Nav pieļaujamas arī pretējās galējības, bet vecāki biež aizmirst par to, ka sīkais arī ir personība, nevis īpašums.

Es arī kaut ko gribu pateikt.

margr.

Gribējās pajautāt tev - kā tevi vecāki audzināja? Mani patiešām ļoti interesē, jo lielākā daļa vecāka gada gājuma cilvēki (pieļauju, ka arī tev ir vismaz 40, ja maldos, tad man lieli brīnumi) runā, ka kādreiz bērni tā neuzvedās, ka bija labi audzināti, ka bija cieņa pret vecākiem. Tad nu gribu uzzināt, kas bija tā pamatā. Kā to cieņu ieaudzināja? Man līdz pat šim brīdim tas nav skaidrs. Es zinu, ka daudzus audzināja ar baiļu metodi, ar iebiedēšanu, attiecīgi vai nu biedēja ar visādiem pūķiem baisuļiem vai arī iebiedēja par nepaklausību perot. Tādējādi rezultāts nav tālu jāmeklē. Stiprākie bērni izauguši normāli vai arī ar pārliecību, ka ir stipri un visu var izdarīt un nevar izturēt visādus ņuņņas, bet vājākie izauga ar visādām fobijām, NS traucējumiem utt.

Manā uztverē pareiza un laba audzināšana ir tāda, ka bērns klausa aiz cieņas pret vecākiem nevis aiz bailēm. Tādējādi nevaru iedomāties, kāda tur cieņa var būt 3 gadīgam bērnam. Arī tu pati, vai tad atceries, kā uzvedies 3 gados? Varbūt vēlākos gados tev tā mamma bija viss.
Tālāk gribu vēl pateikt, ka cieņu var iegūt tad, ja cilvēks ir pašpārliecināts, spēj parādīt sevi no pozitīvās puses, ir kas tāds, kā dēļ bērns var cienīt, kaut vai par mīļumu un labsirdību, bet, ja vecāki ir mūžīgi nomākti, kompleksaini, nekārto māju, neko prātīgu nedara, ja nemitīgi mammu moka vainas apziņa, nu, ja mamma pati bērnam kā uz paplātes pasniedz - ar mani kaut kas nav kārtībā, es neesmu laba mamma. (Tas domāts par Janetty), tad ko lai tas bērns izjūt? Tad arī sākas visas manipulācijas. Es domāju, ka mamma, kura sevi nemīl un sevi šausta bez vardarbīgām metodēm nemaz nespēj ieaudzināt tādu paklausību.
Man, piemēram, ir tā, ka reizēm bērni kaut ko neklausa, bet es nedusmojos, bet jūtos vainīga, ka par maz ar viņiem ņemos utt.

Piekrītu Runcenei par tiem vieglajiem un grūtajiem bērniem.
Man arī ir divi bērni, neteiktu, ka pirmais baigi vieglais, arī hiperaktīva, bet nekad nebija tādu izgājienu kā sišana man vai niķošanās veikalos. Savukārt otrs bērns ir pilnīgi pretējs, bija viens brīdis, kad sita un koda man, veikalā ir kritis gar zemi. Nu ko, mēģinu audzināt. Paņemu padusē un iznesu no veikala, nedodu kāroto mantu vai gardumu. Tad vēl kliedz histērijā veselas 2 stundas līdz mājām un mājās arī. Tāda niķošanās notiek tad, ja ir noguris vai par daudz piedzīvojumu bijis, tādējādi cenšos veikalos ar viņu neiet.
Bet toties viņš ir pašpārliecināts, dzīvespriecīgs, prot par sevi pasmieties, kurpretī meita ir jūtīga, par visu apvainojas. Labi vēl, ka nebaidās no cilvēkiem un ir daudz draugu, Ja es meitu būtu dresējusi visu bērnību un pērusi, pazemojusi, viņa būtu tāds pats nobijies zaķis, kā es.

23... :)

Janetty

Un vēl par bērnu audzināšanu. Ir ir tādi vecumposmi, kas ir lielākajai daļai bērnu. Mans puika kāvās, kad bija 2 gadus vecs, bet nu jau tas pāri. Savukārt meitai 4 gadu vecumā arī bija reāli radziņi. Man jau likās, ka izaugs tāda beibe, ka bail būs no viņas un mamma būs tukša vieta. Nezinu, kaut kāda sevis apliecināšana laikam, bija tik izvēlīga, baigo cacu mētāja, bet tas pārgāja. Tagad ir 8 gadi un ir mīļa un laba pret mani. Atsaucīga, iejūtīga, izpalīdzīga. Un es neesmu nekāds piemērs, man vispār ir par sevi kauns bērnu priekšā, jo nekādu labo priekšzīmi es viņiem nerādu. Nu, kaut ko jau labu iemācu arī, piemēram līdzcietību, izpalīdzīgumu un tādas lietas, mācu meitai pastāvēt par sevi, nebūt tik jūtīgai.
Es domāju, ka tev jābeidz sevi visu laiku vainot, domāju, ka esi laba mamma un principā necienīgu attieksmi pret sevi pieļaut nevajadzētu. Kā to panākt, es īsti nezinu. Tas ir, kā panākt bez vardarbības.

margr.
Tev 23 gadi?:)))

jaa...
lol...
nezinu ko juus te visi par mani esat sadomajushies..., bet uzskatu, ka ...fool..apvainojumi ir nepelniiti.. un vispar sava zinja var piekrist jebkuram viedoklim, nekas nav viennoziimiigi...

Nu labi, pastāsti vienalga, kāpēc tu pret saviem vecākiem izjuti to cieņu? Jo es pret saviem neizjutu. Tas ir pret vecomāti neizjutu, lai gan viņa centās to varu pār mani dabūt ar vardarbību.

Mēs jau sociofobiķi cenšamies te visu lielākoties darīt citu dēļ. Kaut kam piekāpjamies bērnu priekšā tikai tāpēc, lai viņš būtu mierīgs un apkārtējiem būtu klusums, bet tad nu nekāda audzināšana nesanāk.

Taadeelj, ka vinji bija gudraaki par mani un visu varoshi... Man agrak likas, ka nav nekaa taada ko mans teevs nespeetu izdariit vai panaakt...man likas, ka vinsh visu prot.

ja te sāksies tēma par bērnu audzināšanu, tad 500 lpp. vismaz ir garantētas. par māšu un bērnu attiecībām tas pats.

tai sakarā, ko es gribēju pateikt, man tagad palīdzēja blueberry.

relaitāte ir tā, ka depresīva māte vairāk kompleksē par bērna uzvedību un tāpēc viņu vairāk rausta, jo, lūk, kauns no tām un tām tantēm... un ko viens otrs teiks... ārprāc. un konsekvencēs bērns ir tāds pats. šonedēļ tieši izlasīju: "ieslēdzas tā saucamais psiholoģiskais starppaaudžu traumas pārmanotšanas mehānisms"... tēma bija mazliet cita, bet ideja tā pati.

visiem jauku vakaru!



Edited 1 time(s). Last edit at 11.05.2010 21:07 by Runcene.

Nu, bet iedomājies, ja tavs tēvs sēdētu mājās un neko nedarītu, neko negribētos viņam, būtu drūms, nekur ar tevi neietu, vai tad arī būtu tā cieņa? Domāju, ka tev paveicies ar vecākiem un kaut vai par to tu vari būt laimīga:)))
Jautājums - ko dari šajā forumā?

Man vispār bija tā, ka pusaudžu gados es pie sevis domāju - nez, kāpēc meitenes, kam mammas neļauj iet uz disenēm, vienkārši neiet uz turieni? Nu, kā var aizturēt, kāpēc man būtu jāklausa savi vecāki? Tā man nebija atbildes, es darīju, ko gribu, man bija tāds besis. Es,protams, uz disenēm negāju, jo bija baigie kompleksi, bet tādas vajadzības paklausīt nebija.

Labi, labi, sapratu, es ari off par bērnu audzināšānu:D Man vienkārši tā arī ir baigā problēma, tas viss nāk klāt manām nenormālajām bailēm no tā, ko par mani padomās. Vispār ir tik grūti dzīvot vienās bailēs.

Man šodien atkal sirds pilna un vajag parunāties. :D

Un es nemaz nezināju, ka daudzi tāpat kā es mūžīgi aizbildinās ar visādiem iemsliem, lai nevajadzētu kaut kur iet vai uzņemt ciemiņus.

mans tevs vienmer bijis holerikjis, darbaholikjis un perfekcionists... visam vienmer bija jabuut milimetrs pa milimetru... dazhkart bija taadas fraazes... kaa, piemeram, kaapeec taa tur anninja var taa, bet tu taa nevari?! Kad skaljak ar maasu un braali uzvedamiem naaca un raaja muus, ka troksnjojam, neljaujam guleet. u.tml..un vinja balss ir loooti skalja un barga... Aizraadiija visadus siikumus...Vinju loti viegli nokaitinaja visadi siikumi... Kad kadreiz gadiijas sastradat kaut ko bija loti bail, kas buus, kad uzzinas, piemeram, gadiijas kaut ko sapleest... Vinsh bija loti bargs un prasiigs un stingrs, bet ne ljauns.es neuzdroshinajos iebilst vinjam. Es biezhi esmu domajusi par to, ka butu pilnigi cits cilveks, ja vinsh butu bijis mieriigaaks un mazaak prasiigs... ja vinsh buutu taads kaa tu aprkstiiji, tad es visticamak tagad nemociitos ar sf.
es biju ljoti juutiigs berns un visu njemu pie sirds, un vel pardzivoju kad dzirdeju parmetumus masai un bralim, iipashi vinsh mociija braali... visu laiku vinjam kaut ko paarmeta, visus siikumus! pat lasiit vinjam maaciija ar lielu bardziibu un raashanos...

Un no tā Tev tā lielā cieņa pret vecākiem?

Man besī tie idioti, kas pieprasa cieņu pret sevi par to vien, ka ir Tevi radījuši. Sviests! Tas, sasodīts, ir pats sliktākais, kas ar mani ir noticis. (es domāju- piedzimšanu)



Edited 1 time(s). Last edit at 11.05.2010 20:29 by existential fool.

Domājams, ka bailes. BAILES, ar kā palīdzību var panākt paklausību un it kā cieņu, bet sekas - lūk, pati atzini un tā ir realitāte.
Pie kam vēlreiz atkārtošos, ka ne jau visiem bērniem tas draud. Esmu pārliecinājusies, ka nu ir tās jūtīgās nervu sistēmas, kuras ļoti jūtīgi arī jāaudzina.

Jā domāju, ka es arī būtu savādāks, ja tēvs nebūtu alokoholiķis un māte spētu vairāk izrādīt savas jūtas un būtu vairāk ar mani runājusi par man svarīgām lietām lietām, nevis "Kā gāja skolā?" Un es vienmēr biju dusmīgs par šo dežūrfrāzi, kurā nejutu nekādu interesi par to kā tiešām man gāja, un tāpēc arī standartā atbildēju: "Labi". Man bērnībā vispār uz pirkstiem skaitāmas reizes bija, kad kaut cik aprunājāmies. Tā es arī uzaugu visas problēmas sevī paturot.

Janetty,

es Tavā vietā noteikti palasītu kādu psiholoģisko literatūru vai apmeklētu kādu speciālistu, jo nekas jau nav pazaudēts. Tik daudz ko var darīt lai labāk izprastu sava bērna psiholoģiju. Brīžiem var likties, ka sīkais ir iespītējies un ir vienkārši nešpetns, bet apakšā var būt pavisam kas cits- varbūt sīkais pastāvīgi jūtas aizvainots par kaut ko, par ko pašam sākumā pat grūti iedomāties. Varbūt kaut kas cits. Konkrētā uzvedība ir tikai aizberga augšdaļa, jācenšas ieraudzīt to, kas ir tam visam pamatā.

Es noteikti izlasītu kaudzi gudru grāmatu, jo pat tad kad cilvēki pērk kucēnu, tie parasti painteresējas kā tas audzināms. Bet kad taisa bērnu, tad daudziem liekas, ka viņš pats par sevi izaugs.

Fuzzy,

man tieši tāda pati situācija- tēvs alkoholiķis, kam vispār visi pie vienas vietas un māte iegrumusi savās problēmās. Visu mūžu viss bija jāpatur sevī.

Mierinājumam.
Man kopš bērnības bija pilna buķete t.sk. sociālā fobija, VD, depresija (es nezinu, kāpēc tik konkrētas birkas jākarina). Ar bērniem viss OK bija un ir. Domāju, ka palīdzēja tas, ka mani bērni tika audzināti pretēji tam, kā apgājās ar mani. Otra lieta, ka bija labs, mīļs un psiholoģiski stabils tētis. Trešais - es droši bērniem sacīju, kad jutos slikti un tāpēc nevaru šādas vai tādas lietas vai esmu drūma, ka pie tā nav vainīgi viņi. Galvenais mēs bērnus cienījām kā personības un pavisam labi iztikām bez sišanas, kliegšanas un iebiedēšanas. Tagad saņemu jau pieaugušu cilvēku mīlestību, sirsnību un cieņu pilnā mērā. Un tā tiešām ir liela balva.

neticu.

Prasu konkrēti - Vai ir iespējams cilvēkam pašam(ar uzsvaru) uzveikt šo stāvokli, bez psihoterapijas, bez medikamentiem?
Piemēram, lasot zinātniskās psiholoģijas grāmatas (par mazvērtības/pārākuma kompleksiem, perfektcionismu, pašapziņu u.c.c.) pievienojot varbūt jogu, kā vienu no vingrošanas veidiem. Lasot par komunikāciju spējām (uzlabot tās). Atsevišķi par apzinātu infantīlismu, par sava izskata pieņemšanu. Iet un sākt ar mazākām sociālām situācijām - soli pa solim. Izjaukt domu uzvedības moduli socialās situācijās .Nav kāds, kurš saviem spēkiem ticis ar šo murgu galā. Jo to, ka nedaudz uzlabot stāvokli es ticu, bet... ta pa īstam.
Ta teikt, saka, ka ja ko ļoti vēlas, tad tam lemts piepildīties.

Velns viņu zin. Gan jau, ka ir iespējams. Bet varbūt arī nē. Vēl jau svarīgi - cik dziļa tā problēma.

Bez psihoterapeita palidzibas neiztikt,jo pasa speekiem tas nav iespejams . Daudzas lietas jasakarto apzinaa, un tikkai profesionals aarsts spees taas ievirzit veseligaa gultnee.

Mans uzskats ir, ka bez psihoterapeita neiztikt. Šā tā jau var izdzīvot, bet gribas normālu dzīves kvalitāti.

nu tad pajautājiet sev, cik Jūs tālu paši esat tikuši... tā, manuprāt, būs atbilde. kā ir: ar plusu vai mīnusu.

domāju, ka tas nav iespējams.

Varbūt varam izveidot atbalsta grupu sociofobiķiem, apnicis ir mocīties, nekas labāk nepaliek :(

Tas būtu labi. Varbūt varam uztaisīt kādu interneta konferenci jeb sarakstīties?

Sintija1
Kaa Tu to grupu iedomaajies? Reaali vai virtuaali? Ja reaali, tad jaasaka, ka es kaa jau sociofobikis - baidos :)) Tikai no domas par to, ka man buutu grupaa jaapspriezh kaada probleema, rokas kaajs triic un sirds lec kaa traka...
Fuzzy Bet mees jau tacu sarakstamies? ! :)

Klātienē varētu būt zināmas problēmas, tomēr virtuālo grupu gan.