.... manā gadījumā točna nav vajadzīga.... Biju izdzerusi arī no rīta (doks ieteica 3 reizes dienā), es darbā nevarēju pat parunāt un strādāju gulēdama... kventiaks nav priekš manis.... Ceru, ka iztikšu arī bez Fluanxol.... tikai ar AD...

:)))) Ja Tu zināji, ka šamējais gāž no kājām nost, kāpēc tad pirms darba dzēri? :))))) Sava veida mazohisms. :)))

ja AD vai neiroleptiķis labi nostrādā, speciāla miega ripa var nebūt vajadzīga.

existential fool
Nezinu, saakumaa man likaas, ka tas ir ne tikai no kventiaks, bet arii nogurums, nepaspeeju pat padomaat, iekritu gultaa un aizmigu mirona miegaa.... tas notika kaadu 15 minuusu laikaa - pilniigs virubons :)) Pats smiekliigaakais, ka meitina redzot mani "v otkluchke"... pati nolikaas guleet un aizmiga bez pasakas un dziesminas... taa stastiija viirs :)) Vina laikam saprata, ka no manis neko nepanaaks... ikvakaru es lieku guleet vinju kopumaa ap stundu (pasaka, dziesma un seedesana pie gultas, kameer aizmieg).... No riita nebija pohaina sajuuta.... un izdzeeru riita devu.... knapi atceros, kaa mazo aizvedu uz daarzinu, knapi vareeju parunaat, meele smaga kaa no svina... kaa apseedos darbaa pie datora, taa ciiniijos ar miegu visiem iespejamiem lidzekliem (stipra kafija, energetiskais dzeeriens)... nekas neliidzeeja, tas vilkaas vairaakas stundas... dienas beigaas biju kautcik atspirgusi... Jutos mieriga kaa tanks... pareizaak sakot, jebkaadas emocijas pazuda un bija baigi leena domaasana... pat kustiibas bija leenas.... Tu no riita neesi dzeeris Kventiaks? Pienemu, ka uz nakti sirgstosiem ar bezmiegu un trauksmi tas ir labs liidzeklis...



Edited 1 time(s). Last edit at 26.05.2010 20:12 by Janetty.

Tanī vakarā Tu noteikti aizmigi vienkārši no noguruma, jo kvetiapīns tik ātri neiedarbojas- pats ātrākais tikai 45 min. pēc iedzeršanas. Pa dienu nē, es to nedzeru. Man ilgu laiku bija problēmas ar miegu, es sāku dzert to tieši šim nolūkam.

Labs raksts, Runcene.

Šausmas, kāda tā Besindžere strašnaja!

9 1/2 nēdēļās- forša viņa bija, ne?

Neesmu redzējis, bet tas pat ir smieklīgi- cilvēki novīst gluži kā augi. :))

existential fool
Varēsi no sirds pasmieties, kad PATS novītīsi - ne tikai kā augs, bet arī kā dārzenis! :)))))))

Es jau par to arī smejos- kā mēs visi novīstam. Sasodītie, staigajošie dārzeņi. :)))

Kad paskatās uz Mikiju Rurku tagad, heh, ne novītis, bet tā sabojājies izskatās, bet toreiz...noskaties gan to filmu;)

Nabadziņš pārcenties ar plastiskajām operācijām, tāds nu ir rezultāts...

Žēl man jūs visus, pašam tādas problēmas. Trakākais ir tas, ka pārējie domā, ka tu esi nenormāls, un ja tas vēl ir skolas laikā - ja jau pieugušajiem tas liekas muļķīgs un smieklīgs, kur tad bērniem un pusaudžiem.

Tomēr pēc šīš tēmas sajutu atvieglojumu. Īstenībā arī nezinu, vai tas ir depresijas dēļ, vai kas cits... Dažus gadus atpakaļ mani stipri ievainoja, tā kā esmu ļoti jūtīgs, pieņēmu to tuvu, pat ļoti. Tagad pārdzīvoju visu vieglāk, arī atmiņas par pagātni, par laimi, izzūd.

Izlasīju visu tēmu, var secināt...
- Citas problēmas "pārklāj" fobiju, tāpēc viena izeja jau ir, atrast lielākas problēmas (:
- Daudzi šeit raksta, ka ir tieksme darīt visu ideāli un būt ideālam - man tas pats, bet tajā ir arī plus, kā man liekas.
- Visi "fobiķi" saprot visu paši, ko iesaka "nefobiķi" - domāt par kaut ko citu, paskatīties uz visu ar "pofigizmu" utt. Tas viss ir viegli sakāms, bet nav reāls, tik vienkārši.

Bēdīgi, ka ir cilvēki, kuri mokās ar to jau ilgu laiku. Interesants raksts no apollo.lv, kļuvu vēl optimistiskāks. Sekojiet saviem mērķiem, jeb kas jums nestātos pretī.

Tieši tā. Vairāki minēja to, ka ir tieksme pēc ideālisma. Sāku meklēt vairāk informācijas par šo tēmu, atradu labu rakstu visiem "perfektajiem" - bbc.co.uk/science/humanbody/mind/articles/personalityandindividuality/perfectionism.shtml.
Tur ir minēta soc. fob. Vispār, gūglejot "perfectionism", var atrast daudz noderīga.
Kā jau bija minēts, risinot problēmu, jāmeklē lietu, kas to izraisa.

Variet šito penteri nelasīt, jo likās, ka vajag ko uzrakstīt un lai ir sajūta, ka esmu sadzirdēts, un lai nav kā twitterī zem sava vārda.

Pēdējā laikā cenšos atcerēties notikumus no pagātnes, kas varētu atstāt sekas tagadnē. Atceros, kad gāju psihoterapijā, spec. visu laik centās izdabāt kaut ko no bērnības. Toreiz stāstīju - tēvs dzēŗa un visulaik sita māti, tā it kā tas būtu normāli.
Viņa centās izdabūt vēl ko baisāku.

Tagad atcerējos bērnībā(~8 gados) māte satiekoties ar drušku paņēma mani līdz uz restorānu. Noteica, lai nedarot kaunu un smuki ēdot. Atceros biju iesprindzis, karsts kartupelis rijot iestrēga kaklā, rīstījos rīstījos un beigās izvēmu salvetē. Māte noteica, ka tādu cūku vairs neņemšot līdzi, šitādu kaunu. (atminos perfekti to ainu).

Vārdu sakot, tagad es sāku atcerēties smalki visu sīkumos. un īstenībā daudz trakākus notikumus, kurus nevarētu pat neta vidē izstāstīt, kur nu vēl psihoterapeitei..Bij vis kas, tik kā to aizmirst, izdzēst. Ļoti daudz apkaunojošu notikumu pagātnē. Nevar jau visu rakstīt, ka neatceras bijušie skolasbiedri.

Lielākās bailes sagādā tieši ēšana ar svešiem cilvēkiem.
Publiskā uzstāšanās ir it kā aiz tā mazliet mierīgāka.

man ir, priekš manis, daudz draugu un paziņu, man ir paveicies šai ziņā, jo lielākā daļa manu draugu un draudzeņu ir ar ēšanas traucējumiem vai atkarīgie, ir arī homoseksuāli un tādi ar plašu redzesloku ,vai radošie, tāpat depresija mums ir ikdienišķs sarunu temats. Mēs visi esam tādi kā bēdubrāļi, kuri saprotas no pusvārda. Kādas paziņas pašnāvība mums nekas pārdabisks neliekas. Būtībā tā vide, kur atrodos nav sterilā, bet jūtos tā, it kā viss jāpārveido, jāsāk cita spēle, un vienmēr man apkārt atradušies tādi netipiska rakstura/uzvedības un domāšanas cilvēki, bet tagad dzīvojot "reālajā" vidē(principā darba vidē), jūtos kā uz skatuves - veicot akrobātiku, kuru es nemāku vai nespēju.

tāds kā traumēts slaists.

Vēl kaut kāda nosliece uz eksotiku, ja braukt ceļojumā tad uz pašu crazy valsti, augus turu eksotiskākos, dzīvnieks mājās sagaida tāds, par kuru visi brīnās, ka tādu varot lv nopirkt/vai šausminās.

profesija ar tāda nestandarta, hobiji tādi, ka man ar sevi pašu viņi ir jāpārrunā, jo vienkārši nevienam nekas tāds nesaista.
Bezcerīgākais ir tas, ka esot ar draugiem es jūtos kaut kur citur, jo visiem sanāk tāda pielāgošanās citu interesēm, lai nebūtu garlaicīgi. Saņēmu to, ko bērnībā gribēju. Ja ir kaut kas par daudz, tad blakus ir kas tāds, kas to līdzsvaro.
Vēl, es kādus ~divus gadus vairs nepīpēju, un gadu neesmu lietojis alkoholu vispāŗ.

Vēl es nespēju saprast kāpēc man nekad nav patikuši bērni. Redzu, ka citi atplaukst smaidā kad ierauga bērnus, es drīzāk ar līkumu skrēju apkārt, varbūt tas ir dabiski, jo man teorētiski nevar būt bērni.
Rados visi uzprasās - " nu vai ta par bērniem un precēšanos nedomājot?" (it kā es būtu uz izķeršanu)

Vispār visu šito uzrakstot, nobeigumā sākās tādi dēmoniski smiekli par savu dzīvi, lai gan es dievam nekad tā īsti neesmu ticējis, jo man būtu ļoti liela nesaprašanās ar viņu. Ļoti, ļoti grēkoju savā dzīvē(pēc viņa uzskatiem)



Edited 3 time(s). Last edit at 30.01.2011 00:29 by drudzis.

drudzis
Lasot Tevis rakstiito... es arii atcereejos vienu atgadiijumu, tiesa gan "vieglaaku" variantu, bet tomeer.... tas neaizmirstaas.... Man arii vareeja buut + - 8 gadi.... Ar mammu aizgajaam uz kafejnicu padzert kafiju/kakao.... pasapkalposanaas... Pardeveja nolika mums uz letes glaazes (kaa tagad atceros "granenkas").... es pasniedzos no apaksas panemt vienu no glaazeem lai aiznestu un noliktu uz galdina (lai mammai nebuutu jaanes divas).... aizkeeru, otro glazi, kafija izlija, mamma uzkliedza, visi to redzeeja .... man bija ne tikai kauns, bet nezinu kaa lai to izskaidro... jutos vainiiga, ka mammai bija jaamaksaa par veel vienu kafiju, lai gan tajaa kafejnicaa viss bija smiekligi leets... saraavos chokuraa mazina un apetiite uz kakao pazuda... :( Knapi notureeju asaras, bet mamma neko skiet, nepamaniija.... It kaa siikums... bet atminaa kaa ar cirvi iecirsts... Tagad, kad pati esmu maate, loti pieveersu uzmanibu savai meitinai, kaa vina juutaas, vinas emocijaam..... Kad sanaak stingraak aizraadiit vai sabaart meitinu vai arii vina pati par kaadu neveiksmi ir satraukta... censos to visu izrunaat, lai nepaliek nekaadi "noseedumi" beerna dveseelee....Es paraak daudz tureeju sevii, gribedama buut laba meita, sleepu no vinas arii savas nepatiksanas, lai lieki vinu neuztrauktu (mammai vienmeer ir bijusi slikta veseliba un es par vinju vienmeer LOTI uztraucos, jau kops bernibas paslepus esmu raudajusi no baileem, ka vina var nomirt)....
drudzis
Man arii nekad nav patikusi beerni.. pat vairaak, vini man riebaas un krita uz nerviem... es pat nevareeju iedomaaties, ka man kaadreiz buutu beerns.... Es Tevi saprotu.... Bet kad man palika paari par 30... nobijos ne pa jokam... palika bail no vientulibas, turklaat visaam draudzeneem beerni jau sen bija un viena otra apgalvoja, ka vinai pirms kluva par maati, beerni arii ne seviski patika... un es saneemos! :)))) Un ne kripatinju nenozeeloju! Esmu neizsakaami laimiga, ka man ir daavaats shis BRINUMS - beerns... Nezinaaju, ka var TIK STIPRI kaadu miileet! Vnk fantastiskas parvertibas notika ar mani! Un man PATIIK arii SVESI beerni! Man loti patiik tos veerot daarzinaa, man patiik mazi beebiisi un pat pusaudzi! Kaa Tu rakstiiji..... man tiesaaam sejaa atplaukst smaids, kad veeroju beernus!!!! Tas mani loti priecee, jo agraak nekas tml nebija un neko tml nejutu pat pret masas berniem! Beerni ir tas, kaa deelj dzivojam... Ja nebuutu jaalieto AD sanemtos veel vienam beernam. Tas ir pats skaistaakais, kas var notikt ne tikai ar sievieti, bet arii ar VIRIETI! Un ja es justos kaa tagad jau kops agras jaunibas BEZ AD, man jau buutu VISMAZ divi beerni! :)))) Bet labi , ka paspeeju izveidot gimeni, neesmu vairs jauninaa :))) Taa kaa padomaa par to....! Nopietni! Ja es nevareetu dzemdeet pati, tad adopteetu beerninju....

Lai gan cenšos vairs šeit nesarūgtināt pārējos, tomēr izlasot Janetty teksta pirmo lielo rondkopu, radās sajūta, it kā tas būtu 100 % teikts arī par mani..... Gan notikumos līdzīgs gadījums, gan izjūtās.

Tikai man uzkliedza mājās, nevis kafejnīcā, jo nejauši, viesa klātbūtnē, nesot izgāzu ļoti garšīgu pusdienu šķīvi ar ēdienu. Un arī joprojām kaut kā jūtos drausmi apkaunota par to un baidos no situācijām, kur ir risks nonākt kādā līdzīgā kļūmē. Uzmanos dubulti, ar svešiem vispār vai mazpazīstamiem normāli kopā paēst nespēju pie viena galda.

Un arī attiecībā uz savu bērnu rīkojos līdzīgās situācijās kā Janetty, lai viņš nejustos tik pat drausmīgi kā es toreiz. Diemžēl, gan skolā, gan arī citur pieaugušie mēdz reaģēt uz bērnu kļūmēm cietsirdīgi uzrēcot.

Vienubrīd mans bērns šausmīgi krenķējās, ja kaut kas nejauši nokrita no galda. Izrādījās, ka audzinātāja šausmīgi bļauj un lamā, ja klasē kādam kaut kas nokrīt. Un manējam bija nokritusi kārba ar guaša krāsām, par ko dabūjis brēcošu brāzienu.

Es priecājos, ka Janetty ir tik saprātīga un gudra, lai nenodarītu pāri savai meitai.

Janetty, es saprotu, tev sf sākās jau ļoti agri.(jau bērnībā?)
vai satiekot puisi un apprecoties nepalika takā labāk, vienkārši lasīju stāstu par sf krievu weblapā, kur bij minēts, ka sociofobija dažreiz atkāpjoties, tad, ja cilvēks sev kādu atrod un viņiem ir attiecības. Protams tam var neticēt, bet gribēju apjautāties.